Šobrīd portālā "Mana Balss" var atbalstīt rosinājumu ieviest Latvijā gaļas nodokli. Pamatojums iniciatīvai ir fakts, ka gaļas "ražošana" rada daudzveidīgu kaitējumu videi un tās patērēšana kaitē veselībai. Rēķins par šo kaitējumu, piemēram, par degradētu dabisko vidi vai sirds slimību ārstēšanu šobrīd tiek piestādīts visai sabiedrībai, nevis tikai gaļas industrijai un tās produktu patērētājiem. Tādējādi sabiedrība sponsorē gaļas patēriņu, jo neprasa maksāt tās pilno ilgtermiņa cenu. Šāda kārtība veicina gaļas patērēšanu un palielina izmaksas sabiedrībai.
Iniciatīvas autori aicina vismaz daļēji kompensēt šo neatbilstību un vēlas, lai gaļas "ražotāji" un patērētāji uzņemtos lielāku daļu no šīm izmaksām. Viņi to vēlas panākt ar gaļas nodokli. Šis nodoklis būtu diferencēts, proti, atkarīgs no tā, cik lielu ietekmi uz vidi un veselību atstāj konkrētais produkts. Piemēram, liellopu audzēšana uz vidi atstāj lielāku iespaidu nekā vistu audzēšana, atbilstoši par pirmo būtu jāmaksā lielāks nodoklis. Un šāds nodoklis, no vienas puses, dotu līdzekļus, kurus varētu ieguldīt dabiskās vides atjaunošanā un cilvēku ārstēšanā, no otras – padarītu gaļu dārgāku un tādējādi, iespējams, samazinātu tās patēriņu.
Šo pozīciju nevajadzētu jaukt ar Latvijā pazīstamo dzīvnieku tiesību aizstāvju uzskatiem. Es nevaru runāt citu vietā, tomēr vismaz teorijas līmenī tās ir divas atšķirīgas tradīcijas. Dzīvnieku tiesību aizstāvji iestājas par individuālu dzīvnieku tiesībām, un viņiem gaļas industrija nav tikai viena no daudzām industrijām. Gaļa netiek ražota tā, kā tiek ražoti galdi, – runa ir par dzīvu būtņu sistemātisku ieslodzīšanu, bieži vien mocīšanu un galu galā nogalināšanu. Un, ja tiešām vismaz daļai dzīvnieku ir tiesības uz dzīvību, nepietiek ar nodokļa uzlikšanu. Šādas tiesības paredz stingru liegumu nogalināt un praktiski arī vegānismu. Līdzīgi mēs nemēģinām samazināt cilvēku tirdzniecības apjomu ar diferencētu nodokli cilvēku pārdevējiem un pircējiem atbilstoši, teiksim, pārdodamo cilvēku vecumam. Ir lietas, ko vienkārši nedrīkst darīt, lai gan taktiski droši vien arī dzīvnieku tiesību aizstāvji piekristu jebkurai politiskai iniciatīvai, kas gaļas ēšanu samazinātu.
Vides aizsardzības tradīcijā, kuru, šķiet, drīzāk pārstāv iniciatīvas autori, parasti netiek atzītas individuālo dzīvnieku tiesības, tai skaitā uz dzīvību. Iespējams, tāpēc, ka vide tiek skatīta kā process, kurā ciešanas, nāve un nogalināšana ir neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc prasība būt veģetārietim vai vegānam lielākoties nav tik strikta, bet izriet no jau pieminētā graujošā iespaida, ko videi rada gaļas industrija.
Cilvēki mēdz strīdēties par to, vai ir veselīgi būt vegānam, vai cilvēka organisms ir domāts tam, lai iztiktu bez gaļas, un vai gaļu ar kaut ko var aizvietot. Es nezinu atbildi, bet, atklāti runājot, man šis jautājums šķiet diezgan otršķirīgs. Tas, kas ir pilnīgi skaidrs – nekas cilvēka bioloģijā neliecina, ka cilvēkam gaļa būtu nepieciešama nepārtraukti, katru dienu un lielā daudzumā. Bet Rietumu sabiedrībā šāds gaļas patēriņš ir norma un pat tie, kuri nevar gaļu atļauties regulāri, bieži vien uzskata, ka regulāri ēst gaļu ir vēlams.
Vārdu sakot, mūsdienu Rietumu sabiedrības gaļas ēšanas paradumos nav nekā pašsaprotama. Nav šaubu, ka ir bijušas kultūras, kurās gaļa bijusi nozīmīgs vai pat nozīmīgākais pārtikas avots, tomēr liela daļa cilvēces lielāko daļu tās vēstures ir pārtikusi galvenokārt no augu produktiem. Droši vien lielākoties piespiedu kārtā, jo gaļa nav bijusi viegli pieejama. Praktiski neko cilvēces pagātnē nevar salīdzināt ar to gaļas pārbagātību, kāda ir modernajā pasaulē.
Un tāpat kā jebkurai masveida industrijai, tai skaitā augu produktus ražojošajai lauksaimniecībai, gaļas industrijai ir ekoloģiskās blaknes, turklāt gaļas lopu audzēšana ir īpaši izšķērdīga. Atšķiras aprēķini par to, kāda ir attiecība starp resursiem, kas nepieciešami viena kilograma graudu un viena kilograma liellopu gaļas izaudzēšanai, bet pamatprincips ir skaidrs – resursu gaļas saražošanai vajag vairāk, tai skaitā tos pašus graudus, ūdeni, arī siltumnīcefekta gāzu tiek radīts vairāk. Pētnieki apgalvo, ka gaļas, zivju, olu un piena industrijas kopā izmanto 83% no pasaules lauksaimniecības zemes, rada 58% no pārtikas rūpniecības emisijām, bet dod tikai 37% no visiem saražotajiem pārtikas proteīniem un 18% no kalorijām. Tam klāt nāk savvaļas iznīcināšana, vides noplicināšana, graujošs iespaids uz sugu daudzveidību (pagātnē šeit īpaši izcēlās globālie Ziemeļi, tagad šie procesi milzīgos apjomos notiek globālajos Dienvidos). Un tad vēl atkritumi – eiropietis vidēji izmet ap 131 kg pārtikas gadā, 20% no tiem ir gaļas un piena produkti, bet pēc aprēķiniem šī daļa veido 50% no ekoloģiskās pēdas, ko eiropiešu izmestie atkritumi ir radījuši. Te gan jāpiebilst, ka latvieši šajā ziņā grēko samērā maz un mūsu attieksme pret ēdiena izmešanu ir visnotaļ negatīva.
Nodokļi ir veids, kā mēģināt šos mūsu netikumus ierobežot. Labi zināms precedents ir nodokļi alkoholam. No otras puses, nav absurdi izmantot sabiedrības līdzekļus, lai atbalstītu kaut ko, kas ir kaitīgs, tai skaitā ekoloģiski kaitīgs. Kaut vai Dziesmusvētki. Tas ir izšķērdīgs pasākums ar savu ekoloģisko pēdu – piemēram, ja koristi katrs paliktu savā novadā un nebrauktu uz Rīgu, izmešu būtu mazāk. Tomēr mēs uzskatām, ka sabiedrības ieguvumi no Dziesmusvētkiem ir lielāki nekā zaudējumi. Dažkārt kaitīgums ir vēl izteiktāks. Piemēram, Pamplonas vēršu skrējiens, uguņošana un salūts, egļu ciršana Ziemassvētkos. Vai Ziemassvētku eglīšu cenā un atļaujā vienu egli nocirst bez maksas ir ierēķināta šīs tradīcijas ekoloģiskā pēda? Lai kāda būtu atbilde, varam jautāt, vai būtu prātīgi uzlikt īpašu nodokli Ziemassvētku eglītēm, lai mazinātu cilvēku vēlmi tās cirst un veicinātu mežu atjaunošanu.
Šeit var pamanīt problēmu, ar ko jāsastopas gaļas nodokļa aizstāvjiem. Jā, lopkopība un gaļas patērēšana tādos apmēros, kādos tā notiek tagad, ir videi un mums pašiem kaitīga. Un, tīri pragmatiski skatoties, ir absurdi neprasīt cilvēkiem maksāt pilnu cenu par sekām, ko šī industrija nodara videi un cilvēkiem. Tomēr gaļas nodoklis nav tikai ekonomisks vai vides jautājums, bet arī politisks. Tas ietver daudz ko. Gaļas ēšana mūsu kultūrā – es teiktu, absurdi – daudziem vēl aizvien ir statusa jautājums. Pensionāre, kura sūdzas, ka cīsiņu var atļauties labi ja reizi mēnesī, stāsta ne tikai par to, ka viņa netiek pie proteīniem vai kaut kā garšīga, bet arī par to, ka viņa ir pazemota – viņa simboliski tiek ievietota nabagu kategorijā. Atbilstoši gaļas nodoklis vismaz simboliski vērstos pirmām kārtām pret nabadzīgāko sabiedrības daļu, turklāt padarītu gaļu par vēl izteiktāku statusa simbolu. Un, protams, gaļas patērēšana daudziem vēl aizvien ir vīrišķības zīme – Žaks Deridā savā laikā rakstīja par fallologokarnocentrismu kā mūsu sabiedrības iezīmi – mēģinājums ierobežot gaļas patēriņu tādējādi tiktu interpretēts kā mēģinājums vēl vairāk izstumt vīriešus no "centra" un uzbrukt "veselajam saprātam", tā ka šeit viegli paredzēt politisko pretreakciju.
Kāds ir risinājums? Pirmkārt, man ir šaubas, vai "gaļas nodoklis" ir labs apzīmējums. No vienas puses, tas ir skaidrs un labskanīgs, viegli atcerēties un viegli saprast, par ko ir runa, bet tas slēpj arī lamatas – to ir viegli padarīt par vienojošu saukli šāda nodokļa pretiniekiem. Otrkārt, es pieņemu, ka iniciatīvas autori diez vai cerēja acumirklī sasniegt šīs iniciatīvas mērķi un nodokļa ieviešanu, tā ka tēma ir pieteikta, bet nākamais solis droši vien meklējams kaut kādā pieticīgākā variantā – varbūt nodoklis ekoloģiski pašiem kaitīgākajiem lopkopības veidiem, teiksim, liellopu gaļas nodoklis. Treškārt, kā norādījis tas pats Deridā, cilvēks var būt gaļēdājs, neēdot gaļu, – tāpēc radikāls gaļas patēriņa samazinājums vismaz demokrātijas apstākļos droši vien ir iespējams tikai tad, ja cilvēki pārstāj uztvert gaļas ēšanu par normu un statusa simbolu. Pārstāj domāt kā gaļēdāji. Tātad jāmēģina mainīt sabiedrības vērtības.
Diemžēl manis piedāvātie varianti balstās pieņēmumā, ka mums ir laiks un nav jāsteidzas. Tas varētu izrādīties kļūdains pieņēmums.
0