Kamēr Rīgā priecājas par to, ka pilsēta netika atdota Šleseram, Daugavpilī un Rēzeknē situācija ir citāda. Tur daļai vietējās sabiedrības patīk autokrātiski valdīšanas principi. Daugavpilī cilvēku galvenais informācijas un "ziņu" avots ir Elksniņa feisbuka un tiktoka profils. Zagšana ir piedodama, jo to dara politiķis, ko vietējie savos prātos padarījuši par elku. Elksniņam ir dārgi uzvalki, nelegāls elektrības pieslēgums ģimenes īpašumā un skandāli, piemēram, par tramvaju iepirkumu, kur cena mākslīgi uzpūsta divreiz lielāka. Par prokremliskiem izteikumiem un rīcību pat nav vērts atgādināt.
Kāpēc tad 7. jūnijā cilvēki gāja uz iecirkņiem atdot savu balsi tieši viņam? Mēģināšu to atšķetināt šajā rakstā. Kā daugavpiliete pievērsīšos tieši Elksniņa fenomenam un atšķirībā no daudziem rīdziniekiem, kuri labprāt spriež par Latgali un to, kā tai būtu jādzīvo, cienīšu savu Rēzeknes kolēģu tiesības pašiem runāt par savu pilsētu.
Runā Rīga: "Izdariet secinājumus!"
Dažas dienas pēc vēlēšanām premjere Evika Siliņa TV3 intervijā sacīja, ka Latvijas partijām jāizdara atziņas attiecībā uz Daugavpils rezultātiem. Siliņa piebilda, ka Daugavpils esot svarīga, un konstatēja, ka šobrīd Daugavpils domē faktiski būs Elksniņa monopols. Izklausās loģiski un pareizi. Taču ir nianse – viņas pārstāvētā "Jaunā Vienotība", kas ir lielākā nacionālā līmeņa partija, nav veidojusi kandidātu sarakstu Daugavpilī. Darbi runā skaļāk par vārdiem.
Runājot ar valstiski noskaņotiem daugavpiliešiem, ir skaidrs, ka aizvainojums par to paliks vēl ilgi. Partija, kas pērn no valsts budžeta saņēmusi vairāk nekā miljonu eiro, pat nav izveidojusi savu biroju Daugavpilī. No vienas puses, ir skaidrs, ka "Vienotība" un citas lielās valsts līmeņa partijas, piemēram, "Progresīvie", uz tūlītējiem panākumiem Daugavpilī cerēt nevar. Taču ir baisi vērot, kā Elksniņa "Sarauj, Latgale!" manipulē ar cilvēkiem bez jebkāda pretspēka un politiskās cīņas. Kamēr Elksniņš čakli apciemoja katru pilsētas guļamrajonu, tēlojot gādīgu saimnieku un fotografējoties ar iedzīvotājiem, pārējās partijas strīdējās feisbuka komentāros vai izlikās, ka Daugavpils vispār nepiedalās vēlēšanās. Runājot par tā dēvētajām "alternatīvajām" partijām: piemēram, Olgas Petkevičas "Mana pils – Daugavpils" patiesībā ir Elksniņa satelītpartija – turklāt vēl prokremliskāka par viņu pašu.
Ir svarīgi, lai ar Daugavpils iedzīvotājiem sarunātos demokrātiski orientēti politiķi, jo šo neizdarību Elksniņš izmanto savā labā. Daugavpils mēram ļoti patīk noskaņot daugavpiliešus pret "slikto Rīgu" un valdību – Rīga nedodot naudu, tā apspiežot daugavpiliešus par runāšanu krieviski. Ironiskā kārtā tieši Daugavpils ir finansiāli no valsts visvairāk atkarīgā pilsēta. Ik gadu tā saņem apmēram desmito daļu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda līdzekļiem – šogad tie ir 27 miljoni eiro. Taču katru lietu, ko izdodas panākt valsts atbalsta dēļ, Elksniņš spēj padarīt par savu sasniegumu, publicējot smaidīgu bildi sociālajos medijos un pierakstot klāt savu spārnoto teicienu – работаем (latviski: strādājam)!
Līdzīgi kā krievijas propaganda – arī Elksniņa retorika neeksistē un neveidojas vakuumā. Viņš tikai veiksmīgi manipulē un pielāgo savus vēstījumus cilvēku emocijām. Tādēļ valstij ir aktīvāk un skaidrāk jākomunicē par to, cik daudz tiek darīts Daugavpils atbalstam. Tajā var iesaistīties valsts institūcijas, partijas un nevalstiskās organizācijas. To visu var darīt sadarbībā ar vietējiem aktīvistiem – rīkojot pasākumus, izplatot skaidrus un nepārprotamus vēstījumus, atspēkojot Elksniņa maldus.
Kāpēc tas ir tik būtiski? Tieši mīts par "slikto Rīgu" uztur Elksniņa lielo popularitāti. Sējot neuzticību valsts institūcijām, viņš ir veicinājis uzticību sev. Daugavpils mērs ir spējis daugavpiliešus iebiedēt – ja pie varas nebūs viņš, pilsētā būšot haoss, degradācija un neviens neaizstāvēšot vietējo intereses. Viņam izdodas manipulēt ar vērtībām un pasaules redzējumu tā, ka tas atgādina Orvela "1984" jaunrunu: "Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks." Elksniņam, šķiet, ir arī sava Patiesības ministrija, kas nodarbojas ne tikvien ar vēstures pārrakstīšanu, bet arī ar neatkarīgo žurnālistu apmelošanu. Vai ļausim tam notikt arī turpmāk?
Skaldi un valdi
Elksniņš konsekventi pozicionē sevi kā pilsētas interešu aizstāvi, kurš spiests darboties pret "valdošajiem Rīgā". Šāda retorika ļauj izvairīties no atbildības uzņemšanās par paša lēmumiem, pārvirzot iedzīvotāju neapmierinātību uz valsts vadību. Taču Elksniņa varas vertikāli baro arī vairāki citi faktori.
Izmantojot valodas, identitātes un reģionālās piederības jautājumus, tiek nostiprināta atsvešinātība starp Daugavpili un pārējo Latviju. Vienlaikus notiek savdabīga lokālpatriotisma veicināšana. Daugavpilī tieši nedēļu pirms pašvaldību vēlēšanām norisinājās pilsētas svētki – 750. jubilejas svinības. Pilsēta pirmo reizi aicināja iedzīvotājus piedalīties īpatnējā akcijā – izvietot Daugavpils karogus pie mājām, mašīnām. Arī pie domes visus piecpadsmit karogu mastus rotāja tikai un vienīgi Daugavpils karogi. Neviena Latvijas vai Eiropas Savienības karoga. Ukrainas karogs kopš 2022. gada 24. februāra pie domes ir plīvojis labākajā gadījumā 24 stundas kopsummā. Šī akcija raisīja neizpratni daļā daugavpiliešu – bija neomulīgi. Austrumukrainas iedzīvotāju pieredze rāda, ka pirms 2014. gada līdzīgas akcijas norisinājās arī tur. Līdz tā vairs nebija akcija, bet gan karš.
Mediju vides uzurpēšana pilsētā vismaz kopš 2017. gada Elksniņam ir nesusi savus augļus. Daugavpils pašvaldība ik gadu no budžeta līdzekļiem atbalsta vairākus vietējos medijus – piemēram, "Gorod.lv" un "Grani.lv". Katram medijam vidēji piešķir 100 000 eiro gadā – it kā pašvaldības darbības publicitātes nodrošināšanai. Patiesībā ilgstoša šo mediju piebarošana ir padarījusi tos par ērtiem domes kabatas medijiem un par Elksniņa PR veidotājiem. Lasot to saturu un sekojot Elksniņa socmedijos publicētajam, var rasties iespaids, ka pilsēta plaukst un zeļ. Turklāt – tieši pateicoties pilsētas mēram, kurš vienpersoniski ir spējīgs atrisināt jebkāda mēroga problēmu.
Neatkarīgie mediji pilsētā ir mazākumā – piemēram, "Chayka.lv" nepārtraukti cīnās ar visa veida resursu trūkumu, kā arī naidu no lielas daļas vietējo. Pašvaldības atbalstītie mediji meklē visdažādākās iespējas iedzelt neatkarīgiem žurnālistiem. Piemēram, "Grani.lv" un "Gorod.lv" bija pirmie, kas priecājās par ASV finansējuma pārtraukšanu "Chayka.lv". Savukārt analītisko saturu, ko par Daugavpili ir veidojis sabiedriskais medijs vai pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica", vietējie iedzīvotāji, šķiet, vispār nav redzējuši vai arī izvēlējušies to uzskatīt par nomelnošanas kampaņu. Tā to ir gribējis pavērst arī Elksniņš. 14 no 15 iegūtajām vietām domē apliecina, ka šoreiz viņam izdevās.
Manā skatījumā tieši manipulēšana, mērķtiecīga komunikācija un naratīvu pielāgošana elektorāta vēlmēm, pilnībā ignorējot drošības riskus un veicinot šķelšanos, ir galvenais skaidrojums Elksniņa panākumiem. Viņš turpina sēdēt uz diviem krēsliem – Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī kāpt uz skatuves tautastērpā un 11. novembrī iet lāpu gājienā, bet 9. maijā doties pie padomju karavīru memoriāla Dubrovina parkā ar ziediem rokās. Arī aizdomas par administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu laikā ir svarīgs temats, kas liek uzdot jautājumus par godīgu politisko cīņu. Cerams, atbildīgās institūcijas to izvērtēs.
Glāze ir puspilna
Lai cik paradoksāli tas neizklausītos, nākotnē es raugos ar optimismu, jo redzu, ka pilsoniskais aktīvisms Daugavpilī attīstās. Arvien vairāk cilvēku, lai arī pakāpeniski un lēnā tempā, izvēlas vairs neklusēt par to, kas viņus neapmierina. Viņi negrib, lai Daugavpils nogrimst. Un vispār – mums nav nekādu tiesību un iespēju padoties. Daugavpils ir un vienmēr būs svarīga Latvijas sastāvdaļa. Tādēļ jautājumi "vai esam pazaudējuši Latgali/Daugavpili?" manī vienmēr izraisa, maigi izsakoties, dziļu neizpratni.
Žurnālisti priekšvēlēšanu posmā daudz diskutējuši par to, vai Elksniņa un Bartaševiča (ne)lojalitāti valstij apstiprinās drošības dienesti, liedzot pielaidi valsts noslēpumam un līdz ar to – mēra krēslu. Nevēlos spekulēt, bet būs interesanti vērot, kā šis process noritēs. Lai vai kā, Elksniņa partija joprojām piedzīvo pēcvēlēšanu eiforiju. Domes sēdes tagad būs šausmīgi garlaicīgas un biedējoši īsas. Nekādu diskusiju, iebildumu, priekšlikumu. Nekādas opozīcijas. Par spīti tam es ticu, ka pārvaldība, kas nav balstīta demokrātiskas politikas principos, agri vai vēlu cieš sakāvi. Elksniņš var iedomāties, ka ir savas pilsētas visvarenais saimnieks, bet tas neturpināsies ilgi. Kādā brīdī meli zaudēs savu spēku, un nosargāt savus netīros noslēpumus vairs neizdosies.
Tomēr ar vārdiem "viss būs labi" nepietiks. Es zinu, ka aktīvie daugavpilieši, vienīgais vietējais pretspēks varas monopolam, dara ļoti daudz, lai veicinātu Daugavpils piederību Eiropas vērtību telpai. Ikkatrs Latvijas iedzīvotājs var palīdzēt, sākot vispirms ar stereotipu izskaušanu par Daugavpili un Latgali. Valsts institūcijām un partijām ir jāmeklē veidi, kā cīnīties pret Elksniņa manipulācijām. Ir jābrauc, jārunā ar cilvēkiem, jāsadarbojas ar aktīvistiem. Un tas jādara ar mērķi sadzirdēt un saprast, nevis iestāstīt un pamācīt. Kamēr vietējie jūtas tā, ka viņus ir gatavs uzklausīt tikai Daugavpils vietējais "valdnieks", pārmaiņu nebūs.
0