test

Vai boikotam ir jēga?

            Boikots un tamlīdzīgi politiski un ekonomiski instrumenti, ar kuru palīdzību tiek prasītas pārmaiņas, nav nekas jauns. Streiki fabrikās notikuši jau kopš 19. gadsimta pirmās puses. Arī valstu un valstu savienību līmenī regulāri tiek piemērotas ekonomiskās sankcijas, ieroču embargo utt. 20. gadsimta otrajā pusē ir notikuši vairāki nozīmīgi boikoti, kam izdevies panākt vēsturiskas politiskas izmaiņas cīņā ar rasismu un aparteīdu. Viens no tiem ir Rozas Pārksas (Rosa Parks) Montgomerijā, Alabamas štatā, 1955. gadā aizsāktais autobusu boikots, kas vērsās pret rasu segregāciju [1]. Vēl viens nozīmīgs starptautiska līmeņa boikots, kas tika īstenots ar ekonomikas, kultūras, sporta un citu jomu sistemātisku boikotēšanu, bija vērsts pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu [2]; tam, turpinoties vairāku desmitgažu garumā, sākot no piecdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem, izdevās panākt, ka aparteīda režīms krīt.

            Šobrīd jautājumu par boikotēšanu un dažādiem ar to saistītiem aspektiem no jauna ir aktualizējusi kustība BDS (Boycott, Divestment, Sanctions) [3], kas aicina boikotēt Izraēlas valsti, nepatērējot preces un produktus, kas ražoti Izraēlā, izvērš darbību okupētajās teritorijās vai sadarbojas ar Izraēlas valdību un armiju. BDS mājas lapā var atrast dažādus sarakstus ar uzņēmumiem un preču zīmoliem, kurus iniciatīvas autori aicina boikotēt. To vidū ir tādi zīmoli kā Hewlett Packard (HP), Disney un Disney+, McDonald’s un Airbnb. BDS kustība tika izveidota 2005. gadā, un tai ir trīs galvenie mērķi: 1) okupācijas pārtraukšana, 2) Izraēlā dzīvojošo arābu pilsoniskā līdztiesība, 3) palestīniešu bēgļu tiesības atgriezties savās mājās[4]. Pēdējo divdesmit gadu laikā BDS kustība ir ieguvusi starptautisku atpazīstamību, bet īpaši lielu uzmanību un jaunu atbalsta vilni visā pasaulē tā piesaistīja pēc Izraēlas 2023. gada oktobrī uzsāktā genocīda Gazā.

            Ir korporācijas, piemēram, Amazon, kas pakļautas vairākām paralēlām boikotēšanas kampaņām. No 2025. gada 28. novembra līdz 1. decembrim norisinājās arodbiedrību un aktīvistu veidotā kampaņa Make Amazon Pay[5], kuras mērķis bija pievērst uzmanību darbinieku tiesību pārkāpumiem, kā arī Amazon nesamērīgajai peļņai, dažāda veida resursu kontrolei un saistībai ar pašreizējās valdības finansiālu atbalstīšanu. Vienlaikus Amazon ir iekļauta arī BDS sarakstos. Pēdējā laikā bieži izskan aicinājums boikotēt mūzikas straumēšanas platformu Spotify, gan tāpēc ka tā pienācīgi nemaksā izpildītājiem, gan arī tādēļ ka 2025. gada rudenī Spotify savā reklāmu sadaļā atskaņoja ASV Imigrācijas un muitas dienesta jeb ICE rekrutēšanas uzsaukumus[6]. Daudzie un paralēli eksistējošie iemesli, kas ir pamatā boikotu kampaņām, ir skaidrs piemērs, ka kapitālisma, koloniālisma un imperiālisma izraisītās vardarbības un netaisnības izpausmes ir cieši saistītas, izriet no vienas un tās pašas sistēmas, un līdz ar to arī cīņas pret tām nav atdalāmas cita no citas.

            Runājot par ASV, kopš ICE janvārī Mineapolē noslepkavoja Renē Nikolu Gudu (Renee Nicola Good)[7], neatkarīgo ICE operāciju novērotāju, kura tobrīd atradās mašīnā blakus savai sievai, aizvien biežāk izskan aicinājumi boikotēt arī ASV – nepirkt tur ražotas preces, nedoties uz ASV atvaļinājumā utt. Zīmīgi, ka šie aicinājumi nereti nāk no pašiem ASV iedzīvotājiem, un, domājams, ka šāda tipa aicinājumi, Trampa pro-fašistiskajam režīmam pieņemoties spēkā, arī tikai pieaugs.

            Vēl viens spilgts un šobrīd ļoti aktuāls boikota piemērs, kas ir cieši saistīts ar kustību BDS, ir aicinājumi boikotēt Eirovīziju. Iemesls ir Eiropas Raidorganizāciju apvienības (EBU) lēmums neizslēgt Izraēlu no dalības konkursā, par spīti Izraēlas īstenotajam genocīdam Gazā, kas ilgst jau vairāk nekā divus gadus[8]. Izraēlas dalība Eirovīzijā raisa bažas, ka šī kultūras platforma tiek izmantota kā Izraēlas reklāma, kas starptautiskās sabiedrības apziņā uztur priekštatus par Izraēlu kā demokrātisku valsti un normalizē vai attaisno tās pastrādātos noziegumus. Šīs bažas tikai paspilgtina konkursa rīkotāju nekonsekvence, apgalvojot, ka Eirovīzijai būtu jāpaliek politiski neitrālai, lai gan pēc 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievijai dalība tika liegta, kas ir skaidrs apliecinājums tam, ka pasākuma rīkotāji atsevišķos gadījumos tomēr spēj un ir gatavi reaģēt uz būtiskiem ģeopolitiskiem notikumiem. Bažas raisa arī fakts, ka Izraēlā bāzētais matu kopšanas līdzekļu ražotājs Moroccanoil[9] pēdējos gados bijis viens no lielākajiem Eirovīzijas sponsoriem un oficiālajiem partneriem. Tāpat saistībā ar 2025. gada konkursu izskanējušas aizdomas, ka Izraēla varētu būt mēģinājusi ietekmēt balsošanas rezultātus, jo Izraēlas pārstāve      Juvala      Rafaēla      (Yuval Rafael) telefonbalsojumā ieguva netipiski lielu balsu skaitu[10].

            Nīderlande, Īrija, Spānija, Slovēnija un Islande jau paziņojušas, ka, tā kā Izraēla nav tikusi diskvalificēta, šīs valstis nepiedalīsies 2026. gada konkursā[11]. Šveices mūziķan Nemo (Nemo)[1] , kuran konkursā uzvarēja 2024. gadā, nāca klajā ar paziņojumu, ka atgriež savu Eirovīzijas trofeju Eiropas Raidorganizāciju apvienībai kā protestu pret Izraēlas dalību šī gada konkursā[12]. Savukārt īru mūziķis Čārlijs Makgetigans (Charlie McGettigan), kurš kopā ar Paulu Haringtonu (Paul Harrington) Eirovīzijā uzvarēja 1994. gadā, paziņoja, ka šobrīd nevarot atrast savu uzvarētāja trofeju, taču, ja tas izdosies, tad šī paša iemesla dēļ viņš to atgriezīs EBU[13].

Test

            Arī Baltijas valstīs šogad izskanējuši aicinājumi boikotēt Eirovīziju un tās nacionālo atlašu pasākumus, taču neviena no trim valstīm dalību konkursā nav atsaukusi. Aktīvistu kopiena Par brīvu Palestīnu[14] janvārī un februārī sadarbībā ar kustību Ebreji par mieru Palestīnā[15], Igaunijas aktīvistu grupu PALestonia[16] un Lietuvas aktīvistu kopienu Už laisvą Palestiną[17] veido informatīvas kampaņas, kuru mērķis ir izglītot sabiedrību par Eirovīzijas ciešo saistību ar Izraēlas centieniem starptautiskā līmenī normalizēt genocīdu un karadarbību Gazā un Palestīnā. Visās trīs valstīs tiek organizētas protesta akcijas pirms vietējiem Eirovīzijas atlases pasākumiem. Latvijā tās notiek pirms Latvijas Sabiedriskā medija organizētā atlases pasākuma Supernova 2026 trīs kārtām: 31. janvārī, 7. februārī un 14. februārī[18].

            Varētu jautāt, kāpēc Latvijas Sabiedriskais medijs nav lēmis pievienoties to valstu sarakstam, kas Eirovīzijā šogad nepiedalīsies, un nav atcēlis vietējās atlases pasākumus. LSM valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena publiski paudusi viedokli, ka neredz iemeslu, kāpēc Latvijai vajadzētu savu dalību konkursā atcelt, norādot, ka Eirovīzija sniedzot iespēju apliecināt mūsu valsts mūziķu radošumu un talantu[19]. Vērojot Latvijas amatpersonu ilgstošo izvairīšanos nosaukt vārdā un nosodīt gan Izraēlas kara noziegumus, gan arī pašreizējā ASV prezidenta Trampa rīcību, liekas, ka Latvijas valsts ieņēmusi pasīvu pozīciju, kas spoguļo pieņēmumu, ka ģeopolitiski saspringtos laikos mazas valsts vienīgā iespēja izdzīvot ir, draudzējoties ar stiprākajiem, pat ja stiprākie ir kara noziedznieki. Arī sabiedrība, ja neskaita atsevišķas jau pieminētās aktīvistu kopienas, šajā jautājumā bijusi diezgan pasīva, un plaša pretestība Latvijas dalībai Eirovīzijā sabiedriskajā domā nav vērojama. Iespējams, te var vilkt zināmas paralēles arī ar tādām parādībām kā hokeja brīvdiena vai visu zīmolu pēkšņa pārtapšana melnos kaķos pēc Latvijas pirmā un pagaidām vienīgā Oskara – mūsu sabiedrībā daudzi sakāpināti izjūt mazas valsts sindromu un spēj apzināties savu vērtību tikai tad, ja viņus pašus vai absolūtajā vairākumā gadījumu viņus imagināri reprezentējošus valsts pārstāvjus atzinīgi novērtē ārzemēs. Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts. Vēlēšanās, lai valsts, no kuras nāc, ir starptautiski atpazīstama ar izciliem mākslas vai sporta sasniegumiem ir saprotama. Tomēr skumji, ja šī vajadzība pēc novērtējuma kļūst tik pašmērķīga, ka tās vārdā esam gatavi atteikties ne vien no politiskām, bet arī morālām un ētiskām vērtībām, kurām – vismaz, manuprāt – būtu jābūt savas valsts uztveres pašā pamatā.

            Domājot plašāk par kādas preces vai pakalpojuma, bet, jo īpaši "valsts" boikotēšanu, rodas vairāki būtiski jautājumi. Viens no tiem ir saistīts ar boikota ētiskumu. Mums, protams, nav iemesla žēlot lielu korporāciju, kas pelna miljonus vai miljardus, bet nespēj pārtraukt darbību valstī, kas uzsākusi karadarbību pret citu valsti, īsteno okupāciju vai nenodrošina adekvātus darba apstākļus pandēmijas laikā. Taču varam domāt par to, kā plašāka mēroga boikoti ietekmē  parastos iedzīvotājus, īpaši tos, kuri pieder neaizsargātām sociālām grupām. Varam jautāt, vai un cik lielā mērā tie, kuri strādā, piemēram, ēdināšanas vai rūpniecības industrijās, ir atbildīgi par savas valdības īstenoto politiku. Tas ir svarīgs un samērā neviennozīmīgs jautājums, jo tiešām var gadīties, ka boikota ietekmē cieš strādnieki, kas zaudējuši darbu kādā uzņēmumā. Laikā, kad tika boikotēts Dienvidāfrikas aparteīda režīms, uzņēmumu slēgšanas rezultātā nereti cieta tieši melnādainie strādnieki. Arī citās valstīs šādi riski pastāv. Taču, kā norāda BDS kustības aizsācējs Omārs Barguti (Omar Barghouti), boikota kampaņas nereti notiek sadarbībā ar arodbiedrībām, jo strādnieku tiesības ir cieši saistītas ar uzņēmumu vispārējiem ētikas principiem [20]. Turklāt mēroga ziņā daudz negatīvāku ietekmi par aktīvistu rosinātu boikotu noteikti atstāj valdību uzliktās vai lobētās ekonomiskās sankcijas un embargo. Piemēram, ASV un Lielbritānijas lobēto ANO sankciju rezultātā Irākā deviņdesmitajos gados tika izraisīta visaptveroša nabadzība un dziļa ekonomiskā krīze [21]. Līdzīgi aizvien ir Kubā, kur ASV sankciju rezultātā galvenokārt cieš un nabadzību pieredz tieši iedzīvotāji, kamēr politiskā elite nereti spēj ekonomiskos ierobežojumus apiet [22]. Sankciju rezultātā jo īpaši cietusi Kubas veselības aprūpes sistēma, un situācija vēl ievērojami pasliktinājās COVID-19 pandēmijas laikā, jo valstī trūka medicīnas preču un iekārtu. Venecuēlas politiskā nākotne šobrīd ir neskaidra, bet arī tur no ASV sankcijām pārsvarā cieš tieši iedzīvotāji. Tādējādi arī valdību un starptautisku organizāciju īstenotas ekonomiskās sankcijas, lai gan tās ir vispāratzītas kā leģitīms nevardarbīgs ietekmēšanas rīks, tomēr ietver sevī nozīmīgus ētiskus riskus.

             Te nākas sevi konfrontēt ar skarbo, bet diemžēl neizbēgamo patiesību, ka pilnībā izvairīties no kaitējuma nodarīšanas nav iespējams. Jautājums varbūt drīzāk ir par atbildes reakciju samērīgumu attiecībā pret notikumiem vai procesiem, kuras šīs atbildes izraisījušas.

            Viens no lielākajiem boikotu plusiem ir tāds, ka iedzīvotāji dažādās valstīs to var īstenot, neatkarīgi no savas valdības pozīcijām pret valsti, kura vai kuras uzņēmumi tiek boikotēti. Izvēli boikotēt pārtikas produktu vai tehnoloģiju kompāniju varam izdarīt, arī publiski par to nerunājot. Tas nozīmē, ka, piemēram, Latvijas sabiedrībā, kur Palestīnā un Izraēlā notiekošais aizvien tiek uzskatīts par strīdīgu un kontroversālu jautājumu, cilvēks var īstenot rīcību, kas vēršas pret Izraēlas aparteīdu un genocīdu, par to nesaņemot skaļus uzbrukumus un pārmetumus no līdzcilvēkiem vai sociālajos tīklos. Boikotu efektivitāti, savukārt, apliecina fakts, ka pat tādas ietekmīgas uzņēmumu ķēdes kā Starbucks vai McDonald’s protestu dēļ ir zaudējušas ievērojamu daļu ieņēmumu un bijušas spiestas pamest atsevišķu valstu tirgus Āzijā un Tuvajos Austrumos[23].

            Es neesmu ekonomikas eksperte, un skaitļi kopumā vispār nav mana stiprākā puse, tāpēc neņemos spekulēt, cik tieši liela ekonomiska ietekme būtu jāpanāk, lai Izraēlas sabiedrība justos pietiekami izolēta un sāktu nopietni pretoties valdības lēmumiem un aktīvi iestāties par visu iedzīvotāju līdztiesību, tāpat nezinu, vai Eiropas un pārējās pasaules liberāli un kreisi noskaņotā sabiedrības daļa spētu panākt tik lielu ekonomisku spiedienu uz ASV, lai kristu Trampa režīms. Tomēr, kā augstāk norādīts, boikotu kustībām kopumā ir potenciāls radīt ekonomisku un sociālu ietekmi. Turklāt jau panāktie rezultāti un to popularizēšana var novest pie vēl vairāk cilvēku mobilizēšanas preču, pakalpojumu un pasākumu boikotam nākotnē. Tāpat boikots ir viena no tām lietām, kas privāti var sniegt ikdienā tik ļoti nepieciešamo sajūtu, ka neesi pavisam bezspēcīgs milzīgas netaisnības priekšā un spēj kaut ko ietekmēt.

            Runājot par privāto, vēlos nedaudz pievērsties savai boikotēšanas pieredzei un dažiem no tās izrietošiem intersekcionāliem aspektiem, kas reti tiek atspoguļoti, publiskajā telpā reflektējot par boikotu kustību.

            Es cenšos boikotēt uzņēmumus, kas ir kādā no BDS sarakstiem, kā arī tos uzņēmumus, kas turpina tirdzniecību Krievijas tirgū. Ja man jāatbild uz jautājumu, vai boikotu ir iespējams īstenot tik lielā apmērā un tik sistemātiski, kā es to vēlētos, tad atbilde, protams, ir nē, ne tuvu.

            Vienas no grūtībām boikotēt produktus ir saistītas ar finansiāliem aspektiem. Ir daudz vieglāk nopirkt cita ražotāja čipšus nekā nomainīt visas savas elektroniskās ierīces, ja pēkšņi saproti, ka to ražotājs ir boikotējamo uzņēmumu sarakstā. Piemēram, šo tekstu rakstu, izmantojot HP datoru, kuru iegādājos, vēl pirms uzzināju par uzņēmuma sadarbību ar Izraēlas militārajiem spēkiem. Tāpat sarakstā ir arī Google. E-pastu it viegli var izveidot citā lietotnē, taču Google piedāvā virkni citu pakalpojumu, piemēram, dažādas kopstrādes platformas, kuras lieto daudzi; tādēļ pat ja mēs privāti pieņemam lēmumu atteikties no Google produktu izmantošanas, pilnībā izvairīties no tiem varētu būt sarežģīti.

            Manā personiskajā pieredzē ļoti nepatīkami ir tas, ka nekādi nevaru pilnībā boikotēt Amazon, ko aicina darīt gan BDS kustība, gan patērētāju tiesību aktīvisti, gan arī pašu darbinieku pārstāvētas arodbiedrības. Tā kā esmu vājredzīga un varu lasīt tikai e-grāmatas un audiogrāmatas, lasīšanai izmantoju Amazon Kindle aplikāciju. Pagaidām neesmu atradusi nevienu citu e-lasītāju, kas ļautu tekstu modificēt veidā, kas man to ilgstošai lasīšanai padarītu pieejamu. Pati aplikācija gan ir bezmaksas, taču es mēdzu iegādāties arī Amazon Kindle formāta e-grāmatas, kā arī izmantoju  Audible maksas audiogrāmatu bibliotēku. Mierinu sevi ar domu, ka lielākā daļa satura, ko iegādājos šajās platformās, ir ar izteikti antikapitālistisku un antiimperiālistisku ievirzi, tādējādi, pat ja man nākas finansiāli atbalstīt uzņēmumu, kura īstenotā politika un principi neatbilst manām vērtībām, caur tā sniegtajām iespējām es aktīvi iepazīstos ar vēstījumiem, kas man ļauj iztēloties labāku un iekļaujošāku sabiedrību un palīdz formulēt idejas, kā strādāt pie tādas veidošanas.

            Sociālajos tīklos sekoju vairākām aktīvistēm no ASV un Austrālijas, kuras runā par to, ka viņām savas invaliditātes dēļ nav iespējams boikotēt Amazon un citus ietekmīgus uzņēmumus, jo no tiem ikdienā ir atkarīga viņu izdzīvošana. Piemēram, Amazon par salīdzinoši zemu cenu ļauj iepirkties tiešsaistē (tostarp, iegādājoties pārtikas un sadzīves preces).[24] Ja uzņēmumi un platformas, kas nodara daudz kaitējuma, vienlaikus sniedz iespēju pie nepieciešamajām precēm tikt cilvēkiem, kuri ikdienā paši nevar doties uz veikalu vai arī nevar atļauties iepirkties platformās un veikalos, kuru cenas ir augstākas, nākas secināt, ka realitāte ir daudz komplicētāka nekā boikota kampaņu dažkārt paustais vēstījums, ka boikotēt var ikviens, kurš to vēlas, un tas ir tikai apņēmības un morālās stājas jautājums. Iespēja kaut ko boikotēt pastāv gadījumā, ja cilvēkam ir pietiekami daudz resursu un izvēles iespējas, kā šos resursus lietot. Tādējādi noteiktos kontekstos boikotēšana ir uzskatāma par privilēģiju. Arī es neesmu gatava atteikties no iespējas lasīt; es nevaru Audible vietā izvēlēties citu, līdzvērtīgu audiogrāmatu aplikāciju, jo tādas, vismaz tādas, kas būtu pieejama Latvijā, vienkārši nav. 

            Savukārt, no Spotify nākotnē gan ļoti ceru atteikties, bet pagaidām vēl neesmu izdomājusi, kurā platformā tā vietā publicēt savu podkāstu – tā, lai tas būtu ērti un pēc iespējas pieejami gan man pašai, gan klausītājiem.

            Ir ļoti svarīgi apzināties, ka, dzīvojot kapitālisma sabiedrībā, kura pašos pamatos būvēta uz nevienlīdzības un kuras struktūrās iestrādātas dažādas vardarbības formas, pilnībā atteikties no precēm un pakalpojumiem, kas tiek radīti, īstenojot vai piesedzot vardarbību un apspiešanu, nav iespējams.

            Bet mēs varam boikotēt tik daudz, cik tas ir mūsu katra spēkos. Piemēram, daudz vieglāk nekā ar pakalpojumiem un platformām, man sokas ar pārtikas boikotu. Izmantoju aplikāciju No Thanks[25], kas ļauj skenēt preču svītru kodus un tādējādi uzzināt, vai tās neatrodas kādā no ar BDS kustību saistītajiem sarakstiem. Ir vairāki zīmoli, kuru produktus esmu pārstājusi iegādāties. Piemēram, Coca-Cola vai Alpro vegāniskos produktus. Taču arī te retu reizi gadās izņēmumi. Piemēram, kad mana partnere bija slimnīcā, es, protams, viņai nopirku tuvākajā veikalā esošo vienīgo vegānisko jogurtu. Jau piecus gadus esmu vegāne, un vēl daudz ilgāk veģetāriete, un varbūt tieši tas mani ir zināmā mērā psiholoģiski norūdījis un palīdz boikotēt preces un produktus, ko citkārt labprāt iegādātos. Esmu pieradusi atteikties un atrast alternatīvas, bet vienlaikus arī zinu, ka boikotēt kaut ko, vienalga, vai tā būtu industriālā lopkopība vai genocīdu īstenojoša valsts – sabiedrībā, kura šausminošas vardarbības formas ir ne tikai normalizējusi, bet arī paslēpusi vairākuma skatienam, ir grūti, nogurdinoši un frustrējoši, un reizē tā ir cīņa, kuru jāspēj turpināt ilgtermiņā. Itin bieži manā virzienā ir nākuši pārmetumi, ka bojāju visiem saviesīgu noskaņu un ka man vienkārši patīk izdomāt problēmas. Bet es neatmetu ar roku savai pārliecībai, ka dzīvnieki nav pelnījuši ciest, katru reizi, kad kāds manas izvēles nesaprot vai kad pēc kāda produkta apēšanas tomēr uzzinu, ka tā sastāvā bijis sūkalu pulveris. Tāpat es neatmetu ar roku boikotam tikai tāpēc, ka man nav spēka un resursu vienmēr boikotēt visu, ko boikotēt liktos pareizi.

            Man šķiet, ka diezgan laba stratēģija ir izvēlēties atsevišķus produktus vai pakalpojumus, ko ikdienā ir reāli iespējams boikotēt, un tad arī censties konsekventi to darīt. Es zinu, ka es savos apstākļos lielākoties daru labāko iespējamo; un tas ir pietiekami.

[1]      https://kinginstitute.stanford.edu/montgomery-bus-boycott

[2]      https://www.aamarchives.org/history.html

[3]      https://bdsmovement.net

[4]      https://bdsmovement.net/what-bds?utm_source=chatgpt.com

[5]      https://makeamazonpay.com

[6]      https://www.forbes.com/sites/janicegassam/2025/11/08/why-the-spotify-boycott-is-about-more-than-music/

[7]      https://www.bbc.com/news/articles/c1jepdjy256o

[8]      https://www.ebu.ch/news/2025/12/ebu-members-show-clear-support-for-eurovision-reforms?utm_source=chatgpt.com

[9]      https://eu.moroccanoil.com/pages/eurovision

[10]    https://www.bbc.com/news/articles/cly2yey51wko

[11]    https://www.reuters.com/business/media-telecom/national-broadcasters-consider-israel-eurovision-participation-amid-boycott-2025-12-04/?utm_source=chatgpt.com

[12]    https://www.youtube.com/shorts/Y7xcQJhHxoY

[13]    https://www.euronews.com/culture/2025/12/15/irelands-eurovision-winner-plans-to-return-trophy-in-protest-of-israels-participation

[14]    https://www.facebook.com/profile.php?id=61554939069929

[15]    https://www.facebook.com/profile.php?id=61573027889231

[16]    https://www.instagram.com/pal.estonia/

[17]    https://www.facebook.com/Palestina.lt

[18]    https://www.facebook.com/permalink.php?story_fbid=pfbid0Pa9sUjvrLagj3AqBz4QpjbiTf65r4dGuA85n72a3vfLefAqVrQ7y7CL453jvmgqMl&id=61554939069929

[19]    https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/13.12.2025-lsm-skaidro-vai-var-salidzinat-krievijas-izslegsanu-no-eirovizijas-ar-boikotu-izraelas-dalibas-del.a626151/?fbclid=IwY2xjawPm2DBleHRuA2FlbQIxMQBzcnRjBmFwcF9pZBAyMjIwMzkxNzg4MjAwODkyAAEeP285csnTAmvfUSh-XMBVjS9oyqwVAyLGKoDxoH0AykvCAp1KiGoD8sFd1Zk_aem_zHF-LjsoBsYRXMMtv0GBhA

[20]    https://www.theguardian.com/commentisfree/2023/oct/16/why-i-believe-the-bds-movement-has-never-been-more-important-than-now?utm_source=chatgpt.com

[21]    https://www.pbs.org/newshour/world/why-trumps-sanctions-threat-revives-painful-memories-for-iraqis?utm_source=chatgpt.com

[22]    https://www.hriui.com/en/human-rights-violations-in-the-context-of-economic-sanctions-on-cuba-and-venezuela/

[23]    https://time.com/6694986/israel-palestine-bds-boycotts-starbucks-mcdonalds/?utm_source=chatgpt.com

[24]    https://www.instagram.com/reel/DSV6mgUky0D/?utm_source=ig_web_copy_link&igsh=NTc4MTIwNjQ2YQ==

[25]    https://toolsforpalestine.com/pro-palestinian-tools/nothanks-app