Ģeogrāfs Nīls Smits 2006. gadā publicēja rakstu ar provokatīvu un prātā paliekošu nosaukumu "There’s No Such Thing as a Natural Disaster". Burtiski to varētu tulkot kā "Nepastāv tādas lietas kā dabiskas katastrofas", kas vairs neskan tik labi. Turklāt angļu natural disaster vajadzētu tulkot kā 'dabas katastrofa', bet tādējādi zustu zināma vārdu spēle, kas ietverta angliskajā formulējumā. Proti, Smits nenoliedz, ka dabā pastāv postoši notikumi, un neapgalvo, ka zemestrīces, vētras vai plūdi nav dabiski procesi. Vienlaikus viņš vēlas uzsvērt, ka tam, ko mēs saucam par "dabas katastrofām" ir ne tikai dabiski, bet arī sociāli cēloņi. Tādas katastrofas kā viesuļvētra "Katrīna", kurai veltīts Smita raksts, nekad nav tikai dabiskas.
Patiesībā mēs varētu būt vēl radikālāki. Žans Pols Sartrs savā magnum opus "Esamība un nekas" apgalvoja, ka ārpus apziņas ir tikai esamība un nav neesamības, atbilstoši tikai cilvēka apziņa var ienest pasaulē bailes no iznīcības vai bēdas par to, kā vairs nav. Esamība ir "pilna" – pirms dienas bija māja, šodien gruvešu kaudze – ir viens, tad kaut kas cits, bet nekad nav tukšuma. Un tikai cilvēka apziņa, skatoties uz māju, var plānot, ko darīt, lai tā rīt nesabruktu, vai, skatoties uz gruvešu kaudzi, bēdāties par to, ka iepriekš tā bija māja. Šajā ziņā dabā patiešām nav katastrofu, iznīcības, sabrukuma, jo tie visi prasa apziņas spēju salīdzināt šobrīd pastāvošo ar to, kā vairs nav vai kas varētu būt, un tātad ir mūsu apziņas produkts.
Smita doma ir cita. Diskusija, kurā viņš iesaistās, aizsākās samērā sen. Ekokritiķe Keita Rigbija kā nozīmīgu notikumu nosauc Lisabonas zemestrīci 1755. gadā, kad bojā iet vairāki desmiti tūkstošu cilvēku un praktiski visa krāšņā Portugāļu impērijas galvaspilsēta tiek iznīcināta. Pēc Rigbijas domām, šajā laikā ideju par dabas stihijām kā Dieva sodu nomaina priekšstats par dabas katastrofu mehānisko, bezmērķīgo, tīri dabisko izcelsmi. Vienlaikus parādās arī doma, ko aizstāv, piemēram, Žans Žaks Ruso, – proti, katastrofu iespaidu uz cilvēkiem nosaka ne tikai dabiskie, bet arī sociālie faktori. Viņš vēstulē Voltēram raksta: "Daba tur neuzcēla divdesmit tūkstošus sešu līdz septiņu stāvu māju."
Proti, lai zemestrīce Lisabonā iznīcinātu 70 000 cilvēku, vispirms ir jāuzbūvē pilsēta, jābūt veselai ekonomiskai sistēmai un infrastruktūrai, lai tāds daudzums cilvēku varētu vienkopus dzīvot, vajag būt privātīpašumam un tirgum, lai būtu izdevīgi vai nepieciešams būvēt daudzstāvu mājas utt. Ja nebūtu Lisabonas pilsētas, zemestrīce tāpat notiktu, bet tā nebūtu katastrofa tajā nozīmē, kādā par to runājam, kad atceramies Lisabonas iznīcināšanu.
Un runa obligāti nav par cilvēku vainu, mantkārību vai muļķību. Neviens nesaka, ka nav jāzvejo, bet, ja ar laivu nebrauc jūrā, laiva nevar nogrimt. Neviens nesaka, ka jādzīvo alās, bet, ja nav uzsliets jumts, to nevar noraut. Ir kaut kādi iemesli, kāpēc cilvēki dzīvo pie upēm, bet, ja māja nav uzcelta pie upes, tā nevar ciest plūdos. Proti, katastrofas nav tikai dabiskas, tās ir arī cilvēku rīcības rezultāts. Un dažkārt šī rīcība ir bezatbildīga, mantkārīga vai muļķīga. Prātā nāk pastāsts no "Darvina balvu" krājuma par jauniešiem, kuri iet bojā vētras sagaidīšanas ballītē.
Bet biežāk mums ir darīšana ar samērā sarežģītu ekonomisku, sociālu un varas attiecību tīklu – cilvēki, kuru mājas regulāri applūst, bieži vien nevar tā vienkārši pārvākties dzīvot kaut kur citur, jo mūsu sabiedrībā, lai to izdarītu, ir jābūt pietiekami lieliem resursiem, kuru sadali nosaka sociāli, nevis dabiski faktori. Visbeidzot dažkārt apzīmējums "dabas katastrofa" noslēpj to, ka tās cēlonis ir cilvēku radīts – bezrūpīgi uzbūvēta hidroelektrostacija, neapdomīgi noplicināta vide vai cilvēku izraisītas klimata pārmaiņas.
Elektrotīklu nobrukumi lielākoties netiek uzskatīti par dabas katastrofām. Pagājušajā pirmdienā Portugālē un Spānijā apmēram uz 10 stundām pazuda elektrība. Sākotnēji kā cēlonis tika minēts kiberuzbrukums un "neparastas atmosfēriskas parādības", bet galu galā šobrīd valsts iestāžu pozīcija ir tāda, ka cēloņi tiek izmeklēti un pagaidām nav zināmi (iespējams, neskaidrību veicina tas, ka no cēloņa ir atkarīgs arī tas, no kā prasīt kompensācijas par zaudējumiem). Elektroapgādes pārrāvuma sekas izskatījās iespaidīgi – visā Portugālē un Spānijā apstājās vilcieni un metro, tika apturēta aviosatiksme, pārstāja darboties bankomāti, bija apgrūtināti sakari, nebija pieejams internets, valdība aicināja mobilos telefonus izmantot tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos, bet bija arī daudzi sīki, iepriekš grūti paredzami pārbaudījumi, piemēram, viena veikala īpašniece žurnālistam stāstīja, ka nevar nolaist veikala režģi, tāpēc viņai jāstāv sardzē.
Tas, kas, manuprāt, vieno dabas katastrofas ar plašiem elektrības padeves pārrāvumiem, ir to apokaliptiskais raksturs. Keita Rigbija, atsaucoties uz Džūnovu Diazu, apgalvo, ka grieķiem apokalipse esot nozīmējusi nevis vienkāršu katastrofu, bet "krīzes situāciju (disruptive event), kas rosina atklāsmi". Kādu atklāsmi rosina elektropadeves pārrāvumi? Tās var būt vairākas.
Šādi pārrāvumi var likt atcerēties par būtisko. Prātā nāk animācijas filmas "Simpsoni" epizode, kur bērni pārtrauc skatīties televīziju, izberzē acis, iziet laukā no mājas un atgriežas pirmsmodernajā utopijā. Droši vien daudzi, kuri piedzīvojuši īslaicīgus elektropiegādes pārrāvumus, atceras šos mirkļus kā patīkamu un omulīgu pieredzi. Bet var būt arī citādi. Pārrāvumi ikdienā var izrādīties atklāsmes tādā nozīmē, ka mēs ieraugām cilvēku īsto dabu. Piemēram, ukraiņu gatavību paciest grūtības brīvības vārdā, kad krievu karaspēks mēģina izsist no ierindas viņu enerģijas apgādes sistēmu. Leģendārs ir elektrotīklu nobrukums, ko 1977. gadā izraisīja zibens spēriens kādā Ņujorkas elektrības apakšstacijā. Tas notika deviņos vakarā, un gandrīz acumirklī visā Ņujorkā sākās laupīšana, veikalu demolēšana un dedzināšana. Daudz kur valdīja jautrība, bet destruktīva. Portugāles un Spānijas valdība arī bija nobijusies par iespējamiem nemieriem, bet nekas tamlīdzīgs nenotika: daudzi cilvēki esot devušies uz pludmali un vismaz daļa iedzīvotāju notiekošo uztvēra visai mierīgi. Ņujorkas un Spānijas situācija visādā ziņā bija atšķirīga, un cilvēku reakcija kaut ko pasaka par konkrēto sabiedrību.
Protams, šis pārrāvums elektroapgādē parādīja mūsu atkarību no elektrības. Tas nav nekas jauns. Elektrība tiek plaši izmantota no 20. gadsimta sākuma, un līdzīgu nobrukumu ir bijis daudz. Tomēr, ja paskatāmies, par ko uztraucās cilvēki 70. gadu Londonā, kad ogļraču streiki uz ilgu laiku apstādināja elektrostacijas, viegli pamanīt, ka tas, kas mūs uztrauc visvairāk, – interneta un mobilo ierīču darbība, elektroniskie norēķini – viņiem vienkārši neeksistē. Mūsdienās elektrība nav tikai enerģijas veids, tā ir dzīvesveida būtība un laikmeta stils.
Tomēr galu galā būtiskākā atklāsme un atgādinājums, manuprāt, ir par ko citu. Mēs zinām, ka esam atkarīgi no elektrības. Par to liecina kaut vai nemiers, kas valdīja, pirms Latvija atvienojās no Krievijas elektrotīkla, un šaubas par to, vai šis process notiks viegli un nesāpīgi. Arī Portugāles un Spānijas gadījums neglābjami rosina iztēli – kā būtu, ja visas elektroierīces apstātos? Un tomēr mēs esam gatavi riskēt. Mēs zinām, ka Neapoli un Tokiju var piemeklēt Lisabonas liktenis, mēs zinām, ka ledāju izkušana vai Golfa straumes atdzišana var beigties slikti, mēs zinām, ka monokultūras ir kaitīgas videi un pakļautas dažādām briesmām, mēs zinām, ka mākslīgais intelekts var kļūt nekontrolējams, bet tomēr – šodien, šobrīd par to ne, vēl mazliet, varbūt rīt, noteikti parīt…
0