Par politiku ir noderīgi domāt arī tad, ja vēlēšanās nepiedalās.
Priekšvēlēšanu periodā politizācija vismaz daļā sabiedrības sasniedz tādu līmeni, ka mēs sākam saskatīt aktuālajai situācijai atbilstošus zemtekstus un līdzības visur. Lasu jauniznākušo krājumu par grāmatu pirmsākumiem latviešu valodā un secinu, ka Georga Manceļa 1638. gadā drukātā pirmā latviešu valodas vārdnīca, pareizāk sakot, tajā minētie latviešu valodas piemēri, gluži labi rezonē ar šo brīdi: "Jo daudz suņu, jo maz sētu sargā." [1] Raugi, par Rīgu vien sargāt, gādāt, rūpēties sola 740 cilvēki 16 dažādos sarakstos, tomēr prāvais skaits un vismaz teorētiski pamatīgā konkurence (Rīgas domē ir 60 deputātu vietas) nepārliecina par jēdzīgu rezultātu pēc 7. jūnija un tuvākajos gados. Pārspīlēti liekas gan solījumi, gan brīdinājumi. Vai vispār ir vērts doties uz vēlēšanu iecirkni? Jāpatur prātā dzejnieka Ivara Šteinberga paustais, ka valsts "neizsmeļamākais resurss ir iemesli piedzerties" [2]. Piemēram, ieraugot vēlēšanu rezultātu.
Negrasos nedz piekrist, ka balsot ir bezjēdzīgi, nedz mēģināt pierādīt pretējo. Tālākās piezīmes ir manas atbilžu versijas jautājumiem, kas varētu rasties pašvaldību vēlēšanu kontekstā.
Kandidēšana patiesībā ir diezgan mīklaina padarīšana. Tas var likties kā dīvains apgalvojums, jo kandidātu sejas ir redzamas uz namu sienām, sabiedriskā transporta pieturām, par cita veida aģitāciju nemaz nerunājot. Kas tur mīklains?! Jā, bet runa ir par faktiski 7–10 personāžiem, tā saucamajiem sarakstu līderiem. Ko mēs zinām par pārējiem? Ja paveras oficiālajā statistikā [3], rodas jautājumi. Piemēram, Rīgā 25,1% no kandidātiem nav norādījuši savu tautību. Sarakstos ir cilvēki, kuri uzskatījuši par nepieciešamu norādīt, ka viņi un viņas ir, piemēram, karēļi vai azerbaidžāņi, ukraiņi vai tatāri, tomēr ceturtā daļa nav minējusi neko. Interpretēt to var dažādi. 36,5% no kandidātiem ir sievietes. Manuprāt, te vietā vērtējums "tikai". Politika joprojām ir "vīriešu joma"?
Starp kandidātiem, kuri nerēgojas uz katra staba, netrūkst tādu, par kuriem daļai lasītāju, spriežot pēc partiju un sarakstu reitingiem, varētu būt jautājums: "Uz ko viņi cer?" Ir taču skaidrs, ka nekas nespīd. Mana versija ir tāda, ka Latvijā netrūkst ļaužu, kuri vienkārši grib būt politiski aktīvi. Protams, nereti varētu vēlēties, lai šo aktīvo ļaužu viedoklis būtu jēdzīgāks, tomēr kopumā vēlme kandidēt un izteikties ir laba. Interesants ir jautājums, cik ilgi kandidēšana apmierinās šo vēlmi, ja tīmeklis un citas tehnoloģijas dod iespēju aktīvi izteikties arī nekandidējot. Turklāt šādi aktīvisti nereti ir relatīvi ietekmīgi (tostarp salīdzinot ar daudziem deputātiem). Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka politiski aktīvā Latvijas sabiedrības daļa savā uztverē par to, kas ir politika, ir diezgan konservatīva: lai paustu savu nostāju, ir jākandidē.
Vai pašvaldību vēlēšanu iznākums Rīgā ietekmē nacionālā līmeņa politiku? Paši kandidāti, cenšoties mobilizēt elektorātu, visticamāk, atbildēs apstiprinoši. Manā skatījumā viennozīmīgas atbildes nav. Ir partijas, kuru atbalstītāju būtiskākā daļa dzīvo Rīgā un ap Rīgu. Piemēram, "Progresīvie" un "Latvijas attīstībai". Šādām partijām Rīgas domes vēlēšanu rezultāts tiešām ir svarīgs. Tomēr kopumā es nepārspīlētu Rīgas ietekmi uz valdību un parlamentu. Rīgā ilgstoši pie varas bija "Saskaņa". Šķiet, tas neko daudz nemainīja Saeimas un Ministru kabineta lēmumos. Protams, būtu muļķīgi noliegt, ka gadījumā, ja, piemēram, "Jaunās Vienotības" rezultāts Rīgā būs izcili slikts, tas būs signāls arī valdības koalīcijai. Tomēr, manuprāt, ir vērts ņemt vērā dažas vēlētāju domāšanas īpatnības.
Pirmkārt, Latvijas jaunāko laiku vēsture liecina, ka cilvēki savos apsvērumos nošķir savu konkrēto pašvaldību un "lielo politiku". Var balsot par "labu saimnieku", kurš "vismaz kaut ko dara" reģionālajā līmenī, tomēr Saeimas vēlēšanās uzskatīt, ka drošāk balsot par kādu citu partiju. Ja patur prātā, ka ir relatīvi veiksmīgi pašvaldību vadītāji, kuri paši nemaz neraujas uz nacionālo līmeni, šādā nošķīrumā ir zināma loģika. Otrkārt, pašvaldību līmenis sabiedrības uztverē ir tikpat personalizēts kā, teiksim, valdības. Vēlētājam patīk vai, tieši otrādi, riebjas konkrētais mērs vai vicemērs. Arī te nebūtu jābrīnās – kad balsojam parlamenta vēlēšanās, bieži vadāmies pēc savas attieksmes pret konkrētiem politiķiem, nevis pret visu partiju (jo patiesībā neko daudz par to nezinām). Nav grūti iedomāties, ka Ainārs Šlesers vērā ņemamam vēlētāju skaitam var likties labāka izvēle par Vilni Ķirsi, bet, manuprāt, tas nenozīmē automātisku izvēli par attiecīgajām partijām arī Saeimas vēlēšanās nākamā gada rudenī.
Šī nav tikai Latvijas īpatnība. Olafs Šolcs septiņus gadus bija labi ieredzēts Hamburgas mērs. Kā sociāldemokrātu kanclers viņš Vācijas vēlētājiem patika daudz mazāk. Džordžijai Meloni un viņas partijai romieši pilsētas valdību uzticēt negribēja, savukārt kā premjerei viņai vēlētāju skatījumā sokas gluži labi [4].
Es neuzskatu, ka Rīgas vēlēšanas 2025. gadā ir kaut kā īpašas, izšķirošas un tā tālāk. Šādi apzīmējumi drīzāk attieksies uz Saeimas vēlēšanām 2026. gadā. Šajā tekstā nedēļu pirms balsošanas vēlos saglabāt politisku neitralitāti, tāpēc man ir nedaudz sarežģīti paskaidrot savu tēzi, un es mēģināšu to darīt ar pretēju piemēru. Ungārijas, Turcijas, Rumānijas, vēl samērā nesen arī Polijas kopējai situācijai, manuprāt, ir nācis un nāk par labu tas, ka galvaspilsētās (vai lielākajās pilsētās) pie varas bija un ir politiķi, kuri nekoķetē ar autoritārismu un dīvainām ģeopolitiskām simpātijām. Problēmas sākas tad, ja koķetētāji ir tikuši pie varas gan lielajās pilsētās, gan nacionālajā līmenī.
Cik ticami ir kandidātu solījumi? Šādi jautājumi mani dara ērcīgu, jo tad jārunā par politikā vērojamo niķi blēdīties ar atbildību. Kandidāts Rīgā var kaut ko solīt, labi zinot vai nojaušot, ka solījuma izpilde lielā mērā ir atkarīga no lēmumiem valsts līmenī (klasiski piemēri ir civilā aizsardzība vai "Rail Baltic"). Ir ļoti ērti par vainīgo nosaukt valdību vai Saeimu, lai gan šāda bezpalīdzīga roku plātīšana bieži nav korekta. Nacionālā līmeņa likumdošana neuzliek par pienākumu tērēt naudu blēņām vai nekontrolēt pasūtījumu/iepirkumu izpildi. Jāpiezīmē, ka tieši tas pats vērojams arī nacionālajā līmenī. Koalīcijas nereti "aizmirst", ja kāds finansējums ir iespējams, pateicoties Eiropas Savienībai, savukārt, ja tas ir izdevīgi, teiksmainā Brisele viegli kļūst par vainīgo.
Tātad, vērtējot kandidātu piedāvājumus, lielāka problēma ir nevis kandidātu muldēšana, cik tas, ka vēlētājam nav skaidra pilnvaru un atbildības hierarhija starp dažādiem varas atzariem. No šī viedokļa raugoties, pareiza ir Saeimā iedibinātā kārtība (tā gan ne vienmēr tiek ievērota) – rosinot jaunus papildu izdevumus, norādīt finanšu avotu. Ja kāds apgalvo, ka nauda radīsies, Rīgai samazinot iemaksas t.s. pašvaldību izlīdzināšanas fondā, tas ir ļoti apšaubāmi. Tas ir valsts līmeņa lēmums. Ja kandidāts sola naudu kādam projektam iegūt aizņemoties (kredīts, vērtspapīri), tad viņam ir jāspēj atbildēt arī uz to, kāds ir Rīgas pašreizējais finansiālo saistību līmenis, jo to regulē nacionālā likumdošana. Ja kandidāts apgalvo, ka Rīgā būs atšķirīgs uzturēšanās atļauju regulējums no pārējās valsts, tā nav taisnība. Tēmu uzskaitījumu var turpināt, bet retoriskais jautājums ir: vai starp vēlētāju un kandidātu notiek dialogs par to? Varbūt neesmu pamanījis, tomēr man šķiet, ka nenotiek. Sabiedrisko mediju aptaujātie eksperti norāda [4] ne tikai uz kampaņu vienveidīgumu, bet arī uz kandidātu aizraušanos ar sociālajām platformām. Platformu formāts neparedz jēdzīgu vēstījumu arī tad, ja kandidāta nodomi ir patiesi un viņam nav kognitīvo traucējumu.
Iespējams, ka mani ieteikumi un kritiskās piezīmes par politikas procesu ir nevietā, jo balsotāju izvēles pamatā arvien biežāk ir nevis tas, ko viņi vēlas, bet tas, pret ko viņi ir. Pēdējo nedēļu laikā nereti gadās dzirdēt, ka nākamajā teikumā pēc jautājuma "par ko balsot?" seko izklāsts, par ko jautātājs nebalsos. Respektīvi, balsojumu vairāk nosaka noraidījums kādai partijai vai politiķim, un šādā gadījumā izvērstas diskusijas par ekonomiskiem, sociālajiem un citiem jautājumiem zināmā mērā kļūst bezjēdzīgas. Svarīga ir netīkamā politiķa izmešana/nelaišana pie varas, bet citu kandidātu teiktā saturs nav tik būtisks. Var lietot arī šādu motivāciju, tā vienkārši liecina par pamatīgu emocionālo faktoru vēlētāju attiecībās ar politiķiem. Vēlētājiem ir visas tiesības būt emocionāliem, tomēr Eiropas 20. gadsimta starpkaru vēsture diemžēl liecina, ka slikti beidzas situācija, ja kāds politiskais spēks vai politiķis riebjas tik ļoti, ka cilvēks ir gatavs balsot par jebkuru, lai tikai sodītu nokaitinājušo. Sodīt ir pareizi, bet vēlams apdomīgi izvēlēties, ar kura politiskā spēlētāja rokām to darīt.
[1] Tā pirmā grāmata. LNB, 2025, 77. lpp.
[2] Šteinbergs, Ivars. Stāsti. Neputns, 2025, 35. lpp.
[3] PV2025 - 2025. gada pašvaldības domes vēlēšanas
[4] The Economist. 2025. gada 24. maijs. 23. lpp.
[5] Vienveidīgā priekšvēlēšanu kampaņa jeb kur palicis politiķu radošums cīņā par varu? / Raksts
0