Vai Latvijas valdība atbalstīs Eiropas ietekmīgāko valstu nostāju pret Izraēlas valdību?
Latvijas sabiedrību Izraēlas un palestīniešu attiecībās notiekošais interesē samērā maz. Pareizāk sakot, tie, kuri interesējas par notiekošo ārpus Latvijas, droši vien ir pamanījuši, ka Rietumu demokrātiju politiski aktīvajā sabiedrības daļā attieksme pret situāciju Izraēlā un palestīniešu teritorijās ir daļa no politiskās pašidentitātes. Ļoti vienkāršoti raksturojot, kreisi orientētie nosoda Izraēlas rīcību, atbalsta palestīniešus, un otrādi. Tomēr šī tēma ir svarīga mazākumam – pat ASV, kur palestīniešu atbalsta akcijas virknē augstskolu nonāca mediju uzmanības lokā un kļuva par iemeslu virknei Trampa administrācijas lēmumu. Savukārt Latvijā ir skaidri redzams, ka tēma ir sabiedrības uztverē diezgan margināla. Palestīniešu atbalsta akcijās Rīgā pērnā gada aprīlī piedalījās apmēram simts cilvēku, šogad janvārī – apmēram sešdesmit.
To var saprast, jo Latvijā (Baltijā) dzīvojošajiem netrūkst citu ārpolitisku tēmu, par ko raizēties, – karš Ukrainā, Krievija, Trampa administrācija. Tomēr, manuprāt, interesei vajadzētu būt lielākai pragmatisku iemeslu dēļ. Proti, Izraēlas un tās kaimiņu attiecības tiek vispārinātas uz Rietumu demokrātiju un islāma pasaules attiecībām. Manā skatījumā tas nav pareizi, tomēr tā ir. Rietumos dzīvojošajiem vairumā gadījumu ir diezgan grūti saprast, kādēļ, piemēram, t.s. karikatūru skandāls Dānijā 2005. gadā izraisīja vētrainus protestus un cilvēku nāvi arī Nigērijā, Pakistānā un Lībijā, tomēr protestētāji izjūt to kā pašidentitātes aizskārumu. Tātad arī Gazas joslā notiekošais vismaz daļā musulmaņu kopienu tiek interpretēts kā liecība par Rietumu (kristiešu) attieksmi pret islāma pasauli. Ja to saprotam, tad Gaza (un ne tikai) vairs nav konflikts "kaut kur tur", kas uz mums neattiecas.
Uzmanības vērts arī Latvijas publikai ir tas, ka aizvadītajā nedēļā vairāki Rietumu līderi Izraēlas valdības politiku Gazā nosodīja nepieredzēti asi. Ne velti Izraēlas laikraksta "Haaretz" angļu versija 21. maija virsrakstam izvēlējās apzīmējumu "Diplomātiskais cunami". Es gan šim dramatiskajam raksturojumam nepiekrītu, jo cunami visbiežāk nav cilvēka rīcības rezultāts, ko nevarētu teikt par mūs interesējošo jautājumu, tomēr lai būtu "cunami". Britu "The Guardian" 21. maijā izvēlējās raksturojumu "pagrieziena punkts". Iemesls? Kaut vai Lielbritānijas ārlietu ministra vārdu izvēle, aprakstot Izraēlas valdības rīcību: "ekstrēmistiska", "atbaidoša", "pretīga". Lielbritānija jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par tirdzniecības attiecību regulējumu (Lielbritānija vairs nav Eiropas Savienībā, tādēļ veido šādas attiecības individuāli). 19. maijā Lielbritānija, Kanāda un Francija nāca klajā ar kopīgu nosodījumu, solot "konkrētas darbības", ja Benjamina Netanjahu valdība atsāks militāro ofensīvu Gazā un turpinās būtiski ierobežot humānās palīdzības kravu piegādes. Savukārt ES augstā pārstāve ārlietās Kaja Kallasa 20. maijā publiski pieļāva, ka ES varētu pārskatīt asociācijas nolīgumu ar Izraēlu, kurš stājās spēkā 2000. gada jūnijā. Pārskatīšanu atbalstot ES dalībvalstu "vērā ņemams vairākums".
Situāciju pasliktina Netanjahu reakcija. Skaidrs, ka Izraēlas diplomātiem bija Rietumu valstu izteikumi jānosoda – darbs tāds. Jautājums ir par toņkārtu. Lielbritānijas premjers Kīrs Stārmers, pirms pieciem gadiem kļūstot par leiboristu partijas līderi, paziņoja, ka "viennozīmīgi atbalsta cionismu". Stārmera sieva ir ebrejiete, kuras ģimene dzīvo Izraēlā. Paziņot, ka šāds cilvēks atbalsta "Hamās" teroristus un ir "nepareizajā cilvēces un vēstures pusē", manā skatījumā ir nevajadzīga konfrontācijas saasināšana, pat ja esi Izraēlas premjerministrs. Domāju, ka arī Izraēlas draugi visā pasaulē šobrīd jūtas, maigi sakot, nekomfortabli, jo Netanjahu valdība šauj pār strīpu.
Te es nonāku pie vēl viena vispārinājuma, pareizāk sakot, pie atgādinājuma, ka vispārinājumi neder. Valdība un sabiedrība (tauta) nav viens un tas pats. Pret Netanjahu politiku Izraēlā protesta demonstrācijās iziet desmitiem tūkstošu cilvēku. Būtu aplami teikt, ka šie cilvēki jūt līdzi palestīniešiem vai pat vispār atbalsta neatkarīgas Palestīnas valsts ideju – pēc "Hamās" zvērībām 2023. gada 7. oktobrī t.s. "peacenik" jeb "dūju" skaits Izraēlas sabiedrībā ir pamatīgi samazinājies. Runa ir par to, ka Izraēlas sabiedrība politiski un ideoloģiski nekad nav bijusi viendabīga. Daži eksperti apgalvo, ka atšķirības pastāvējušas jau starp pirmo un otro "aliju" (ebreju migrācijas viļņi uz Izraēlu) 19. gadsimta nogalē [1]. Pat apzīmējums "cionists" vēsturiski nav precīzs, jo jau 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā – vēl pirms Izraēlas valsts izveides – bija "cionisti – revizionisti", "reliģiskie cionisti", "cionisti – leiboristi" un ultraortodoksi (t.s. "vecā ješiva"), kuri bija pret visu nokrāsu cionistiem [2]. Neuzsākot Izraēlas iekšpolitikas iztirzāšanu, es tikai gribu teikt – diez vai starp ebrejiem un palestīniešiem iestātos miers un saticība, ja Izraēlā pie varas būtu politiķi, kas pārstāv citu sabiedrības daļu, bet valdības rīcība vismaz būtu rūpīgāk pārdomāta un tālredzīgāka, jo, manuprāt, Netanjahu ietiepīgi naidojas ar Izraēlas draugiem un meklē Rietumu sabiedrotos nepareizajās aprindās.
Piemēram, šīgada martā Netanjahu valdība paziņoja par starptautiskas antisemītismam veltītas konferences rīkošanu. Uz to atteicās doties gan Izraēlas prezidents, gan Lielbritānijas virsrabīns, jo rīkotāji kā ārzemju viesus bija uzaicinājuši Spānijas "Vox", Marinas Lepēnas "Nacionālo apvienību" un līdzīgas ievirzes politiķus, kurus vieno radikāla pozīcija pret imigrāciju un islāmu Rietumos. Ja atzīstam, ka islāma pasaulē antisemītisms pastāv, tad jāsecina, ka Netanjahu valdība rīkojās, vadoties pēc principa "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs". Īstermiņā tā var būt, bet kopumā ir aplami novērsties no demokrātijas vērtības ievērojošiem politiķiem par labu tādiem, kuri atbalsta autoritāras metodes. To esam pieredzējuši arī Latvijā un Eiropā, kur nepatika pret kreisajiem diezgan daudzus savulaik mudināja apjūsmot Viktoru Orbānu un Donaldu Trampu.
Lielbritānijas, Francijas un Kanādas līderu paziņojumi skaidri vēsta: Rietumi turpinās vērsties pret antisemītismu un atbalstīt Izraēlas valsti, bet nevēlas atbalstīt konkrēto Izraēlas valdību. Domāju, ka vārdiem sekos darbi, jo Eiropas līderi ir sapratuši, ka Netanjahu ir pārāk atkarīgs no radikāļiem savā koalīcijā, lai mainītu politiku. Latvija līdz šim tikusi sveikā ar vispārīgām, pareizām frāzēm – mēs esam par "politisku risinājumu" un pret "jebkāda veida vardarbību". Nav pamata un jēgas šādu izvairīgumu kritizēt, jo no reālpolitikas viedokļa tas bijis saprotams. Citām Eiropas valstīm ieņemot precīzāku pozīciju, mūsu izvairīgums turpmāk izskatīsies savādi. Pareizāk sakot, tas izskatīsies kā atbalsts konkrētai valdībai un cilvēkiem, kuri nebūs mūžīgi. Vēl pērnā gada pavasarī 58% aptaujāto Izraēlā pauda negatīvu vērtējumu valdībai. Šāgada martā tādu ir 70%, tostarp trešā daļa no tiem, kuri pirms tam par šo koalīciju bija balsojuši.
[1] Dowty, A. (2023). Israel/ Palestine (5th ed.). Polity Press, 29. lpp.
[2] Turpat, 65. lpp.
0