Prasme ieraudzīt nemirstīgās kļūdas

Reiz ietekmīgais interneta tehnoloģiju portāls "Mashable" pieļāva kļūdu. Rakstā par tvitera mirkļbirkas "#IranElection" lietošanas apjomu 2009. gadā burta "m" vietā iespruka "b", tādējādi pārvēršot miljonu tvītu (million) par miljardu (billion). Drukas kļūda tika ātri pamanīta un izlabota. Bet ar dažām nepareizā burta dzīves minūtēm pietika, lai kļūdaino informāciju paķertu NBC televīzijas žurnāliste Ena Karija. Kerijai ir 1,6 miljoni sekotāju, un šī ziņa sāka dzīvot savu dzīvi, meža ugunsgrēka ātrumā izplatoties tīklā. Daudzkārtējā atkārtošana nomazgāja kļūdaino ziņu baltu un padarīja to par patiesību.

Šis piemērs nav gluži svaigs un mūs tieši neskar, taču tas ir izteiksmīgs, tāpēc noder ilustrācijai. Ir arī svaigāki un tuvāki gadījumi – piemēram, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re: Baltica" meistarīgi aprakstītais "norvēģu incesta" mīta rašanās mehānisms. Norvēģijas bērnu ministres Ingas Martes Torkildsenas citāts norvēģu medijos par to, ka sociālo zinību stundās skolās turpmāk tiks aplūkotas arī tādas tēmas kā incests un seksuālā izmantošana, ar Krievijas mediju starpniecību pārtop ziņā par to, ka Norvēģijā bērniem mācīs incestu, jo incests esot šīs sabiedrības "sociālā tradīcija". Ziņa nonāca arī Latvijas informācijas telpā un uzsāka patstāvīgu dzīvi. Intervijā presei to tālāk leģitimēja viedokļa līderis – reanimatologs Pēteris Kļava –, viņa interviju pārpublicēja vecākiem adresētais portāls "Mammamuntetiem.lv", un maldinošā informācija sasniedza milzu auditoriju.

Reiz tikušas brīvībā, šādas viltus ziņas kļūst nemirstīgas. Piemēram, viltotais ASV prezidenta kandidāta Donalda Trampa citāts, ka prezidenta vēlēšanās viņš apsvērtu kandidēt tikai no Republikāņu partijas, jo "republikāņu vēlētāji ir visstulbākā vēlētāju kopiena [..], es varētu melot, un viņi visu norītu". Citāts it kā nākot no intervijas, kas publicēta žurnālā "The People" 1998. gadā. Piedzimis kā ironisks interneta mēms (meme), tas sāka cirkulēt feisbuka un tvitera tīklos 2015. gadā, kad Tramps paziņoja par savu nodomu kandidēt vēlēšanās, un pēc simtiem tūkstošu like un share ir kļuvis par tīru mantu. Tramps, protams, ir graujošu citātu meistars, taču konkrētais citāts tomēr nav viņa radīts. Vairāki populāri avoti, ieskaitot "Gawker" un "Factcheck.org", pierādīja, ka citāts nav īsts, tomēr tas turpina cirkulēt ar pieaugošu spēku un, kā konstatēja "Buzzfeed", "vienkārši atsakās mirt". Rakstā par nemirstošo viltojumu "Buzzfeed" žurnālists Išmaels Daro liek pie sirds lasītājam: "Ja citāts ir pārāk labs, lai būtu patiess, tad tas parasti nav patiess."

Šādu ziņu nemirstību reizēm veicina paši mediji, bet kļūdu vai atklātu melu identificēšana vēl vairāk pieklibo mediju lietotāju vidū. Vietējā ilustrācija – šogad notikušais pētījums par mediju pratību Latvijā parāda, ka aptaujātie skolotāji "zemu novērtēja skolēnu prasmi atpazīt mediju satura kvalitātes kritērijus, žurnālistu profesionālos principus un ētiku, zemu novērtēja skolēnu izpratni par preses brīvības nozīmi demokrātijā". Kā rakstā par pētījumu atzīmē RSU asociētā profesore Anda Rožukalne, arī paši skolotāji "nejūtas pārliecināti par savu prasmi atpazīt dezinformāciju, kā arī zemu vērtē sevi kā mediju satura veidotājus un mediju tehnoloģiju lietotājus".

Augšminētie piemēri ilustrē vairākas akūtas tendences šodienas mediju telpā. No vienas puses, digitālā laikmeta žurnālistika ļauj zibenīgi labot kļūdas un atmaskot melus un nav jādzīvo 24 stundu agonijā, gaidot nākamo avīzes numuru, kā tas bija, piemēram, slavenajā "The Chicago Tribune" 1. lappuses ziņas gadījumā, kas kļūdaini pasludināja Tomasu Djūiju par uzvarētāju 1948. gada ASV prezidenta vēlēšanās ("Dewey Defeats Truman"). Digitāli var arī pētīt datubāzes pētnieciskās žurnālistikas vajadzībām, meklēt izteiksmīgus un iedvesmojošus stāstu varoņus, iesaistīt auditoriju informācijas meklējumos un pārbaudē, nepārtrauktā multimediju tiešraidē ziņot par notikumu attīstību. Bet ātrums un pārsātinājums multiplicē kļūdainas un arī apzināti maldinošas informācijas sasniegto auditoriju un būtiski palielina šādas informācijas kopējo apjomu un ziņas mūža ilgumu.

No žurnālista šāda mediju realitāte paģērē izveicību un rūpību informācijas avotu atlasē un kritiskā izvērtēšanā, bet no mediju lietotāja – izkoptas pelavu atsijāšanas un analīzes spējas. Mediju politikas žargonā to dēvē par mediju pratību, kas būtībā ir spēja kritiski lasīt/klausīties/skatīties, ne tikai spējot atšķirt dažādos satura žanrus (žurnālistika, mārketings, propaganda, lietotāju radīts saturs un tamlīdzīgi), bet arī analizējot informācijas kvalitāti un spējot saprast, kurš medijs kalpo lasītājam, bet kurš – citiem adresātiem. Un tas ir svarīgi ne tikai indivīda informētības un prāta elastības labad, bet arī indivīdu kopienas jeb sabiedrības labad.

Būt mediju pratējam mūsdienās, protams, nav gluži tas pats kā relatīvi nesenajā pagātnē, par kuru Latvijas Radio raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" runāja Kārlis Streips – laikā, kad vakara rituāli tika pakārtoti "Panorāmas" sākuma laikam un katrs rīts sākās ar avīzi. "Vai mēs esam labāka sabiedrība tāpēc, ka šodien jebkurā diennakts laikā varam uzzināt jebko?" jautāja Streips. Teorētiski mēs varētu kļūt labāki, jo palielinās mūsu informācijas avotu daudzums, ir atvieglota padziļinātā pētniecība, paplašinājies sarunas biedru loks un viņu daudzveidība un pieejami vēl citi digitālie labumi. Un, protams, ir svarīgi saglabāt tiekšanos uz labāku sabiedrību kā kolektīvo ambīciju. Taču runa nav tikai par mūsu vēlmi būt labākiem, bet arī par nepieciešamību pilnvērtīgi funkcionēt. "Mediji neapšaubāmi ir kļuvuši par ietekmīgāko mūsdienu kultūras izpausmes un komunikācijas veidu – lai tu kļūtu par aktīvu sabiedriskās dzīves dalībnieku, tev jāprot lietot mediji. Bieži dzirdam argumentu, ka mediji ir aizstājuši ģimeni, baznīcu un skolu – tiem ir milzīga socializējoša ietekme uz mūsdienu sabiedrību," tā manifestā "Par mediju izglītību" šo nepieciešamību formulē Londonas Universitātes Bērnu, jaunatnes un mediju pētījumu centra direktors Deivids Bekingems.

Lai nepaliktu konstatējošā, plakātiskā līmenī ("jāprot lietot!"), ir vērts iezīmēt konkrētākas darbības ceļā uz labāku pratību un arī šo darbību mērķauditorija. Visupirms mērķauditorija jebkurām "jāprot lietot" aktivitātēm ir paši mediju satura ražotāji. Lielāku pratību var panākt ar regulāru un godīgu redakcionālo pašrefleksiju, kam palīdz gan iekšējās satura kvalitātes novērtēšanas sistēmas, gan skaidri definēts un funkcionējošs ētikas kodekss, gan žurnālistiskie pētījumi par dezinformāciju, gan arī plašāks "mundiera dialogs" mediju profesionāļu starpā. Otrā grupa ir skolas – gan skolēni, gan skolotāji. Šeit darbs ir gan medijiem – īpaši sabiedriskajiem medijiem, kuru uzdevumos ietilpst izglītojošā funkcija –, gan nevalstiskajām organizācijām, kuru mandāts paredz sabiedriskās politikas kvalitātes uzlabošanu un mediju izaugsmi. Un trešā grupa ir tā, ko projektu pieteikumos dēvē par "plašāku sabiedrību". Citiem vārdiem, visi, kas lieto un rada mediju saturu. Šo grupu var aizsniegt tikai iepriekšminēto darbību kombinācija.

Nemirstīgo kļūdu un apzināto melu daudzums nemazināsies – gluži otrādi, tas turpinās pieaugt un tikpat zibenīgi izplatīties kā līdz šim vai pat vēl ātrāk. Bet mums būs jāturpina pieņemt informēti lēmumi par savu individuālo un kolektīvo dzīvi un jāspēj formulēt informēti viedokļi par notiekošo. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs spētu izvērtēt ikvienu tekstu/video, kas nonāk uz mūsu ekrāna. Arī šo:

* Neticiet visam, ko lasāt internetā, tikai tādēļ, ka ieraudzījāt fotogrāfiju ar citātu tai līdzās (Ābrahams Linkolns).