Sakartvelo [1] Žurnālistu resursu centra vadītāja Natja Kuprašvili tagad komandējumos vienmēr ņem līdzi Sakartvelo karogu, lai vajadzības gadījumā varētu sarīkot piketu pie Sakartvelo vēstniecības. Tā tas notika arī šonedēļ – atbraucot uz Pasaules ziņu mediju kongresu (World News Media Congress) Kopenhāgenā, viņai jau foruma otrajā dienā bija tas jāizņem no čemodāna, lai protestētu. Sakartvelo parlaments otrdien atcēla prezidentes veto tā sauktajam "Krievijas likumam" jeb likumam "Par ārvalstu ietekmes caurspīdīgumu", pagriežot Sakartvelo kursu Krievijas virzienā. Likums teju viens pret vienu pārņem līdzīgi nosaukta Krievijas likuma normas. Tas tika pieņemts 2012. gadā un sākotnēji attiecās uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, bet ar laiku likuma tvērums tika paplašināts uz medijiem un varai nevēlamiem indivīdiem. Sakartvelo ir mācījusies no Krievijas pieredzes un medijus likumā iekļāvusi uzreiz.
Sakartvelo esmu tuvplānā vērojusi kopš 1993. gada, kad kā laikraksta "Diena" korespondente turp devos pirmoreiz, lai rakstītu reportāžas par pilsoņu karu. Ar katru jaunu braucienu šķita, ka demokrātijas un Eiropas integrācijas izredzes pieaug – ļoti lēnām un ar klupieniem, bet neatgriezeniski. Taču līdz ar Sakartvelo oligarha Bidzinas Ivanišvili dibinātās partijas "Sakartvelo sapnis" nākšanu pie varas process sācis pamatīgi buksēt. Un "Krievijas likumi" (kāpēc daudzskaitlī – par to nedaudz vēlāk) skaidri iezīmē atkāpšanos no agrākā virziena. Pirmais lielais trauksmes zvans bija pirms gada, kad "Sakartvelo sapnis" mēģināja panākt "aģentu likuma" pieņemšanu pirmoreiz, taču toreiz ieslēdza atpakaļgaitu, jo valsti pāršalca masu protesti. Masu protesti bija arī šogad, bet "Sakartvelo sapnis" neatkāpās, un aprīlī parlaments pieņēma likumu rekorda ātrumā – viņus apturēt neizdevās pat ar opozīcijas deputātu dūrēm un tribīnes virzienā sviestām ūdens pudelēm. Prezidentes Salomes Zurabišvili likumam uzliktais veto noturējās vien pāris nedēļas, un parlaments 28. maijā sanāca vēlreiz un to pārbalsoja.
Likums nosaka, ka tās pilsoniskās sabiedrības organizācijas un mediji, kuru budžetā vairāk nekā 20% veido ārzemju donoru finansējums, "pārstāv ārzemju spēku intereses" un tādēļ tiem būs jādeklarē savi "ārzemju sakari", pretējā gadījumā riskējot ar sodu, kas var sasniegt 10 000 eiro – NVO un neatkarīgajiem medijiem šādu summu samaksāt nav pa spēkam. Vissmagāk likums ķers tieši neatkarīgos medijus, jo mazajā tirgū ar polarizētu mediju vidi neatkarīgie mediji bez ārzemju fondu un valdību finansējuma nespēj pilnvērtīgi darboties. Atbalsta mehānismu sabiedriskā labuma satura veidošanai valstī nav, bet reklāmas tirgus ir politizēts.
Starptautiskās organizācijas "Reportieri bez robežām" (RSF) veidotajā jaunākajā preses brīvības indeksā Sakartvelo ir 103. vietā (no 180 valstīm), un RSF atzīmē, ka vide Sakartvelo ir "neatkarīgajiem medijiem naidīga", valstī pieaug verbālu un fizisku uzbrukumu skaits žurnālistiem un vara pieņem likumus, kas "sašaurina vārda brīvību" [2]. "Krievijas likuma" debašu laikā uzbrukumu temperatūra palielinājās un vara sāka pielietot individuālu teroru pēc labākajiem Krievijas paraugiem – draudīgi telefona zvani no ārzemju numuriem žurnālistiem un viņu ģimenes locekļiem, troļļu uzbrukumi tiešsaistē, pārdurtas automašīnu riepas, plakāti "tautas ienaidnieks" uz žurnālistu māju sienām, homofobiski grafiti uz žurnālista geja mātes durvīm.
Pēdējais incidents ir zīmīgs, jo "tradicionālo vērtību" naratīvs ir partijas "Sakartvelo sapnis" lielā kārts. Gruzīnu tradicionālās vērtības, kuru simbols un aizstāvis ir Pareizticīgo baznīca, apdraudot "LGBT dienaskārtība", kuru īstenojot divas "ļaunuma galvaspilsētas", proti, Brisele un Vašingtona. "LGBT propagandas" likums Sakartvelo vēl nav pieņemts, bet reti kurš šaubās, ka tas būs nākamais, un šī likuma debates ļaus "Sakartvelo sapnim" kontrolēt publisko dienaskārtību atlikušajos mēnešos līdz parlamenta vēlēšanām 26. oktobrī. Gatavojot augsni likumam, Sakartvelo parlaments pieņēma lēmumu pasludināt 17. maiju (Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju) par "Ģimenes tīrības dienu". "Ģimenes tīrības diena" ir oficiāla brīvdiena, un šogad šajā dienā tika organizēta "tradicionālo vērtību" atbalsta demonstrācija, kuras simbolika un retorika atsauca atmiņā Latvijas "No Pride" aktīvistu pasākumus Rīgā pirms 15 gadiem. Ģimeņu gājiens notika Rustaveli prospektā Tbilisi centrā – tajā pašā ielā, kur pirms un pēc tam pulcējās tūkstošiem demonstrantu, protestējot pret "ārzemju aģentu" likumu. Uzkrītoša bija apģērba kodu atšķirība abos pūļos – kamēr pret likumu protestēja cilvēki džinsos un hūdijos, turot rokās plakātus vai mūzikas instrumentus, tikmēr tikumības sargātāji bija tērpušies melnās drānās vai tautas tērpos, bet rokās nesa krustus.
Vērtību sargu rindās bija arī varas partijas deputāti, citu vidū Iraklijs Kobakhidze, kurš dienu iepriekš bija atteicies satikties ar Tbilisi vizītē atbraukušo Eiropas Savienības delegāciju. "Mēs sargājam ģimenes vērtības," viņš teica presei. Sargājat no kā? No "LGBT dienaskārtības", kuru "bagāti ārzemnieki" Sakartvelo īstenojot ar nevalstisko organizāciju un mediju starpniecību. Liela daļa gājiena dalībnieku bija atvesti no lauku reģioniem ar "Mercedes" minibusiem. "Kurš ir apmaksājis šos autobusus?" šoferiem vaicāja "The Economist" žurnālists [3]. Atbildi viņš nesaņēma, bet gruzīnu žurnālistiem ir informācija, ka sponsors ir "Sakartvelo sapnis" un partijas pelēkais kardināls Ivanišvili.
Pēc "tēmas iesildīšanas" valdošā partija sāka pieslīpēt "homoseksualitātes propagandas" likumprojekta normas. Gluži tāpat kā gadījumā ar "ārzemju aģentu" likumu, arī "propagandas" likums ir pārkopēts no attiecīgā Krievijas akta – tas plāno aizliegt dzimuma maiņu, noteikt, ka laulība var būt tikai "starp vienu ģenētisku vīrieti un vienu ģenētisku sievieti", un liegt pulcēšanās brīvību LGBT kopienai. Sakartvelo LGBT aktīvisti, kuri vēl lielākā mērā nekā žurnālisti ir cietuši no fiziskas vardarbības, visticamāk, no valsts emigrēs. "Es skatos uz fotogrāfiju ar saviem draugiem, kas uzņemta 2013. gadā, – 90% no viņiem jau ir emigrējuši uz kādu Eiropas valsti," portālam "Politico" stāstīja aktīviste Aktina Brekvadze. Viņa domā, ka "gandrīz visi atstās valsti, ja likums tiks pieņemts, jo šeit gluži vienkārši nebūs droši palikt" [4].
Sakartvelo mediji šobrīd pārcelties uz citām Eiropas valstīm neplāno, tomēr Natja Kuprašvili katram gadījumam lūdza man noskaidrot, kādas ir iespējas reģistrēt mediju uzņēmumu caur Igaunijas e-residency programmu un sarīkot pieredzes apmaiņas tikšanos ar emigrējušajiem Baltkrievijas žurnālistiem, kuri bija spiesti bēgt no savas valsts 2020. gadā, kad sākās vardarbīgas represijas pret neatkarīgo presi. Mērķtiecīga un masveidīga varas vardarbība pret žurnālistiem Sakartvelo vēl nav sākusies, taču, ņemot vērā tendenci špikot autokrātiskās prakses, ir jāgatavojas arī šādam scenārijam, jo Krievijā un Baltkrievijā tas bija nākamais solis.
"Ārzemju aģentu likums" maina arī Sakartvelo attiecības ar rietumiem. "Saskaņā ar jauno likumu, mūsu rietumu partneri un draugi tagad ir subversīvi revolūcijas aģenti, kuru mērķis ir gāzt esošo valdību," intervijā "Euractive" teica Sakartvelo prezidente Salome Zurabišvili [5]. Sakartvelo Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss, kurš tai tika piešķirts pagājušā gada decembrī, tagad ir nopietni apdraudēts. Prezidente uzsver, ka autoritārās tendences un Krievijas kurss Sakartvelo ir daudz bīstamāks nekā, piemēram, līdzīgu tendenču pārņemtajās Eiropas Savienības valstīs Slovākijā un Ungārijā. "Mums tas ir eksistenciāls jautājums, jo nākotne Eiropā ir skaidri un tieši saistīta ar mūsu valsts neatkarības saglabāšanu – mēs visi zinām, ka palikt vienatnē pret mūsu ziemeļu kaimiņu ir bīstami."
Atgriešanos pie Eiropas vektora šobrīd var nodrošināt vienīgi "Sakartvelo sapņa" zaudējums vēlēšanās, un, ja vēlēšanas būs brīvas un demokrātiskas, tad "Sakartvelo sapnim" ir maz izredžu uzvarēt. Taču brīvām un demokrātiskām vēlēšanām ir nepieciešama brīva prese – pirmais "aģentu likuma" mērķis – un neatkarīgi vēlēšanu novērotāji no pilsoniskās sabiedrības – otrais likuma mērķis. Nav šaubu, ka individuālie uzbrukumi žurnālistiem, aktīvistiem un viņu ģimenes locekļiem tuvākajos mēnešos ne tikai turpināsies, bet arī pieaugs un tiem var nākt klāt plašākas represijas, jo zināms, no kurienes "Sakartvelo sapnis" smeļas iedvesmu. Tas nozīmē, ka pastāv risks – sabiedrība pie vēlēšanu sliekšņa nonāks nogurusi un, iespējams, arī iebiedēta. Taču, vērojot Sakartvelo žurnālistu atbildi uz otrdienas balsojumu, gribas ticēt, ka risks ir neliels. Piecu minūšu laikā pēc balsojuma rezultātu pasludināšanas Kopenhāgenas konferenču centra foajē Natja Kuprašvili sapulcināja domubiedrus. "Karogs ir, ejam." Neliels, bet apņēmīgs pulciņš aizgāja līdz vēstniecībai, nostājās ielas malā un atritināja karogu, liekot daudzajiem dāņu riteņbraucējiem piebremzēt un pagriezt galvas. Natja uzsmaidīja kamerai: "Viņiem nekas nesanāks!"
[1] Šajā rakstā lietojam nosaukumu, kādā savu valsti sauc paši gruzīni, – Sakartvelo. Nosaukums "Gruzija" cēlies cariskajā Krievijā, un to vēlāk pārņēma Padomju Savienība. Pirmā no Baltijas valstīm, kura 2021. gadā oficiāli nolēma Sakartvelo dēvēt atbilstoši tās pašnosaukumam, bija Lietuva. Latvijā ir notikušas diskusijas par nosaukuma maiņu, bet attiecīgs lēmums vēl nav pieņemts.
[2] Reporters Without Borders, Press Freedom Index, Georgia https://rsf.org/en/country/georgia
[3] Georgians Fear Their Country if Becoming Like Russia, The Economist, 2024. gada 24. maijs, https://www.economist.com/1843/2024/05/24/georgians-fear-their-country-is-becoming-like-russia
[4] Russia’s Other Russian-Style Law is Fueling Bitter Culture War, politico.eu, 2024. gada 19. maijā, https://www.politico.eu/article/georgia-russian-style-law-fueling-culture-war-lgbt-georgian-dream/
[5] ‘Foreign agent’ bill fundamentally alters relationship with West, Georgia’s president warns, Euractiv, 2024. gada 17. maijā, https://www.euractiv.com/section/europe-s-east/interview/foreign-agent-bill-fundamentally-alters-relationship-with-west-georgias-president-warns/
0