Viss sākās ar to, ka man bija jātiek līdz zivjudzenīša ligzdai pie upes. Izrādījās, ka turp nekursē autobusi. Vispār jau kursē, bet tad no zivju paviljona un divreiz dienā, tad no Zinātņu akadēmijas, turklāt tajos nav vietas lielai somai. Toties bija vieta šofera burkšķēšanai, lieliem ziedu pušķiem, patisonam, kas atgādināja lidojošo šķīvīti, un lielam sunim, kuram no uzpurņa tecēja siekalas. Atpakaļ autobuss brauca tikai nākamajā dienā, bet pa citu ceļu. Ir tādi cilvēki, kuriem pieder automašīnas, viņi tās pulē ar lupatiņu, paiet nostāk, saliek rokas sānos, stāv un skatās, pats redzēju. Kad viņi izdzird vārdus "cits ceļš", šie cilvēki neapjūk un vienkārši brauc turp, nevis divas diennaktis iet līdz citam ceļam cauri brikšņiem un ērcēm ar mačeti. Reizēm šie cilvēki ar kāju pastumj automobiļa riteni vai skatās zem kapota. Tas viss var prasīt ilgu laiku, tāpēc viņi nereti ar nolūku apstājas ceļmalā, bet es neesmu no tiem – man bija nepieciešams velosipēds.
Velosipēdi vienmēr grab, gāžas, aizķer vārtus vai kājas ar pedāļiem, bet tad rūsē, vientuļi pamesti uz ielas. Izrādījās, tie ir dažādi: ar viena tipa riteni var braukt tikai pa šoseju, bet ātri, ar otra tipa – pa kalniem, toties tam nav dubļusargu, tādēļ tu atbrauc no kalniem ar dubļainu zodu un dibenu. Nolēmu, ka jāpērk tūrisma ritenis, diemžēl zaļu savam augumam atrast tā arī neizdevās. Par riteņiem cilvēki parasti sāk runāt, kad tie ir nozagti. Katrā ziņā soctīklos neesmu redzējis nevienu pašu sludinājumu ar tekstu: "Man nav nozagts šis burvīgais, dārgais ritenis, paskatieties uz tā cēlo spozmi!" Paturot to prātā, uzstiepu savu jauno, zilo divriteni uz piekto stāvu un noliku istabas vidū. Tas tiešām bija skaists un gluds kā dārga etvija. Brīnumainā kārtā arī negrabēja.
Kas ir šie cilvēki, kuri brauc pa veloceliņiem? Viens no tiem man pateica, ka valdība negrib, lai esam veseli, tāpēc viņš izvēlas riteni un parāda benzīna mafijai garu degunu. Otrs neteica neko, tikai panesās garām dzeltenās brillēs un apspīlētā tērpā, ar viņa ikriem varētu skaldīt lazdu riekstus. Viņš bija neticami kalsns un stiegrains. Ticami, ka ar katru dienu vīrietis saplok arvien vairāk – kā Bendžamins Batons, līdz pāri paliks tikai ritenis, bet tas turpinās traukties un tarkšķēt bez viņa. Trešais veda līdzi tumbiņu, no kuras skanēja nebūt ne Satī, drēbju toņos figurēja kamuflāžas raksts, acis un pusi sejas nosedza pieguļošas saulesbrilles. Un tad vēl bija onkuļi žaketēs ar izspūrušām bārdām, kuri veda kaut kur pie rāmja piesietu lāpstu un maisus ar stādiem. Viņu riteņi rūsēja, pat nebūdami pamesti uz ielas.
Līdz ar velosipēdu manā dzīvē parādījās arī velodraugs Valters, kurš piederēja riteņbraucēju sektai jau krietnu laiku. Viņa velo bija krietni vieglāks, pats Valters brauca, pieplacis pie stūres, un tikai pēc nobrauktiem trīsdesmit kilometriem sauca: "Cik labi!" Toties, kad nobraucām sešdesmit piecus un es uzvilkos pa kāpnēm līdz dzīvoklim, piepeši atskārtu, ka nudien jūtos aizdomīgi labi. Lai iekāptu dušā, bija nepieciešams pacelt kājas ar rokām, bet tad ļāvu ūdenim nomainīt sviedrus. Labi cilvēkam paliek no tā, ka ir slikti. Par spīti eiforiskai pašpietiekamībai, ķermenis bija citās domās un negribēja gulēt visu nakti. Atcerējos, ka ārsti iesaka vakara pastaigas, lai organisms pagurst, tādēļ jau nākamajā dienā nobraucu vēl četrdesmit kilometrus, bet aizmigt tas nepalīdzēja. Valters gulēja tikai trīs stundas, pēc tam visu dienu strādāja, bet vakarā brauca ar riteni atkal, pārsvarā ar lukturi uz pieres, turklāt jebkādos laikapstākļos. Viņš tā arī teica: "Nevar gaidīt labu laiku." Mēs arī negaidījām, bet allaž atklājām otro elpu, retumis pat trešo.
Ja agrāk mani kaitināja velosipēdisti, jo tie nelieto velojoslas un brauc pa ietvi, turklāt dzindzina, tad tagad sāka kaitināt pilnīgi visi. Autovadītāji, kuri nedod ceļu, gājēji, kuri pēkšņi pāriet ietves otrā pusē, suņi ar neredzamām pavadām, bērni, nemaz nerunājot par skūteriem, kurus bieži lieto dažnedažādi gara kastrāti. Toties, kad braucu pa veloceliņu, allaž jutu, ka man ir taisnība. Piepeši visi gājēji, kuri iegrimuši telefonos vai kļūmes pēc tipina pa tiem neparedzētu ceļu, izrādījās aizmāršas un vējagrābšļi. Bet tad dziļi ieelpoju un sāku braukt arī pa ietvi lēni, gaidot, kad atbrīvosies vieta man, nevienu nesteidzinot, nebiedējot un neapdzenot. Grūti, bet ar laiku var pierast.
Piezvanīja Valters un nosauca vēja virzienu, stiprumu, temperatūru – kā meteorologs. Mēs izbraucām dienas vidū, kaut solīja nelielu lietu un tikai septiņus grādus. Uz tilta vējš gribēja iegrūst mūs upes dzelmē, toties lietus veica sejas adatu terapiju. "Galvenais – nenosvīst!" kliedza Valters tai retajā reizē, kad dzirdēju viņa sakāmo. Lietus jaka domāja citādi, tā sargāja tikai no ārējā lietus, bet iekšējo veicināja. Taisnajos ceļa posmos, kur nebija neviena cilvēka, mēs ar Valteru braucām uz spēku robežas, pēc tam uzkodām proteīna batoniņus. Jūra bija sudraba krāsā, pa krastu pūta bronzas miglu ar smiltīm. Bet mēs vinnējām iekšējo zeltu, vakarā aiz gandarījuma pat negribējās runāt.
"Profesionālie velobraucēji iepriekšējā dienā ēd makaronus, lai pirms sacensībām uzkrājas ogļhidrāti," Valters centās nekārt man uz ausīm makaronus. Viņš teica, ka velosipēds atrisina visas iekšējās problēmas, bet vējš izpūš no galvas nelāgas domas. Es griezu pedāļus un māju ar galvu, kurā bija tikai viena doma – vajag nobraukt Latvijas kontūru ar riteni un ievietot to feisbukā. Iet kājām nu bija neizturami, jo ceļš līdz veikalam prasīja stundu desmit minūšu vietā, piedevām paraduma pēc gāju pa veloceliņu. Sabiedriskais transports manā leksikā bija kļuvis par lamuvārdu. Tad nopirku velosipēdistu kreklu ar kabatām aizmugurē, lai netraucē aerodinamikai. Kabatā atklāju baltu poliestera salveti gumijas striķītī. Tu noslauki pieri, palaid to vaļā, un salvete žviukt! iemūk atpakaļ kabatā. Bet līdzi tev ir tikai pats nepieciešamākais – ūdens, batoniņi, brilles. Tomēr galvenais ir ritenis, riteni vajag ikvienam cilvēkam, un tas ir Samsāras ritenis. Dekadence ir beigusies, iestājusies kadence.
Kādu dienu Valtera velosipēdam vajadzēja uzstādīt jaunu ķēdi, turklāt tika nolemts, ka tas ir izdarāms pašrocīgi. Protams, naktī, jo viņš nesen bija pamodies, kā arī ar manu palīdzību – es dievinu skatīties un dot padomus. Abi stāvējām pagalmā, rokās turējām eļļainu ķēdi un bažīgi atskārtām, ka tas nav tik vienkārši. Valters lietoja arī necenzētus vārdus, bijām burtiski pieķēdēti pie klints. Kad kniedi tomēr izdevās iespiest ķēdes posmā, izrādījās, ka palaidām garām vienu no zobratiem, tādēļ ritenis nebija braucams. Šī bija vienīgā reize, kad velosipēds mūs pievīla, tāpat kā mēs viņu.
Cilvēks, kurš izgudroja riteni, noteikti savam laikam skaitījās jucis. Viņš staigāja apkārt un visiem teica: "Lūk, skaties, shēma ir ārkārtīgi vienkārša – visur var braukt ar diviem riteņiem!" Viņam atbildēja: "Bet tas taču nokritīs uz sāna!" Cilvēks izgudrotājs viltīgi ķiķināja un berzēja rokas, kamēr visi jāja ar zirgiem un pārdeva viens otram mumijo audekla pauniņā. Tādēļ nākamreiz, kad Valters stāstīja, ka pasaules resursi ir pietiekami, lai pabarotu visus nabagus, es atmetu skepsi un biju gatavs tam noticēt. Jo pagaidām neesmu no riteņa nokritis un ceru, ka tas arī nekad nenotiks. Gan jau riteni izgudrojis da Vinči, tieši tāpēc Mona Liza smaida.
No rīta aizbraucu uz Bolderāju. Pāri veloceliņam zemu laidās milzīga lidmašīna, kā arī putnu kāši, es nevarēju atraut no tiem skatu. Pēc tam devos Rumbulas virzienā, tur rindā uz soliņa tupēja seniori, viņi noskatījās uz mani kā es uz lidmašīnu. Un es tiešām traucos cauri siltā un aukstā gaisa masām, taranēdams mārītes ar seju. No soliņa ēnā varēja redzēt Daugavas baseinu. Ritenis bija tikpat zils kā zivjudzenītis, tas gandrīz žilbināja acis. Viņā krastā onkuļi laboja vasarnīcu jumtus, viņi klausījās aizsmakušu radio un dzēra alu. Pāri upei pārlaidās daži kormorāni un laivas – tie visi bija mani kolēģi un draugi.
0