Tādi kartupeļi kā šie – tie neizcepsies nekad.
Sniedze Prauliņa
Mans ķermenis ir liels – bieži uzlūkoju to ar apbrīnu, kā degunradzi savannā. Tas ir tik liels, ka meklē svešu lietussargu radzes ar acīm un viesnīcu gultās guļ tikai pa diagonāli. Kad jāpieliecas dušā, daru to uzmanīgi, neizlaižot no acīm aso ziepju plauktiņa malu, kuru pazīstu pat pārāk labi. Ķermenis ļoti ātri tiek galā ar zeķēm, kājas darbojas kā piesta, pat apavi izjūk turpat uz ielas. Vienreiz biju spiests iet mājup ar vienu zoli. Citreiz ciemojos pie viena drauga, un mēs dzērām baltkrievu balzāmu, kas bija ļoti garšīgs – fonā varēja sajust vīgriezes un veltīgas cerības uz labu miegu. No rīta draugs sūkstījās, ka balzāms nakts vidū izdomājis pamest viņa ķermeni caur muti: "Paklau, nu kā tā var būt? Ka man balzāms tik ļoti garšoja, bet ķermenim – ne?" Uz šo jautājumu nav atbildes; degunradzis ir spēcīgs, bet tuvredzīgs.
Jau sen esmu ielāgojis, ka degunradzi ir iespējams dresēt – atšķirībā no dzīvnieka, es zinu, ka pātaga reizē ir arī burkāns. Tieši tā notika arī šoreiz, kad sastaptais draugs ar degsmi izstāstīja par keto diētu. Protams, no sākuma es apjautājos, vai viņš ēd tikai gaļu ar sviestu. Viņš atbildēja, ka galvenā keto diētas ideja ir likt ķermenim iegūt enerģiju no tauku rezervēm. Iekams tas ir noticis, ķermenis uztraucas, bet dažu dienu laikā pierod. Lai šī burvestība notiktu, no ēdienkartes gandrīz pilnībā jāizslēdz ogļhidrāti. "Bet kā tu nonāci līdz šai diētai?" nevainīgi apvaicājos, kamēr pāri mūsu galvām vēlās cukurvates mākoņi. Draugs atbildēja: "Vienkārši sapratu, ka vairs neredzu savu locekli."
Pirmā atklāsme bija, ka veikalā nav nekā bez ogļhidrātiem. Izrādījās, cukurs ir civilizācijas virzulis un garšas pastiprinātājs. Tas bija paslēpies ne tikai kečupā vai galetēs, bet arī paniņās un griķos. Lai gan paguvu nopriecāties, ka neesmu beķereju zvirbulis, ātri vien attapos benzīntankā ar cigārdesiņām un parmezānu rokās – tās bija vienīgās pieļaujamās izvēles. Pamazām sāku iepazīt produktu sastāvu fonētiku, manam pseidonīmam no sākta gala tieši pietrūkst viena burta "e". Krāsvielu sarakstā figurēja saulrieta dzeltenais, kumačs, biksīns un kantaksantīns, bet par dažiem elementiem pat tika atzīts, ka tiem "var būt labvēlīga ietekme uz organismu". Nātrija fumarāts gulēja vannā kā Marats, bet maizes rauga glikāns nenoliedzami bija kāds garīdznieks lavaša apmetnī. Atkrita visi augļi, kaut arī tieši pēc augļiem mums būs tos pazīt, tad pupiņas un čipsi.
Otrā atklāsme – ka ēstgriba ir mīts. Doma par maltīti uzausa tikai dienas vidū, no sākuma teorētiski un attāli. Pāreja notika vienas diennakts laikā – otrdien uzlūkoju "Fantas" bundžiņu un nodomāju, ka tas ir fantastiski, bet trešdien no mierīgo plakstiņu apakšas raudzījos uz dzērienu jau vienaldzīgi un stingi. Kādreiz ēstgriba nozīmēja roku trīcēšanu, dusmas un reiboni, kā arī hačapuri apēšanu un gulēšanu dīvānā divu stundu garumā. Nu šī aušība bija beigusies – es gausi ēdu savas olīvas ar prošuto, steikus ar ceptu kamambēru un zaļumiem un vairs nesapratu, kāpēc cilvēki lieto ogļhidrātus. Nekāda smaguma pēc maltītes, tikai prāta vieglums.
Prāts, kurš nu vairs nedomāja par ēdienu, atmeta arī pārējo dīdekli un pat miegā laidās labprātāk, vienīgi tas vairs nebija salds miegs. Pagalam apradis ar savu jauno stāvokli, prāts spēja pievērsties vienam uzdevumam un vairs neizkaisīties. Nereti gadījās, ka vienīgais pārdomu objekts bija maize – sevišķi, ja gadījās neizgulēties un kļūt pūcīgam. Nekad pirmīt Pavlovas kūka neizraisīja manī Pavlova suņu refleksu, bet diēta lika uztvert maizes izstrādājumu nosaukumus kā dzeju. Fokača, tu esi miltu klača, bagete, tevis dēļ taisu špagatu. Ak, Marija Antuanete, cik rūgti tu maldījies, jo nedrīkstēju ēst ne tikai maizi, bet arī kūciņas. Prāts iemanījās kļūt tik mīklains, ka maize bija kļuvusi par zemes kodolu, vēl karstu, bet magma – par gaisīgu kukuļa mīkstumu. Kad prāts nonāca līdz zemes garozai, piepeši atskārtu, ka pietrūkst nevis maizes, bet kraukšķa. Jo visi kraukšķi uz zemes sastāvēja no ogļhidrātiem, pretēji man.
Kādreiz degunradzi klāja raupja, kā vecs papēdis saplaisājusi āda, bet tad tā sāka izgludināties un starot. Es sāku manāmi rukt, mēneša laikā biju kļuvis par to, ko kādreiz dēvētu par skalbunti un garbizoni, mūsdienās tas izraisīja jautājumu – kad beidzot piedalīšos filmā par holokaustu? Saskaņā ar citu cilvēku novērojumiem, mans skatiens bija kļuvis dzīvniecisks. To veicināja viskijs vasaras svelmē, jo auksts alus un vīns bija aizliegts, kā arī pašapziņa, kas rūga un brieda pretstatā degunradzim. Protams, pilnīgi visi cilvēki uz pasaules pamanīja diētu – citādi nav iespējams izskaidrot, kādēļ viņi apzināti kacināja mani ar ēdieniem. Pats par diētu nerunāju nekad, no sākuma ducis nevainīgu jautājumu un demonstratīvu nopūtu "Ak, nē, karbonādē ir panējums" izraisīja interesi, bet tad jau visa fasāde kļuva par keto reklāmu. Sarunas piecdesmitajā minūtē parasti izskanēja: "Un mandeles?! Un tofu?!" Un es ar pārākumu miedzu zvērīgās acis. Izņemot brīdi, kad kāds uzlika uz galda čipsus un, iegremdējot tos mērcē, apdullinoši kraukšķināja. Tad gan visi koki savannā pārvērtās par maizeskokiem.
Trešā atklāsme bija tā, ka ķermenis nudien pārtiek no ogļhidrātiem. Pēc 50 ar velosipēdu nobrauktajiem kilometriem sajutu vieglu reiboni un apziņas aptumšošanos, kāds it kā bremzēja ar īkšķi mana prāta vinila plati. Iespējams, tā nebija vis vinila plate, bet krāsnī apgrauzdēta tortilja. Tādēļ nekavējoties sāku internetā meklēt keto mīklas receptes, pārsvarā tā sastāvēja no mandeļu un ceļtekas miltiem. Un nu jau es cepu maizi bez ogļhidrātiem, kura sanāca identiska normālai maizei, izņemot sajūtu, ka es pats esmu nenormāls. Ne velti Čehovs savulaik rakstīja, ka pīrāgs bija bezkaunīgs un pliks, to ēdot, tauki pilējuši kā asaras. Manas.
Ak, visas uz šķīvja nodevīgi pamestās picu maliņas, piedodiet man, ja spējat. Pamazām biju gatavs kļūt par karpu, kuru makšķernieks uzpērk ar baltmaizes kunkulīti, darinātu no maizes šaha figūriņas kā cietumā, un pēdīgi nogulties zem liela mīklas ruļļa. Kuram ienāca prātā nosaukt smilšu mīklu šādā vārdā? Lai kurš tas arī būtu, es viņu sapratu. Smilšakmens atsegumi izskatījās pēc medus kūkas, bet sēravoti pēc crème brulée. Kraukšķis bija sācis ņemt virsroku – nenoliedzami, katrai maizei bija sava garoziņa. Ak, kartupeļi frī, I want to break frī! Bet nē, būšu stiprs, es izturēšu, es saplakšu kā Bendžamins Batons, līdz kļūšu par zīdaini, bet tad viņa vietā silītē gulēs bagete.
Vasara bija burvīga, pērnā gada augusts ar lietusgāzēm ik pēc piecām minūtēm pat gandrīz aizmirsās. Kopā ar cukuru no dzīves pazuda arī kaislības un tremors. "Kāpēc vispār vajag konfliktus?" negaidīti vaicāju pats sev. Pēc tam palasīju komentārus internetā, nācās ārstēties ar divu stundu baroka obojām. Es rakstīju un staigāju apkārt, pasitis padusē ēdiena kastīti. Lai bagātinātu degunradzi ar šķiedrvielām, ēdu avokado, Briseles kāpostus un brokoļus jeb dzīvoju diezgan zaļi. Arī vairāki draugi sāka sūtīt man savu brokastu šķīvju attēlus, pasaule kļuva manāmi vieglāka. Ja jūs dzirdat restorānā kādu sakām: "Vai var palūgt lazanju bez baltās mērces un vispār bez mīklas?" – tas esmu es. Vienlaikus sāku pamanīt, ka prātā briest diena, kad beidzot atkal ēdīšu visu aizliegto, turklāt daudz. "Kāda jēga sevi tā mocīt, ja pēc tam tu atkal pārcukurosies?" jautāju pats sev, bet prāts raustīja plecus un tad uz iekšējā ekrāna burgeru vietā zibēja nektarīni un vīnogas, taču es tiem neticēju. Prāts arī ne.
Tā bija viskarstākā diena gadā, termometrs rādīja plus 33 grādus. Tieši tad mēs ar kolēģi nolēmām braukt bildēt zaļo vārnu, jo laiks bija ierobežots. Vilciens kustējās kā pusvārīta garnele, pasažieru krekli bija pielipuši pie miesas, bet pieres aprasojušas. Mēs iekrāvām vagonā divriteņus un milzīgas mugursomas ar visu nepieciešamo, tāpat arī izkrāvām, tam sekoja šaura šoseja ar fūru saceltā vēja glāstiem. Mežā viss bija mierīgi, izdeguši ķērpji sporādiski filozofēja. Zaļās vārnas būrītis atradās pašā izcirtuma malā, tādēļ slēpnis bija jānovieto tiešā saulē. Iekšpusē mēs izģērbāmies līdz apakšbiksēm un sākām gaidīt. Putns bija satraucies, sēdās tikai atstatus uz vadiem, garām brauca cilvēki ar motocikliem, bet mēs tikai sēdējām un svīdām. Pāri uzacīm pilēja karstas lāstekas, bet cigārdesiņas neuzlaboja omu nemaz. Pēc trim stundām bija skaidrs, ka zaļā vārna neatlidos. Atceļš bija tik drūms, ka kolēģis atturībnieks, saļimis uz stacijas soliņa, paziņoja: "Ja es dzertu, es šodien piedzertos." Veikalu slēdza ciet pēc piecām minūtēm, bet es paguvu. Kasiere knosījās ap kases aparātu, bet otra pārdevēja viņai koķeti norādīja: "Ko tu tur dari? Skat, ir atnācis vīrietis." Es pat centos pasmaidīt. Vilcienā nebija vietas riteņiem, tos nācās novietot pie ieejas un tad ielaist un izlaist no vagona konduktori vismaz piecpadsmit reizes. To visu es darīju, mēģinot ar abām kājām atturēt lielo mugursomu no nokrišanas. Pilsētā vakars vēl nebija atdzisis, vējš tēloja fēnu. Kāds vīrietis kafejnīcas terasē ēda picu, es apstājos un skatījos uz to pāris minūtes. Picas šķēle nebija ļengana, tā bija bezdievīgi kraukšķīga.
Nākamajā rītā devos taisnā ceļā uz ātrās ēdināšanas ēstuvi un pasūtīju pilnīgi visu, kā arī uzdzēru pa virsu īsto kolu. Pirmais nagets ienira bārbekjū mērcē, tad pats pārsprāga mutē, un tomēr es atgaiņājos no vilšanās. Mājās uzcepu pannu kartupeļu. Kamēr tie cepās, es stāvēju blakus un klausījos, kā veidojas garoziņa. Apēdu visu bez atlikuma, lai uzreiz uzceptu otru. Vēlāk degunradzis piesēda uz soliņa parkā un miegaini blisināja ačeles. Un uztvēra viņš dzīvi krietni vieglāk, jo arī pats svēra krietni mazāk.
0