Mērkaķis

Dzīvība ir dzīvība – vai tas būtu kaķis, vai suns, vai cilvēks. Nav atšķirības starp kaķi un cilvēku.
Šrī Aurobindo

"Vai tu gaidi Marģeru?" pajautāja liela sieviete pie ieejas kāpņutelpā, viņai bija ļoti šauras, aizdomu pilnas actiņas. Es atzinos, ka gaidu gan. Sieviete ieskatījās manā maisā, nedaudz pārlieku nervozi izvilka no tā grāmatu un nekavējoties ielika atpakaļ: "Murgi. Tur nav nekā no dzīves." Un devās augšā pa kāpnēm. Marģers ieradās aptuveni pēc stundas, viņam nebija telefona, jo savus plānus Marģers nekad nevienam nepaziņoja. Viņa gaišie mati bija nesukāti un atgādināja izjukušu herbāriju. Kājās Marģeram bija iešļūcenes, bet viss tēls vedināja domāt, ka viņam būtiski vienkārši nebūt kailam. Viņam nepatika rokoties, jo tas bija tikai cilvēku izdomāts rituāls, tādēļ mēs vienkārši paklanījāmies un salikām rokas lūgšanu pozīcijā. Es pastiepu viņam grāmatu "Integrālā joga", Marģers pacēla uzacis: "Jau izlasīji?" "Nu, tā. Kaut kur vidū vairs nesapratu, par ko ir runa," atzinos, "tava māte gan saka, ka tie ir murgi un tur nav nekā no dzīves." Marģers piekrita: "Pareizi arī saka. Kas tad ir no dzīves? Kartupeļi? Tad jā, nekā no dzīves tur nav." Un viņa mamma nudien atgādināja kartupeli, turklāt dzīvu.

Marģers piedāvāja aiziet un parādīt spēka vietas, ko esot atradis ilgu pastaigu rezultātā. Ceļu līdz galapunktam viņš katrreiz izvēlējās spontāni, lai sajauktu pēdas: "Tā iet vilki mežā, es to saucu par flanēšanu. Tu vari paredzēt, kur ies vilks? Nekā!" Vilks Marģers mēdza pēkšņi apstāties un doties pretējā virzienā. Šad tad viņš sastinga ielas vidū un ilgi klusēja, tad vaicāja, vai es te kaut ko jūtu: "Piemēram, te ir mobilo telefonu zona, te ir slikti. Un cilvēki domā, kāpēc viņiem sāp galva vai ir artrīts!" Viņš uzskatīja, ka vajag just savu ķermeni, tādēļ basām kājām skrēja pa čiekuriem, stāvēja uz rokām, kā arī balansēja uz tilta margām. Viens garāmbraucošs vīrietis, to redzot, nelabā balsī pa mašīnas logu bija pat iebļāvies: "Lec lejā!" Bet Marģers nenolēca – tikai uz brīdi pazaudēja līdzsvaru, taču bija gandarīts par tā atgūšanu. Viņš mēdza stāvēt uz rokām arī savā istabā, kaktā, blakus izjauktai sekcijai ar mātes žurnāliem "Burda". Kad māte vaicāja, cik kotlešu viņš ēdīs, Marģers nesteidzās ar atbildi, bet uzskatīja to par ačgārnu jautājumu: "Nav svarīgi, cik tieši kotlešu, ir būtiski saprast, no kurienes nāk šī doma." To viņš teica, palikdams arvien sarkanāks, jo asinis pieplūda galvai. Vienā no tādām reizēm viņš nokrita pats uz savas galvas un sastiepa kaklu, bet turpināja izjust ķermeni un kādu laiku staigāja apkārt stīvs. Kotletes bija tikai iegansts iedzīt viņu paredzamībā un prāta diktātā, tieši tāpēc viņš allaž stīvējās un aizkoda pēdējo kotleti apzināti, lai pamestu to novārtā.

Kad nonācām mežā, visapkārt mētājās pudeles un izsmēķi, Marģers nosodoši pakratīja galvu: "Tāpat tie cilvēki piemēslo savu prātu un ķermeņus." Viņš aizveda mani pie līkas priedes, tā izskatījās kā viņa stīvais kakls. Arī tur Marģers apstājās, pacēla rokas kā antena un gaidīja. Es arī pamēģināju sajust priedi, bet viņš vairākas reizes strikti sauca: "Nē! Tu tēlo!" Mēģināju netēlot vai tēloju, ka netēloju, bet tas nelīdzēja, tādēļ Marģers piedāvāja vārtīties pa zemi, jo tā lika Kastaņeda: "Vajag nojaukt prāta trajektoriju, izdarīt kaut ko netipisku, tad tu sajutīsi!" Es uzmanīgi noslīdēju zemē, bet viņš nodemonstrēja, kā tieši jājauc prāta trajektorija – ielēca smiltīs kā ezerā, ar herbāriju pa priekšu, un saplūda ar gārsām. Ik pa brīdim no zāles pacēlās viņa priecīgā, iekarsusī seja, kura sauca: "Saprati?! Saprati?!" Viņš netēloja, viņš vārtījās tik uzcītīgi, ka bija gandrīz pilnībā netīrs. Kāds pirmīt man bija teicis, ka Marģers esot jognutijs (no vārda "joga").

Pēc pusstundas es sajutu savu ķermeni, tas sāpēja un sūrstēja. Spēka vietas pavadonis lika apsēsties un salikt kājas lotosa pozā. Kad atklājās, ka es to nespēju, viņš pateica, ka tas nav svarīgi. Divatā mēs sēdējām smiltīs pie līkās priedes.

– Vai tu esi pamanījis, ka cilvēki visu laiku ir neapmierināti? Kad viņi brauc vilcienā, tie rausta kāju un izlasa avīzi divreiz, tikai lai nebūtu vienatnē ar savām domām.
– Kas man ar to jādara?
– Mēģini pieķert savu prātu, pamani tā viltības, atmasko to mērkaķi.

Mērkaķis nebija paredzams, tas lēkāja pa priedes liānām, meta lejā nokostas papaijas un brēca. Marģers teica, lai mēģinu noķert pauzi starp domām, apturot elpošanu. Es ieelpoju dziļi un apstājos. Mērkaķis palika karājamies kokā kā pendele, papaijas sula tecēja tam pa vēderu. No tā brīža likās loģiski, ka viņš ēd tieši papaiju, nevis kartupeli. Kad elpošana atsākās, mērkaķis devās iezīmēt teritoriju tālāk. Nākamā ieelpa tika apturēta, mērkaķi pārsteidzot čurāšanas laikā, es pat sajutu muskusa smaku. "Sajuti?" triumfāli pajautāja Marģers. Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

"Kāpēc cilvēki runā, ka tu izjauc mēbeles un tad atkal tās saskrūvē?" es apvaicājos, kad devāmies atceļā. Marģers izbrīnīti bolīja acis: "Par mani?! Ak, tie stulbie cilvēki. Es vienkārši gribēju pārbīdīt sekciju, bet tā bija pārāk smaga, tāpēc izjaucu. Mamma to ieraudzīja un izstāstīja kaimiņienei." Viņas nezināja, ka visupirms Marģers gribējis izjaukt savu prātu. Arī pa ceļam uz mājām viņš bija uzticīgs savai dogmai. Vienai ielai viņš pat pārskrēja pāri kā vilks, rikšiem vien. Kad apvaicājos, kā es varētu atrast savu spēka vietu, Marģers atbildēja, ka nepieciešams atrast savu atbildi, bet galvenais ir mēģināt. "Mēģināt ko?" atvaicāju. Pie kāpņutelpas Marģeru sagaidīja mamma, viņa skatījās uz mums vēl aizdomīgāk nekā iepriekš.

Mājās es pamēģināju pastāvēt uz rokām, tomēr izrādījās, ka to teju vai nevar izdarīt. Tad centos iespiesties lotosa pozā, un arī tas nebija viegli. Tad rāpoju pa grīdu, lai ieraudzītu istabas spēka vietu, kamēr spēki beidzās pavisam.

Nākamreiz atnācu pie Marģera jau rudenī, viņš nekavējoties ierāva mani aiz piedurknes dzīvoklī un pačukstēja ausī: "Viņa arī tev prasīs par kotletēm, nekad neatbildi normāli, lūdzu." Istabā viņš parādīja, ka var nostāvēt jau uz vienas rokas, bet tad aiz durvīm parādījās māte, kura vaicāja, vai es gribēšu ēst. Marģers bija aizliedzis viņai ienākt istabā, tāpēc dekoratīvais durvju stikls bija māti izjaucis pa detaļām kā vitrāžu. Tur viņa bija – liela, veidota no atsevišķiem ķieģelīšiem. Es atbildēju: "Paldies, nē!" Par to Marģers nopūtās un atmeta ar roku: "Vajag, lai viņa saprot – mēs risinām svarīgākus jautājumus par kotletēm." Māte aiz durvīm attālinājās virtuves virzienā un izjuka kā mākonis. Stāvot uz rokām, Marģers paskaidroja: "Es nevaru te ilgi palikt, sāku just to viņas prātu, tas ir nesatricināms." Kad izslīdējām ārā pa dzīvokļa durvīm, viņš pat noskurinājās un drusku iekliedzās, lai aizdzītu no sevis un manis kotletes kā iršus.

Netālu no stīvās, savērptās priedes bija dīķis, kas nu bija aizvilcies ar ledus kārtu. Ap to auga dzeltenas niedres, kas izskatījās pēc skropstām, bet pats dīķis – pēc acs ar kataraktu. Marģers piekrita: "Tas tikai norāda uz to, ka cilvēki ir akli. Nevar nesaskatīt zīmes notiekošajā, tās ir acīmredzamas." Es pajautāju: "Bet mēs?" Marģers paraustīja plecus: "Nu, mēs varam mēģināt." "Vai tu vari uzvarēt tās kotletes?" prasīju atkal. "Kotletes ir smagā artilērija, tās joprojām sāpīgi trāpa, bet es cenšos trenēt to mērkaķi. Pareizāk sakot, es viņu nogalinu." Marģers uzkāpa uz baļķa un balansēja uz tā: "Ja arī tu gribi, tev jāatrod skolotājs." Arī mērkaķis balansēja, vienā rokā šis turēja kartupeli, otrā kotleti. "Varbūt tu vari būt mans skolotājs?" es skatījos uz Marģeru un mērkaķi. "Nē, es pats esmu drusku mērkaķis, bet skolotājs ir ārējs tikai šķietami, tas aizved pie iekšējā skolotāja, un tas nu gan ir nopietni," viņš atbildēja un pastiepa man nedaudz saņurcītu fotogrāfiju.

No attēla raudzījās sirms vīrietis ar drīzāk nepatīkamu nekā labvēlīgu seju. Marģers tā arī pateica, lai nesteidzos vērtēt, bet ieskatos ilgāk un ieklausos savās sajūtās: "Ja tev viņš nepatīk, tā ir tava problēma, ne viņa." Jo ilgāk pētīju, jo mierīgāks skolotājs izskatījās, viņa iedegušās rievas izgludinājās, acis palika gaišākas, bet pati seja sāka izstarot pieredzi un viedumu. "Viņš kļūst labestīgāks," konstatēju un mēģināju atdot attēlu Marģeram, taču viņš neņēma, bet lika meditēt uz skolotāju katru dienu 45 minūtes, tad būs rezultāti, bet nepateica, kādi tieši. Tikai viltīgi piebilda, ka ar laiku mans ego nomirs. No tā es noskurinājos, bet Marģers aicināja nebaidīties. Bez ego es noteikti būšu kā kailgliemezis, bez neviena iekšējā kaula, slīdēšu pa ielām bez jebkāda gribasspēka, šķērsošu gājēju pārejas pie sarkanās gaismas un ikviens mani apšmauks, bet es pats bezrūpīgi smaidīšu pretī. Toties kotletes svilps garām kā lodes, neatstājot pat skrambiņas.

Vakarā es uzliku skolotāja bildi sev priekšā, apsēdos un sāku meditēt. Lai gan meditēt nepratu, tas netraucēja. Šķiet, ķermenim tas viss nepatika, kopā ar mērkaķi viņi bija sarunājuši, ka neliks mani mierā. Šoreiz mērkaķis bija apbruņojies ar kotleti, tā bija vakardienas kotlete, apkaltusi un aizkosta. Primāts iemanījās izšaut to no lielgabala, tai sekoja kartupeļa lādiņš, bet šaujampulveri mērkaķis aizdedzināja ar savu asti kā Hanumans. Pēkšņi skolotājs bildē atdzīvojās un paziņoja: kalpošana cilvēkiem ir kalpošana Dievam. Tādēļ maršruta taksometrā es paklanījos šoferim dziļāk nekā parasti, bet bezpajumtnieka dzīves stāstu uz ielas uzklausīju divarpus stundas. Nobeigumā viņš palūdza iedot kādu naudu, es atdevu pēdējo. Viņš piebilda, ka tas gan nav daudz, un bija drusku vīlies.

Marģers atnāca ciemos negaidīti, pieklauvēja pie durvīm asimetriski, reizes sešas, ar dažādiem intervāliem, lai būtu skaidrs, ka atnācis tieši viņš. Iekšā viņš negāja, lai nepiesārņotu sevi ar svešām enerģijām, bet uzreiz aicināja iet līdzi. Es pateicu, ka skolotājs lika kalpot cilvēkiem, Marģers atzinīgi pamāja ar galvu. "Bet vai tu kalpo mammai?" es apvaicājos. Viņš sarāvās: "Mamma nav cilvēks, viņa ir kaitnieks! Citām sievietēm gan es kalpoju. Viena pat gribēja ar mani precēties, bet tas viss ir banāli un sekli. Es gribētu tādas attiecības kā Šrī Aurobindo bija ar Māti – viņiem bija garīga mīla, nekādu blēņu. Bet kur lai atrod tādu sievieti? Viņas visas grib baltu kleitu un balonus." Ja Aurobindo savulaik ik dienas ēda arsēnu, Marģers ēda kotletes. Viņš nopūtās un apstājās. Pilsētas ielas bija piebirušas ar mums nezināmu koku lapām, sētnieks tās katru dienu slaucīja caurā šaufelē un slēpa no acīm. Tad viņš pīpēja, atbalstījies pret slotaskātu, un bija klusums. Vēl viņš atņēma sveicienus un atkal skaļi ieskāja ietves ar slotas sariem. Marģers bija apstājies vecas mājas pavēnī, daļa tās ķieģeļu bija izbiruši, un logi pievērti ar slēģu plakstiņiem. Virs logiem varēja redzēt grebumus, tur bija attēlotas skaisti samezglotas bizes un sievietes ar kailām krūtīm. Sekodams manam skatienam, Marģers arī pamanīja sievietes, tad nekavējoties nospļāvās un devās ātrā solī tālāk: "Muļķības, tas viss ir muļķības." Es oponēju: "Bet, skat, cik skaista māja!" Marģers neatskatoties nomurmināja: "Pasaule ir mūsu māja, bet māja ir vienkārši māja."

Mežā Marģers pagāja garām iepriekšējai spēka vietai un pateica, ka tā esot sevi izsmēlusi, enerģijas bija sabojātas neatgriezeniski, un veda mani dziļāk biezoknī pa zvēru taku. Pamazām koki atkāpās, un mēs nonācām klajumā, kurā stāvēja no kokiem izgrebtas skulptūras. Viena atgādināja bebru, otra kādreiz bija piepe, bet tagad vairs nebija saprotama. Tālāk mežmalā manīja baļķu mājiņu, Marģers pateica, ka grib mani iepazīstināt ar tās saimnieku. Viņš arī piekodināja, ka Antons mēģina dzīvot saskaņā ar dabu, bet, tā kā cilvēki nav daba, pret tiem namatēvs var izturēties ērcīgi. Kad pienācām miteklim tuvāk, viņš iesaucās kā indiānis filmās. Vārtiņi pavērās, un ieraudzīju cilvēku ar tikpat izspūrušiem matiem kā Marģeram, viņa rūtainais krekls bija atpogāts, rokas atgādināja koka saknes. Viņš varētu būt gan bebrs, gan piepe. Vīrieša sejas āda bija raupja un sarkana, uzacis varēja ķemmēt, tikai to neviens nedarīja. No uzacu apakšas acis raudzījās nedaudz aizdomīgi, bet uzreiz atcerējos, ka tā ir mana problēma, ne viņa. Kad nosaucu savu vārdu, viņš atcirta: "Man tavu vārdu nevajag, vārdi ir tikai vārdi." Es mēģināju iztēloties, cik grūti varētu būt kalpot Antonam.

Mēs apsēdāmies uz soliņa, Marģers pateica, ka esmu jauniņais, kaut šķita, ka Antons to nemaz nedzird. "Tā nu es te dzīvoju. Kādreiz bija sieva, viņa neizturēja. Pēdējā laikā sapratu, ka man neko nevajag. Paņemu maizes riku un ūdeni un eju. Aizeju uz baznīcu, tur dziedu," viņš paskaidroja. Marģers pavaicāja, ko tieši neizturēja sieva. "Negribēja lēkt āliņģī un stāvēt uz galvas," Antons atbildēja. Mēs abi saprotoši pamājām. "Tagad taisu šitos ķēmus," viņš turpināja, norādot uz skulptūrām. Tad viņš atnesa vēl vairākas koka saknes un daudznozīmīgi tās rādīja. Sen atpakaļ, kad viņš nesaprata dabu, Antons esot uztaisījis stabuli no latvāņa, taču apdedzinājis muti. "Bet tagad – meditējam," viņš pēkšņi paziņoja. Lai būtu, uz ko meditēt, Antons novietoja mums priekšā sievietes figūru, kas bija apaļa kā kartupelis. Sievietes ķermenis bija grumbuļains, vietām tajā bija pat caurumi, bet centos par to nedomāt. Marģers un Antons caur nāsīm skaļi ievilka gaisu, es darīju tāpat.

Mērkaķis bija nedaudz izspūris, gluži kā pārcietis ēdi vai rozi. Viņš karājās zarā ačgārni, blakus karājās viņa sieva, abi bija mierīgāki nekā parasti. Arī koka sieviete stāvēja uz celma mierīga kā sēne. Tieši tajā brīdī man iekurkstējās vēders, bet Antons pikti uzrūca: "Kuš!" Pacentos vēderu apklusināt, bet tas nepadevās un meklēja arvien jaunas frekvences. Pat mērkaķu pāris un koka sieviete sāka skatīties manā virzienā, bet tikai blisināja acis, kamēr Antons atkal iesaucās: "Aizveries!" Jo vairāk centos vēderu saprast, jo izvairīgāks tas bija. Kad aizrullēju acu ābolus pakauša virzienā, sāku redzēt problēmu cēloni. Koka sieviete pamazām kļuva arvien apaļāka, zaudēja formu, līdz pārvērtās par planētu, kas traucas kosmosā. No sākuma to klāja zvaigžņu dūmaka, bet pamazām kļuva skaidrs, ka tā nav vis planēta, bet kotlete ar krāteriem un ap to riņķo kartupeļu pavadoņi. Ejot mājup, pajautāju Marģeram, kāpēc Antons kliedza man virsū, jo es taču nespēju kontrolēt vēderu. Viņš pamācīja: "Tas, kas sevi žēlo, nekad nepilnveidojas. Viņš gribēja tava ego nāvi, bet šobrīd tu ego jauc ar sevi."

Pienāca ziema, daba norādīja uz mirstīgumu. Cilvēki pulcējās iekštelpās, kur tinās ārā no villainēm, kuras arī smaržoja pēc nāves un muzeja. Logi bija dzelteni kā slimnieku sejas. Pašā pilsētas centrā stāvēja mēma strūklaka. Brienot pa dziļu sniegu, es uzskrēju Marģeram – viņš stāvēja kupenā un skatījās tālumā. "Nenāc man klāt," viņš šķietami mierīgi bilda. "Bet kāpēc? Ko es izdarīju nepareizi?" vaicāju. Marģers mammas bebrādas cepurē izskatījās svešāds: "Mūsu dharmas ir beigušās." Pārnācis mājās, es uzliku uz galda skolotāja attēlu un mēģināju meditēt uz to. Šoreiz skolotājs bija vienaldzīgāks nekā iepriekš, viņš pamanīja mani pēc minūtēm piecpadsmit, bet arī tad kā uzmācīgu dunduru, pret savu gribu. Lai uzdotu jautājumu skolotājam, tas bija jāsūta ar prāta telegrāfu. Mērkaķis livrejā paņēma sūtījumu, aizzīmogoja ar degošo asti un aizsteidzās pie adresāta. Atpakaļ viņš atnesa īsu zīmīti, kuras saturs bija: "Man vienalga."

Stāsts pirmoreiz nolasīts festivālā "Prozas lasījumi 2024".