Lalle ir apmēram metru gara un ar laiviņā saliktām plaukstām gaida, kad tajās ieliks oranžu kastīti ar sīkām šokolādes dražejām visvisādās krāsās. Viņa grīļojas, jo nostāvēt lielajā pūlī ir grūti: mamma Lallei zem kombinezona ir pavilkusi trīs džemperus un divas bikses, lai baznīcā nenosaltu. Blakus smaržo milzīga egle, tajā deg nedaudzas svecītes. Tētis negaidīti paceļ Lalli aiz padusēm un mēģina pievirzīt tuvāk onkulim, kurš dāļā saldumus. Bet viņa grib stāvēt un paņemt savu kastīti pati. No dusmām Lalle sāk raudāt un mēģina saļimt uz grīdas. Tas neizdodas, jo baznīca ir stāvgrūdām pilna. Šis vakars Lalles atmiņās nosēdīsies kā pirmais dievnama apmeklējums.
Ziemassvētku vakara mise bija viena no retajām reizēm, kad baznīcu apmeklēja arī vecāki. Parasti Lalli turp veda baba, kura viņā bija saskatījusi jaunu cerību kādu no ģimenes pievērst katoļticībai. Ar tēti tas nebija izdevies, ar viņa māsu tāpat, tāpēc visas cerības nu bija uz Lalli.
Viss sākās ar kristībām – vēl viens izņēmuma pasākums, kad vecāki bija baznīcā. Lai nenokavētu svarīgo notikumu, baba uzstāja, ka Lalle iepriekšējā vakarā paliks pie viņas. Mamma tonakt pēc "Burdas" piegrieztnes šuva kristību tērpu – baltu atlasa blūzi ar rozītēm un kuplus svārkus līdz zemei. Lallei šķita, ka tas ir eņģeļu apģērbs. Mamma šujmašīnu bija klabinājusi līdz rīta gaismai. Taksometrs, drāzdamies pa Liepājas ielas bruģi, pēdējā brīdī viņu ar tēti pieveda pie baznīcas vārtiem. Atvērās auto durvis, un vispirms pa tām uzmanīgi izcēla pakaramo ar tērpu. Lalle ar mammu aizskrēja ap baznīcas stūri pārģērbties. Bija jūlijs, un Lallei nemaz nesala, bet viņa cerēja, ka neviens to neredz, jo septembrī jāiet jau 3. klasē. Baba, ieraudzījusi mammas darināto tērpu, silti pasmaidīja. Kavēšana bija piedota. Krustvecāki Lallei uzdāvināja zelta ķēdīti ar krustiņu, baba no baznīcas kalendāra ļāva viņai izvēlēties pasaulē skaistāko vārdu – Elizabete.
Pēc tam baba gribēja, lai Lalle iet svētdienas skolā un pieņem Pirmo Svēto Komūniju. Bērnus mācīja priesteris Andrejs, jautrs onkulis ar čirkainiem matiem, kuru Lalle vasarā reiz Vecrīgā redzēja šortos un sandalēs bez zeķēm. Viss notika it kā draudzīgi, bet Lallei svētdienas skola sāka arvien vairāk radīt bailes. Īpaši ja bija jādodas uz sakristeju, kur notika mācības. Tad vajadzēja šķērsot telpu pašā altāra priekšā, kur parasti uzturējās tikai priesteris. Vēl trakāk būtu bijis tikai uzkāpt kancelē.
Vienā no svētdienām, kad pēc mises bija jāgaida mācību sākums, Lallei blakus apsēdās Brigita – par viņu vairākus gadus vecāka meitene ar īsiem, melniem matiem, kura parasti nāca kopā ar mammu.
– Es pirms baznīcas vienmēr notīru kosmētiku, – viņa iečukstēja Lallei ausī. Brigita pasmaidīja un pacēla uzacis. Tad paskatījās pār plecu, pārbaudot, vai tuvumā neviena nav. Baba bija aizgājusi līdz tantītei, kura pie ieejas pārdeva lūgšanu grāmatas, rožukroņus un svētbildītes, bet Brigitas mamma sēdēja trīs solus tālāk.
– Mamma saka, ka kristīgas meitenes nedrīkst krāsoties. Un katehismā rakstīts, ka vecāki jāklausa. Bet man ļoti patīk uzkrāsoties. Tāpēc uz baznīcu vienmēr ņemu līdzi vati un trolejbusā notīru seju, – Brigita paraustīja plecus.
Lallei radās milzums jautājumu, bet tie palika neuzdoti, jo baba bija atgriezusies ar jaunu rožukroni.
Todien uz baznīcu viņai pakaļ ieradās opaps, mammas tētis, jo sākās rudens brīvlaiks, kurā Lalle parasti dažas dienas pavadīja pie viņa. Opaps bieži teica, ka dieva nav. Viņam svarīgākā lieta bija brūna žakete, uz kuras žvadzēja visādas medaļas ar sarkanām zvaigznēm, āmuru un vēl kādu instrumentu, ko Lalle nepazina, kad skapī to slepeni pētīja. Opaps viņu sagaidīja uz soliņa blakus izejai baznīcas iekšpusē, netālu no krustā sistā Jēzus, ko tantes bučoja pirms došanās ārā. Lalle sprieda, ka viņš neiet tālāk, jo nezina, kurā brīdī jāmet krusts un kā jāpārvietojas pa baznīcu.
– Diezgan smuki tur bija. Mūziku spēlē, dziesmas dzied. Nekā slikta tur nav, – opaps atpakaļceļā teica, skatoties pa autobusa logu. – Bet arī laba ne.
Lallei baznīcā īsti nepatika. Svētdienas skolā tik daudz runāja par baušļiem, kurus viņa nespēja atcerēties un līdz galam saprast, bet kuru pārkāpšana skaitījās grēks. Lallei visu laiku šķita, ka viņa kaut ko sajauks un tad tas būs grēks, un dusmīgs būs dievs, priesteris, baba, pilnīgi visi. Tomēr tagad, braucot autobusā ar opapu, viņa gribēja aizstāvēt babu, kurai baznīcā tik ļoti patika.
– Vienreiz Ziemassvētkos man baznīcā iedeva končas, – Lalle paziņoja priekšpēdējā pieturā. – Un babai vienmēr liek mutē tādu mazu, baltu maizīti.
Nākamajā reizē baznīcā Lalle saprata – drīz viņa būs iestiprināta, un tagad jau baba sagaida, ka arī viņa pirms došanās ārā bučos Jēzus kājas. Baba neko neteica, bet pēc sevis ar rozā mutautiņu notīrīja bučojamo vietu un nogaidoši skatījās virsū. Lalle skaidri zināja, ka ar kabatlakatu Jēzus kājas spodrināja tikai pirms skūpstīšanas, lai aizslaucītu iepriekšējā bučotāja siekalas. Baba to bija izdarījusi viņas vietā. Lalle mēģināja nedomāt par mammu, kura mājās vienmēr piekodināja nebučot Jēzu, jo tā varot dabūt visas pasaules slimības, īpaši ziemā. Viņa arī centās neelpot, lai nesajustu citu siekalu smaku. Lalle aizvēra acis un izdarīja, kas darāms. Mammai viņa to nestāstīs. Vai tas skaitās grēks? Baba noglaudīja galvu un uzsmaidīja. Atzinība palīdzēja aizmirst svešu siekalu radītos pārdzīvojumus. Viņas izgāja no baznīcas un ierasti devās uz Āgenskalna tirgu, kur baba abām nopirka pa apaļajai biezpienmaizei ar rozīnēm. Lallei tās nebija mīļākās, bet viņas viedokli neviens nevaicāja. Nebija jau arī slikti, Lalle ēda visu, kas salds.
Svētdienas skolā stāstīja, ka dienā pirms Pirmās Svētās Komūnijas būs jāizsūdz grēki. Lalle nebija droša, vai zina visus grēkus, ko varētu būt sastrādājusi. Iespējams, viņa kaut ko dara, nemaz nenojaušot, ka grēko. Vai cilvēks vispār ir vainīgs pie tā, ko sastrādā? Domas un plāni taču paši ienāk galvā. Tā Lallei pirms dažām dienām nez no kurienes uzmācās doma ar adāmadatu ieskrāpēt savus iniciāļus uz Elvisa Preslija kompaktdiska, ko vecāki bija pasūtījuši televīzijas veikalā. Doma tik ļoti nelika mieru, ka Lalle to īstenoja, kamēr neviena nebija mājās. Iniciāļi sanāca neglīti, Lalle arī uzreiz atskārta, ka šie trīs burti viņu nodos. Lai slēptu pēdas, viņa pāri uzšvīkāja lielus rimbuļus, bet izskatījās vēl sliktāk. Pēc tam Lallei pēkšņi sagribējās paklausīties Elvisa balsi, pie kuras viņa ar vecākiem Ziemassvētkos bija dejojusi tik ļoti, ka mammai caur zeķbiksēm izspraucās īkšķi. Lalle piespieda pogu, Elvisa balss raustījās un tad apklusa pavisam. Viņa atcerējās, kā tētis bija piekodinājis diskus turēt aiz maliņām.
– Būs mazākā švīka – kaput. Nekas vairs neskanēs.
Tētim izrādījās taisnība: disks bija pagalam. Lalle pasvieda to zem ledusskapja. Ja vecāki disku atradīs, tad domās, ka tas pakritis un saskrāpējies pats. Lalle izkāpa no trolejbusa un devās uz mājām ar sagumušiem pleciem – vēl vairāk par smago somu tos spieda vainas sajūta. Sasniegusi kāpņutelpas durvis, Lalle saprata – tas būs grēks, ko viņa izstāstīs priesterim.
Naktī pirms Svētās Komūnijas uzsniga pirmais sniegs, baznīca bija īpaši auksta. Lallei mugurā bija eņģeļa tērps no kristībām, tikai šoreiz apakšā zem svārkiem bija vilnas reitūzenes un blūzei pa virsu – babas sarūpēts balts vilnas džemperis ar milzu apkakli. Neilgi pirms sākuma vajadzēja novilkt biezo ausaini un uzlikt galvā miršu vainadziņu. Tas dīvaini oda, bet Lallei ļoti patika, kā izskatās. Baba kopš vasaras guļamistabā bija audzējusi miršu krūmiņu, taču līdz ar radiatoru uzsilšanu tas nobira, tāpēc vainadziņu nācās pīt no tirgū pirktiem zariņiem.
Visi svētdienas skolas bērni rindā devās uz grēksūdzi. Tuvojoties biktskrēslam, Lalle ieraudzīja, ka tajā sēž ļoti, ļoti vecs priesteris. Viņš izskatījās daudz senāks par babu, kura arī bija ļoti veca. Lalle nemaz nezināja, ka tik veci cilvēki pasaulē ir. Gaidot savu kārtu, Lalle domāja, kā biktstēvam izstāstīt grēku par saskrāpēto un paslēpto kompaktdisku, jo viņš droši vien nezina, kas tas tāds ir. Vismaz baba noteikti nesaprastu, viņa pazīst tikai kasetes. Vienkārši teikšu, ka saskrāpēju kādu lietu, Lalle plānoja. Bet tad viņš nesapratīs grēka lielumu, jo uzšvīkāt iniciāļus uz kaut kāda krāma nav tas pats, kas uzvilkt tos uz kompaktdiska. Labi, teikšu, ka vienkārši sabojāju vienu lietu un paslēpu no vecākiem zem ledusskapja. Bet vai tā neskaitīsies kā daļēja melošana un jauns grēks? Vairs nebija laika domāt, Lalles kārta bija pienākusi.
– Lai slavēts Jēzus Kristus, – viņa nedroši teica.
– Mūžīgi mūžam. Āmen, – no biktskrēsla iekšpuses atskanēja vārga balss.
– Vismīļo dievu esmu apkaunojusi ar šādiem grēkiem, – Lalle iesāka un tad sadzirdēja, ka biktskrēsla iekšpusē kaut kas nokrīt uz zemes un notiek rosība. Tā kā priesteris neko neteica, Lalle turpināja. – Es saskrāpēju kompaktdisku. Tā ir tāda lietiņa, ko ieliek maģītī, un sāk skanēt mūzika. Dzied Elviss Preslijs. Kad uzzīmēju savus burtus un tad vēl rimbuļus pa virsu, vairs nekas neskanēja. Tētis jau teica, ka tā būs. Tad es to disku pametu zem ledusskapja, lai vecāki tik drīz neatrod, – Lalle norija siekalas un pārbaudīja, vai baba ir labi tālu. – Tad vēl es neklausīju mammu un nobučoju Jēzu. Mamma man to neļāva, jo var saslimt. Katehismā bija rakstīts, ka vecāki jāklausa.
Viņa juta, kā čokurs vēderā atlaižas, bet tad atkal saraujas. Lallei bija bail dzirdēt, ko vecais, vecais priesteris tagad teiks. Bet viņš neko neatbildēja. Lalle gaidīja un gaidīja, aiz koka režģa joprojām notika kaut kāda rosība, redzēt cauri neko nevarēja.
Kad Lalle vairs nespēja gaidīt, viņa lēnām paliecās pa labi un pa biktskrēsla atvērto priekšpusi ieskatījās otrā pusē. Priesteris ar kailo galvu mēģināja ausī iebakstīt mazu aparātu – tieši tādu kā opapam. Lalle zināja – kad tas nav ausī, viņa var iekāpt opapa skapī, pētīt žaketi ar medaļām un viņš neko nedzirdēs. Tātad priestera ausīs nebija nonācis neviens grēks. Viņa vēlreiz palūkojās otrpus un redzēja, ka priesterim izdevies aparātu iedabūt vietā un viņš atkal pieliecas pie koka režģa.
– Ļoti lūdzu grēku piedošanu, – Lalle noteica, kā mācīts svētdienas skolā, un aizturēja elpu.
– Bērniņ, tev būs jānoskaita trīs tēvreizes un "Esi sveicināta", – priesteris atbildēja un trīsreiz pieklauvēja pie koka režģa, tā liekot saprast, ka grēksūdze ir galā.
Lalle jutās samānījusies, tomēr atvieglojums, ka vairs nav jābaidās no priestera rāšanās par grēkiem, bija stiprāks. Pretī nāca smaidīga baba un noglaudīja Lalles galvu.
– Tagad būs Svētā Komūnija, – baba priecīgi noteica.
0