Skola
Skola reāli ir cietums
un es reāli gribu nomirt
nesaprotu reāli kāpēc man uz šejieni jānāk
ja nu vienīgi dabūt papildu maizi ēdnīcā
un apskauties ar elizabeti
kura ir sen jau reāli izlēmusi
pārtraukt šito visu pie velna
un braukt pie savas mammas uz angliju
kur dzīvot kaut vai zem tilta
labāk nekā šiten
pie vecmāmiņas
kura neko nesaprot
un domā
ka skolotāji spēj mums
kaut ko iemācīt
viss kas viņus uztrauc ir
lai mēs nepīpētu
būtu laikā uz stundu
nepārtrauktu viņu vārīšanos
par absolūti nesvarīgām lietām
un vēl kad viņi mūs ļečī
skatītos viņiem acīs
un mātu ar galvu
jā jā jā jā jā jā
tā ir tā ir tā ir
jūsu dzīve nav bezjēdzīgs mēsls
cietumu apsargu lomās
Pedagoģiskie
I
Nu, un ko, jūsuprāt, Inga, trīs meitenes dara vienā tualetes kabīnē?
Raud, viņas tur raud
vai viena no viņām
abas pārējās mierina
vai viena no viņām
jo mēs neesam
atraduši laiku
lai izveidotu sabiedrību
kurā 14 gadīgām meitenēm
nebūtu jāslēpjas no jūtu izpaudumiem
tualetēs
pagultēs
pseidonīmos
un klosteros.
Bet, protams, iespējams
ka viņas tur smēķē vai dzer
vai varbūt pat vēl ļaunāk
nezinu gan, vai no tā viņas paglābs
tas, ja mēs viņas iespundēsim
katru savā kabīnē
uz kuras ir uzraksts:
SLIKTĀ.
II
Labi ir staigāt bērniem ar basām kājām!
Bērniem visu laiku vajadzētu iekštelpās staigāt ar basām kājām!
Bet ko darīt gadījumos
ja vecāks vēl nav savācis
sevis izdzerto un sadauzīto pudeļu lauskas?
III
Viņš būtu jāsūta uz psiho bērnu skolu
saka man kolēģe
un pēc tam noglāsta manu muguru
slavējot skaisto, eksotisko jaciņu
viņas roka noslīd zemu
un es sastingstu
raujos prom
pie psihajiem bērniem
tur drošāk.
Cietums
Visi mūsu noslēpumi
kļūst zināmi pieaugušajiem
jo viņi ir ieslodzīti vienā internetā
ar mums
vienīgā brīvības iespēja
ir darīt kaut kā savādāk nekā viņi
nekliegt
nesacensties
neaprunāt
neizsmiet
nemēģināt atņemt otram
nemēģināt pazemot vājāko
nedomāt ka otrs ir vājāks
tikai tāpēc ka izskatās savādāk
nepavēlēt
mēģināt iegūt savu telpu
aizturot elpu
izpūšot elpu
kur pie velna lai ņemu es elpu
varbūt tas nozīmē ka man
būs jāiziet no šī būra
bet šobrīd
kamēr viņi man maksā
lai es apliecinātu viņu svarīgumu
es turpinu spēlēt
Rozā gulbis pretējās mājas balkonā
Viņš bija pretējā logā
pretējā balkonā, piepūties rozā un spodrs
cilvēki nemīl nespodras lietas
tomēr tieši tādas nereti velk līdzi uz jūru
jo baidās, ka spožās un jaunās varētu vētrā saplīst.
Realitāte, par kuru domā mani vecāki filozofi
par kuru tie strīdas
mani skumdina arvien vairāk
es skatos uz piepūšamo gulbi vai
flamingo ar aplī izliektām kājām
un domāju, cik gan daudz īstenības ir jāziedo
lai iegūtu kriksīti prieka.
Un vēl es domāju
kas bija tur sākumā
pirms viņi sāka sacensties
kurš nopirks man labāko
rozā štruntu?
Vēlēšanās
Varbūt es jaunajā gadā vēlētos
vēlētos
vēlētos
autobusā nopurkšķināties!
Tā esot dīvaina vēlme
tomēr izsauc smieklus
kad es to pasaku
savas otrās ar pusi
ģimenes Jaunā gada svinībās.
Mana pirmā ģimene ir mamma
otrā, šķiet, ka tētis
bet tēta otrā sieva
kas nav mamma
ir satikusi jaunu draugu
kas nav mans tētis, un
es ciemojos pie viņiem
jo tur ir arī mana māsa
kura nav pat pusmāsa
ja ieskatās kolbai ar asinīm
tieši acīs.
Vecmāmiņa, kura ir mana tēta mamma, saka
ka neesot pieklājīgi runāt
par purkšķiem pie svētku galda
mana tēta bijusī sieva
kas nav mana mamma
iesmejas tieši upeņu karstajā dzērienā
un violetām jautājuma zīmēm klātu seju teic:
vai tad ikviens no mums to nav vēlējies
kādā dienā, kad mums jābrauc
ar pilnu autobusu uz vietu
kur izdomājis pārcelties mūsu vecāks
kurš pat nav mūsu vecāks
ja ieskatās krūkai ar asinīm tieši acīs.
Tāpēc es viņu mīlu un tagad plānoju
kā varētu izdarīt tā
lai apprecas mana mamma
un tēta otrā sieva
kas nav nemaz pēdējā.
Saule
Lūdzu, sakiet, skolotāj
psiholog un sociālā darbiniece
kur beidzas apskāviens?
Lūdzu, sakiet jūs, cienītā
skolotāja aukstām kājām un
ledainām rokām, kas
brauc uz darbu ar riteni
lūdzu, sakiet
vai jūsuprāt tēvi
nedrīkst apskaut savus
bērnus, lūdzu
sakiet, vai jūs gadījumā
neesat tā
kas nestāv ar mums
kopā rindā
lūdzu, sakiet
kur beidzas apskāviens
kur sākas zeme
no kuras izlien rozā
putnu kakli bez spalvām
un tev ir jātiek līdz mājai
mirklī vienā, un, ja tu nepagūsi
tad viņa saule – sociālā darbiniece –
noelsīsies un pazudīs aiz apvāršņa
atstājot tevi tumsā.
Dzejolis 7m
Nezinu, kā lai es jums parādu
pasaku, attēloju, ka jums
šobrīd pieder iespēja izglābt sevi
un pasauli, tieši tāpēc
ka neviens, nekad un vienmēr
jo katru reizi, kad atveru muti
nāk laukā tikai vārdi, čaukstoši vārdi:
žūžo
drānām nospurcas
tramīgi šņākuļo
ķilda un rēpuļains roka
iztrupējis un uzslējies
un tad protams vēl: drāžamas
visi paver acis
un
murkšķ kumšķiem un rājas
stenderes apvij brikšķot
krācēs salauž beidzot to rīksti
izcakot nicīgi
nospļaujas
mums ir jāiet pusdienās
skolotāj
mēs esam izsalkuši
No topošā krājuma "Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs Dievs"
0