Uz ielas raitā solī paiet garām miris dzejnieks ādas jakā. Es neatskatos un tāpēc neuzzinu, vai atskatās viņš, lai. Ir pavasara sestdiena, un tā ir kā no saldētavas izvilkts gaļas gabals, nomests uz galda atkušanai, kura tā arī nenotiks. Dodos uz veikalu nopirkt dažus baltus T-kreklus. Sākumā tev tādu ir pāris, varbūt vēl kāds balts pletkrekls tām divām reizēm gadā – bērēm un kāzām, bet nekad nepietiek izšķērdīgās pacietības, lai sarīkotu tiem atsevišķu mazgāšanu. Tāpēc tu piepērc vēl pāris, lai nedarbinātu veļas mašīnu galīgi tukšā, un tad vēl kādus. Un vēl. Tad tu pārstāj tos mazgāt un vienkārši pērc jaunus, gaidot, kad kaudze būs gana liela, lai aizpildītu visu veļas mašīnu.
Līdz vienu dienu vienkārši sāc mest tos laukā pēc pusotras nēsāšanas reizes. Līdz vienu dienu pie durvīm atskan spēji klauvējieni.
Iekāpis kaut kādā autobusā un pēc pāris pieturām strauji pārdomājis kā tāds demo versijas Kamī varonis, es izkāpju, pārsēžos tramvajā un mirkli vēlāk pie parka izlecu arī no tā. Ir pārāk auksts, vējains un visādi citādi sūdains, lai parks būtu visu to serotonīna pāraktivēto cilvēku pilns, ir tikai sagruvuši silueti uz soliņiem un skrējēji. Skrējēji būs sastopami arī nākamajā rītā pēc atomkara – par to esmu drošs. Es nezinu, par ko domāja Murakami, kad runāja par skriešanu, bet zinu, ko domāju, viņus vērojot. Es domāju par to, ka tieši tā arī seksa laikā izskatās viņu sejas. Tāpēc neuzkrītoši viņus uzlūkot ir amizanti. Bet ne vienmēr – gadās arī, ka sajūtos nokaunējies. Kā apģērbu veikalu uzlaikošanas kabīnēs – kā tajā 90. gadu tirgū, kur, stāvot uz kartona gabala, mēri poļu džinsas. Jebkurš taču var piepeši atraut aizkariņu vai durtiņas, un tu tur stāvēsi kā idiots, kad vienu kāju jau esi izdabūjis no biksēm, bet uz otras, neatsvabinātās, vēl lēkā. Un tad viņi – un vēl pārējie, visi viņi ieraudzīs, kas esi īstenībā.
Es metu salauztus apļus caur parku, metu akmentiņus dīķī, es esmu aģents un reaģēju. Ar visu uz visu, tikai lakoniski. Pārāk reaģēt nedrīkstu. Nedrīkstu pēc divām vīna pudelēm iet pēc trešās, nedrīkstu sist cilvēkiem pa galvu un nedrīkstu pieļaut, ka pa galvu sit man. Nedrīkstu ļaut sev negulēt un nedrīkstu ļaut sev gulēt pārāk ilgi. Nedrīkstu atteikties no sevis, lai cik ļoti sevi vairs nepanestu, nedrīkstu aizrauties ar Bloka dzeju. Jāatrod līdzsvars, jāpieglauž galva. Katru vakaru jānomazgā no sejas neprāts, un katru rītu jāatrod pareizā grimase, lai pārkāptu mājas slieksnim. Es nedrīkstu reaģēt pārāk, jo tas mani nodotu. Mērenība – neprātā, atkarībās, mīlestībā – ir atslēga tam, lai nenonāktu slimnīcā. Vai tumšā šķērsielā ar asiņojošu pakausi. Mērenība, ko tik ļoti, izmisīgi, patoloģiski ienīstu.
Es taču gribētu vienkārši uzsprāgt stacijas laukumā. Saulainā pēcpusdienā. Man ap vidukli būtu apsieta sprāgstvielu josta. Tā būtu piepildīta ar spīdumiņiem. Un visi, kas tur tobrīd atrastos, beigās būtu ar tiem noklāti.
Piecpadsmitajā aplī caur parku atrodu vēja noplēstu zaru, gandrīz ideāli taisnu, un, pacēlis to, sāku klibot, uz zara atsperoties. Man sanāk, kā pašam liekas, visai ticami – esmu taču pavadījis uz kruķiem kādu laiku. Es taču kādu laiku esmu vispār pavadījis – nez ko un kā. Kādu laiku viss taču bijis, vispār. Garām iet meitene ļoti melniem, spīdīgiem matiem, viegli pasmaida saskatoties – tā, it kā tiešām tas viss būtu tik vienkārši, un tad manī no mugurpuses ietriecas "Bolt" kurjers ar savu fakino skrejriteni.
Veikalu jau grasās slēgt, meitene-pārdevēja-konsultante-tiesnese met man uzstājīgus skatienus. Nevaru izvēlēties tos sasodītos T-kreklus, tiem visiem ir V veida apkakle, ko neciešu. Tāpat kā polo kreklus vai cilvēkus, kuri apmeklējuši līderības akadēmiju. Pati doma man izsauc nelabumu. Tāpēc dodos pie jaku stenda, atrodu tādu, kādu nēsā mirušais dzejnieks, un nemērot nopērku. Es neesmu uzrakstījis nevienu tik labu dzejoli kā viņš. Bet neesmu arī sarakstījis to kaudzi ar sūdīgajiem dzejoļiem, ko viņš.
Tramvajs ir tukšs un milzīgs, es sēžu tajā kā pie automašīnas vējstikla pielipusi muša. Sievietes balss, kas ik pa laikam pārtrauc klusumu, liecina, ka dodos prom no pilsētas centra. Man ļoti sagribas uzrakstīt meitenei, kuru mīlu, un ādas jaka tik pazīstami čīkst, kad cenšos tajā atrast telefonu. Šovasar tā piemirks lietū un sasūksies ar tabakas dūmiem. Jaka, nevis meitene. Bet varbūt abas. Es nezinu.
0