Dzejoļi no Efes Dujana grāmatas "Mana sirdsapziņa ir badīga lapsa" (izdevniecība "Orbīta", 2025, no turku valodas atdzejojusi Madara Gruntmane).
Radīšana
zināju ka pat gaisma neizbēgs no melnā cauruma
milzīgā gravitācijas lauka dēļ
kad ieraudzīju tevi lidostā
noticēju ka dievs ir
un astronomija ir viņa joks par likteni
lai iekarotu mūsu simpātijas
kad apskāvāmies starp riņķojošiem taksometriem
tu pārvērties par no sirds muskuļaudiem veidotu melno caurumu
un ar paātrinātu pulsu atbildēji uz jautājumiem par
savu matu griezumu
laiku ko pavadīji bez manis un
radīšanu
ieejot dzīvoklī zināji ka esmu šķērsojis horizontu
pavēlēji lai būtu līdzjūtība un tā bija
kad saprati ka līdzjūtība ir atdalāma no baudas
pavēlēji lai būtu sviedri
kad tiki pie tiem
pavēlēji lai upes caurtek mūsu miesas
pirmā skaņa ko izdvesi
bija lielais sprādziens
visums
radīts no jauna
tavā iekšējā tukšumā
Nākotne
apsēžos laivā tev blakus
mēs cenšamies nerunāt par pagātni
vēja piepūsta bura
varam tikt visos virzienos izņemot tur
no kurienes nāk
vējš
Acs struktūra
manas acis
kā senie astronomi
dod vārdus
tavām dzimumzīmēm
pēc formām
pēc katras tās izdzišanas
godbijīgi paklanās
pie tavām kājām
skropstas uzsūc
sviedrus no tavas muguras
mēģina tos pievienot acu baltumiem
un ienirst
zem tavām radzenēm
starp gaismas stariem kas laužas cauri
manas acis alkst peldēt
ierakstīt visu ko redz
lai projicētu uz sienas
virzoties dziļāk
tās grib
noskūpstīt tevi
aklajā plankumā
Rīta atbalss
no oleandra ziedlapiņām
kas paceļas gaisā pirms saullēkta
no kaijas spārniem
izslāpušiem pēc vēja
pirms medībām
no burbuļojoša lietusūdens
kas apmaldījies plūst pa ielām
un prasa notekcaurulēm ceļu
no plaisāšanas skaņas
ar sāli piedzītā koka soliņā
jūras malā
no diviem īsiem un viena gara svilpiena
uz prāmja Karakojā
no aplausiem
pirms demonstrācijām
no tavas saraustītās elpas
pēc mīlēšanās
Laimes mirkļi
pienāca ziema
bijām priecīgi
laimes mirkļi apvijās ap māju kā nezāles
daži nokļuva tarhanas bundžā
daži ieslīdēja olīveļļas pudelē
ziema beidzās
pielipusi pie apelsīnu miziņām
tie peldējās radiatoru karstajos ūdeņos
negribēju lai nokūst sniegs
nebiju noslaucījis putekļus no grāmatām
izmetis sapuvušos augļus
beidzot pienāca pavasaris
mēs kļuvām citādi
atvērām logu
mirkļi pārvērtās atmiņās un
kā ziedputekšņi pārklāja pilsētu
tie vairs nebija mājās
vai varējām ko glābt
nezinām
vai laimes mirkļi mirst
kad pārtop atmiņās
vai dzīvo tālāk
mūsu prātos
Skudra skrējienā
tuvojas pasaules gals
kristāldzidrs gaiss
ja dienvidu vējš pūš sejā
sākas migrēna
dažreiz mūsu cerības piepildās
atstājot plaisas uz apakšstilba kaula
tumši zilas strutas sulo no šuvēm
brūcēs skrāpējas kaķis
lūdz lai atver logu
pirms gulētiešanas
kā putojošu tableti
iemetu ūdenī savu viedokli par revolūcijām
nez kāpēc man patīk Tēzes par Feierbahu
saleju sapņus ko negribu aizmirst
ūdens pudelē
uzmanīgi vēroju
skudru skrējienā
un pierakstu ko teikšu
savā runā
kad pienāks pasaules gals
kā piekūns
kurš kādu brīdi vēl planē
pēc tam kad apstājusies sirds
0