Efe Dujans – dzejnieks un arhitekts. Dzimis 1981. gadā Stambulā, Turcijā. Studējis arhitektūru un filozofiju Tuvo Austrumu Tehniskajā universitātē, ieguvis arī doktora grādu arhitektūras vēsturē. Pašlaik ir arhitektūras pasniedzējs Mimara Sinana Mākslas universitātē. Dzejnieks ir piedalījies vairākos starptautiskos projektos, piemēram, dzejas festivālos Berlīnē un Lodevē, Edinburgas grāmatu festivālā, Londonas grāmatu tirgū. Efes Dujana dzejoļi tulkoti bosniešu, čehu, ķīniešu, dāņu, angļu, franču, grieķu, vācu valodā, ivritā, itāļu, slovēņu, horvātu, latviešu, rumāņu, maķedoniešu, oksitāņu un velsiešu valodā.
Dzejas dienās piedalās: 15. septembrī plkst. 19:00 ārvalstu viesu lasījumos "Rīga 2014″ kultūras vasarnīcā Esplanādē un 16. septembrī plkst. 19:00 "Dzintara ceļš". Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" un Dzejas dienu sadarbības koncertā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Mūkusalas 3.
Mans kungs, šajā pilsētas daļā es jūtos svešinieks
Mirt viņš vis netaisoties –
Vai es būtu tik savādi viņā paskatījies?
Te nav kur paslēpties, kungs.
It kā viņš nezinātu, šajās ielās
Nāve met savu šķēpu acīs ikvienam.
Viņš velk laukā pāris burtnīcu vecā osmaņu rakstībā
Pieliecos klāt, it kā es kaut ko saprastu
– pie tam, senču manta atnesot veiksmi –
Bet mēs tak lūkosim paslēpties, kungs
Cik nu mums izdosies – lūkosim paslēpties.
Pamestas ēkas uz ik stūra
Bezmaz tūkstošgadīgas vēstures kopsavilkums
Vai viņš mīl aizsteigušos gadus, vai ar mieru, ka dzīve drūp
Vīns vēl dedzinot viņam rīkli
Pat tas viņam darot prieku, nu ko lai pasaka
Manā priekšā atkal tas pats zaglīgais saldais liktenis
Ārā putina tā kā nelabais
Visu, kas mums palicis, sarindojam ap sprēgājošo bunduli;
Neesam vairs bērni, diemžēl, t.i., man žēl
Viņam, mans kungs, par to prieks.
Ka nu sāks baznīcu zvanus skandināt
Kad bezcerības pārņemti afrikāņi un bezmiega mocīti bulgāri izbirs ielās
Kad izpūtes gāzēs ietrieksies lāsti mums nesaprotamās valodās
Viņam vienalga, vai beigts, vai uz ielas
Galā atrada, ar ko parunāt, cita nebij, tad ar mani...
Nu, es domāju
Varbūt, ja arī man tāda laimescepure būtu
Es nebaidītos no nāves ne sitams
Bet nu jūtos svešinieks šajā pilsētas daļā
– un labi, ka mazdrusciņ svešinieks vispār šai sūda pasaulē –
Mezgli mums galvā tūliņ aizsvilsies
No sapņiem, kas man, starp citu, šķiet skaisti
Bez mitas stāstu par kartēm, uz kurām nav robežu
Pat ja neviens neklausās, labi būs.
Ārā putina kā pats nelabais
Vēstures kopsavilkumu beržu un bružinu saujā
Baidos – un ja neviens manī neklausās?
Ārā putina tā kā nelabais
Bet dzīvei jau kopsavilkuma nav, mans kungs
Šī versmainā vientulība
Vienmēr atradīs kādu bunduli, kurā liesmot
Un izkausēt visas dzeloņdrātis, kas gadās ceļā
Trūkuma vēsture te apglabāta
Kāpēc murminu jums šos vārdus?
Staigāju te Pie vaļņiem, i uzsvilpt negribas
Tāpēc ka zinu – palieku vecāks
Un tāpēc, ka ik vientulību varu uzrunāt tikai ar vientulību
Pasaule likās pieskaņota mūsu soļu klaboņai
Tajās mazpieredzējušās nepacietīgajās dienās
Bet nu izbirām līkumločainās ielās
Ar skursteņšmuļiem un krāmbodes zeļļiem šais līdzjūtas palos
Saskrienamies kā skraidīgi putekļu mākuļi
Tik vien tā prieka...
Vai uz Jumtātirgus gurdajām karnīzēm
Vai uz sūnainiem Bizances mūriem
Mūsu bērnība atstājusi savas pēdas?
Vai mūrnieku nenoticētā
Sendienu zvejnieku nostāstiem izraibinātā
Appelējusī vēsture?
Automehānikas brašuļi eļļainos cimdos
Cēli pastiepj man trūkuma aromātu
Paturi prātā, saku
Paturi prātā, un lai tev notic.
Kāpēc saku šos vārdus?
Tāpēc, ka esam raduši pārtikt no aizmiršanas te plēsīgās ielās
Tāpēc, ka iebrukumus un tautu staigāšanu, okupāciju, atbrīvošanu
Kā gadalaikus esam vadījuši pār galvu
Sultānu kapenēs kas celtas uz citu valdnieku gruvešiem
Likām puķes, nu nevienu vairs neatrodam.
Mīlas triepieni
par saldovsku saukāju tevi
vai ne no krievu romāniem iemācījāmies mīlēt
pirmo vakaru, kad man nogūlies blakus
protu no galvas ķīļrakstā
nē, nē: kā zīmējumu alā uz sienas
no sākuma liku tev nedaudz uzgaidīt
to tu man piedod
vienreiz es tavu vārdu noklusēju
tu nezini, kāpēc
šalle, ko noadīji līdz pusei
lai paliek par ķīlu jaunai ziemai –
un pusē lai tava vientulība, tā labāk
mans astainais ērms, kā iet rūķim, ko teicies barojam viducī
no rīta iedama laukā man pastiepi zaļu ābolu
tas lai mums abiem kā parole
un nevajag plūkāt un cirpt uzacis
mani biedē viss samākslotais
pat arhitektūrā, pat dzejā
kājas tev no vietas bērnības pušumos
mīlējāmies skriešus
mīlējām lēnām, tik pacietīgi, kā auga tev mati
vienmēr esmu jaucis
garos vārdus un tēvvārdus krievu romānos
tāpēc, tevi saukdams, savelku balsienā:
manmīl!
Esmu tev
vai esmu tev tālu? nevarētu teikt
autobuss plus tvaikonis plus tramvajs
esmu tev aizliegts? nevajag pārspīlēt
kad tik palūkojos acīs tev
nupat izrakta tuneļa viņējs gals
liekos tev kā tāds bērns, nu vienalga
jā, man tīk aušoties, kad tu blakus
es daru tev rūpes, zinu
reizēm atļaujos, lūdzu, skolotāj
esmu tev pieslējies, nekāpies atpakaļ
kā vilnis vilnim, kad abi saveļas
gan rītā, gan vakarā esmu tev
tava izvairīgā viltīgā lapsa
skumstu tevis
tak nebūsim sastapuši viens otru par vēlu?
varbūt esmu par slogu tev
vai spēsi sākt visu no gala?
esmu tev tukša balta lapa
un nupat uzasināta zīmuļa skaidu smarža
tagad esmu tev
no darbnīcas tikko pārnesta pulksteņa pacilātība
esmu vēlāk tev, vienmēr tev, tevtev
tu tak nešaubies?
esmu tev
vienkāršs jautājums, kuru vislaik uzdodu.
Telefoncentrāle
sveicināti
lai atgrieztos dienā kad iepazināties ar klasesbiedriem
lūdzu uzspiediet jūsu laimīgo skaitli
ja zvanīsiet gadiem kad bez mitas pa dārzu skraidījāt
spiediet visus taustiņus uz labu laimi
ja zvanīsiet šoferu krodziņa aizsvīdušajiem logiem
kodējiet gadu kad pēdējo reizi visa ģimene braucāt atvaļinājumā
katram bijuši brīži par kuriem stipri jākaunās
nevienam tos tālruņa numurus nesakiet
lai zvanītu brokastu tējai un pīrādziņam augstskolas zālienā
tūliņ nolieciet klausuli izejiet laukā uz balkona
lai pažēlotos cik ātri aiztraucies laiks
lūdzu spiediet nulli cik spēka
kad apjautīsiet ka neatceraties vectēva seju
lūdzu palūkojieties spogulī
lai tiktu pie putekļu smaržas bukinista bodītē
nosauciet trešo burtu lasītnepratēja strādnieka vārdā
lai parunātu ar jūsu kvartāla drēbnieku
kuru mirušu atrada skrandām mugurā
lūdzu gaidiet
lai atgūtu bezgala garo mirkli
kad piedūrāties pie kakla tai sievietei jūsu sapnī
pēc pīkstiena
atkal un atkal
spiediet to pašu numuru
dienu pēc tam kad palikāt pamests viens
ierakstiet piezīmju grāmatiņā simts reizes
nemūžam neiemīlēšos
(pīkstiens)
Palūkoties tevī
Kad mazā meitene apvērš to vēkšpēd un aizbēg
Bruņurupucis pirmo reizi ierauga debesis
Engina Čebera nāve nepaliks atmiņā
nepazīstu viņu
viena no miljoniem rindkopu avīzēs
tik dažas sekundes mēs ar viņu aci pret aci tad
atkal nepazīstu vairs Enginu Čeberu,
tik vienu skumjām pārpilnu sekundi
abi klīdām miroņu vaibstos – maska viens otram
vai tik tur nebija rakstīts – Ergins?
un uzvārds – vai nesākās ar citu līdzīgu burtu?
kopš kura laika tā esam ar nāvi saraduši,
kopš kura laika dzīvība
ir vārds svešā valodā kuru pūlamies atcerēties?
netiku vaicājis kas ir Engins Čebers man vienalga...
tagad lai tā mana vaina
ja jau katram tikšot kaut kas
no kopīgā grēku kamola
nu lai
šausmupulksteni allaž no jauna uzvelk meli
tūkstošgalvainais pūķis ko neatšifrēt pat man
ceremoniālais tukšums remdinājuma sīrups
aizmirstamības mākonis šis
leļļvedis kas man smadzenēs
cietumsargs kas man sirdī
krāsa kas manās dzīslās
meli ko rudens smaržā nēsāju līdz;
viena pēda to melu pa kuriem staigājam
tā pati melnā un palsā zeme ko tik stipri visi mēs mīlējuši
ja ir tā – tad manā grēkā visi jūs līdzdalīgi.
kas bija Engins Čebers nu nē mēs to nezinām
viņš piedzima viņš auga un tad...
tik brīdi pirms rakstīta ziņa ko avīzē izlasīju
kad slimnīcā viņam jau sāka gaist samaņa
un pirms tam kamerā Metrisas cietumā
Sarijeras drošības pārvaldē un Istinjes iecirknī
un uz ielas kaujoties ar policistiem
– un varbūt jau tad jūras malā tikko bij apēdis pīrādziņu –
uz kāpnēm ko viņš – pašu pēdējo! redzēja sniedzamies
lejup pasaulē
viņš palika viens viens.
un esmu drošs nevis nāves
viņš baidījās ka paliks nezināms kādēļ bijis jāmirst
tik tas aizklāja viņa acīs revolūcijas nakts bezmiegu
pusē palika dēka par kuru viņš lasījis vēsturē
tā nav Envera Čebera vientulība
tā ir mūsējā
un manas sirds nebrīve tā arī – visu kopā tā mūsējā.
ja es varētu saklausīt tavas sirds pēdējo pukstu
pieskarties priekšmetiem ko tu uzlūkoji kā pēdējos
ja es zinātu tavus pēdējos vārdus
ja es zinātu kad tu pēdējo reizi iesmējies?
– draugi stāsta viegli varēja tevi sasmīdināt –
kurā brīdī cepure nokrita tev no galvas?
cietumā reģistrējot nobildēts bez galvassegas
– bet stāsta tu nekad neņēmis cepuri nost –
un par ko tu iedomājies pašu pēdējo par vecām mīlestībām?
vai pats sevi aizmirsis uztraucies vēl par tēvu
taisni gaidījis tevi tai vakarā iepriekš svētkiem – stāsta tēvs –
vai varbūt tu nopūties: "kā tikšu no šejienes laukā?"
– "dzīvespriecīgs" tā viņi saka par tevi –
bet es tevi nepazīstu Engin es nezinu
vai patiešām tik stipri tu mīlēji dzīvi?
visviens tev "pietika dūšas" – tā tu teicis –
citād jau avīzes ziņā tik dziļi mūs nesatrauktu
tas milzīgais neaizpildāmais tukšums
ko tu atstāji mūsu priekšā ko pavēri
starp sāpēm lāstiem,
mīlestību vārdiem sarkanām neļķēm
starp desmitiem roku kas cēla tavu zārku
visu sarkanās neļķēs
par spīti desmitiemkārtīgai roku kvēlei – aukstā
auguma atstātais brīnišķais tukšums
mūs nevilktu sevī
priecīgs dzīves tas skaidrs
– to mēs zinātu ja pat nebūtu pasacīts –
es tūliņ ņemšu no skapja cepuri lai ir ko noraut
tavas fotogrāfijas priekšā noraušu to no galvas
diez vai tavējā bija līdzīga šai?
nuja vienalga vēl tevi nepazīstam
nedz Engina Čebera
nāvi kura taču atmiņā nepaliks
Strādnieks ar paša dēlu sastopas pie kareivju barjeras
rīkle man sausa
vienalga tā klusēt netaisās
rīkle man vienās tulznās
savas prasības pārāk ilgi uz sudraba paplātes lirināju
rīkle man bīļš virves dejotājs
uz kareivju barjeras kā uz nostieptas virves
aizmirsusi ka
tik soli pēc soļa sperot var noturēties
rīkle man akla
vai tas nav mans paša dēls
noslēpies vienā no formas tērpiem
rāda uz mani ar stobru
rīkle man skrienas ar paša kājām
kā puišelis barā aurodams
lecu barjerai pāri
rīkle man vaļā līdz kājai
iekrītu mana dēla rokās
rīkle man aizžņaugta
slēpj savu prieku sevī
rīkle man pušu
piecu upuru asinis
katras tek šķirti
No turku valodas atdzejojis Uldis Bērziņš
0