*
Pāvests un Pilāts iemērc izlietnē pirkstus un apslaka viens otru. Balts trusis ar sarkanām acīm un hameleons – pie viena trauka, kā draugi. Padzeras un apmazgājas. Pret grēku – no grēka. Sapņo par tīrību. Par to, ka āda un dvēsele kļūs porcelāna balta, gluda un vēsa. Sapnis kā silta strūkla apskalo ķermeņu daļas. Ja viņi tās aplaizītu – justu, ka šķidrums ir sāļš.
*
es esmu plauksta
un varu lemt
vai mana galva ir īkšķis
vai rādītājs
vai varbūt tā ir
nikns vidējais pirksts
ar kuru pasūtīt
pasauli dirst
vēl varu lemt
vai uzmaucams
uz plaukstas
un uz pirkstiem
no samta vai no dzelzs
vai varbūt pat no sevis
uz āru izvilkts
pār sevi pārvilkts
cimds
kas adīts ir
no asinsvadiem un
no sirds
rindiņa no rindiņa no Borhesa
paradelle
jēga 71. lappuses trešajā rindā nav tā pati [1]
jēga 71. lappuses trešajā rindā nav tā pati
Zeva galvā dzimusi Atēna meklē mammu
Zeva galvā dzimusi Atēna meklē mammu
nav tā pati jēga dzimusi Zeva galvā
Atēna 71. lappuses trešajā rindā meklē mammu
apēdis Metis sapinies vārdos
apēdis Metis sapinies vārdos
pasaules spogulī Minotaurs redz sevi
pasaules spogulī Minotaurs redz sevi
Minotaurs apēdis Metis pasaules
sapinies vārdos spogulī redz sevi
ēdam tēva braunijus un runājam
ēdam tēva braunijus un runājam
par rakstiem nāvi par dievu ar Maru
par rakstiem nāvi par dievu ar Maru
runājam par tēva dievu nāvi
par rakstiem un ēdam braunijus ar Maru
tā vārdos par nāvi nav dzimusi jēga
spogulī Metis trešajā rindā meklē
dievu ar tēva Zeva mammu Maru
Minotaurs apēdis braunijus sapinies
pasaules galvā Atēna redz pati sevi ēdam
un runājam par 71. lappuses rakstiem
Quidditas
pa upi laivā slīd Lapiņa Ieva
es dzirdu jautājumu – "kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?"
kad no debesīm iekrītam jūrā
un iznākam krastā uz vienu dzīvi
mēs esam kā smilšu graudi – kāds saka
Lapiņa Ieva ar cītaru piebalso
kūst sniegi
"kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?" tomēr pārjautāju Martam Pujātam
viņš nekustīgi vēro govis
tad lēni pagriež galvu
lūkojas uz mani visu reizē
un iziet man cauri
nav tā ka Marts negribētu atbildēt
viņš neredz un nedzird jautājumu
kura nav
pat nezinu ko lai pieraksta
"kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?" jautāju Sintijai Sudmalei
bet viņa nespēj runāt
viņa norij vārdus
kāds tos ir izdzēsis
"runāšana nelīdzēs"
nolasu viņai no acīm
tā arī pierakstu – "runāšana nelīdzēs" – un dodos prom
viņa parāda mēli un uz atvadām tomēr nomurmina
"tikai nepievem jūru"
"kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?" es jautāju Elvīrai Blomai
viņas sejas izteiksme ir skumju pārdomu pilna
viņa paslēpjas un noklusē
ka viņu šāds jautājums neuztrauc
ka viņa to nesaprot
jo tas ir tāds "pļurīgs jautājums"
viņa nepasaka ka pārdzīvo
es nokaunos
un atbildi nepierakstu
"kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?" jautāju Lindai Mencei
viņa satinas melnos palagos
skrapstina marmora nagus pret gultas kāju
un lūkojas manī tādām gudrām gudrām acīm
"jo smilšu graudi jūras krastos esot māsas"
viņa atbild Mētras Saberovas balsī
bez ironijas
es pierakstu
Ivaram Šteinbergam šo jautājumu neuzdošu – viņš pats to vaicāja desmit citu dzejnieku
bet viņš māj man ar lēļa spalvu
izskatās kā dzejas Hahve
un aicina kaut kādu vārdu izrunāt kopā
quiddity viņš saka
es bolu acis
quiddity viņš lēnām atkārto
es virinu muti bez skaņas
bet pierakstu – kvi-di-tī – nu, kaut kā tā, kā es to sadzirdu
visvairāk ausīs iekrīt burti I V un Ī
"kāpēc uzvārdi ir kā jūras krasts?" jautāju diviem it kā Pieaugušajiem
viņi runā reizē
pārtrauc viens otru
it kā stāsta to pašu, bet tik sarežģīti
franciski un latīniski
uz brīdi man mute ir pavērta pusvārdā, bet tad izsaucos:
"rimsties, Kārli! rimsties, Krišjāni! jūs abi uzvedaties kā bērni!"
kamēr es baros, mans vīrs mūzikas pavadījumā bauda –
– alu
Ceturtdienas vakarā J ienāk mājā un saka, ka ir slikti. Mati sapinušies bojā. Zem ūdens. Nevar iznirt. Matsujo slimnīcā.
Mosties, matsujo, mosties! Sirds stājas. No elpvadiem atvienot nevar, smadzeņu nāvi pierādīt nevar, sirds stājas. Tētis samīļot var. Pa vienam. Tētis un mamma samīļot var. Gaidiet zvanu. Nezināmā laikā. Mamma un tētis mīļo matsujo. Mirst mana matsujo.
Līdz pēdējam brīdim ticēt nevar. Viss beidzies bezlaika vakardienā. Matsujo un boja iznesta krastā. Balti mati bojā. Neptūns nolaupīja manu matsujo. Matsujo tagad ir nāra.
Saulė paraksta miršanas apliecību, kuru uzrādīt bezvārdu baisajai tumsai. Nevienam. Bankas operatorei pirms konta slēgšanas.
Mute pa visu seju. Apaļa mute bez skaņas logā kliedz apaļu caurumu krūtīs un vēderā. Bezvārdu melno caurumu. Aust saule. Mamma visiem piezvana. Matsujo vairs nav. Ticēt nevar.
Redzēt nevar zemē ierakto matsujo. Sajust nevar smaržu istabā. Mammas pirkstos balti mati no Neptūna bojas nogrieztie. Matsujo mati dzimšanas grāmatā ielīmēti. Pie dzimšanas melnajiem matiem miršanas baltie mati dzimšanas grāmatā ielīmēti. Dē en es-a matos nav. Bezlaika mats no manas nabas līdz melnajam caurumam – līdz manai matsujo.
Veltīts manai matsujo (2009–2021)
[1] "Jēga 71. lappuses trešajā rindā nav tā pati" – no Horhes Luisa Borhesa "Stāstiem", "Bābeles bibliotēka", 68. lpp, Jumava, 2007.
[2] 末女 (matsujo) – japāņu valodā – 'jaunākā meita'
0