Viena no skaistākajām dziesmām Sofokla "Antigonē" (uzvesta ap 440. g. p.m.ē.) ir tā saucamā "Oda par cilvēku", kas pauž izbrīnu par cilvēka spējām un potenciālu darīt kā labu, tā ļaunu. To izpilda Tēbu sirmgalvju koris, kad atklājies, ka, par spīti valdnieka Kreonta aizliegumam, kāds ir apglabājis Antigones brāli Polineiku. (Pret šo personu, kuras identitāti koris vēl nezina, arī vērsti apvainojumi "Odas" noslēgumā.)
Lai gan citās valodās "Oda" ir tulkota biežāk nekā viss darbs, proti, arī atsevišķi no pārējās lugas, latviski var lasīt tikai Augusta Ģiezena "Antigoni", kas pirmoreiz izdota 1920. gadā. Ģiezenam "Odas" cilvēks ir varens, un tas atspoguļo viņa tulkojumu fokusu uz senajiem autoriem kā antīkās pasaules cildenuma iemiesotājiem. Lieki nekritizējot viņa pamatīgo darbu, gribu bilst vien to, ka majestātiski bālās grieķu skulptūras sākotnēji bija diezgan raibas un raibs – grieķu poikilos nozīmē – Sofoklam ir arī cilvēks.
Slavojs Žižeks priekšvārdā savai "Antigones" versijai raksta, ka "vienīgais veids, kā saglabāt uzticību klasiskam darbam, ir uzņemoties risku", savukārt turēšanās pie burta "ir drošākais veids, kā nodot klasikas garu". Par seniem darbiem var domāt kā par atvērtiem un vērstiem uz nākotni, kura spēs tos novērtēt visā pilnībā. Ņemot vērā, ka viens no galvenajiem "Odas" uzsvariem ir cilvēka loma dabas resursu ekspluatācijā, iespējams, ka patiešām esam vieni no pirmajiem, kas var pa īstam novērtēt Sofokla darbu.
No sengrieķu valodas atdzejojis Lauris Veips
Pasaulē ir visādas dīvainības, α strofa
taču nekas nepārspēj cilvēku.
Iedomājies — ziema, vētra
jūras vidū, bet tur viņš
brauc pāri dzelmei,
izsprūkot cauri starp viļņiem
katrreiz pēdējā brīdī.
Tagad paskaties uz Zemi.
Zināms, viņa ir vecākā no dieviem.
Citādi jau nevarētu būt.
Nemirstīga, neizsmeļama, strādā
dienu un nakti un nekad nepagurst.
Bet kas tad tas?
Šurpu turpu pa viņas miesu
lodā arkli — gadu no gada
atkārtojas šis skats.
Cilvēks ir viņu nomocījis,
cilājot velēnas ar mūļiem —
tik žēlīgiem radījumiem,
ka negribas saukt vārdā.
Putnus ar spalvas svara prātu, α antistrofa
negantu zvēru barus,
jūras radību raibo klāstu,
apmezdams smalku tīklu,
sagūsta — caps! —
šis viltīgais cilvēks.
Ko tik viņš nav izgudrojis,
pakļaujot dzīvnieku,
kas klīdis pa kalniem un lejām.
Augstieņu vērsi
un zirgu ar maigu spalvu uz kakla
viņš paliek zem jūga.
To darbs vairs nekad nebeigsies.
Mutē kustināt balsi, domāt vētrainas β strofa
domas, apkaimi pa apkaimei
iekārtot pilsētu — to visu viņš iemācījies
pats no sevis. Arī izbēgt
āra nemīlīgo salu
un lietus šautras —
viņš tiek cauri it visam. Lai nāktu,
kas nākdams, cilvēks nekritīs bezizejā.
Aīds ir izņēmums —
no tā nu gan viņam neizglābties.
Bet slimībām, kas likās neuzvaramas,
viņš ir atradis risinājumu.
Taču ir vēl kāda lieta, β antistrofa
kas būtu par viņu jāzina.
Apveltīts ar izdomas pārbagātību
un neticami smalku varēšanu,
viņš izvēlas darīt
te labu, te ļaunu.
Tas, kurš ievēro zemes likumu
un dieviem zvērēto taisnīgumu,
paceļ gan sevi, gan savu pilsētu.
Bet pilsēta vai nu iet bojā,
vai izraida to,
kuru impulsivitāte
novedusi pie nepārprotami nelabā.
Lai tāds nesēž
man blakus pie pavarda.
Lai man ar tādu nekad
nav kopīgas lietas.
0