Kafija piemājas kafejnīcā šorīt garšo nedaudz pēc benzīna, un tas ir tik negaidīti, ka es, atgāzies pie galdiņa tālākajā stūrī, apmierināts smaidu. Aiz loga līst, un man laikam jau vajadzēja sēdēt lidostā, vērojot monitoros sava reisa bezgalīgo atlikšanu. Vai vismaz cietumā. Bet, pasūtījis vēl vienu kafiju, es kaut kādā vieglā afektā, bezmērķīgas un tāpēc nepārsitamas inerces dzīts, lasu telefonā par šo dienu vēsturē. Izņemot Rūzvelta inaugurāciju un senekas cilts indiāņu sarīkoto atriebības slaktiņu, šī diena vēsturē līdz šim bijusi visai neitrāla, daudz brīvas vietas skaļiem, skandaloziem, traģiskiem vai neviennozīmīgi vērtējamiem notikumiem.
Šī diena vēsturē – no rīta viņa, eleganti izspūrusi, halātā tērpta, izskatījās kā franču vai spāņu izcelsmes kinozvaigzne no fotosesijas žurnālam "Life".
Otrā kafija pēc benzīna garšo jau krietni mazāk – acīmredzot kļūdas dēļ neatšķaidītais līdzeklis, kas izmantots automāta tīrīšanai, jau gandrīz izskalojies pirmajā porcijā. Tas mani viegli saskumdina. Un, mans dievs, kā man riebjas šīs emocionālās šūpoles, un, mans dievs, viņai taisnība – man nepieciešama terapija, bet kā es dzīvošu, ja piepeši kļūšu normāls pasaulē, kurā izšķīdusi labā–ļaunā izpratne un kilograms sarkanās paprikas ir dārgāks nekā vidējā stundas darba likme? Vai sākšu ieguldīt naudu uztura bagātinātājos un spriedelēt par politiku ar lauku draudzes mācītāja izteiksmi krogos pēc pussnakts? Lai šeit pilnīgi nesajuktu prātā, ir jābūt mēreni jukušam. Mēreni tērētam, viegli nepieskaitāmam. Un tas nav viegli – turēt šo balansu. Tā ir defilēšana pa ne pārāk stingri novilktu auklu pirms vētras.
Es zinu, kā garšo kafija ar benzīnu – pusaudža gados reiz tīrās jautrības dēļ pats sev to piena vietā pielēju rīta kafijai. Vai noskuvu uzacis. Vai, iemetis montāžas putu baloniņu ugunskurā, kamēr visi pārējie panikā metās prom, apsēdos tuvāk gaidot. Lēcu no ceturtā stāva. Pieķēros braucošam preču vilcienam. Tīrās jautrības pēc. Un toreiz taču garlaicībai pilnīgi noteikti bija krietni mazāk iemeslu nekā tagad. Šobrīd mans lielākais neprāts ir tas, ka vienkārši esmu te.
Šī diena vēsturē – iznācis no kafejnīcas, viņš aizsmēķēja un, stāvēdams lietū, skaļi un šķībi iedziedājās tik aplami nesezonālu un neiederīgu bītlu dziesmu par saules atnākšanu. Pēc pirmā pantiņa un piedziedājuma izrādījās, ka tālāk tekstu viņš nezina. Un nekad nav zinājis.
Šis nebūs nekrologs vasarai, jo tā vēl nav aizgājusi. Seneku cilts indiāņi, Dailes skvēra indiāņi un visi valsts sētnieki vienojas lūgšanā, un tā palīdz kustēties vasaras līķim – inerti raustīties, plakšķināt plakstus. Tas nav daudz, tas varbūt nav gluži tas, ko gribējām. Kā parasti. Tomēr ar to var strādāt – iziet kādā garākā pastaigā pēc darba, iedzert alu uz terases, uzrakstīt viņai vēstuli. Uzrakstīt, ka tev žēl un tālāk būs labāk. Vai otrādi: ka tev nav žēl nemaz un tālāk būs tikai sliktāk. Vēl var, skaļi kliedzot, vakaros skriet jūrā. Vai gulēt pļavā pārsistu uzaci, gaidot vakara zvaigzni uzplaukstam nepārdomāti, necilvēcīgi skaistās septembra debesīs.
Šī diena vēsturē – pār tukšu Tallinas ielu metās mazs bērns spilgti dzeltenā krekliņā, viņu centās panākt omīte, nedaudz laiku pārdzīvojušā, tomēr stilu apliecinošā filca platmalē.
Es dodos mājās rakstīt tekstu, kuru rakstīt man nav ne mazākās vēlmes. To darīt man liek tikai norunas, paša nepārdomātie solījumi. Daudz labprātāk es aizietu uz rotaļlietu veikalu, nopirktu pāris granātu mulāžas un ieņemtu Zemitānu dzelzceļa staciju. Visiem vilcieniem liktu braukt līdz Kaltenei un tur gaidīt, kamēr izdomāju tālākās prasības. Vai – es būtu varējis aizvest viņu uz karuseļiem. Es būtu varējis aizdoties uz Mangaļsalas molu un tad sēdēt tur, balansētajam neprātam acīs mirdzot stundas trīs, blenžot uz ūdens kustību. Bobs Dilans reiz teica, ka ik rītu, atverot acis, mēs radām jaunu, nolādētu pasauli, kurā mums pašiem tad jānodzīvo šī diena. Un nezinu, kāpēc tikko to izgudroju; es zinu labi ja pāris Dilana dziesmas, bet man būtu gribējies, lai viņš ir tā teicis. Tāpat vien.
Un es stāvu dušā, es stāvu pie loga dvielī, es stāvu virtuvē, lejot sev otro glāzi, es stāvu pie galda, skatoties uz tukšo lapu monitorā. Es varētu to pārdēvēt, nosaukt kaut kā skaisti. "Nenotikušās civilizācijas atmiņas" vai "Melanholiskais reivs". Tas neko nemainītu, tomēr. Un es izpīpēšu cigaretes trīs, nervozi bakstot telefonu, es sacerēšu sev vismaz divas neārstējamas diagnozes un izliešu visu pudelē atlikušo pa taisno sev rīklē, lai nerakstītu šodien un vispār.
Šī diena vēsturē – es samulsu durvīs, projām ejot. Kaut kā ākstīgi atvadījos tā vietā, lai pateiktu, ka mīlu viņu.
Šis nav nekrologs vasarai arī tāpēc, ka man nav, ko pateikt par aizgājēju. Mēs nebijām labi pazīstami, un mūsu attiecības par tuvām nosaukt nevar. Ir bijis desmitiem labāku vasaru, es pats esmu bijis labāks desmitos citu vasaru. Šo konkrēto projektu es nosauktu par neveiksmīgu. Atlaistu skaņotājus, gaismotājus. Un iesūdzētu tiesā organizatorus. Kādreiz taču mācēja normālas vasaras taisīt, es atceros. Tagad man tomēr gribētos dabūt atpakaļ naudu un cerības.
Es uzrakstīšu to tekstu rītdien. Vai parīt. Nekad neuzrakstīšu. Pateikšu redaktoram, ka man ir vēzis. Tas taču nav tālu no patiesības. Kā pilnīgi jebkas šeit. Pēc tam būs jānomirst kaut kādā puslīdz pārskatāmā laikā, lai nekristu kaunā. Ar to, domājams, tikšu galā. Lai kā es nemīlētu dzīvi – tā tomēr ir visai nomācoša, paredzami aplama savā mirdzošajā skaistumā. Kā lāsteka bērna rokās. Kā beigta muša, ar kuru cenšas spēlēties kaķis. Starojoša neesamība, mirklīgs atspulgs ne pārāk tīrā viskija glāzē krogā, no kura tūlīt tiksi izsviests. 50 klofelīna tabletes, paranoja un mūžība. 2,5 grami un mīlestība. ¼ patiesības. Viņa uztin cigareti un, vēlīgi smaidot, stāv virtuvē, es sienu kedas. Vēlīgi smaidi ir otrajā vietā topā, uzreiz aiz padumju cilvēku atzinības. Uzreiz aiz šiem "tu forši uzrakstīji par precībām un neonacismu".
Kafija un benzīns ir viss, kas vispār vajadzīgs. Vēl viņa, protams. Un cigaretes. Un 90. gadu grandžs. Džinsa jaka un algas aprēķins pēc atlaišanas. Svaiga pase un motivācija. Keta un negaiss. Ģitāra ar trim stīgām kādā random kāpņutelpā, kurā trijos naktī dibināsi pašu krutāko grupu uz pasaules.
Šī diena vēsturē – random kāpņutelpā tika dibināta krutākā grupa uz pasaules.
Es esmu pieaudzis cilvēks, man būtu jāprot tikt galā ar visu. Un neesošas ģimenes ārste pārsteigti domīgu sejas izteiksmi izraksta man nosūtījumu uz psihoterapiju – viņa īsti netic šīm lietām. Arī es neticu lietām, mana pieredze liecina, ka lielākā daļa no tā visa ir vienkārši ar tīru gaisu piepūsts nekas. Mēs paši arī. Un tādējādi viss ok, ar to var strādāt, mēs kaut kā izkulsimies. Galvenais – piecelties no rīta, galvenais – neapsēsties kaut kur uz kāpnēm pusratā un nesākt domāt par to, kāda velna pēc vispār. Neviena filozofijas skola šādas atbildes nesniedz. Pat par naudu. Pat par lielu naudu. Es zinu atbildi, bet laimīgāku mani tas nepadara. Reizēm es turu viņas roku, tad skatos uz to un domāju, ka tas nav pareizi. Ka manā vietā būtu jābūt kādam citam, kādam, kurš ir īsts. Bet es nevaru atrast čeku un vienkārši aiziet uz veikalu, dzemdību namu vai ko nu tur vēl, lai samainītu sevi. Es varu tikai turpināt mīmikrēt dzīvi, un es tā esmu pie tā pieradis, ka nekādas jaušamas grūtības tas nerada. Un es zinu, ka tā turpināsies līdz rītausmai, kad pārstāšu elpot. Tālāk neturpināsies.
Šī diena vēsturē – negaidīti agrs saullēkts meta visādu nokrāsu pasteļtoņus uz Zvaigžņu ielas jumtiem. Viņa stāvēja pie loga un gaidīja kādu.
0