The more intelligent and cultured a man is, the more subtle he can humbug himself.
Karls Gustavs Jungs
Svešinieks nāk un pēta mani, kurš sēž uz sola pie svešas mājas un pīpē. Vīrietis atpazīst vīrieti, tāpēc tuvojas ar pietāti un izstaro pašsaprotamo. Pirmā frāze, ko viņš saka, ir šāda: "Es arī nopirku pļāvēju," – kaut es nekādu pļāvēju neesmu pircis un negrasos. Atbildēt nav nepieciešams, var daudznozīmīgi klusēt. Vīrietis turpina: "Atskrūvēju vaļā, bet atpakaļ saskrūvēt nav iespējams. Poļi tādus tagad ražo." Varbūt vienīgi Jānis Pāvils II piedotu viņiem, jo pats bija polis, bet es esmu pussoļa attālumā no: "Tagad vispār visādus štruntus ražo, agrāk gan visu taisīja priekš cilvēkiem." Vispār jau nebrīnos, ka kaut ko nevar saskrūvēt atpakaļ, toties diviem vīriešiem ir, par ko papukoties. Viņiem nevajag padomus, instrukcijas ir rakstītas pieres rievu rakstā.
Mans draugs Andris nodarbojas ar fleksiblās opcijas implementāciju – tā es saucu visu, ko nesaprotu. Ikdienā viņš brauc ar mašīnu un daudz runā ar cilvēkiem, tāpēc apskauž mani, jo, viņaprāt, es lēni brienu pa meža takām ar telti uz muguras un zāles stiebru starp zobiem. Un vēl vāru pupiņu viru uz ugunskura un kājās man paštaisītas vīzes. Viņš regulāri mēģina izmainīt savu ikdienu, nopērk divriteni un motociklu, lai vēlāk tos pārdotu pilnīgi nelietotus, toties dārgāk. Šoreiz Andris nolēma, ka arī grib iet pārgājienā, lai pēc tam varētu turpināt braukt ar mašīnu un runāt ar cilvēkiem. Es godīgi pabrīdināju, ka vajadzēs trīs dienas nosēdēt pie purva ezera un tur nekas nenotiks. Otrajā vai trešajā dienā gribēsies kaut ko, arbūzu vai šašliku – tieši to, kā nav. Andris piekrita un ērtības labad paķēra līdzi divus saliekamos krēslus.
Par laimi, ezers bija paslēpts no cilvēku acīm, tādēļ tur nebija konservu bundžu, tumbiņu ar gaumīgu mūziku un notikumu. Tikai gaigala ar pīlēniem pārsteigta iebrēcās, kad ieradāmies, un čaukstēja spāres. Mēs uzstādījām teltis atstatus, lai visu laiku nav jārunā, Andris izvilka viskija pudeli. Arī vakarā runājām par to, ka nav jārunā, ka vajag rīkot šādus braucienus biežāk un vispār vairāk domāt par sevi. Ka nav obligāti jābrauc ar motociklu un jātaisa tetovējumi, bet notievēt derētu gan. Vakarā lūkojoties debesīs, Andris sapņaini sacīja: "Kā tie senie cilvēki te sēdēja pie ugunskuriem, tā arī mēs sēžam, bet neko daudz sapratuši neesam. Gan jau viņi tepat sēdēja ar saviem bultu uzgaļiem un runāja. Debesis ir mūžīgas, mēs ne." Naktī izkārpījos no telts pačurāt, ezers stāvēja gluds kā nolakots, tam pāri dusēja miglas cukurvate, bet pāri visam karājās milzīgs, dzeltens mēness.
Nākamā diena pieprasīja no Andra notikumus, tāpēc viņš mēģināja iekurt ugunskuru, kas pat nedaudz izdevās. Vēl viņš izdomāja makšķerēt, par spīti tam, ka parasti to nedara. Atvēris vizuļu kasti, Andris uzlūkoja katru spīdīgo priekšmetu kā savus ordeņus. Viņš nolēma ķert ar maizes palīdzību, es piebildu, ka daži pievieno kardamonu, jo kādreiz aiz bezmiega lasīju grāmatas par makšķerēšanu. Lai sajauktu mīklu, Andris pievienoja miltiem ūdeni un sāka mīcīt masu. Process bija mīklains, jo mīklas vietā viņam sanāca ārkārtīgi lipīgs pikucis, kas lipa klāt abām rokām vienlaicīgi, vīrietis stāvēja pie ezera un mēģināja. Ja zivis gaidīja bageti vai kruasānu, misija bija izgāzusies. "Varbūt mīklai var pievienot smiltis," es ierosināju nepārliecinošā balsī, "varbūt pažāvēt mīklu saulē?" Un tā viņš stāvēja, pacēlis abas rokas pret sauli kā dievlūdzējs, kamēr koku galotnēs pūta karsts vējš un tālumā kūkoja dzeguze. Šādā primitīvā veidā izdevās apkaltēt mazu mīklas bumbulīti. "Droši vien tomēr tas kardamons, vai arī es esmu lohs," pēc pāris stundām secināja Andris.
Tad viņš staigāja šurpu turpu un sazvanījās ar sievu. Beidzis runāt, Andris skaļi pajautāja ezeram, kāpēc sievai tik ļoti vajag viņu kaitināt, vēlāk lasīja grāmatu. Pēc tam sākās paredzamais – Andris bilda: "Zini, ko es gribētu visvairāk? Servelādi. Tik cietu, ka gandrīz nevar sagriezt ar nazi. Viss, atbraukšu mājās, apēdīšu kilogramu servelādes." Dienas svelmē izkalta ne tikai desa, bet arī projektu termiņi, neatbildētas ziņas un tikšanās. Tāpat tika pārformulētas atbildes pusotru gadu vecā intervijā. Sāku domāt par atlaidēm veikalos, bet tad patiešām atlaida.
Pēdējais šķērslis ceļā uz apgaismību ir ekstāze, kamēr servelādes fāzei sekoja pilsētas rēgs. Andris tā arī pateica: "Vispār varētu braukt atpakaļ jau šovakar." Ne viņš, ne es neticēju šiem vārdiem, leijerkastei bija jāizskan un jāaizsmok. Andris šķendējās par to, ka arvien grūtāk iegūt draugus, ka interešu kļūst arvien mazāk, ka tagad vairs neuzņem īstus vesternus. Kopš uzzinājām, ka saules stari nav veselīgi un ezi nedrīkst barot ar pienu, dzīve bija kļuvusi mums par strauju. Toties vienojāmies, ka joprojām palīdzēsim viens otram paslēpt līķus, ja vajadzēs. Šoreiz tās bija prāta bēres, vakarā sēdējām katrs pie savas telts, saule pamāja atvadām ar sarkanu lakatu un devās aizsaulē.
Pēdējā dienā sarullējām teltis, zem tām palika nedaudz skumjš, izgulēts kvadrāts. Bija palikušas pāris stundas, klusums bija vēl daiļrunīgāks. Spāres joprojām vairojās virs ezera, bet gaura bija samierinājusies ar mūsu klātbūtni, taču uzturējās tālākajā ūdenstilpes stūrī, starp ūdensrožu lapām. Pavisam augstu debesīs mums pāri pārlaidās lidmašīna, tik tālu, ka teju nevarēja dzirdēt skaņu. Andris pavadīja lidmašīnu: "Droši vien viņi tur lido atpūsties. Tur viss ir iekļauts, var dzert un zvilnēt. Bet tad no jauna uz to sasodīto darbu." No lidmašīnas pāri gaisā palika balts rapieris, bet tad pēdīgi nodila arī tas. Atskatījušies uz ezeru pēdējo reizi, mēs abi dziļi ieelpojām.
Mums pretī bija atbraukusi Andra sieva, viņa šķita gandarīta, ka neesam lāča apēsti. "Ko tu ēdi?" sieva vaicāja vīram. Viņš atteica: "Patiesībā pat mājās tik labi neēdu, viss bija ļoti garšīgs." Viņa sacīja: "Par to mēs mājās parunāsim atsevišķi." Es tiku aizvests pie pašām mājas durvīm, tādējādi izvairījos arī no centrālās stacijas apvērstā kultūršoka. Dušā noskaloju no sevis skujas un melleņu pleķus, bet ne pašu purva ezeru. Mani negaidīja mašīna, bet projekti un e-pasti gan.
Pēc vairākiem mēnešiem saņēmu telefona zvanu no Andra, viņš gribēja satikties. "Es nesaprotu savu sievu," draugs atzinās, "vai drīkst pārnakšņot pie tevis?" Balsī varēja dzirdēt pārmaiņu tuvošanos, tādēļ pat ar grūtībām sagrieztā servelāde tovakar netika apēsta līdz galam. Viņš gulēja uz grīdas, teju apsedzis galvu ar segu. No otra segas gala apakšas rēgojās Andra plikās pēdas, es uz tām skatījos kādu brīdi. Tai vakarā viņš bija nerunīgs, bet reizē skaļš. "Kā viņa var tā rīkoties?" klusumā un tumsā atskanēja Andra balss. Es neatbildēju, jo arī nesapratu, bet vismaz viņš nebija viens.
Vēl pēc gada es pats zvanīju Andrim, jo pienāca mana kārta pārvākties uz citu dzīvokli, kā arī atzīt savu attiecību sakāvi. Viņš atbrauca ar mašīnu, ārā bija vētra un lietus šaltis. Bija pat oranžais brīdinājums, kas skanēja nenopietni un nevietā kičīgi. Mēs nesām bezgalīgās kastes ar mantām, uz dažām bija rakstīts vārds "trausls", kaut to derētu uzrakstīt uz visiem priekšmetiem pasaulē. Tur bija vecs printeris, kuram vairs nebija atjauninājumu, gliemežvāks, kurš šalc, ar izolentu apārstēta stāvlampa un kaste ar vadiem, kuri neko nesavieno. Pirms sešiem gadiem mēs ar Andri to visu bijām jau nesuši, tikai augšup. Šoreiz viņš pievērsa uzmanību tam, ka maisu skaits ir manāmi pieaudzis: "Tev gan ir daudz vairāk krāmu!" Mašīna bija piebāzta pilna ar nevajadzīgo, mēs braucām klusējot. Kad sasvīdušās rokas paspieda viena otru, atskanēja: "paldies tev" un "nav, par ko", un abas zināja, ka var izmest miskastē visus krāmus, taču to, kas aiz tiem vārdiem stāv, nevar. Tas viss paliks purva ezerā.
0