Sliekšņstāvokļi

Par krājumu "Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija" ("Neputns", Latvijas Kultūras akadēmija, 2024).

Jaunas teātra tekstu tulkojumu antoloģijas iznākšana Latvijā ir Notikums jebkurā gadījumā. Pasaulē, kurā zinātnes valoda ir angļu un tajā domā arī studējošie jaunieši, esam atgriezušies gandrīz vai pie pirmās nacionālās atmodas aktualitātēm: nepieciešamības apliecināt, ka par jaunām un reizēm nebūt ne vienkāršām lietām IR iespējams sarunāties latviski.  Tāpēc Latvijas Kultūras akadēmijas sagatavotais, sadarbībā ar apgādu "Neputns" izdotais tekstu krājums "Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija" jau ir uzvara. Tomēr projektam piemīt vēl tādi aspekti, kas to, manuprāt, spēj padarīt interesantu arī plašākai – teātri mīlošu interesentu – auditorijai.

"Spriedzes laukus" veido divdesmit pieci teksti, kas sakārtoti piecās tematiskās nodaļās. Vispār projekts, kura kontekstā iznākusi antoloģija, ir plašāks – iztulkoto teorētisko tekstu kopumu interesenti var atrast Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta digitālā krājuma vietnē humm.lv; tur atradīsiet arī 20. gadsimta "lielos klasiķus". Bet drukātais izdevums ir kas vairāk par vienkāršu tekstu izlasi. Tas ir kuratoru veidots tekstu kopums, kas liek skatīties uz Latvijas teātrī notiekošo specifiski – konkrētas paaudzes acīm. Izlasi veidojuši Evarts Melnalksnis, Dārta Ceriņa un Kristīne Freiberga, tulkojuši Inta Balode, Dārta Ceriņa, Linda Gediņa, Laine Kristberga, Andris Kuprišs, Gundega Laiviņa, Ieva Maurāne, Lauma Mellēna-Bartkeviča, Evarts Melnalksnis, Laila Niedre, Santa Remere, Inga Rozentāle-Pejū, Katrīna Rudzīte, Astra Skrābane, Jana Vērdiņa, Arvis Viguls. Atsaucēs atradīsiet "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātri, Latvijas Jaunā teātra institūtu, Valmieras teātra festivālu, "Kvadrifronu", arī Jauno Rīgas, Dailes un Latvijas Nacionālo teātri, jo veidotāji patiesi skrupulozi cenšas ierāmēt teoriju arī Latvijas teātru praksē.

Tematiskie bloki ir pieci: teātra estētika un paradigmu maiņas; dramaturģija un dramaturģēšana; emancipācija un tās formas; varas struktūras teātrī un institucionālā kritika; mākslinieciskajā pētniecībā balstītā jaunrade. Manuprāt, jau šis dalījums vien iezīmē atšķirību no iepriekšējās paaudzes, un runa šeit nav tikai par estētiku, bet arī par ētiku. Kas ir teātris, un kā to radīt? Kādas ir teātra un pasaules attiecības, un kā izmantot pirmo, lai palīdzētu otrajai? Galu galā no iepriekšējās paaudzes pašreiz topā esošos māksliniekus atšķir tieši tas – konceptuāls mēģinājums mazināt savus personiskos ego, domājot par plašāko un lielāko.

Šīs tēmas risina autori, kuri būtu grupējami trijās daļās. Vispirms – tie ir lielie klasiķi, kas domāšanu par teātri veidojuši jau gadu desmitiem un uz kuriem neizbēgami atsauksies jebkurš laikmetīgā teātra pētījums. Hanss Tīss-Lēmans, Ērika Fišere-Lihte, Žaks Ransjērs – tie, kas par teātri interesējas akadēmiskā līmenī, viņu darbus zina bezmaz vai no galvas, un antoloģijā iekļautie fragmenti kalpo kā robežu zīme laikmetīgumam. Šeit varētu izdarīt arī nelielu piezīmi par tulkojuma kvalitātēm, kas viscaur antoloģijai brīžam šķiet vairāk pēc esejiskas, ne zinātniskas loģikas veidotas. Bet galu galā – kāda tam šoreiz nozīme? Pētniecībā tāpat allaž izmanto oriģinālus, bet plašākai publikai esejiskums var tikai palīdzēt.

Otrā un trešā grupa ir neparedzamāka. Tekstu jau pasaulē ir daudz, un atlase, protams, šeit ir subjektīva. Bet viņi visi ir teorētiķi un mākslinieki (identitātēm reizēm arī pārklājoties), kas reflektē par teātri tieši šobrīd (nu, varbūt ar nelielām nobīdēm laikā). Daļa autoru ir ļoti labi zināmi, daži – pārsteigums, bet visi būtiski liecina par to, kā Latvijā šodien par laikmetīgumu domā. "Spriedzes lauki", kas likti antoloģijas nosaukumā, ir fizikāls process, kas lieliski ilustrēts Alekseja Muraško vāka dizainā: dažādiem objektiem telpā piemīt enerģija, kas ietekmē attiecības ar citiem objektiem. Pievelk, atgrūž, veido neredzamas, bet būtiskas saiknes. Tas, ko mēs lasām, tas, ko mēs redzam, tas, par ko mēs runājam, lai cik reizēm nejaušs, mūs veido. Un izrādās – arī ļoti būtiskos līmeņos.

Antoloģiju var lasīt vairākos veidos. Vispirms, protams, tā ir lieliska iespēja savā valodā iepazīties ar kaut nelielu daļu no pasaules aktualitātēm. Katru fragmentu ievada īss pieteikums, kurā redaktori raksturo autoru, galvenās idejas, kontekstus, tāpēc nevajag baidīties, ja kāda tēma līdz šim jums nav bijusi pazīstama. Antoloģija ir arī bezgala bagātīgs uzziņas materiāls. Bez tā, ka fragmentos iespējams uzzināt, kā strādā un domā daži no Eiropas interesantākajiem māksliniekiem un spožākajiem domātājiem, grāmatu papildina arī glosārijs un teātru/festivālu saraksts. Varbūt ir vērts ko pagūglēt. Varbūt te iezīmējas plāns nākamajam brīvdienu izbraukumam. Personiski mani pārsteidza, ka daži fragmenti iedarbojas arī gluži emocionāli – te ir skaistas esejas par sevi un laiku, par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam un kādā gribam dzīvot.

Visbeidzot – šī ir arī grāmata par nākotnes teātri. Sanāk drusku kalambūrs, jo principā apskatītās idejas un principi Eiropas teātrī darbojas jau desmitgadēm; tomēr pie mums daudzas parādības tikai tagad no marginālām pozīcijām izvirzās centrā. Tāpēc antoloģija, metaforiski lietojot Ērikas Fišeres-Lihtes aprakstītos sliekšņa stāvokļus, iezīmē mirkli starp divām realitātēm: vakardienu un rītdienu. Pārmaiņas ir neapturamas un neizbēgamas; turieties līdzi!