Par izrādi "Jezus stafs" Vagonu zālē (režisore Marianna Lapiņa).
Pirms dažām nedēļām daudzi Latvijas Mākslas akadēmijas studenti un plašāka Latvijas kultūras saime pulcējās Vagonu zālē uz intriģējošu, apzināti provokatīvu notikumu – LMA Scenogrāfijas katedras studentes Mariannas Lapiņas maģistra darba "Jezus stafs" pirmo un pagaidām vienīgo izrādi. Izrāde veidota kā teatrāls dievkalpojums ar tam raksturīgajiem atribūtiem un rituālo gaitu, bet šis neapšaubāmi bija zaimojošs dievkalpojums, un, manuprāt, tieši zaimošana ir izrādes centrālā tēma. Kurš ir īstais Dieva vārda izvazātājs? Vai tas, kurš vienkārši netic, vai arī tas, kurš izmanto Dieva vārdu, lai veidotu krāpnieciskas shēmas un nesodīti mānītu, aplaupītu cilvēkus un valsti?
Visi to zina, visi to redz, bet par to sevišķi nerunā. Jo tas ir tik truli, ka nav sarunu vērts? Ziņas par kristiešu līderu un oligarhu apvienotajām partijām izklausās vēl ķecerīgāk par visdrūmākajām gotu pasakām. Mēs gadiem esam sekojuši vietējo oligarhu izdarībām kā aizraujošam romānam un vēl kārāk lasījuši ziņas par Krievijas un "Gazprom" peripetijām. Gandrīz kā Edgara Po "Nozagtajā vēstulē" šie nepārprotami noziedzīgie fakti ir tik acīmredzami, ka mēs sākam tos neredzēt. Tie ir tik bezkaunīgi un absurdi, ka tos grūti ņemt par pilnu. Gribas novērsties, jo skaidrs, ka "tikai muļķis paķertos" uz ko tādu kā Aināru Šleseru atbalstošie "Jaunās paaudzes" sludinātāja Alekseja Ļedjajeva dievkalpojumi, bet, nevēloties ķēpāties ar tik bezgaumīgu tēmu, mēs šādas parādības pieļaujam un dodam iespēju tām pieņemties spēkā.
Izrādes "Jezus stafs" scenogrāfe un arī režisore Marianna Lapiņa apšaubāmu sektu pulcēšanās vietu un rituālo darbību estētiku izmanto, lai radītu telpu, kurā sapulcēties un kopīgi necienīt, pretoties šim antiintelektuālajam, manipulatīvajam, bezdievīgajam un Dieva vārdu vazājošajam fenomenam. Tā ir vieta, kur šo parādību saskatīt un nenovērsties, kur līdz galam noklausīties sprediķus un dziesmas, ko citkārt gribētos atstāt uz mute.
Visi izrādes vizuālie un telpiskie elementi replicē "Jaunās paaudzes" un tai līdzīgu moderno, komercializēto reliģiju komunikāciju: Vagonu zāles angārveidīgā telpa, "Jezus stafa" komerciālais, veļas pulvera cienīgais logo, masu gaumei veidotā izrādes publicitāte ar košo, eklektisko feisbuka baneri, kurā gluži kā atgriezumu miskastē satiekas visdažādāko laikmetu reliģiskā simbolika un deviņdesmito gadu ņūeidžam raksturīgā jaunās mistērijas noskaņa. Kolāžai līdzīgā izrāde "ieved skatītājus alternatīvo kristiešu draudžu dievkalpojumu pasaulē", ko izrādes veidotāji pirms tam rūpīgi izpētījuši. Kopā ar Mariannu Lapiņu radošajā komandā ir arī "blēžu apvienība" "Briežrags" (Katrīna Milta, Elizabete Kokarēviča, Madara Grāpe, Dženeta Tropa, Ingmārs Sikle) un draugi (Jānis Golubovs, Vladimirs Goršantovs, Edvards Kurmiņš, Harijs Ločmelis, Marianna Lapiņa), no kuriem daži piedalījušies arī dramaturģiskā materiāla radīšanā.
Viņi ne tikai sektantiski draudzīgi sagaida mūs Vagonu zāles kāpnēs, bet arī parāda, kas notiek aiz vārtiem, kurus daudzi nevērtu vaļā. Tur ir uzspēlēta "beznosacījuma" laipnība, uz soliem godīgi izkārtotas dziesmu grāmatiņas, čomiski “dod pieci” blakusstāvētājiem, viegls ievads kristietības vēsturē, ko viens no aktieriem izklāsta latgaliskajā izloksnē, pārnēsājamais Jēzus, ko ikkatrs var paņemt sev līdzi gultā vai "piesist ar nagliņām", dārdošs roks, kas izgaisina visas šaubas, un enerģisks hiphops, kas aicina atteikties no seksa un narenēm. Te valda viszinīgi harismātiskie līderi, kas var sludināt jebkādu "sūdu" (vārds izmantots izrādes dokumentālajā izejmateriālā – no draudzes atbiruša baznīcēna grēksūdzē), un tu šo sūdu nekritiski atbalstīsi, jo līderis, tāpat kā tu, taču cēlies no draņķīgas vides, viņam dzīvē nav veicies, valdība viņu krāpusi vēl vairāk nekā padauza māte tavu dzērāju tēvu, bet jūs abi esat atraduši Jēzu, jūs esat savējie. Šis nav pārspīlēti savervelēts atstāsts, tāpat pārspīlējums vai parodija nav arī izrādes ciniskie dziesmu teksti. Šādos dievkalpojumos neviens jau sen vairs nedomā par saturu, jēgu vai labu gaumi, un tam ir neskaitāmi pierādījumi internetā. Var sākt kaut vai ar šo Šlesera uzrunu draudzei.
Ļedjajevs izrādē pārtapis par Māru Sencīti (Katrīna Milta) – apgaismotu kritušo, kura ar shēmu palīdzību atklājusi ceļu pie naudas. Savu episko stāstījumu viņa ilustrē, izmantojot prezentācijām raksturīgu, ar flomāsteru aprakstītu attinamā papīra rulli. Emocionāli ietilpīgākie uzrunas brīži ir tādas frāzes kā "atceros pirmo reizi, kad nopirku banānu", kurās katrs dievkalpojuma dalībnieks var ielikt personīgās asociācijas un justies vienots ar līderi un pārējo draudzi. Radošā komanda smalki uztvērusi sektu bezsakarīgo retoriku, kas robežojas ar ekstātisku stāvokli, kurā sāc "runāt mēlēs". Izrādes kori veido vienādos T kreklos tērpti, karogus vicinoši pentakosti un citu draudžu pārstāvji, kas drīz vien pievienojas "Miljardieru klubam", kuri brīnumainā un ticības spēcinātā ceļā tikuši pie naudas ("mani nobrauca autobuss, bet tad es atklāju "Miljardieru klubu""). Mēs pieredzam arī agresīvu LGBT konversijas paraugstundu un emocionāli pielādētu stāstu par Dženetu (Dženeta Tropa), kura kopā ar puisi (Edvards Kurmiņš) "Dominā" palasa bībelīti, bet attopas zem vienas segas, kur mīt Pats Velns.
Izrāde "Jezus stafs" rāda draudzi kā vidutāju, vietu, kurā "cilvēka ilgas pēc kā augstāka satiekas ar dievišķo klātbūtni" un drīz vien arī ar pašu pravieti – politiķi un investoru piesaistītāju Aināru, kurš apkāš sekotājus ar prezentāciju planšetēm (jo ticība ir paradoksāla un vairāk par bezsejas dievu mums patīk tā miesiski iemiesojumi). Izrāde ļauj tuvāk iepazīt gan "Waterfront projektu", gan mehānismus, ko izmanto ietekmīgajam uzņēmējam, politiķim un galveno Latvijas dezinformatoru līderim pietuvinātā sekta, kas cita starpā saistīta ar izmeklēšanu par cilvēktirdzniecību un naudas atmazgāšanu, kā arī vainota "ļaužu suģestēšanā un hipnotizēšanā". Izrādes reklāmas materiālos vajadzētu būt brīdinājumam, ka tajā var palikt fiziski slikti, jo autentisko izteiksmes līdzekļu (trokšņa, ritma kāpinājuma, dūmu un gaismas) koncentrācija var izsaukt sirdsklauves, bet tieši šādas – apdullinošas – pieredzes sniegšana, šķiet, arī ir šī vienreizējā, performatīvā notikuma mērķis.
Jā, "Jezus stafs" nav niansēta saruna par politiku, vērtībām un garīgās pasaules iekšējām pretrunām, bet brutāla spoguļa pavēršana un ierēkšana par bezkaislīgo smadzeņu skalošanu, kas ir tik pārliecināta par savu spēku, ka pat nemēģina maskēties. Vienlaikus tas ir arī stāsts par kaut ko vairāk – par cilvēkiem piemītošo inerci pulcēties un šī fenomena patieso jaudu. Gadsimti iet, bet cilvēkus joprojām var sasaukt tirgus placī un izmantot viņu neapmierinātību, dusmas, apjukumu, aizņemtību, neziņu un bezcerību, lai ar intonāciju vien, bez loģiska runas pavediena pamudinātu uz visneiespējamāko rīcību. "Jā, mēs, kristieši, esam aitas," pauž sprediķotāji no izrādes skatuves. Aitas, kam svarīgāk par visu ir neatkrist no draudzes. Un šis noteikti ir fenomens, kam vērts veltīt ne vienu vien izrādi un kas liek domāt arī par teātra kā pulcēšanās vietas jēgu.
Izrādes aprakstā pieklusinoši teikts, ka šis ir darbs par dažādām cilvēku grupām, kas no malas var izskatīties savādas, bet kuras vērts iepazīt, jo, "cenšoties iepazīt citus, mēs paši varam kļūt pilnīgāki". Zināmā mērā šis ir mārketinga paņēmiens, lai ievilinātu jūs izrādē – līdzīgs tam, ko izmanto jauno reliģiju draudzes, kas sākotnēji piedāvā iepazīt citādu pieeju un jaunu perspektīvu. Neuzķerieties, jo tā nav – izrāde ir atklāta, manifestējoša Aināra Šlesera kritika, kuras beigās jūs, sitot plaukstas, dziedāsiet līdzi "Dievs, svētī Latviju, Ziemeļu Dubaiju!" (komponists Harijs Ločmelis), pārvēršot sevī krāto frustrāciju drosmīgos smieklos un nonākot pie atziņas, ka, paldies dievam, apkārt joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kas jūt un domā līdzīgi.
Jā, ierēkšana par sektām un tumsonību nav nekas jauns (nāk prātā Jura Poškus "Tā stunda nāk" un arī šī Mariannas Lapiņas darba vadītāja Kristiāna Brektes performances), bet ar vienu, divām un pat ne desmit reizēm nepietiek, lai turētos pretī nejēdzībām, kas notiek katru dienu. Iznākot no izrādes, nespēju nedomāt par to, cik ļoti Latvijā pietrūkst studentu protestu, viņu enerģijas, viedokļa, kritiskā skatījuma un spējas vienoti iestāties pret netaisnību un par tādu valsti, kurā gribas dzīvot, nevis notīties. Mana vienīgā būtiskā kritika iestudējumam ir par tā izrādīšanu tikai vienu reizi. "Jezus stafam" ir visi nepieciešamie dramaturģiskie un scenogrāfiskie lielumi, lai panāktu katarsi ar visdažādāko publiku. Izrāde piedāvā to, ko gribētos biežāk redzēt studentu darbos: drosmīgu pretstāvi un saķeri ar šodienu, nevis ilustrāciju svešiem, romantiskiem stāstiem par individuāliem sirdsēstiem. Telpu, kurā var veidoties jaunas attiecības starp cilvēkiem. Tā tas ir bijis, kopš cilvēce sāka zīmēt uz alu sienām – mēs radām vidi ap sevi un šī vide turpmāk rada mūs, un šeit arvien ir ļoti, ļoti daudz darāmā.
0