Pēc Krievijas Federācijas trieciena pa noteikumos balstītas starptautiskās sistēmas pamatiem termins "hibrīdkarš" ir kļuvis par plāksteri politiskajam haosam, kas valda Rietumu pasaulē. Politologa Frānsisa Fukujamas aprakstītās "vēstures beigas" izrādījās tikai optimistiska cerība, jo Rietumi no komforta zonas ir iemesti mutuļojošā politisku un militāru izaicinājumu vētrā, it kā Krievija, Ķīna un ISIS būtu atradušas kādu maģisku Rietumu pasaules vājību.
2013. gadā Krievijas Federācijas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs publicēja rakstu [1], kas simboliski aizsāka saspīlējuma periodu, ko vislabāk raksturot kā cīņu zem konvencionālā kara sliekšņa. Gerasimova rakstā uzsvērts, ka 21. gadsimta karadarbībā nemilitāro līdzekļu loma ievērojami palielināsies un pat pārspēs konvencionālo militāro līdzekļu nozīmi, tāpēc Krievijai ir jāspēj efektīvi īstenot "nelineāro karadarbību".
Neiedziļinoties detaļās, Krievijas nepieciešamība pēc alternatīvas nelineārajai karadarbībai izriet no tās nespējas reāli konkurēt ar Rietumiem ekonomiski, politiski, militāri. Šī apstākļa dēļ Krievija meklēja jaunus risinājumus savas ietekmes palielināšanai, un tā radās "zaļie cilvēciņi", kuru operācijas Ukrainā 2014. gadā parādīja, cik nereāli ir uzturēt pasaules kārtību, ja to neatbalsta patiesi stingra dūre. Tā bija neparasti efektīva politiskā taktika, kuras spilgtākais (lai arī neveiksmīgs) piemērs ir Krievijas iebrukums Ukrainā.
Tagad, koncentrējoties uz konvencionālajiem draudiem un teritoriālo aizsardzību, otrajā plānā paliek Krievijas hibrīddraudi. 2023. gada martā Lielbritānijas Karaliskais Apvienoto dienestu institūts (Royal United Services Institute) publicēja ziņojumu par Krievijas nekonvencionālajām operācijām Ukrainā no 2022. gada februāra līdz 2023. gada februārim, skaidrojot, kā Krievijas izlūkdienesti sagatavo augsni tālākajai darbībai Ukrainā. Tas bija ziņojums, kurā viegli izlasīt arī potenciālu scenāriju Latvijai – dažādu politisko uzskatu apzināta radikalizācija un konfrontācija, aģentu tīkls pašvaldībās un lēmumu pieņemšanas institūcijās, dažādu nevalstisko organizāciju un tā saukto "noderīgo idiotu" izmantošana.
Informācijas kara metodes – dezinformācija, panikas sēšana, līderu nomelnošana – nav nekas jauns. Krievijas izlūkošanas dienestu taktika palikusi nemainīga – aģentu iefiltrēšana pretinieka politiskajā elitē, kam seko informācijas operācijas ar mērķi destabilizēt politisko sistēmu un sagatavot augsni vardarbīgai krīzei. Krievijas mērķis šādā situācijā ir iegūt kontroli pār iespējamo situācijas eskalāciju, ko īsteno vai nu Krievijas aģenti, vai to savervētas personas pretinieka teritorijā.
Lai iefiltrētu savus aģentus citu valstu teritorijā, atslēga ir tā saucamā legalizācija – nelegālo aģentu radīta leģenda un identitāte, kas ļauj ne tikai ierasties NATO valstu teritorijā, bet arī tur palikt un īstenot Krievijas dotos uzdevumus. Būtiski uzsvērt, ka šīs leģendas veidošanai visi ceļi ir labi – persona var atklāti noliegt savu saistību ar Krieviju un tās valdību, kritizēt politiķus, parakstīt dokumentus, petīcijas un iesaistīties aktivitātēs, kas šķietami nav saistāmas ar Krievijas kursu. Lielbritānijas Karaliskā Apvienoto dienestu institūta pētnieki vērš īpašu uzmanību uz Krievijas pilsoņiem, kas pametuši valsti, vairoties no mobilizācijas – tas vien, ka cilvēks nevēlas karot Ukrainā, nenozīmē, ka viņš nav gatavs atbalstīt Krievijas politiku ar mazāk kinētiskām metodēm.
Krievija prasmīgi izmanto Rietumu ārkārtīgo jūtīgumu pret labējiem radikāļiem; Latvija šo taktiku ir izjutusi, ilgstoši risinot 16. marta gājiena jautājumu. "Ja atkārtosi melus pietiekami bieži, cilvēki tiem noticēs, un beigās noticēsi arī tu pats," teicis 20. gadsimta propagandas meistars Jozefs Gebelss. Viņš teicis arī to, ka "propaganda ir 90% patiesības un 10% melu".
Spilgts piemērs ir vēl pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā uzsāktā un ļoti veiksmīgā Krievijas informācijas kampaņa, kurā dažādi Krievijas aģenti īstenoja plašas akcijas ar mērķi starptautiskajā telpā saistīt Ukrainas politiskos un militāros elementus ar labējiem radikāļiem un nacismu, kampaņu centrējot ap brīvprātīgo vienībām "Azov".
"Azov" bataljons pēc iekļaušanas Ukrainas Nacionālās gvardes rindās tika pārformēts, izslēdzot no tā labējos radikāļus un ārzemju brīvprātīgos, un jau sen nav uzskatāms par daļu no labējo radikāļu kustības – tā norāda virkne vadošo pētniecisko institūtu un domnīcu (Counter Extremism Project, Stockholm Centre for Eastern European Studies; Atlantic Council). Būtiski atzīmēt, ka šie secinājumi bija izdarīti vēl pirms 22. gada iebrukuma Ukrainā, bet tas nav traucējis turpināt "Ukraina-Azov-nacisms" asociāciju saites popularizēšanu. Tas bija ļoti veiksmīgs āķis, ko pārtvēra daudzi ar Kremli nesaistīti aktori, tai skaitā arī Latvijā.
Kā liecina domnīcas pētījumi, Krievija, gatavojoties iebrukumam Ukrainā, savus tīklus izvērsa gan prokrieviskajos, gan pretkrieviskajos radikāļos – daudz svarīgāka par politisko piederību bija šo elementu spēja saasināt situāciju pēc principa "skaldi un valdi". Sākotnējais Krievijas plāns bija panākt Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska piekrišanu 2021. gadā atteikties no ambīcijām par valsts dalību ES un NATO, kas izraisītu jaunus, Eiromaidanam līdzīgus protestus. Kad tas notiktu, Krievija aktivizētu savus kontaktus starp galēji labējiem radikāļiem (t.sk. grupām, kas nes nacistisku ideoloģiju) un konfrontētu viņus ar dažādām antinacistu grupām. Šādā situācijā konkrētajai personai – labējam vai kreisajam radikālim – nemaz nav jāzina, ka viņš rīkojas Krievijas interesēs, pietiek ar karstu sirdi un klapēm uz acīm.
2024. gada februārī tas pats institūts publicēja nākamo pētījumu, kas koncentrējās uz Krievijas izlūkdienestu aktivitātēm ārpus Ukrainas kara. Krievija turpina meklēt iespējas iejaukties vēlēšanu procesos Rietumvalstīs, kā arī mēģina radikalizēt un savā starpā konfrontēt dažādas grupas. 2023. gada sākumā Moldovā notika jau otrais destabilizācijas mēģinājums, kura centrā bija mērķis sasaistīt Moldovas tuvināšanos Eiropas Savienībai ar Moldovas prezidentes Maijas Sandu personību, vienlaikus vainojot Sandu politiku valsts ekonomiskajās neveiksmēs. Paralēli Krievija pievērsās Moldovas nacionālistiskajām organizācijām, veicinot to agresiju pret krieviski runājošajiem Moldovas pilsoņiem. Bija paredzēts, ka krievvalodīgajai pusei eļļu pielies moldāvu oligarhs Ilans Šors ar protestiem un savervētiem Serbijas pilsoņiem, lielākoties futbola kluba "Partizan" faniem. Plāns neizdevās.
Neņemot vērā galveno spēku koncentrēšanu Ukrainā, Krievijas izlūkošanas dienesti par nozīmīgāko ilgtermiņa pretinieku vēl joprojām uzskata NATO. Tā kā Ziemeļatlantijas alianse Krievijai ir neproporcionāli spēcīgs pretinieks, Krievija meklē nekonvencionālas metodes, kā palielināt savu ietekmi Rietumu pasaulē. Mērķis ir vienlaicīgi destabilizēt gan politiskos un ekonomiskos procesus, gan izvairīties no atbildības par to. No tā izriet trīs vienkārši secinājumi: pirmkārt, rūpīgi jāizvērtē, kur beidzas politiskais plurālisms un kur sākas sabiedrības destabilizācija. Otrkārt, konvencionāla un nekonvencionāla atturēšana iet roku rokā – Ukrainas karš pierāda, cik liela cena ir vājuma iespaidam. Treškārt, vienīgais veids, kā likvidēt draudus, ir nogriezt tos saknē, un sakne ir meklējama Maskavā.
[1] Gerasimov, V. (27.02.2013) The Value of Science in Prediction. Military-Industrial Kurier. [Tiešsaistē] https://www.ies.be/files/Gerasimov%20HW%20ENG.pdf
0