Pēdējā gadsimta laikā populāra konservatīvo intelektuāļu spēle ir domāt par Rietumu pasaules galu, parasti salīdzinot to ar Romas impērijas norietu. Šādi spriedumi par visa mums pazīstamā drīzo apokalipsi varētu šķist tikai kā savdabīgs domu eksperiments, tomēr konservatīvā sodīšanās ir cieši saistīta ar tradicionāli daudz liberālāku konceptu – ilgtspēju jeb uzskatu, ka nākamajām paaudzēm būtu jādzīvo vismaz tikpat labi kā mums. 20. gadsimta beigās šis mērķis šķita sasniegts.
Rietumu brīvajā pasaulē diskusijas par vērtībām pēdējā gadsimtā lielākoties ir griezušās ap brīvību un vienlīdzību. Mūsdienās ir grūti aptvert 20. gadsimta asiņaino cīņu totalitāti – tā bija kauja ne tikai par suverenitāti, bet arī par identitāti, vērtībām un sabiedrības modeli starp demokrātisko un totalitāro, brīvo un kontrolēto pasauli. Aukstā kara beigas bija pilnīga un absolūta komunistiskā bloka politiskā kapitulācija – liberālais demokrātijas modelis kļuva nevis par izvēli, bet par diktētu normu. Zelta laikmets bija sācies.
21. gadsimts atnāca ar pakāpenisku šīs sistēmas sabrukumu. Sagrāve Afganistānā un Irākā. Islāma valsts izveidošanās Tuvajos Austrumos. Neveiksmīgais karš pret terorismu. Krievijas uzbrukumi Gruzijai un Ukrainai. Bruņošanās sacensība. 25 gadu laikā pasaule no "demokrātijas uzvaras" ir atgriezusies situācijā, kur demokrātija nav vienīgā atbilde un karš ir viens no risinājumiem.
2025. gads iezīmē jaunās B paaudzes ienākšanu, un tā ir pirmā, kurai nepienāksies ievadā piesauktā ilgtspējas privilēģija. Vismaz ne Rietumu brīvības un vienlīdzības vērtību izpratnē: līdz ar politiskās un militārās varas zudumu samazinās arī iespējas risināt klimata, labklājības un cilvēktiesību jautājumus, kas Rietumiem ir daudz svarīgāki nekā konkurentiem. B paaudzes pasaule būs nedrošāka, daudz mazāk privileģēta un ar daudz mazākām cerībām par gaišo nākotni. Īsumā – Rietumu pasaule zaudē.
Paradoksāli, jo vārdi "pasaules lielākā ekonomika" (ES) un pasaules spēcīgākā militārā alianse (NATO) nav tukša lielīšanās. Rietumu sankcijas spēj sagraut ekonomikas, un konvencionālā militārā ceļā neviens nav uzdrīkstējies aizskart nevienu NATO valsti vai tās tiešo sabiedroto. Tas nozīmē, ka zūd nevis vara, bet griba to pielietot.
Karls fon Klauzevics, nozīmīgākais jauno laiku militārais domātājs, filozofiju papildināja ar vienkāršu, pārsteidzoši skaidru domu: kara mērķis ir piespiest pretinieku pakļauties savai gribai. Skatoties caur šādu prizmu, vieglāk ir atrast atbildes gan uz jautājumu "kāpēc Krievija uzbruka Ukrainai", gan "kāpēc karš vēl joprojām nav beidzies".
Karš Ukrainā nesākās tādēļ, ka Krievija būtu militāra vai ekonomiska lielvalsts, bet tādēļ, ka tai – balstoties uz pieredzi 2008. un 2014. gadā – bija pārliecība, ka Rietumiem nav politiskās gribas situāciju eskalēt [1]. Krievijas aprēķins izrādījās patiess – laikā starp ASV izskanējušo frāzi "karš ir neizbēgams" (2021. gada 11. novembris) un konvencionālas karadarbības sākumu (2022. gada 24. februāris) Rietumi varēja skaidri piedraudēt ar visu sankciju paketi, kas pašlaik attiecināta uz Krieviju (atslēgšana no SWIFT, ieguldījumu iesaldēšana, apjomīgs un nekavējošs militārs un ekonomisks atbalsts Ukrainai u.tml.). Tā vietā bija tikai tukšas runas, frāzes par vērtībām, nosodījums un "domas un lūgšanas".
Ja Rietumi postulē, ka "Krievijas uzbrukums Ukrainai ir uzbrukums Rietumu vērtībām", tad Rietumu vilcināšanās pienācīgi atbildēt liek jautāt, vai postulētās un reālās vērtības ir viens un tas pats. Vēl viens pazīstams Klauzevica citāts: "Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem."
No stratēģiskā viedokļa Krievijas mērķi ir cietuši absolūtu sabrukumu – NATO ne tikai atkāpās no Krievijas "ietekmes zonas", bet pat uzņēma jaunas dalībvalstis, dubultojot Krievijas un NATO robežu. Ukrainas liktenis paliek neskaidrs: no pilnīgas Krievijas karaspēka izvešanas un Krievijas elites tiesāšanas Hāgā līdz pat "konflikta iesaldēšanai" vai "teritoriju apmaiņai pret...".
Līdz šim Rietumu palīdzība ir ļāvusi Ukrainai noturēties virs ūdens, taču neko vairāk. Ja Rietumi vēlētos, Ukraina būtu pārapbruņota dažu mēnešu laikā un tās raķetes satriektu mērķus no Sevastopoles līdz Maskavai. Vai arī otrādi. Galu galā gribu salauzt var ne tikai Krievijai, bet arī Ukrainai. Tāpēc bīstamas ir frāzes "labāk slikts miers nekā labs karš" – līdzīgas domas de iure ierobežoja iespējamo atbalstu, bet de facto uzturēja Baltijas valstu okupācijas atzīšanas politiku Aukstajā karā.
Te jāatgriežas pie Rietumu varenības koncepta. Ukrainas karš praktiski neapdraud pasaules politikas lielos spēlētājus, kam varbūt pasaule, kurā ir sabrukusi "uz noteikumiem balstītā kārtība", pat paver jaunas iespējas. Tajā pašā laikā Eiropas Savienība un NATO ir nevis reālpolitikā, bet idejās balstīti koncepti ar universālu raksturu. Tāpēc arī Krievijas uzbrukums pie NATO un ES nepiederošajai Ukrainai ir uzbrukums Rietumu vērtībām.
Ukrainā notiekošais nav nekas unikāls. Relatīvi jauna, demokrātiski noskaņota valsts ar diktatorisku, ekspansīvi noskaņotu lielvalsti kaimiņos. Nepakļaujoties politiskajam spiedienam, sākās "speciāla militāra operācija" lielvalsts "stratēģisko interešu aizsardzībai". Mazā valsts varonīgi pretojas, saņem plašu politisko, bet tikai ierobežotu militāro palīdzību. Ko tas atgādina? Čehoslovākija un nacistiskā Vācija 1938. gadā. Somija un PSRS 1939. gadā. Tibeta un Ķīna 1951. gadā. Čehoslovākija un PSRS 1968. gadā. Taivāna, Baltija, Somija, Gajāna nākotnē?
21. gadsimtā impērisma un ekspansionisma tieksmes ir dzīvas. Ja ES un NATO tik tiešām ir tik spēcīgas institūcijas, kā mums patīk domāt, tad tām arī atbilstoši jārīkojas. Progress klimata, veselības aprūpes un cilvēktiesību jautājumos lielā mērā ir bijis Rietumu dominances rezultāts. ES spēj pieņemt sev ekonomiski neizdevīgus, bet klimatam būtiskus noteikumus par ekoloģiskās pēdas mazināšanu (no auto emisiju līmeņa līdz C tipa lādētājiem) un piespiest citas valstis sekot savām prasībām. Tieši tāpat ir jārisina drošības izaicinājumi.
Rietumiem ir pieredze, kā to izdarīt. 1807. gadā Lielbritānija atteicās no verdzības un vienpersoniski paziņoja par pilnīgu vergu tirdzniecības pārtraukšanu Atlantijas okeānā, neraugoties uz citu valstu protestiem. 53 gadu laikā Lielbritānijas Kara flote sagrāba vairāk nekā 1600 kuģu un atbrīvoja vairāk nekā 150 000 vergu. 1939. gadā Sabiedrotie beidzot nepakļāvās nacistiskās Vācijas spiedienam un Otrajā pasaules karā salauza totalitārā režīma mugurkaulu. 1999. gadā NATO pārtrauca genocīdu Balkānos, pēc intensīvas bombardēšanas kampaņas ievedot miera uzturēšanas spēkus, kas reģionā uzturas vēl joprojām.
Ir grūti pārvērtēt pagrieziena punktu, kurā pašlaik atrodamies. Nākotnes pasaule būs nedrošāka nevis Krievijas ekspansīvo tieksmju, radikālā islāma vai Āzijas valstu graujošās klimata politikas dēļ, bet gan Rietumu gribas trūkuma dēļ. 21. gadsimta drošības krīzes ir izprovocējusi Rietumu nespēja preventīvi eskalēt situāciju – proporcionalitāte ir paredzama atbildes reakcija.
Lai nākamās paaudzes dzīvotu labākā un drošākā pasaulē, Rietumiem karš Ukrainā ne tikai ir jāizbeidz, bet jāuzspiež Krievijai sava griba. Ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem. Te nav vietas "restartam", "kompromisam" vai "proporcionālai atbildei", ko Krievija mīļā miera labad saņemtu par savām pūlēm. Ja šo uzbrukumu nesagraus saknē, tam sekos citi. Nākamais uzbrukums Rietumiem – Ukrainā, Baltijā, Polijā, Taivānā vai citur – tiks plānots, balstoties uz Rietumu reakciju (vai tās trūkumu) Ukrainā. Pasaule labāka kļūst nevis ar proporcionālu, bet ar neproporcionālu gatavību sasniegt savus mērķus. Sliktāka – ar tās trūkumu. Un pašlaik gatavības trūkst.
[1] Mykhaylo Zabrodskyi, Jack Watling, Oleksandr V Danylyuk and Nick Reynolds, 'Preliminary Lessons in Conventional Warfighting from Russia’s Invasion of Ukraine: February–July 2022', Special Resources, 30 November 2022, RUSI https://www.rusi.org/explore-our-research/publications/special-resources/preliminary-lessons-conventional-warfighting-russias-invasion-ukraine-february-july-2022
0