ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti rada deja vu sajūtu. Iespējams, esmu viens no retajiem savā burbulī, kas Donalda Trampa uzvaru sagaidīja ar rūgtu gandarījumu. Iemesls tam gan ir mazliet citāds nekā lielākajai daļai svinētāju – man nesimpatizē ne Trampa personība, ne politiskie mērķi. Tomēr viņa pretinieku sarūgtinājums, pārsteigums un vilšanās ir pierādījums vienkāršai domai, ko auklēju jau kādu laiku, – liberālā demokrātija zaudē.
Pārdomājot vēlēšanu rezultātus (it kā Republikāņu uzvara būtu kāds pārsteigums!), uzdūros citātam no publikācijas, ko pats rakstīju "Satori" 2016. gadā pēc iepriekšējās Trampa uzvaras: "Donalda Trampa kandidatūru, nomināciju un galu galā arī ievēlēšanu ir pavadījusi nepārtraukta inteliģences un preses vadīta neticība, ka "tas" tomēr piepildīsies, kuru savukārt ik reizi ir pavadījis "pārsteigums" par notikušo. Tas ir patiesi savādi, ņemot vērā, ka šis nav pirmais notikums pēdējā gada, divu laikā, kad Rietumu liberālā pasaule ir nolikta "uz ausīm"; Viktors Orbāns Ungārijā, migrācijas krīze Eiropā, Breksits, ISIS un tā tālāk, un tā joprojām."
Savos politiskajos uzskatos esmu diezgan centrisks – gandrīz jebkurā kompānijā varu atrast iemeslu domstarpībām, taču vienlaikus man ir grūti atrast tādu politisko pretinieku, kas liktu vārīties asinīm. Rūgto gandarījumu par Trampa uzvaru manī raisa vilšanās Rietumu liberālās demokrātijas spītīgajā nespējā sadzirdēt trauksmes zvanus, kas dun jau gandrīz desmit gadu.
Demokrātijā daudz ko izšķir vairākums, un ilgstoši ignorētais vairākums ASV jau otro reizi ir skaidri parādījis, ka Demokrātu politikas prioritātes nereflektē reālās sabiedrības problēmas un redzesloku. Laikā, kad grīļojas iedzīvotāju labklājība, aug sociālā spriedze, palielinās ekonomiskā nevienlīdzība un pasaulē žvadz ieroči, fokuss uz tādiem jautājumiem kā marihuānas legalizācija vai dzimte atgrūž šajās tēmās mazāk ieinteresēto vairākumu. Protams, iedziļinoties Republikāņu un Demokrātu programmās, parādās daudz niansētāks vērtību loks, taču nomācošais vairākums vēlētāju programmas nelasa.
Tiesa, ne viss par ASV vēlēšanām rādās tumšās krāsās. Trampu ievēlēja tas pats vēlētājs, kas pirms četriem gadiem ieņēma Kapitoliju, un šādā kontekstā Trampa ievēlēšanu var uztvert pat kā pozitīvu pavērsienu. Nevar aizmirst, ka vēl pirms nedēļas eksperti diskutēja par potenciālu eskalāciju un pat pilsoņu karu, kura uzkurināšanai (līdzīgi kā pirms četriem gadiem) visdrīzāk gatavībā stāvēja Krievijas troļļu fermas. Tagad situācija deeskalēsies – vidējais Demokrātu atbalstītājs tik radikālām darbībām būs grūtāk pierunājams. Tajā pašā laikā nevar aizmirst, ka vismaz pagaidām ASV, atšķirībā no Krievijas vai Ziemeļkorejas, visu nenosaka prezidents – institucionālā un republikāniskā tradīcija samazina prezidenta iespējas mainīt politisko režīmu, ko pārskata katras nākamās vēlēšanas. ASV institūcijas paliks turpat, birokrātija pildīs savu stabilizējošo lomu, un varas līdzsvars starp likumdevēju, tiesu varu un izpildvaru saglabāsies, neraugoties uz politisko populismu.
Visbeidzot jāpieskaras Ukrainas un arī mūsu drošības tēmai kopumā. Bažas par Ukrainas likteni pēc ASV vēlēšanām ir vēl viens apliecinājums Eiropas liberālo demokrātiju nespējai apzināties savus pienākumus. 2017. gadā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers noraidīja Trampa prasību palielināt izdevumus aizsardzībai, jo "aizsardzība nav tikai militārās izmaksas, bet arī humānā palīdzība". Tagad NATO Eiropas daļā briest bažas par ASV vēlmi izolēties un koncentrēties uz sevi. Manuprāt, tas ir uz labu – Eiropa ar savu pasaulē lielāko tirgu un 450 miljoniem iedzīvotāju var un spēj sevi ne tikai pasargāt, bet arī nospiest uz ceļiem Krieviju bez "kompromisa Ukrainā". Vienīgais iemesls, kāpēc tas nav noticis, ir politiskās gribas, nevis resursu trūkums – Taurus für Ukraine!
Trampa uzvaru šajās vēlēšanās nosaka tie paši iemesli, kas to noteica pirms astoņiem gadiem. Vienīgā atšķirība – 2016. gadā vēl bija diskusijas, vai tiešām sabiedrība noslieksies populistu virzienā, tagad tā jau ir likumsakarība. ASV, Ungārijā, Slovākijā, Nīderlandē, Zviedrijā un – ja tā turpināsies – arī Vācijā, Francijā un Latvijā. Ja liberālā demokrātija vēlas turpināt būt noteicošais pārvaldes formāts, tai jāņem vērā un jāreaģē uz reālo iekšpolitisko situāciju un pasaules notikumiem, veidojot stingru, reālistisku un vēlētāju vairākumam relevantu piedāvājumu. Citādi tā zaudēs.
Es saglabāju savu optimismu par liberālās demokrātijas potenciālu un ceru, ka piepildīsies citā manā "Satori" rakstā izteiktā doma: "Populisma un radikālisma uzvaras gājiens Rietumu pasaulē varētu piespiest saprātīgo sabiedrības daļu beidzot sākt rīkoties nevis atbilstoši vēlmēm, bet atbilstoši realitātei. Šajā ziņā tā drīzāk ir nevis mācību stunda, bet kļūdu labojums pēc nesekmīga vērtējuma saņemšanas; rūgts, nepatīkams, bet nepieciešams."
0