Par uzvedumu "Pirmā Sieviete Latvijā ar celmlauzes gaitu" 8. martā koncertzālē "Palladium".
8. marts Latvijā tiek atzīmēts ļoti dažādi. Kādam tas ir palicis ziedu dāvināšanas līmenī, vēl kādam (ziedu tirgotājiem) tas nozīmē ieņēmumu pīķi, un vēl kādam (manam tētim) 8. martā ir dzimšanas diena. Ko tas nozīmē man – politiski piesātinātu datumu, pilnu ar notikumiem. No rīta steidzu pabeigt plakātu intersekcionālā feminisma gājienam, tad dodos pašā gājienā, vēlāk eju uz kafiju un salātiem pie tēta, bet vakarā īpašs notikums – drag šovs "Pirmā Sieviete Latvijā ar celmlauzes gaitu" koncertzālē "Palladium".
Roja Rodžera Linkeviča drag izpausmes vienmēr izcēlušās ar lieliskiem tērpiem un izstrādātu tēlu, kas Latvijā ir unikāls, tāpēc viņa drag vārds, saukšu to par titulu – Pirmā Sieviete Latvijā –, ir visnotaļ trāpīgs. Savos uznācienos Pirmā Sieviete Latvijā mēdz izmantot kulturāli un nacionāli pielādētus tēlus, piemēram, 2018. gada Baltijas praida noslēguma pasākumā Pirmā Sieviete Latvijā iemiesoja vienu no mūsu vissvētākajiem simboliem – Brīvības pieminekļa Mildu. Arī šoreiz Roja tērpu izvēle bija simboliska, bet par to – mazliet vēlāk.
Pēdējos pāris gados Latvijā attīstījušies dažādu formātu drag šovi, kļūstot par regulāru mākslas un popkultūras parādību. Visbiežāk mākslinieki uzstājas solo, retāk duetā un pavisam reti – kā grupa [1]. Kopš 2019. gada regulāri tiek rīkots festivāls un konkurss drag karaļiem (2019. un 2020. gadā to rīkoja drag mākslinieki Mētra Saberova un Mailo Mēness, kopš 2021. gada – tikai Mētra Saberova), regulāri dažādi drag pasākumi notiek tādās kultūrvietās kā "Kaņepes kultūras centrs", "Aleponija", "Skapis", "K. K. fon Stricka villa", festivāls "Lampa" u.c. Taču šāda mēroga pasākums – gandrīz divas stundas gara, iestudēta, horeografēta drag izrāde – pie mums notiek pirmo reizi. Rojs ir spēris nākamo soli un ievērojami paplašinājis savu ierasto uzstāšanās manieri – viņš vairs nav viens, bet ir piesaistījis gan dejotājus, gan citus visdažādāko jomu māksliniekus.
Taču, pirms ienirstu pašā notikumā, vispirms jāpaskaidro, kas ir drag [2]. Drag pirmsākumi meklējami jau antīkajā teātrī, kur vīrieši spēlēja arī sieviešu lomas (jo izrādēs drīkstēja piedalīties tikai vīrieši un šāda aktiera sabiedriskais statuss bija visai augsts). Mūsdienu drag uzplaucis kvīru kultūras vidē, dodot patvērumu no sabiedrības aizspriedumiem un skatuvi pašizpausmei. 20. gs. 60. un 70. gados ASV drag bija LGBTQIA+ kopienas protesta forma, savukārt 1990. gadā iznākusī dokumentālā filma "Parīze liesmās" ("Paris is Burning", režisore Dženija Livingstone) stāsta par drag baļļu subkultūru Ņujorkā 1980. gados un ir uzskatāma par kvīru vēstures ikonisku elementu. 20. gs. beigās drag mākslinieki jau sāka pievērst mediju uzmanību un mākslinieks RuPaul tos pacēla vēl mazliet augstāk – līdz pat slavenību statusam. Pie mums Latvijā drag mākslinieki ir kļuvuši aktīvi un pamanīti pēdējo piecu gadu laikā.
Un kas ir dragkvīnas? Viņas var būt daudz kas, bet cilvēkam, kurš par to iepriekš nav īpaši interesējies, es teiktu, ka dragkvīnas savās izpausmēs paspilgtina, pārspīlē un parodē dažādus stereotipus par sievišķību. Dragkvīnas ir kā dīvas – ļoti skaistas, izteiksmīgas, ar perfektu meikapu un frizūru, košiem un pārsteidzošiem tērpiem, es varētu turpināt vēl un vēl. Dragkvīnas izstaro pārliecību par sevi, par savu sievietes tēlu. Lielākoties viņas ir arī augumā raženas, jo pārsvarā (bet ne vienmēr!) dragkvīnas ir cis dzimuma vīrieši. Dragkvīnu performancēm ir nozīmīga vieta popkultūrā, jo tās iedvesmo modi, mākslu un izklaidi. Peformancēs dragkvīnas bieži pievērš uzmanību gan vietējiem, gan globāliem politiskiem jautājumiem, identitātei un sociālām problēmām. Drag šovos tiek iekļauti dažādi priekšnesumu žanri, piemēram, dziedāšana, horeografētas kustības, komiskas etīdes, un bieži tiek izmantotas lip-sync performances – dziedāšana ar fonogrammu. Tā kā es pats neidentificējos kā sieviete, man ir grūti komentēt dragkvīnu devumu tieši sievietēm, bet nojaušu, ka tā varētu būt iedvesma, pašcieņas celšana, kā arī brīvības sajūta, ko izstaro drag mākslinieces. Arī es pats esmu drag mākslinieks un, iemiesojoties savā tēlā, izbaudu savu maskulinitāti un tās sniegto izpausmes brīvību.
Roja daiļradei iepriekš nebiju aktīvi sekojis, tāpēc pirms šova veicu izpēti – sociālajos tīklos noskatījos visus pieejamos video par to, kā viņš un komanda gatavojas šim pasākumam. Starp tiem bija arī Elīnas Geidas un Anastasijas Laizānes veidotā un par Sabiedrības integrācijas fonda līdzekļiem finansētā "Praidījuma" sērija, kurā Rojs atklāj, ka uzvedums būs "stāsts par drosmi būt pašam un triumfu pār grūtībām" un ka šovā piedalīsies arī viesmākslinieki: grupa "Trīsas", aktieris Dzintars Krūmiņš, Rīgas Kvīru koris un Latvijas drag mākslinieki. "Tas ir ļoti forši – strādāt ar draugiem. Pirmkārt, viņi neprasa, nerēķinās ar atalgojumu, tas ir ļoti patīkami šādos mākslas projektos," stāsta Rojs. Par to man ir ļoti žēl, jo tas nozīmē, ka pat popkultūrai ir jābalstās uz pašu mākslinieku entuziasmu. Arī es pats esmu piedzīvojis to, ka no māksliniekiem tiek sagaidīts, ka viņi radīs notikumu, bet par to nesaņems honorāru vai saņems simbolisku summu, kamēr tehniskie darbinieki un telpas (lielākoties) ir apmaksāti. Savukārt runājot par šova mērķiem, raidījumā "900 sekundes" Rojs saka šādi: "Man ir svarīgi ļaut cilvēkiem uz drag mākslu paskatīties bez aizspriedumiem. Jautra, vizuāli iespaidīga māksla. Es kā mākslinieks gribu pastāstīt savu ideju, stāstu, bet es ceru mainīt pasauli." Šeit nu mums ar Roju ir kas kopīgs – arī es izmisīgi vēlos mainīt pasauli.
Tātad atgriežamies 8. marta vakarā. Izrāde sākas ar videostāstu, kurā skatītāji tiek iepazīstināti ar pasaules radīšanas mītu un pirmajiem cilvēkiem – Ādamu un Ievu. Stāstā iejaucas arī Lilita, sieviete, kas saskaņā ar ebreju mitoloģiju un dažiem agrīnajiem reliģiskajiem tekstiem bija Ādama pirmā sieva un radīta reizē ar Ādamu no tā paša māla gabala (kā zināms, Ieva ir radīta no Ādama ribas), tādējādi padarot Ievu par otro sievu. Šim stāstam seko ziņu sižets, kurā dragkvīna Amuna Davis sevi piesaka kā pirmo dragkvīnu Latvijā, ar ko Rojs, protams, nav gatavs samierināties (viņš noteikti nevēlas būt otrais!), un ar lielu blīkšķi (gan emocionālu, gan vizuālu) sākas šovs.
Uzvedumu veido vairāki secīgi "stāsti" – par sievietes vēlmi satikt savu īsto un vienīgo mīlestības objektu (šajā lomā lielisks Dzintars Krūmiņš), par sievietes cīņu ar atkarībām, par sievietes piedzīvoto vardarbību. Visu sižetu galvenā varone ir Pirmā Sieviete Latvijā, bet viņu pavada aptuveni 20 dejotāji, kuri stāstus izspēlē caur Roja izvēlētajām dziesmām (es cītīgi sažamēju katru dziesmu – Lady Gaga, Dua Lipa, Musique, RuPaul u.c.) un atbilstoši veidotu horeogrāfiju. Horeogrāfija ir tieša un paskaidro stāstā notiekošo – ja ir jautri un labi, dejotājas skaisti kustas mūzikas ritmā, ik pa brīdim un pie vajadzības tirinot persikus. Ja stāsta tēma ir smaga un sāpīga, parādās ķēdes, asinis un latekss. Man prieks, ka ne visas dejotājas ir vienādas miesasbūves – uz skatuves redzami visdažādākie ķermeņi. Lai Rojs paspētu pārģērbties kārtējam iznācienam, šovā iekļautas dažādas pārejas: aktrises Madaras Kalnas monologs, horeogrāfa Ivo Krieviņa un vairāku dejotāju vouginga [3] priekšnesums. Atgūties no grandiozā sākuma palīdz 15 minūšu starpbrīdis. Ar to pietiek, lai apskautos ar sen nesatiktajiem kvīru draugiem un aizrautīgi apspriestos.
Pēc starpbrīža šovu turpina grupa "Trīsas" ar retoriski dziesmotu jautājumu: "Kāpēc tik skaistas sievietes cieš?" Man ļoti patīk šis triju baltos uzvalkos tērpto mākslinieču uznāciens, jo fonā ir video ar dziesmas vārdiem un mēs visi kopā varam izdziedāt jautājumu – nu, kāpēc, KĀPĒC tik skaistas sievietes cieš?! Pēc šīs dziesmas seko uzaicināto drag mākslinieku priekšnesumu popurijs. Tas ir kā aizraujošs karuselis, kas manis pēc var griezties vēl un vēl. Fantastiski tērpi, ļoti asprātīgi uzvedumi, popdziesmas, kam dziedāt un kustēties līdzi, ko sanākušie ļoti aktīvi dara (šautauts Māra Cash "asiņainajam" uznācienam!). Pēc drag mākslinieku individuālajiem numuriem seko no skaistumkonkursiem aizgūts uznāciens – pilsētu parāde (katram māksliniekam ir lente ar viņa, kā nojaušu, dzimto pilsētu) – un mēs uzzinām, no cik daudzām un dažādām vietām nāk Latvijas drag mākslinieki. Šis ir viens no aizkustinošākajiem momentiem šovā – drag māksliniekus "neražo" tikai Rīga, mēs nākam no Skrundas, Līvāniem, Kuldīgas un citām pilsētām.
Un tad pienāk fināls. Uz stalažām augstu virs mūsu galvām kāpj dziedātāja Brigita Reisone, kura izpilda grupas "Pērkons" "Zaļo dziesmu", kamēr uz skatuves sanāk dejotāji, rokās turot sveces. Un parādās Pirmā Sieviete Latvijā – kā pati Latvija! Tērpusies sarkanbalti sarkanā karoga krāsās, ar vairogu un zobenu. Šādu tērpa izvēli es interpretēju kā iemiesojumu sauklim "Mēs visi esam Latvija!", kas pēdējā laikā vairākkārt skanējis dažādos protestos pie Saeimas ēkas. Mēs, kvīri, esam daļa Latvijas sabiedrības, klātesoši valstij svarīgos demokrātiskos procesos, un, iespējams, tieši tas ir šī tēla mērķis – parādīt mūsu vienotību ar valsti un pārējo sabiedrību. Beigas ir episkas – dzied koris un dzied Brigita, un dziedam visi mēs, skatītāji. No Roja zobena pat izšaujas uguns! Episki! Episki dubultā un trubultā (ja šāda vārda vēl nav, tad ieviešam!)! Dzied visi, tikai ne Rīgas Kvīru koris, jo kora uz skatuves nemaz nav… Organizatorisko nepilnību dēļ kora vagons pašā pēdējā brīdī tika atkabināts no šova lokomotīves. Izskan dziesma, un visi mākslinieki paklanās, pūlis spiedz, plaudē cik spēka un ar kājām rībina pa deju grīdu – gaviles ir tik grandiozas, ka es ar plaukstām aizspiežu ausis un tikai smaidu, jo citādi tajā brīdī māksliniekiem pateikties nevarēju. Kad pūlis mazliet nomierinās, arī es pievienojos ar savu balsi un aplausiem. Tas bija grandiozi.
Bet nu mazliet arī par problemātisko. Pirmkārt, lai arī šova veidotāji aicināja uz visu notiekošo paskatīties ar ironiju [4], Sieviešu dienai gatavots, sievietēm un kvīru kopienai veltīts, ar vēlmi "mainīt pasauli" radīts uzvedums tomēr pamanījās sievietes objektivizēt – vairākās epizodēs dejotājām seju aizsedz lampas abažūrs, padarot viņas par objektiem, bet man personīgi lielu sveškaunu izraisīja epizode ar sievietes un Dzintara Krūmiņa atveidotā cukurtētiņa pirmo randiņu – kamēr abi sēž dīvānā un malko šampanieti, pie viņiem uz ceļiem pierāpo meitene – augļu galdiņš. Cilvēki smejas, bet man ir betona seja, jo es nespēju šo (un arī lampas abažūra) ainu neuztvert kā sievietes pazemojošu.
Otrkārt, vai Starptautiskā sieviešu diena ir kļuvusi par vīriešu izsmiešanas dienu? Tādas pārdomas man radās, klausoties aktrises Madaras Kalnas monologu Lai arī savu runu viņa sāk ar vīriešu paveikto darbu uzskaitījumu – vīrieši izgudrojuši dzinējus, izgudrojuši elektrību un vēl daudz dažādu vērtīgu lietu –, tagad tie tikai sēžot pie datora un sūdzoties: par to, ka grūti, par to, ka arī transpersonas startēs olimpiskajās spēlēs utt. Savu monologu viņa turpina ar stāstu par konkrēta vīrieša sānsoļiem (daudziem, daudziem sānsoļiem). Šo šova daļu izjutu kā pienesumu nu jau plaši izplatītajam "viss ir slikti" naratīvam. Jā, cūcīga vīriešu rīcība ir realitāte, bet es būtu vēlējies dzirdēt kādu sievietes iedvesmojošu uzrunu, piemēram, par sieviešu sasniegumiem – galu galā pie mums 8. marts ir arī politisks datums.
Treškārt, lai arī pasākuma plakāts vēstīja, ka starp īpašajiem viesiem būs "Latvijas drag scēna", ko es izprotu kā visu dzimšu drag māksliniekus, šovā piedalījās tikai divi drag karaļi – Vladimirs un transnonbinary mākslinieks Machoqueen. Aktīvu drag karaļu ir aptuveni desmitreiz vairāk, tāpēc skumji, ka šis uzvedums sekojis citu valstu (galvenokārt ASV) paraugam, kur drag karaļi nav līdzvērtīgi drag scēnas spēlētāji.
Un, ceturtkārt, tiešām žēl, ka uz skatuves tā arī neredzējām Rīgas Kvīru kori. Kora klātbūtne būtu apliecinājusi, cik dažādi mēs esam: bināri un nebināri, trans un cis, panseksuāli un aseksuāli, geji un lesbietes. Bet prieks, ka kora sagatavoto "Zaļo dziesmu" dzirdējām citā, tikpat nozīmīgā notikumā – 3. aprīļa dziedošajā protestā par transpersonu tiesībām pie Saeimas ar lielisku Leldes Vaivodes solo vokālu. Šķiet, ka Rojs ir cilvēks, kas neatzīst kļūdas, jo intervijā, kas pēc pasākuma publicēta portālā "Delfi", uz jautājumu, vai viss izdevās, kā iecerēts, Rojs atbild šādi: "Brīnumainā kārtā mēs izdarījām pilnībā visu. Nekas nepalika nepateikts vai neizdarīts."
Kopumā uzvedumu "Pirmā Sieviete Latvijā ar celmlauzes gaitu" 5 parūku skalā vērtēju ar 4 parūkām. Šovs bija grandiozs, un es to patiešām izbaudīju – kustināju gurnus un, kur mācēju, dziedāju līdzi. Visi satiktie paziņas bija sajūsmā par redzēto. Rojs Rodžers ir pacēlis drag šovu latiņu ļoti augstā līmenī. Es augstu vērtēju tērpu, video, skaņas ierakstu mākslinieku un horeogrāfu darbu. Tomēr man pietrūka vēl kāda pašmāju kvīru mākslas portretējuma, piemēram, Katrīnas Dūkas kvīru tango. Es nevaru neuzsvērt daudzās ieguldītās cilvēkstundas, lai tomēr izceltu to vienu – Pirmo Sievieti Latvijā.
Atgriežoties pie viena no šova autoru minētajiem mērķiem – "risināt sabiedrībai būtiskus jautājumus" –, es risinājumus nesaskatīju. Es saskatīju konkrētu sabiedrības grupu – sieviešu un daļas kvīru – portretējumu. Šis drag šovs precīzi iemieso vārda "šovs" definīciju: tas ir izklaidējošs pasākums vai izrāde, kas tiek demonstrēta auditorijai. Man pietrūka dziļuma, kaut kā, ko paņemt sev līdzi un pārdomāt dienās pēc pasākuma. Es biju izklaidēts, bet vai ietekmēts? Iespējams, ka uzvedums tā arī jāpiesaka – kā vērienīgs drag šovs. Jo "Pirmā Sieviete Latvijā ar celmlauzes gaitu" noteikti ir vērtīgs popkultūras mākslinieku darbs, ko vest uz Viļņu un Tallinu, un laikam jau arī tālāk, noteikti daudz tālāk, nesot pasaulē Latvijas, Latvijas drag un citu mākslinieku vārdus. Un tas vien ir ļoti daudz.
[1] Piemēram, drag apvienība vienam vakaram "Dienas piedāvājums – drag", kura uzstājās šīgada LMA karnevālā.
[2] Valsts valodas centrs vārdu drag iesaka latviskot uz "dreg" (no TV3 raidījuma "Zilonis studijā" ar drag māksliniekiem Roju Rodžeru Linkeviču un Mailo Mēnesi).
[3] Vairāk par vouginga attīstību Latvijā iespējams lasīt šajā Evelīnas Andžānes rakstā "Satori".
[4] Horeogrāfe Laura Gorodko "100 g kultūras" sižetā.
0