Par albumu "Anomālija" (Evija Vēbere x Ivars Arutyunyan, 2025)
Sākumā neliela atruna: savās piezīmēs albumā dzirdamos džeza mūziķus – saksofonistu Kārli Auziņu, ģitāristu Matīsu Čudaru, bundzinieku Ivaru Arutjunjanu – gluži loģiski (tā man likās) nodēvēju par trio. Tomēr tas šajā tekstā kalpo ērtībai, ne domas precizitātei, jo piesauktie mūziķi te uzdarbojas vairāk vai mazāk diskrēti (izņemot 3. celiņu) vai saspēlējas pa divi. Tātad tālāk apzīmējums "trio" lietots visplašākajā nozīmē: trīs mūziķi, kurus vieno kas vairāk par spēlēšanu vienā apvienībā, iespējams, pat skatījums vai skatieni uz mūziku vispār, un še – jaunas muzikālas domubiedrības, bet klausītājam – jauniegūti apvāršņi.
Viena no "Anomālijas" valdzinošākajām iezīmēm ir tādas kā krēslas zonas starp improvizētu un rūpīgi strukturētu materiālu. Šai virzienā domas virza tādas kompozīcijas kā "Outernets" vai "Parādības". Džeza trio klātbūtne – un šī konkrētā trio jau pazīstamais kopspēles rokraksts – liek domāt: tā arī jābūt. Pie tam Ivars Arutjunjans ar bungām ir klāt (teju?) visos albuma celiņos.
Vietumis šo krēslaino zonējumu veido Evijas sintezatorpartijas un saspēle ar trio. Pēc albuma iepazīšanas šķiet tikai likumsakarīgi kaut kad nākotnē ieraudzīt Evijas Vēberes vārdu uz albuma, kurā fiksētas brīvās improvizācijas. Par tādu daiļrades virzību liek nojaust, piemēram, kompozīcijas "Anomālija" un "Parādības" vai tiklab "Day One Dog".
Citas albuma kompozīcijas piesaista uzmanību ar struktūrām un formveidi. Kā "Hiponāmija", kur lieliski panākts līdzsvars starp mūzikas tēlu daudzveidību un vienotību (unity in variety): vien pāris sintezatortembri, kas pārmaiņus izvirzās priekšplānā, lai nozustu un pēc mirkļa atkal uzpeldētu. Un kopā ar Ivara Arutjunjana virtuozo bungu līniju Evija Vēbere dod elpu aizraujošu albuma prelūdiju. Faktūras variē no izkaisītiem stikla putekļiem, no raupja, graudaina trīsnošu pamatmotīva līdz skaņas materiāla zibenīgiem paātrinājumiem un basa iesitieniem aizkadrā, kas ļauj nojaust vienkāršos trijniekus un divniekus, virs kā uzslieta ritmiski filigrānā albuma fasāde. Pie ritmiski sarežģītas ekvilibristikas abi mūziķi atgriežas noslēdzošajā celiņā "Briljantos darināti", albumam aizmetot izcili savērptu mezglu.
Nevar paiet garām arī tembrālām arkām – radniecīgiem skaņu tēliem Evijas Vēberes instrumentu partijās, kas sasaucas starp celiņiem "Violets", "Anomālija" un "Parādība". Pēc skaņas rakstura tos varētu dēvēt par tembrālajiem atradumiem starp ūdenszālēm. Tāpat jāuzteic Evijas Vēberes pieaugošā virtuozitāte sintezatoru spēlē un skaņu tēlu, ainavu un skulptūru veidošanā. Apzināti izmantoju vizuāli telpiskus vārdus, jo, piemēram, klausīties skaņdarbu "Anomālija" nozīmē arī iegremdēties vai pat ienirt – bez nekādas banalitātes – ņirbošām un dzestrām skaņām piepildītā tvertnē.
Viens no albuma stiprumiem ir kā uz delnas skaidrā, teju sataustāmā bungu skaņa. Tembrāli tas ir lielisks pretstats Evijas Vēberes skaņu arsenālam, ciktāl dzirdams akustisko bungu komplekts, bet ir arī vietas, piemēram, darbā "Outernets", kur saklausāmas elektroniski samplētas bungskaņas. Tā ir vēl viena skaņas nianse, kas bagātina jau piesaukto unity in variety kompozīcijas veidošanas principu. Un, bez šaubām, albuma individuālo rokrakstu veido tiklab Evijas sintezatoru skaņpasaule, kā Ivara Arutjunjana bungu spēles pulss un vilkme.
Šis ir teju instrumentāls albums, kurā balss (balsis), skatot kopumu, veido dramaturģisku kontrastu pārējam materiālam. Albuma pirmajās minūtēs lieliski ievietota balādiskā "Violets": te nozib elektriski kukaiņi, kaut kas nočarkst un nopland, bet kopiespaids ir par glāsmainu jūras ainavu, kurā nav laimīšu un nav arī viļņu.
Ja taisāmies salīdzināt šo albumu ar notikumiem plašākos mūzikas novados, tad uz kuru pusi raudzīties? Kas tie būs par žanriem? Man nav viennozīmīgas atbildes. Allaž licies: cik bezjēdzīgi ir uzskaitīt – te dzirdams kaut kas no šī un kaut kas no tā. Un ko liegties: šoreiz arī nebūšu uz to īsti spējīgs. Šis vērojums var liecināt par manu nepieciešamību paplašināt savu klausīšanās katalogu, bet tāpat – un daudz svarīgāk – par albuma "Anomālija" nudien nepiejaucējamo žanrisko iederību. Patiesībā šis albums stiprāk velk uz kinematogrāfiskām līdzībām.
Vēl jārunā par sintezatoru skaņām, kas, šķiet, atvasinātas no Evijas balss tembra vai pietuvinātas tam. Kā dziesmā "Ir par maz" Evijas balsi dublējošais sintezatoriņš (gribas rakstīt: sintezatortaustiņš, bet skaņa uzraujas augšup, kad arī Evijas balss uzskrien augstāk, un rodas aizdomas par smalkākām skaņas manipulācijām, kam viens taustiņš netiktu līdzi) – tas, kā citas skaņas šajā darbā, nez, liek domāt, ka daudz klusākā dinamikā un ievērojami zemākās frekvencēs līdzīgi varētu skanēt rūgstoša mīkla bļodā zem dvielīša.
Manai ausij liekas, ka albuma kopskaņai piesliecies, pietuvojies arī Kārļa Auziņa saksofons septītajā celiņā "Parādība". Arī Matīsa Čudara ģitāra trešajā celiņā "Mats īss". Tāpat repera E.V. dotais pulss, vārdu un tēlu virknējums iederas tikpat organiski kā mežā par koku pārtapušais vai smilšu ainavā iegrimušais Toms Jorks – attiecīgi grupu "Radiohead" un "Atoms For Peace" enigmātiskajos videoklipos.
Mediju teorētiķe Ilva Skulte, aplūkojot pirms kāda laika publicētos tekstus par Evijas Vēberes mūziku, raksta, ka viens no rāmjiem, kādā apskatnieki liek Evijas mūziku, ir – te jau interpretēju Ilvas teikto – pasaku, fantāziju pasaules rāmis. Ja drīkst šo tropu turpināt, tad, manuprāt, albums "Anomālija" ļauj Eviju Vēberi – vairāk nekā jebkuru citu Latvijas mūziķi, ko patlaban saredzu savā apvārsnī, – pielīdzināt burvim Prospero. Šis albums, varētu teikt, ir sala, kuru apdzīvo arī citas radības, precīzāk, mūziķi ar savām raksturu šķautnēm, kas izliecas un piesakņojas Evijas skaņu pasaulei, atblāzmo un atstaro Evijas sintezatoru un balss uzburto anomāli krāšņo gaismu.
Par albuma izskaņu pēc mūzikas rakstura būtu jāsaka: tas apraujas. Turpretim, ja ņemam par mērauklu albuma kopbūvi un struktūru, tad drīzāk: tas noapaļojas. Man grūti atrast trūkumus. Skaņu materiāls te viscaur ir lakonisks un iedarbīgs. "Anomālija" ir saturiski blīvs, filigrāni uzbūvēts albums, kas – Evijas Vēberes daiļrades nogrieznī – sper soļus pa skaņu brikšņiem jaunā, prasmīgi veidotā mūzikas teritorijā, kurā – un te arī mans verdikts – aicinu lasītājus uzkavēties.
0