Par Latviju kā zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma un valsts tēla kampaņu kontekstā, bet tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši, turklāt Ukrainas piemērs rāda, ka draudīgā ģeopolitiskā situācijā pārliecinošs valsts tēls var būt izšķirošs tās pastāvēšanai. Cik pārdomāti veidots un kāds ir Latvijas zīmols? Ko cittautiešiem un sadarbības partneriem vēsta valsts tēls? Kā šis zīmols ietekmē mūsu domāšanu par sevi?
Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes publikāciju sērijā "Zīmols "Latvija"", kurā rakstos un podkāstos analizēsim Latvijas tēlu šobrīd un nesenā pagātnē. Sērijas redaktore – Rita Ruduša. Šeit lasāmā runa izskanēja pasākumā "Kā izstāstīt par sevi patiesu stāstu?", kas notika šīgada 8. maijā Liepājas kultūrvietā "Pegaza pagalms".
Es esmu stāstniece. Ļaudis parasti iedomājas, ka stāstnieks ir cilvēks, ap kuru virpuļo citi, viņš runā, un visi klausās. Nu, jūs zināt – tas, kuru ballītē vienmēr var dzirdēt, viņš brīvi pārvietojas no viena bariņa uz citu, liegi uzsāk sarunas, māk dziedāt, brīvi citē Raini vai Fuko, kā nu kurās viesībās, un tad ar lēzenu pirueti pārmetas pie cita bariņa, kur arī tiek pie vārda. Es nekad neesmu bijusi tāds cilvēks. Es vēroju, klausos, varu runāt, kad tas ir nepieciešams, kā tagad, un protu nošķirt labu stāstu no slikta.
Tas ir pārpratums, ka labi stāsti var izdoties tikai ekstravertiem, izklaidētājiem. To visu var uztrenēt – burtiski atvērt muti, elpot ar diafragmu, iegūt pārliecību, veikt lēzenas piruetes. Bet, manuprāt, svarīgākas stāsta sastāvdaļas ir citas.
Pastāstīšu mazliet vairāk par sevi. Ikdienā esmu pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, kur mācu studentiem veidot audiovizuālus stāstus. Rakstīt, veidot podkāstus, filmēt un tamlīdzīgi. Pati šobrīd vairāk strādāju ar audio formātu, ar domubiedriem veidoju podkāstu "Muša", kas ir stāstos balstīts podkāsts. Mēs to ierakstām auditorijas klātbūtnē, starp citu, arī šeit, "Pegaza pagalmā", veicām vienu ierakstu. Kādi stāsti tajā izskan? Mēs nemeklējam stāstus, kas parāda cilvēku labākā gaismā, tieši otrādi: mēs gribam, lai cilvēki dalās ar tādu pieredzi, kas atklāj viņu ievainojamību un trauslumu, kas parāda viņus smieklīgā vai muļķīgā gaismā. Mēs gribam stāstus, kas ir kā abpusgriezīgs zobens – tajos ir augstas likmes un tev ir, ko zaudēt, ja šo stāstu izstāstīsi. Mēs meklējam stāstus, kuros cilvēki ir gatavi atklāties, lai arī citiem varbūt nepatiks tas, ko viņi ieraudzīs.
Kā es pati sāku runāt? Man ilgstoši bija pārliecība, ka man īsti nav, ko teikt, manā dzīvē nekas īpašs nenotiek. Un tad kā dāvana no debesīm nokrita mana iznākšana no skapja, kas visādā ziņā bija dramatiska. Man bija jau nedaudz pāri 30, es biju ilgi apspiedusi savu seksualitāti, vēlmes. Jau agros pusaudzes gados nonācu baznīcā, biju nokrāvusies ar dažādām aktivitātēm, izveidojusi savu tēlu un reputāciju. Biju ļoti cienīta un līdere, daudzi uz mani skatījās kā uz paraugu. Es biju pieņēmusi, ka tāda arī būs mana dzīve, ka tas ir Dieva plāns man – dzīvot vientulībā, darot sabiedriski derīgu darbu. Un tad es neprātīgi iemīlējos. Paziņoju savam kristiešu lokam, ka vēlos būt kopā ar šo sievieti un neslēpšos. Biju iedomājusies, ka varēšu palikt baznīcā, visi redzēs šo jauno realitāti un mūsu mīlestību, pieņems to un mainīs savas savecējušās domas. Tā nenotika, mazpamazām es attālinājos no baznīcas, līdz aizgāju pavisam. Nezinu, vai jūs esat piedzīvojuši kaut ko līdzīgu: tā izstumšana notiek pavisam nemanāmi un maigi, līdz tu ar laiku saproti, ka neesi gribēts un gaidīts. Bija arī attālāki cilvēki, kas ļoti atklāti teica, ka esmu nokļuvusi Sātana varā, esmu amorāla atkritēja, dzīvoju grēkā. Tā es pazaudēju savu kopienu, vairākus draugus, arī vecākus un māsu.
Tas jau ir krietns pamats labam stāstam, vai ne? Kad visu biju simtiem reižu izrunājusi ar palikušajiem draugiem, ar jauniegūtajiem draugiem un terapeitiem, biju gatava šo stāstu uzrakstīt, tiesa gan, anonīmi – kā Arta Harta žurnālā "Satori". Tam sekoja cits mans stāsts "Mušā", jau ar īsto vārdu, tad Latvijas Radio dokumentārija stāsts "Miers ar tevi", kurā atradu citus cilvēkus ar līdzīgu pieredzi – kvīrus, kas vēlējās būt mīlošās attiecībās, neslēpties un turpināt būt baznīcā. Kad sāku par savu pieredzi runāt atklāti, sapratu, ka tā ir iespēja kaut ko iekustināt – es varu iedrošināt arī citus spert soli ārā no skapja, ārā no apspiestības. Runājot jutos labāk, turklāt redzēju, ka arī citiem tas palīdz justies normālākiem. Un dīvainā kārtā tas viss mani padarīja daudz jūtīgāku pret citu cilvēku pieredzi, kas ne obligāti ir saistīta ar šo tēmu.
Šajā laikā, stāstot stāstus, palīdzot tos izstāstīt citiem un tajos klausoties, esmu izveidojusi sarakstu ar laba stāsta sastāvdaļām:
- labs stāsts ir atlikts stāsts. Tāds, kuru tu vilcinies izstāstīt, tam ir jānobriest;
- labs stāsts ir vaļsirdīgs. Tu negribi izstāstīt labāko iespējamo stāstu par sevi, izpušķot, izveidot mākslīgu konstrukciju. Tas ir atkailinošs, atbruņojošs stāsts, kurā mēs ieraudzīsim vairāk, nekā tu ikdienā rādi uz āru. Ir jāspēj neuztvert sevi pārāk nopietni, pasmieties par situācijām, kurās esi nokļuvis;
- labam stāstam nav obligāti jābeidzas pozitīvi, ne vienmēr stāstā jāmeklē morāle;
- stāstā nav obligāti jāietver liela, dzīvi mainoša epizode. Labi stāsti var būt pavisam fragmentāri, epizodiski, nepretenciozi, bez sākuma un gala;
- stāsts vienmēr ir konstrukcija – nav iespējams izstāstīt visu tā, kā tas bija. Ir svarīgi spēt atlasīt mazos faktus un detaļas, kas savā starpā kontrastē, rezonē, kas parāda raksturu un tā pretrunīgumu;
- ir jāatrod sava balss. Bet ko tur daudz meklēt? Katram no mums jau ir sava balss, mēs skanam noteiktā veidā, veidojam noteiktas teikumu konstrukcijas, mums ir savs vārdu krājums, mēs pārsakāmies, stostāmies, kāds šļupst. Mēs ieturam pauzes, mums ir savs pašcenzūras mehānisms. Īsta uzdrošināšanās ir pieņemt savu balsi un noticēt tam, ka tev ir, ko teikt.
Tā nav universāla recepte, bet tā palīdz veidot stāstus, kādu mūsu sabiedrībā radikāli pietrūkst. Šādai godīgai pieredzei ir lavīnas efekts. Ja esi dzirdējis kaut ko ļoti īstu un aizkustinošu, tad tas tevī kaut ko atrauj un satricina. Šādi stāsti spēj radīt empātiju un mainīt domas, tie ir ārkārtīgi spēcīgs rīks. Stāsti ir vajadzīgi gan tiem, kas runā, gan tiem, kas klausās, jo tiem ir terapeitisks, dziedinošs efekts. Es tos pielīdzinu grēksūdzei – tu izstāsti savu stāstu un atzīsties, aicinot citus tev piedot un tevi pieņemt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0