Par Lienes Gravas dejas izrādi "Pāru terapija" Hanzas peronā.
Ienākot Hanzas perona zālē, kurā gaidāma dejas izrāde "Pāru terapija", redzami divi "iRobot" – pāris. Abu klusā dūdošana un apņēmīgā stumšanās pa spēles laukuma grīdu nomierina. Vienlaikus šī ievada mizanscēna noskaņo izrādei par pāru attiecībām.
Airoboti telpā parasti pārvietojas, kur "acis" rāda, un braukā pa māju, kamēr viss izstaigāts vai beigusies enerģija. Arī abi izrādes airoboti pa dejas grīdu pārvietojas mierīgā ritmā un ir šķietami pārliecināti par savu misiju. Iespējams, viss atkarīgs no tā, kādā darba režīmā tie iestatīti un kāds ir dotais uzdevums. Cilvēku uzvedību gan nav tik vienkārši ieprogrammēt. Veikt izmaiņas "režīmā" un pārdefinēt uzdevumus cilvēkiem var palīdzēt psihoterapeiti, taču attiecības jebkurā gadījumā ir privilēģija. Tāpēc arī ir jēga par to sarunāties gan ar draugiem, gan ar terapeitiem, gan – kā šajā projektā – ar attiecību speciālistiem, dejas māksliniekiem un skatītājiem pēc izrādes.
Deja ir viena no tām skatuves mākslas formām, kurā cilvēku fiziskās attiecības un satiksme izgaismojas visuzskatāmāk. Horeogrāfe Liene Grava savos darbos bieži risinājusi dažādu pāru un attiecību stāstus. Tam, kā cilvēki spēj vai nespēj cits citu saprast, veltītas viņas dejas izrādes, sākot jau ar diplomdarbu "Pārsālīts" (2011, Latvijas Kultūras akadēmija), kurā, savstarpēji pievelkoties un atgrūžoties, teju līdz izmisumam cīnījās Elīna Gediņa (tolaik Lutce) un Andrejs Filipovs. Vita Bekmane un Aldis Liepiņš izrādē "Tas, ko viņa neredz" mūzikas namā "Daile" (2016) izspēlēja dzīvē atpazīstamu iepazīšanās ceļu, tostarp ilustrējot arī stereotipus, kādi mēdz būt par otra dzimumu. Izrādē "Kvēldiegs" (2017) Grava, pati atrodoties lonžā, kopā ar ģitāristu Mārci Auziņu izspēlēja divu cilvēku satikšanos kā lidojumu pretī gaismai. Tāpat azartiskus attiecību stāstus kustībā Grava sacerējusi dramatiskā teātra aktieriem ("Neprātīgā Zelda", 2012; "Piafa", 2013), enerģiskas dejas izrādes par attiecībām veidotas jauniešiem ("pusOtrs", 2019; "Pusaudzis", 2021; "Tīklā", 2023).
Jaunākais Gravas darbs "Pāru terapija" ir mēģinājums paraudzīties uz pāra attiecībām dažādos vecumposmos, kustību partitūru veidojot kā daudzbalsīgu ansambli. Dažādās balsis (kustības) ļauj nojaust, ka mīlestībai nav vecuma un harmoniskām attiecībām nav dzelžainu priekšnoteikumu. Vienlaikus katrs no dejotājiem šajā attiecību tīklojumā piedalās ar savu unikālo balsi un personīgo pieredzi. Pāru kustībās redzama gan maiguma pilna savstarpējā uzticēšanās, gan varas attiecību klātesamība pat intīmākajos brīžos. Zināms, ka sekss ir kā deja un deja var būt kā sekss, un šajās attiecībās vienmēr kāds būs vairāk dominējošs, bet kādam būs jāspēj pielāgoties. Kādam pārim tas var būt baudas pilns lidojums, bet citkārt – kādam no dueta arī bezgalīgas vientulības sāpes.
Mākslinieks Reinis Suhanovs izmantojis dažādi transformējamus matračus, kas ierāmē dejas un spēles telpu – tie var kļūt par širmjiem vai slēpņiem, dīvānu vai šūpuli. Pamatkrāsu akcenti ir piparmētru tumšzaļais un sulīgi zilais, bet gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko spēles telpai piešķīrusi pienainu siltumu. Jūtīgi šajā dejas pasaulē dzīvo arī Reiņa Sējāna radītā skaņu partitūra. Hanzas perona lielajā zālē radīta uzticības pilna atmosfēra. Skatītāji, vērojot dejotājus, visticamāk risina arī iekšējus dialogus – ielūkojas sevī, atceras savu pieredzi, varbūt pat pēkšņi satiekas ar sava ķermeņa atmiņām.
Horeogrāfe kopā ar dramaturgu Artūru Dīci izrādes kustību materiālu audzējuši, runājot gan ar dejotājiem, gan ar terapijas speciālistiem, un izrāde fokusējas uz trim dažādu paaudžu pāriem. Sandra Lapiņa un Ģirts Bisenieks izdejo pāra attiecības dzīves briedumā, kad neesi vairs gluži jauns, bet vēl tomēr esi gana stiprs. Tas, kas viņus, iespējams, padara vājus, ir rutīna un atkārtošanās līdz spēku un emociju izsīkumam. Skatuves mākslā atkārtojums nereti tiek izmantots tad, ja līdzās tiešajam vēstījumam kustībā nepieciešams uzsvērt vēl kādu citu vēstījuma līmeni. Arī šī pāra kustībās atkārtošanās kļūst arvien uzstājīgāka, līdz pati kustība nekādas asociācijas un emocijas vairs neraisa – tā šķiet atkailināta, zaudējusi pavadošās emocijas, jēgu. Temps sagausinās, atsevišķi žesti jau tiek izlaisti, nemainīgi tikšķēt turpina tikai pulkstenis fonā. Kad izrādes izskaņā pāris kustina vienu no širmjiem kā šūpuli, iedomājos par "bioloģiskā pulksteņa" tikšķiem, kas pāri, iespējams, bija iedzinuši zināmā strupceļā. Bet varbūt, ka tas ir bērna zārciņš, nevis šūpulis? Sievietei sāp – gan emocionāli, gan fiziski, bet arī vīrietis jūtas bezspēcīgs un, iespējams, nezina, kā palīdzēt. Viņš sievieti turpina mīlēt un mīļot iztēlē. Bet kur likt fizisko spēku un spriedzi, kas krājas un krājas, nespējot izlādēties? Vai krampji, kas kādā epizodē pārņem sievieti, varētu būt spontānais aborts? Sieviete noslēdzas sevī, un vīrietis vairs netiek klāt. Horeogrāfija un mizanscēnas nav veidotas skaidri viennozīmīgas – izrāde zīmējas kā viegls akvarelis, kurā redzamo katrs var interpretēt pats.
Jaunākais no pāriem, ko izdejo Roberta Gailīte un Artūrs Nīgalis, ir vislecīgākais. Abi ir jauni un neatkarīgi, katrs ar savu spēcīgu ego. Kustību valodā abu komunikācija izpaužas kā sadursmes ar ķermeņu augšdaļām. Rokas neglāsta un neapkampj. Fonā dzirdams bungu ritms. Abu ķermeņi, šķiet, vienādi stipri gan pievelkas, gan atsitas. Robertas soļos var pamanīt kaut ko no breika dejas, kas ķermeni reizē lauž un liek tam slīdēt. Roberta ir pilna spēka un enerģijas. Iespējams, ka tas ir tik milzīgs spēks, ka partneris negribot tiek atgrūsts. Viņa uz laiku paliek viena, pati ar sevi, kā pazaudējusies šajā enerģijas pilnajā bubulī. Pa matračširmju spraugu sievieti gan vēro arī Ģirta Krūmiņa omulīgais vīriņš, taču viņa otra puse ir Ramonas Galkinas graciozi trauslā sieviete. Viņu attiecībām raksturīgs pavisam cits ritms – te vīrietis mierīgi vada savu partneri, bet sieviete šķiet pasīvāka un mīļā miera labad ļaujas partnera vēlmēm. Arī šajās attiecībās var ieraudzīt skaisto – piemēram to, ka ilgas attiecības iespējamas tad, ja protam pielāgoties un otru pieņemt tādu, kāds tas ir. Kad sieviete tomēr beidzot iesilusi arī pati, inerts pēkšņi kļūst vīrietis. Tur nu dabai nav iespējams pretoties – novecojot mūsu ķermenis kļūst stīvāks un lēnāks, taču joprojām spēj vērot pasauli visā tās skaistumā un arī pats ir baudas pilnas novērošanas vērts. Vienlaikus manāms abu mākslinieku personīgais prieks, svinot savu dzīves un skatuves pieredzi. Ramona ir viena no pirmajām profesionālajām laikmetīgās dejas māksliniecēm Latvijā un šajā dejas žanrā darbojusies jau no 90. gadu sākuma. Savukārt aktieris Ģirts Krūmiņš, labprātīgi "pensionējies" no Jaunā Rīgas teātra, tagad sastopams dažādos skatuves mākslas projektos – te stāvizrādē "Vientuļās planētas sala", te Liepājas teātra iestudējumā "Tēvs klusums" (kurā spēlē diriģentu un diriģē kori!), te dejas izrādē.
Ap izrādes 40. minūti mana uzmanība nedaudz atslābst. Varbūt tāpēc, ka ķermenis pārāk empātiski dzīvojis līdzi attiecību spriedzes ainām. Tieši tāpat kā horeogrāfe mēģinājusi kustībā parādīt to, kā pārī esoši ķermeņi cits citu dzird vai nedzird, tā arī mans ķermenis mēģina saklausīt, ko šie dejotāju augumi man stāsta. Spriedzi rada arī tas, ka pāru attiecību un kustību dinamika visu laiku ir mainīga, tāpat atšķiras katra dueta iekšējie ritmi un emocijas. Ir ainas, kurās dejotāju kustības šķiet lēnas, atturīgas un harmoniskas, taču mīmikā un acu skatienā redzami satraucošie iekšējie pārdzīvojumi – trauksme, skumjas, apātija… Izrāde, protams, ir bez vārdiem, taču manī, vērojot dejotājus, visu laiku norit aktīvs dialogs ar sevi. Tātad izrāde spēj strādāt arī kā terapijas nodarbība. Arī seši dejotāju ķermeņi, uz brīdi palikuši vienatnē ar sevi un maksimāli izbaudījuši savu individuālo ritmu un kustību pulsāciju, galu galā atkal satiekas pāros.
Pēc izrādes sarunā ar skatītājiem izskan vēl viena patiesība – frāze "man vienalga, kā tu jūties" ir jebkuru attiecību slepkava numur 1. Tātad svarīgi gan saprast, ko jūti pats, gan dzirdēt arī otru. Un man patika, ka šī izrāde ar mani runāja ļoti delikāti un iejūtīgi.
0