Par Kristas Annas Belševicas dzejprozas krājumu "Manifestācijas" ("Zvaigzne ABC")
Nevar uzrakstīt recenziju par "Manifestācijām", nepieminot krājumā iekļauto dzejoli "Potenciālas idejas dzejas krājuma "Manifestācijas" kritikai" (13. lpp.). Esmu to salauzis pantos un visā pilnībā citēšu šajā recenzijā.
1) Dzeja kā žanrs, lai arī, protams, dekonstruējams, tomēr nav pelnījis tādu attieksmi kā šī un pieprasa savu daļu cieņas. Šķiet, šī krājuma gadījumā autors gājis vieglāko ceļu – radīta ekshibicionistiska, ornamentāla dzeja, kurai forma ir svarīgāka par saturu.
Belševicas krājums nav savas formas upuris. Izmantoto mākslinieciskās izpausmes līdzekļu klāsts ir plašs un ne pašmērķīgs. Vizuālās dzejas elementi kalpo nodaļu atdalīšanai – kvadrāta formā atkārtots vārds "es" (16., 31. lpp.) atgādina par autora esamību, savukārt bērnības rokraksta attēlojums (7. lpp.) saistās ar citos dzejoļos aprakstīto jaunību un ambīcijām kļūt par rakstnieci. Naratīvi piepildītākie teksti bez aizspriedumiem izmanto prozai raksturīgu stilistiku un interpunkciju, īpaši "Pasaka par mazu dzejoli [..]" (48. lpp.). Varētu teikt, ka dzejas žanrā šāds elements neiederas, tomēr grāmatā šie prozaiskie elementi netraucē un, jādomā, lasīšanas pieredze ir svarīgāka par kategorizēšanu un kategoriju uzlikto ierobežojumu pārkāpšanu. Lieks varētu būt šķietamais uzstādījums, ka grāmatā esošajam obligāti jābūt tieši "dzejai" (skat. arī nākamo punktu). Piemēram, jāuzteic dzejprozas cikls "Fabulas" (60.–67. lpp.), kas ar prozaisku formu veiksmīgi panāk poētisko dziļumu.
2) Krājumā ir par maz dzejas. Varētu pat teikt – ir smagi jāizliekas, ka tas, kas šeit publicēts, patiesībā ir dzeja.
Rindiņa izgaismo liriskā tēla nedrošību par rakstīšanu – motīvu, kas caurvij visu krājumu ("Es vairs nezinu, ko rakstīt" (66. lpp.), "man ir bail ka vairs nekad nespēšu radīt" (24. lpp.), "man šodien nav iedvesmas rakstīt" (41. lpp.)).
Belševica pievēršas gan tipiskai radošā bloka (writer’s block) problēmai, gan dzejas robežu jautājumam, lietojot dažādas formas un pētot t.s. "terapeitiskās rakstīšanas" iespējas un ierobežojumus. Vistiešāk tas parādās terapijas sesijas dialogā (24. lpp.), bet spilgtāk izgaismojas jau iepriekš (18. lpp.), kontrastējot terapeitiskās rakstīšanas iespējas ar citātu no rakstniecības studiju pierakstiem: "Kad autors beidz nodarboties ar pašterapiju savos tekstos, viņš sāk rakstīt."
Iekšējais konflikts par rakstīšanas jēgu, lomu un robežām ir viens no krājuma kompozīcijas stūrakmeņiem. Principā gribētos teikt, ka "Manifestācijas" ir tieši par to – arī tituldzejolis, ar ko krājums beidzas, pēta radošuma problemātiku, noslēdzot gredzenveida kompozīciju ar nosacītu risinājumu. Tas attaisno krājuma nosaukumu – vēlme pēc veiksmīgas radošās darbības un garīgās veselības būs saprotama katram.
Tomēr krājumā ir arī vairāki dzejoļi, kuru tematika, šķiet, neatbilst grāmatas virsrakstam "Manifestācijas": piemēram, cikls "Daugavas serenādes" (52.–59. lpp.), kas drīzāk pesimistiski apraksta dzīves reālijas, nevis ko manifestējamu. Šie un citi dzejoļi atstāj kompozicionāli un tematiski nepārdomāta darba iespaidu.
3) Pēdējā laikā modē acīmredzot ir autora paštīksmināšanās.
Edvards Kuks teicis – ja neatrodi dzeju, kas tev patīk, ir pašam jāraksta tāda, ko vēlies redzēt. Citiem vārdiem sakot – paštīksmināšanās ir normāls radošās darbības blakusprodukts. No sevis izbēgt nevar, un lasītāja atbruņošana, pasakot "jā, tas, protams, ir par mani", ko autore dara cita starpā ar jau pieminētajiem vārda "es" atkārtojumiem kvadrātformā, darbojas kā piezemēšanas instruments, kas kontekstualizē visu krājumu. "Manifestācijas" patiesi ir ļoti personīgs krājums – tas ved lasītāju līdzi uz terapeita kabinetu, iepazīstina ar personīgām pieredzēm, tomēr izvairās no patosa, rādot smalku, niansētu un jūtīgu lirisko varoni. Jādomā, ka īpaši interesants šis krājuma aspekts būs tiem, kas Belševicu pazīst personīgi, tomēr būtu aplami teikt, ka krājums rakstīts paziņām vai literatūras vidi kopumā labi pazīstošiem lasītājiem vien.
4) Krājumu varētu pieskaitīt postmodernisma literatūrai, ja tas nebūtu tik minimālistisks un lakonisks. Pašlaik ir grūti noteikt, kādam poētiskajam laikmetam krājums pieder. Protams, ir grūti arī noteikt krājuma mērķauditoriju. Kurš būs tas, kurš ieies veikalā un šo krājumu nopirks?
Kādi postmodernisma elementi krājumam, protams, piemīt. Kaut vai pašironija, ko viegli redzēt recenzijā iztirzātajā dzejolī. Tomēr "Manifestācijām" piemīt arī kāda laba īpašība, kas nav raksturīga postmodernismam, – krājums atļaujas būt sentimentāls vērtību vārdā. Visskaidrāk to pasaka pēdējais dzejolis (75. lpp.), kas beidzas ar vārdiem "tikai tas, ka gan viņu, gan jūs es visus patiesi / mīlu".
Ja jānorāda, kādai estētikai krājums pieder, tad diezgan droši var teikt, ka tā ir jaunā sirsnība, tādējādi mierīgi iekļaujoties citu mūsdienu jauno dzejnieku ainā (piem., "Post-mistiķi", Marija Luīze Meļķe utt.).
Par krājuma mērķauditoriju runājot – Belševica, šķiet, ir viena no retajām mūsdienu dzejniecēm, kas pazīstama un trāpa gan snobisko smēķētāju, literatūras aspirantu ja-ne-gluži-dzejnieku šaurajā lokā, gan svētdienas lasītāju lokā (atļaujos sevi pieskaitīt pirmajai kategorijai).
Cik gan krājumos nav lasīti autora veltījuma dzejoļi dzejniekam X par to, kā toreiz bija satusēt / sadzert / satikties vai sapņot par dzejnieku X. Tikai – nevis par dzejnieku X, bet Ķirķi, Veipu, Auziņu vai citiem konkrētiem, pazīstamiem dzejniekiem. Cienījama ir šī X pozīcija, kas krājumā ir ieturēta, izvairoties no jebkāda namedropping, kas varētu būt vilinoši krājumā par rakstīšanu.
Cienījama ir neobskūra, pieejama rakstība kopumā, un to, manuprāt, grāmata panāk, neiekrītot klišejās.
Citiem vārdiem – ceru, ka šo grāmatu nopirks gan tie, kas ar dzeju ir uz jūs, gan tie, kas uz tu, gan viņu māsas un brāļi, kas, iespējams, vispār par dzeju nerunā, bet pēc krājuma izlasīšanas sāks.
5) X to noteikti izdarīja labāk.
Nemāku komentēt – X neesmu lasījis.
6) Vēl viens idiotisms. It kā mums jau nepietiktu ar X.
Skat. atbildi piektajā punktā.
7) Autore turpina savā pirmajā krājumā iesākto.
Neesmu lasījis ne tikai autora X, bet arī Belševicas pirmo krājumu. Toties recenziju par to uzrakstīja Henriks Eliass Zēgners, un tās virzienā mani nosūtīja katrs, kam pieminēju faktu, ka rakstīšu par "Manifestācijām". To recenziju gan es izlasīju.
"To", jo tieši slīprakstā visi man par to čukstēja – šī recenzija Latvijas kritikas ainavā ir neierasti skarba, piemēram: "Krājumā sakārtotie dzejoļi [..] noteikti nav pietiekami izstrādāti, lai veidotu kvalitatīvu, aizraujošu pieteikumu literatūrā." Iespējams, kritisks viedoklis neliekas kā kaut kas traks, tomēr neierasti stingrāks vārds varētu iedarboties spēcīgi uz tik emocionālas un nedrošas dzejas rakstītāju kā Belševica.
Varbūt dzejolis "Potenciālas idejas dzejas krājuma "Manifestācijas" kritikai" ir aizsargmehānisms, kura saknes meklējamas tajā recenzijā? Varbūt visa nedrošība par rakstīšanu, kas krājumā atrodama, ir tās recenzijas augļi?
Vai viena negatīva recenzija varētu ietekmēt autoru septiņus gadus vēlāk? Iztiksim bez spekulācijām, vien paliksim pie prieka par to, ka autore turpina savā pirmajā krājumā iesākto – rakstīšanu.
8) Autore neturpina savā pirmajā krājumā iesākto.
Ak, paldies Dievam, mēs visi augam! Otro Belševicas grāmatu, īsstāstu krājumu "Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām", starp citu, gan izlasīju. Šķiet, Belševica no tēzes "dzeja" pirmajā grāmatā un antitēzes "proza" otrajā ir tikusi pie sintēzes "dzejproza". Elementi otrajā un trešajā grāmatā gan ir dažā ziņā līdzīgi – jūtīgi, emocionāli atklāti tēli, tāpat abās grāmatās ir pa sarunai ar terapeitu. "Pelēka suņa" pēdējā stāstā pat tiek apspriesta atšķirība starp dzeju, prozu un dzejprozu. Vienvārdsakot – paliek iespaids, ka Belševica raksta, atļaušos teikt, no sirds. Par to, kas viņai svarīgs, turklāt savā rokrakstā, ļaujot tam mainīties, tomēr saglabājot raksturu.
9) Smiekli man nenāca.
Neba tas svarīgi, jo mākslai nav pienākuma rosināt emocijas, kur nu vēl kādas konkrētas. Cita lieta – Latvijas literatūras ainā humora pilnas dzejas varbūt arī pietrūkst. Pieņemot, ka Belševica patiesi raksta tā, kā jūtas, es, protams, gribētu no viņas kādu humoristisku krājumu sagaidīt – varbūt saulainajā nākotnē tā arī notiks.
10) Labākais, kas pēdējos gados lasīts.
Ivars Šteinbergs savā recenzijā par Gunta Kursiša debijas krājumu "Sāpes un ziedi" raksta:
"[..] Kursiša darbs [..] ir vismaz kādu gaismas minūti tālāk par tiem bezcerīgajiem "Zvaigznes ABC" dzejas izdevumiem, kas veido lielāko daļu mūsu dzejas melnās matērijas." Belševicas krājums, bez šaubām, bezcerīgai matērijai nepieder.
Tāpat mani komplimenti grāmatas māksliniekam Mārtiņam Ratnikam, kurš radījis elegantu dizainu, kas reizē seko vienkāršām vadlīnijām un pievērš uzmanību. Respektīvi – aplūkojiet "Zvaigznes" plauktus, un šis vāciņš priecīgi leks laukā no ierastā sortimenta. Patiesi, jāapsveic "Zvaigzne" ar šī krājuma izdošanu – tā tomēr ir viena no retajām izdevniecībām, kas spēj regulāri izdot grāmatas arī bez valsts atbalsta un uzturēt grāmatu veikalus reģionos, tāpēc ir īpaši svarīgi, ka šī grāmata, manā ieskatā, ceļ vidējā latvieša patērētās literatūras latiņu. Cerams, ka tādā virzienā "Zvaigzne" arī turpinās.
Visbeidzot – Belševicas krājums nav labākais, ko esmu pēdējos gados lasījis, toties esmu to lasījis un priecājos par to. Ceru, ka to izlasīs arī tūkstošiem citu un, tāpat kā es, turpinās sekot Kristas Annas Belševicas rakstībai, kas, ticu, turpinās mainīties un attīstīties, paliekot pie sava rokraksta.
0