Divkārša slepkavība

Par Orhana Pamuka romānu "Mans vārds ir Sarkans" (no turku valodas tulkojusi Laima Kota, izdevniecība "Dienas Grāmata", 2024)

Literāra tulkojuma recenzijas galvenais uzdevums ir sniegt informāciju par tulkojumu, proti, vairot lasītāju izpratni par to, kas tajā notiek. Recenzijas gaitā jāvērtē mērķteksta (MT) atbilsme avottekstam (AT). MT var neatbilst, atbilst, daļēji atbilst AT vai pat pārspēt to. Vērtēšanas kritēriji un pieejas mēdz būt ārkārtīgi dažādas, bet tām jābūt pārbaudāmām. Šajā recenzijā vispirms aplūkots romāns, pēc tam analizēts tulkojums: nosaukuma un virsrakstu atveide, komentēšanas stratēģija, latviešu valodas iezīmes, gan neveiklās, gan veiksmīgās vietas. Tad īsumā aplūkots dalījums teikumos un rindkopās. Visbeidzot salīdzinātas atsevišķas pasāžas turku oriģinālā un latviešu, krievu, un dažos gadījumos angļu tulkojumā, kā arī sniegti īsi secinājumi.

Struktūra, sižets, noformējums

Orhana Pamuka romānam "Mans vārds ir Sarkans" raksturīga sarežģīta struktūra. Tajā pamīšus runā dažādi tēli un priekšmeti, bet nosacīts 16. gadsimta Konstantinopoles fons mijas ar fantāzijām un iedomām. Vispirms Pamuks romānā dod vārdu līķim, pēc tam tiek nogalināts vēl viens cilvēks, noris izmeklēšana, cenšoties noskaidrot, kurš ir vainīgais šai dubultajā slepkavībā, nez kāpēc pieņemot, ka vainojams viens un tas pats cilvēks. Vainīgais beigās tiek noskaidrots un mirst.

Tas, ko Pamuks pavēsta par miniatūru glezniecību un mākslu vispār, sasaucas ar atziņu, ka turku māksla vēlas pārspīlēt, tā mūžam visu atjaunina, iziet no kanoniem un interesējas gan par moderno, gan par zemākajiem sabiedrības slāņiem, sadzīvi un izklaidēm. Turku māksla atspoguļo Osmaņu impērijas vēsturi; stāvēdama starp Austrumiem un Rietumiem, tā iedvesmojas no abām pusēm, izmantojot aizguvumus sev par labu, tomēr paliek uzticīga saviem pamatprincipiem.

Romānu var lasīt dažādi, atkarībā no savām spējām un izglītības. Var lasīt turciski vai tulkojumos. Grāmatas tulkojumu latviešu valodā veikusi tulkotāja un māksliniece Laima Kota. Jāteic, romāns ir neparasti skaisti noformēts: vāka ilustrācijā izmantots mīlīgs tulkotājas/mākslinieces miniatūras fragments ar putniņu, kukainīšiem, puķītēm, divdabīgu Sauli-Mēnesi un tādiem recekļainiem, smadzenēm līdzīgiem mākonīšiem, kas izplūst ārpus rāmja, atgādinot par visa nepastāvību un plūstamību. Ilustrācijas noskaņa visnotaļ atsauc atmiņā 16. gadsimta meistara Matrakči Nasuha (Matrakçı Nasuh) paleti un paņēmienus. Laimas radītās miniatūras krāsu gamma nomierina nervus un tīkami kontrastē ar romāna pārblīvēto, vietām nogurdinošo saturu. Grāmata ir skaisti iesieta, drukāta uz laba papīra. Tai ir dzeltena grāmatzīme. Vizuāli viss izskatās lieliski.

Neskaitāmas istabas un to slinkie iemītnieki

Visu cieņu autora erudīcijai un eksperimentālajai rakstības manierei, bet kaut kas tomēr paliek nepateikts, un daudz kas ir pateikts pārāk daudzvārdīgi, pļāpīgi, vietām pat kaitinoši un pretenciozi. Piemēram, romāna 59. nodaļā viena no galvenajām sieviešu figūrām Šekure pēc tēva nāves izsaka šādu aplam redukcionistisku spriedumu:

"Man ļoti gribējās zināt, vai, Tur atrazdamies, mans tēvs zina to, ko es? Pasaule manās acīs pēkšņi kļuva kā liela pils ar neskaitāmām istabām, caur kurām ejot un atverot vienas durvis jau atveras nākamās un tad no nākamās istabas – atkal nākamās durvis. Tikai atmiņas un iztēle ļauj mums pāriet no vienas istabas uz nākamo, bet, tā kā savā būtībā mēs visi esam slinki, tad sēžam visu laiku vienā istabā." [1] (503)

Pasaules kā ēkas, atmiņu vietas konceptualizācija ir bezgala apvazāta metafora jau no Bībeles laikiem, klasiskās senatnes, piemēram, no Cicerona traktāta "Par oratoru" [2], kā arī no 20. gadsimta autoru darbiem, tā atrodama Gastona Bašlāra idejā par māju kā pasaules mikrokosmu [3], Pjēra Norā atmiņu vietās [4] un daudz kur citur. Ir grūti aptvert, ko tieši domājis Pamuks, ieliekot neizglītotas mājsaimnieces mutē šo "istabu ķēdi", varbūt to, ka vārdi no viena autora nonāk pie nākamā un tad no šī nākamā vēl pie cita utt. Vai Pamukam tie likušies kaut kādā ziņā apsūdzoši, kad viena tāda fallogocentriskā sistēmā mītoša Šekure visus un ikvienu met pār vienu kārti, proti, pasludina par slinkiem truleņiem?

Diezgan atklāsmīgi ir Pamuka apraksti, kas veltīti mirstošiem un jau nomirušiem tēliem. "Mammu, man sāp kakls [5] un nekas nekustas. Lūk, ko sauc par nāvi." (499) Te ir kaut kas spilgts, poētisks, apcerīgi filozofisks, nāve kā laikplūsmas jēgas un atskaites punkts, un tas sasaucas arī ar izcilā turku modernista Tanpinara nesen latviski iznākušajā romānā "Sirdsmiers" ("Huzur") pausto domu: "Nomirt un padoties nāvei tomēr ir divas dažādas lietas." (Tanpinars 2021, 285) Ja tā padomā, slepkava saņem sodu tikai tāpēc, ka vēlas vēl pēdējo reizi paskatīties uz darbnīcas arkām (kemerler), jo ir nostrādājis tur veselus 25 gadus. Arkas atrodas ēkas iekšpusē, bet ēkā slepkava netiek, jo smagās durvis tobrīd ir ciet. Šis gājiens uz ostu izrādās liktenīgs, jo atnāk griezīgi bļaujošs vīrs, kas nocērt viņam vispirms roku, pēc tam galvu. Pats amputācijas un dekapitācijas apraksts ("zobens nocirta man roku, pēc tam iedūrās kaklā un nocirta galvu") Kotas tulkojumā šķiet mazticams, ja vien cirtējs nav kāds profesionāls bende ar ļoti asu zobenu. Tādam cirtienam vajadzīgs atvēziens, tāpēc "iedūrās kaklā un nocirta galvu", manuprāt, ir apraksts no pasaku pasaules. Oriģinālā frāze "sonra da boydan boya boynumu kesip kafamı kopardı" (Pamuk 2013, 429) burtiski nozīmē "pēc tam, pāršķeļot [man] kaklu no viena gala līdz otram, atdalīja manu galvu". Tas ir drusku ticamāk. 

Mazāk pārliecinoši ir 16. gadsimta turku jūtu pasaules attēlojumi, visas šīs Hasana ārkārtīgi noturīgās un ilglaicīgās fantāzijas par Šekuri, lai gan nudien "nav līdzināms aklais ar redzīgo", tāpat apsēstais ar brīvo. Kā tāds 16. gadsimta bezlaurībā [6] mieru zaudējis mīlētājs (skat. Petrarkas "Dziesmu grāmatas" 134. un 311. sonetu) [7] Hasans savas mokas izliek kaismīgi klišejiskās vēstulēs: "Naktīs sapņoju, ka es skrienu pa kailiem, tuksnešainiem pauguriem un ķeru Tavu ēnu. Tu neatbildi uz manām vēstulēm, atturība kā asa bulta caurdur manu sirdi, bet man ir zināms, ka Tu tās pieņem un lasi." (173) Jūtu attēlojumu Pamuka latviskojumā brīžiem visai smieklīgu padara tulkotājas izvēlētie neveiklie eifēmismi no sērijas "ar lūpām izpildīju to, ko viņš man lūdza" (503), bet pie tiem vēl atgriezīšos.

Romāna kriminālā intriga ir tik ļoti izstiepta un samocīta, ka vienubrīd man patiešām radās sajūta, ka slepkava šai romānā ir pats autors, bet viņa upuris – lasītājs. Šo dziļo atziņu ar zīmuli pierakstīju romāna-agonijas 478. lappusē. Tajā vietā, kur "man galvā griezās tūkstošiem vārdu". 

Tulkojuma kļūdas, nepilnības un jaukumi

Laimai Kotai kā rakstniecei piemīt izcila humora izjūta un spēja atrast spilgtus izteicienus, kas autores pašas darbos noteikti skanētu perfekti [8]. Taču tulkotājam savā darbā jābūt pazemīgākam un neredzamākam, jāizšķīst tekstā krietni vairāk, nekā tas izdevies Laimai. Ir lieliski, ka tulkotāja domā par latviešu lasītāju vajadzībām, papildinot tulkojumu ar komentāriem, bet tos vajadzētu izstrādāt rūpīgāk, tāpat būtu noderējis tulkotājas pēcvārds, kur viņa būtu skaidrojusi darbu ar komentāriem un avotus. Kaut nu to izdotos paveikt nākamajos Pamuka tulkojumos!

Romāna 12. nodaļā, Kelebeka stāstā, ir "Trīs stāsti par stilu un parakstu". Tie numurēti ar arābu alfabēta burtiem alif (elif), bā (be) un džīm (cim). Pie džīm ir 83. komentārs: "Arābu alfabēta piektais burts." Vai tiešām nevienam neliekas aizdomīgi, ka ir trīs stāsta daļas, kas tiek numurētas ar pirmo, otro un piekto burtu? Skaidrojums ir tāds, ka arābu alfabētam ir vairākas secības un romānā izmantota nevis vārdnīcas burtu secība, bet gan t. s. adbžadī secība, kur burti ir tādā pašā secībā kā feniķiešu, ebreju alfabētā (alef, beit, gimel) un grieķu alfabētā (alfa, bēta, gamma). Tas būtu bijis jāskaidro komentārā vai arī jāraksta vienkārši "arābu alfabēta trešais burts".

Ir daudz komentāru, kuru saturs ir liekvārdīgs un neskaidrs, piemēram, jēdziens "džirits" (cirit), kas citos tulkojumos atveidots kā šķēpu mešanas spēle [9], 159. komentārā skaidrots šādi: "Komandu sacīkstes ar nūjas vai šķēpa mešanas elementiem, ko spēlē, jājot ar zirgiem – zirga mugurā sēdošam dalībniekam precīzi jāmet nūja/šķēps pret pretinieku." (Izcēlumi šeit un turpmāk mani.) (335) 

Nav saprotams, kāpēc virsrakstā nav likts turkologa Ulža Bērziņa proponētais variants "Mans vārds ir Sarkanais". Manuprāt, tā ir pareizāk, jo Kırmızı šeit ir krāsas nosaukums. Un, ja Kırmızı ir "Sarkans", tad kāpēc tālāk romānā Kara nav "Meln[ai]s"? Runa taču ir par krāsu. Un grūti ir saprast viena lasītāja izteiktās bažas par negatīvām asociācijām ar sarkanajiem (komunistiem).

Nav īsti skaidra tulkotājas stratēģija ar nodaļu virsrakstiem, kas autoram veidoti pēc viena modeļa, bet latviešu tekstā nav vienas kārtības. Tādas ir nodaļas ar mākslinieku vārdiem, kas autoram noformētas vienādi: "Bana Kelebek Derler", "Bana Leylek Derler", "Bana Zeytin Derler". Savukārt tulkotāja nevajadzīgi variē: "Mani sauc/dēvē par Kelebeku", "Mani sauc arī par Leileku", "Mani saukā par Zeitinu". Turku oriģinālā ir tikai "sauc" bez "arī" un bez "dēvē" vai "saukā". Vārdam "saukāt" latviešu valodā ir negatīva nokrāsa (lamāt), un tas šeit šķiet neiederīgs.

Romāna 54. nodaļas nosaukums "Ben, Kadın", kas nozīmē "es, sieviete", nez kāpēc tulkots kā "Es – zenne" ar tulkotājas "apakšlīniju" (kā viņa saka intervijā Latvijas Radio). Privātā sarakstē noskaidrojas, ka šī patvaļība pastrādāta redaktūras stadijā. Vai kādam licies, ka autora liktais vārds "sieviete" virsrakstā nodaļai, kur runāts par stāstniekiem (medahiem) un travesti aktieriem ir nepareizs? Ne romāna krievu tulkojumā, ne godalgotajā angļu tulkojumā šāds pārgrozījums nav veikts. Diemžēl redaktors Latvijā parasti ir nepietiekami atalgots un nereti arī darbam nepietiekami kvalificēts tulkojuma faktors (piemēram, redaktori Latvijā bieži neuzskata par vajadzīgu vai nespēj skatīties oriģināla tekstā). Tomēr tas neatbrīvo no gala atbildības pašu tulkotāju.

Noteikti nevar piekrist Sofijas Kozlovas nekritiskajam vērtējumam recenzijā par "apbrīnojamo Laimas Kotas spēju latviešu lasītājam [..] neparastus tēlus atdzīvināt un iekomponēt latviešu valodā, aptverot gan smalko ļaužu smalkumus, gan prasto ļaužu prastumu". Bez salīdzinājuma ar turku oriģinālu šāds vērtējums ir absolūti bezjēdzīgs. Bet, pat lasot tikai latviešu tekstu, nemitīgi mostas aizdomas, ka tulkojumā kaut kas nav tā, kā vajag. Ļoti bieži rodas sajūta "tā nevar būt", tāpēc zūd uzticēšanās tulkojumam. Tajā ir daudz neveiklu pārcēlumu, neloģisku vietu, tas ir liekvārdīgs, ar negramatiskiem izteikumiem un terminoloģisku nekonsekvenci.

Daži neveiklu pārcēlumu piemēri no grāmatas pirmās ceturtdaļas:

• mana nāve slēpj sazvērestību mūsu ticībai (13)
• šīs grāmatas neaptveramā jauda ir tieši tajā, ka (13)
• laupīšanas gadījumu pilnajās dienās (17)
• gaismiņa no sveces [10] (26)
• es ne reizi nebūtu sevi izjutis kā [11] visu pamests un atstāts (46) / tāpēc sajutu sevi pazemotu un nožēlojamu (151)

• logs tiešām atradās iepretim, bet bija slēģu slēgts (50)

• paslēpu vēstuli uz krūtīm un devos ielās (72)

• viņu pieprasījumi no manis [12] darīt to, tad atkal šito (64)
• nežēlotos, ka neesmu kļuvis par grāmatas daļu [13] (65)
• sludinātāja [..] piekritēji mūs nepareizi saprata [14] (68)
• ko lai es daru, ja manā divstāvu kāpņotajā sapņu mājā vēlmes pēc kārtības nebija (71)
• Arābijas tuksnešos sniegs pārklāj ne tikai jumtus, kā to var redzēt Ajasofjas mošejai (74)
• veiciet mūsu viesim Karam goda apstaigu (77)
• zīmējumi sanāca tik skaisti, ka ikviens [..] nodomāja tos kā vecmeistaru brīnumdarbus (88)
• Ja es nezīmēju, tātad mēs kā aptrakuši metamies iegūt mīlēšanās baudas (92)
• parādniekus, kas [..] notiesāti iemešanai cietumā (92)
• pārlasot to (vēstuli), manas domas atkal bija nesaprašanā (116)
• labs iemesls, lai veicinātu viltus pieņēmumu un nepamatotu cerību rašanos (118)
• baidos, ka tu izskriesi [15] pie kāda nelieša (120)

• bija jāiesniedz rakstiska prasība venēciešiem atdot mums viņiem piederošo salu (127)

• Paldies vismaz par sapratni, ka saglabājāt cieņas druskas manai nozīmei (136) 

• iedomājos par Šekuri, kas varētu būt pieplakusi otrpus sienai (151)

• savilku domīgi svarīgu sejas izteiksmi, kam vajadzētu liecināt par manu koncentrēšanos stāstītajā, sāku staigāt pa istabu kā bez mērķa, lai pēkšņi negaidīti pietuvotos kādam acīs iekrītošam plankumiņam (151)
• Pusdienās viņa bija pagatavojusi kazlēna jahni tieši, kā man garšo – ar daudz klātpieliktām olām (172)

Dīvainas vārdu kārtības piemēru nav mazums, sniedzu tikai pāris:

• Kad Kara veda laukā no staļļa zirgu, viņš virtuvi atstāja un lūrēja pa šķirbu. (58)
• vienmēr runājošā milzene jūdiem raksturīgā koši rozā apģērbā uz visām pusēm izteiksmīgi šaudīja acis un (85)

Daži piemēri ar nelabskanīgām vietām: 

• Mekā bijušo hādžu branža (22) 
• neiedomājies, ka kāds varētu izmantot savtīgi šo manu stāvokli (52)

• vislabāk jauc krāsas, iezīmē lappuses un visskaistāk zīmē [16] (132–133)

Daži piemēri ar neloģiskiem tulkojumiem:

• slēgts vara trauks, kas, karstot [17] tajā saliktajām oglēm, telpā izplata siltumu (42)

• Ja es nezīmēju, tātad mēs kā aptrakuši metamies iegūt mīlēšanās baudas. (92)

• Šīrāzas mākslinieki tukšā dūšā ēda rožu ziedlapiņās saberztus valriekstus [18] (108)
• pasaules gala vēstis, pasaules gala pārrāvums, atmaksas atnākšana, mūžīgās dzīves sākums pēc atskaites [19] (121)
• Bija laiks, kad piepildījās mans visbriesmīgākais murgs tikt apraktai podā kādā dārza stūrī zem akmens, bet, mainoties grūtiem laikiem uz labākiem [20], tiku izrakta ārā (137)
• pieprasot iegleznot sevi ainās no Evaņģēlija un svēto dzīves [21] (141)
• "Tik-tak" [22] mans pulkstenis nočirkstināja vakara stundu (155)

Liekvārdība tulkojumā ir diezgan pamanāma vaina. Tā ir necieņa pret lasītāju laiku un (dažreiz) arī var tikt uztverta kā ņirgāšanās par viņu intelektu. Daži piemēri:

• svainis Enište [23]
• bet tā arī nekur ilgi neturējās vienā vietā [24] (34) 

  vells zina kādās nekādās krāsās (35)

• paskat, visi pirksti lillā krāsā (43)

• saini, kurā [..] atrodas gredzentiņi, auskariņi, rotiņas un visādi dārgi un nedārgi nieciņi, kas sieviešu sirsniņām [25] liek straujāk pukstēt (51) 

• prātoju, vai arī pils meistardarbnīcā, kur mani iegriezties bija lūdzis Enište, vai tur būs tikpat tukšs kā ielās (72)

• pa kādām atvērtām durvīm redzēju, [..] kādā citā būcenītī sēdēja [..], skatījās pa logu uz ielu, pa kuru nesen kā biju pastaigājies arī es (73)

• kilima paklājs [26] (47) 
• gluži vai kā [27] padevies Šaitāna čukstiem (87)

• tūlīt uz karstām pēdām sasauca padomi (127)

• Reizēm mani sāka mocīt [28] ziņkārība, sak (151)
• zem Bizantijas laiku ūdens akvedukta [29] arkām (498)

Daži negramatisku formu piemēri:

• Pretēji venēciešu uzstādījumam, kur gleznās galvenokārt izceļ īpašumu, mantu un bagātību, mūsu zīmējumos, saprotams, jābūt atainotai Sultāna iekšējās pasaules bagātībai, viņa pasauli veidojošās dienas, nedienas un ikdienas [30]. (38) 
• raugat, padomājiet [31] (13)
• staiginās [32] kopā pa ielām (24)
• nodomāju, sak, [33] piecelšos (46) / bet es, toreiz viņam piekrītot, nopūzdamies plātīju rokas, sak, citu piemērotu mākslinieku atrast nevaru (122)
• Karavānserālus pirmo reizi uzcēla [34] Ahemenīdu impērijā (48)
• Kur ir granātkoks? Šis sažuvušais, noskumušais un sačervelējies? [35] (50)
• Nevarēju nekādi saprast, vai viņa priecājas vai bēdājas, vai varbūt skumji smaidīja? [36] (50) / ir bijuši brīži, kad slepenībā par to esmu bijis lepns, bet vēlāk mani pārņem kauns un kļūst nepanesami baisi (65) / viņš savā lepnībā bija aizgājis kā maldu ceļā un kļuva iedomīgs un uzpūtīgs (87) / kādā līķī ieraudzīju to cilvēku, ar kuru tikko biju sēdējis pie pusdienu galda un kurš cītīgi pildīja māgu (141)
• kuri muldas, it kā viens no viņa ar ātru roku ir [37] uzšņāpis mani uz papīra (68)
• Bet, ja Allāham labpatiksies, kamēr viņi beigs [38], mūsu brālis Zarifa efendi atgriezīsies. (81)
• Iemīlējušo [39] sejās atveidoja hana un skaistules tatārietes vaibstus. (87)
• Abi zīmējumi bija apburoši [40], kā dzejolis. (90)
• viņš [..] precīzāk kā [41] visi atkārtoja vecmeistaru manieri (99)
• vecajie, sliktāk redzēt sākušie mākslinieki [42] domāja (108)
• biia sanācis saniknots pūlis, tie [43] vēlējās ar mani izrēķināties (127)
• kad divi dodžam pietuvinātie [44] apsardzes kareivji (127)
• grāmatu [..] pasūtīja kāds no Galatas atbraukušais [45] armēnis (155)
• dzirdēju, kā ķīvējās puikas un cik ātri tie apklusa, skaidrs, ka mamma dusmīgi uz viņiem paskatījās (150) / viņš pats līdz sešdesmit septiņu gadu vecumam klīdis no pilsētas uz pilsētu, kamēr nogura bēguļot no savējā [Šaitāna] un padevās [46] (345)
• Savu stāstu sāku ar atmiņām, kā es braucu Venēcijas lūkoties. [47] (144) 

Visbeidzot, daži terminoloģiskas nekonsekvences piemēri:

• derviši savās tekke spēlē mūzikas instrumentus / [..] līdz rīta gaismai griežas un danco tekē (20)

• sautējums saukts par jahni (172)

• gultas pārklājs (palags) un galvassega saukti par čaršafu [48] (51)
• 37. lpp. timar tulkots kā "lēņa zeme", bet 60. lpp. atstāts timars [49]
• masnavī dziedājums (67), masnavī dzejojums (82) un Rūmī "Masnavī" (107), masnavī panti [50] (242)
• "iznīcinot hana Selāhetdīna armiju" vs. "neuzvaramais Saladīns" [51] (97)
• Iskanders apņem mirušo Daru vs. piezīmē "Dārijs III Kodomans" (107)

Bet nav jau tā, ka tulkojumā būtu tikai kļūdas un negludumi. Tajā ir arī ļoti daudz acij tīkamu, plūstošu vietu. Es brīžiem domāju, ka vislabāk šo tulkojumu vispār būtu lasīt nerediģētu, liekot tulkotājas vārdu līdzās autora vārdam. Tieši tik brīvs tas ir! Piemēram, Zarifs nosaukts par nelaipnu rūkli (58) – manuprāt, ļoti oriģināls epitets. Tāpat "rīkļurāvis" (68) rīkļurāvēja vietā jauki atsvaidzina tekstu. Vienkārši burvīgs ir "selderiņš" (95), arī "pat skudrītei baidījās nodarīt ko sliktu". Feins ir teju no aizmirstības izceltais ģermānisms "klopes" (99), kautiņu aprakstā izmantotais aliteratīvais "ņemas ņigu ņegu" (101). Par šiem jaukumiem valodas bagātināšanas un izskaistināšanas jomā vien Laima Kota ir pelnījusi atzinību. Tulkotājai-rakstniecei ļoti labi padodas vienkāršrunas stilizācija, piemēram, Esteres monologos, "vai man dieniņās" (113) un "Ņu, ko ta raksta?" (114).

Turku-krievu-latviešu karš

Ak vai, tulkošana tomēr ir samērā precīza zinātne ar šādiem tādiem aprobētiem noteikumiem un principiem. Piemēram, Tev nebūs lieki teikumus/rindkopas dalīt vai apvienot!

Veicot nelielu turku oriģināla un latviešu tulkojuma teksta segmentu salīdzināšanu trim nodaļām, atklājas dažādas dīvainības:

Uz jautājumu, kāpēc dažās nodaļās ir apvienoti teikumi un rindkopas, savukārt citās darīts pretējais, proti, teikumi un rindkopas dalītas, nekādu pārliecinošu atbildi no tulkotājas e-pastā nesaņēmu [52]. Ja nav tiešām nopietnas vajadzības, šādi pārveidojumi – teikumu un rindkopu dalīšana, kā arī teikumu un rindkopu apvienošana – tulkojumā nav jāveic. Orhana Pamuka teksta struktūra taču ilustrē viņa domu gaitu, tāpat arī izmantoto epitetu skaits. Tas izcelts nesenos ar romāna tekstu un tulkojumiem veiktos stilometrijas pētījumos, piemēram, Čališkanas un Džana pētījumā (skat. bibliogrāfiju recenzijas beigās). Īsi sakot, statistiski nozīmīgu AT un MT elementu skaita atšķirību gadījumā ir iespējams meklēt izlaidumus, pierakstījumus vai citas ar tulkošanu nesaistītas manipulācijas, proti, vietas, kur Pamuks pamūk, bet viņa vietā nāk kaut kas cits, ar autora ieceri nesaistīts.

Pievēršoties jau pašam tekstam, atsevišķās vietās tulkojums diemžēl ir vulgarizēts, piemēram, 12. nodaļā, kur latviski lasāma ārkārtīgi dīvaina aina: "Kamēr es, slidinot niedres spalvaskātu pa papīru, zīmēju nelaimīgus gūstekņus, kas skumji nostājušies Sultāna priekšā, mana gudrā sieva ar pirkstiņiem bija apņēmusi un braucīja manu kātu, kas, jāsaka, arī nedaudz atgādināja niedri." [53] Šis ne visai ticamais teikums ir pārņemts no neveikla krievu tulkojuma, jo oriģināls ir daudz atturīgāks vārdos (burtiski tulkojot): "Es ar niedres pildspalvu zīmēju Sultāna priekšā stāvošo nelaimīgo gūstekņu bēdas, bet gudrā sieva mēdza turēt manu niedri." Lai arī tulkotājas aprakstītās darbības varētu būt ticamas, tomēr tas nav tas, ko mums pavēstījis Pamuks, turklāt vīrieša locekļa salīdzinājums ar niedri latviešu valodā ir vismaz neparasts. Turku oriģinālā ir lietota metafora, turklāt osmaņu laika turku valodā kamış varēja nozīmēt arī citas lietas, ne tikai niedri, piemēram, makšķerkātu, bambusa stumbru, kā arī dzimumlocekli, kā lasāms Džeimsa Redhausa 1890. gada vārdnīcā (591. lpp.). Arī mūsdienu turku valodā šim vārdam ir ar peni saistītas nozīmes, 1999. gada Redhausa mūsdienu turku valodas vārdnīcā ir atrodams frazeoloģisms kamışı kırmak (475. lpp.) ‘apcirpt stumbru’, proti, peni, kas nozīmē ‘noķert triperi’. Tātad šeit būtu bijis iederīgāk lietot kādu vīriešu dzimumlocekļa slenga apzīmējumu latviešu valodā.

Romāna 26. nodaļas beigās, nenosaucot darītāju, oriģinālā ir aizplīvuroti minēts "kad mani spieda uz nepiedienību" [54], tulkojumā tas ir atveidots daudz eksplicītākā manierē, turklāt (atkal!) ar neveiklu eifēmismu: "Kara sāka liekt mani zemāk, un zemāk, bet es labi zinu, ka apņemt vīrieša pasauli ar muti nebūtu gatavas pat [..]." [55] Turklāt šai teikumā negramatiski izvēlēts prefiksēts verbs "pastāstīt", lai arī pēc "patīk", kas apzīmē atkārtotu darbību, būtu jālieto nepabeigta aspekta darbības vārds "stāstīt" – ja jau šīs izlaidīgās sievietes mēdz bieži stāstīt. 

Citās vietās tulkojums mīkstināts, piemēram, 2. nodaļā 18. lpp. apakšdaļā, kur aprakstītas kalendaru izdarības. Tulkojumā nav atspoguļots tas, ka norādīto darbību apzīmējošais verbs oriģinālā ir marķēts ar sufiksu -miş, tātad tā nav paša pieredzēta, bet gan atstāstīta pagātne, ko latviešu valodā būtu bijis iespējams atveidot ar atstāstījuma izteiksmi. Diezgan vulgārais verbs "becermek" iztulkots kā "darās" [56].

Ir vietas, kur varoņi lieto vienkāršrunu, bet oriģinālā nekā tāda nav. Piemēram, 14. nodaļas sākumā Zeitins saka "Nu tādiņās, lūk, ko es par to domāju." Oriģinālā: "Anlayın o zaman" (Pamuk 2013, 85), burtiski: "Saprotiet tad." Nu, nesaprotam, par nožēlošanu, no kurienes uzradies "tādiņās". Tāda paša veida neizpratni raisa "Pa ieliņu tipā-tipā kājiņām [57] vientuļi ejošais Eništes efendi" (134).

Latviešu versijā Pamuka tulkojumā daudzviet jūtama krievu valodas ietekme. Tas varētu būt saistīts ar to, ka tulkotāja izmanto turku-krievu vārdnīcu, kā arī ir noklausījusies krievu tulkojumu audiogrāmatā, kā viņa norāda e-pastā. Iespējams, tas būtu kaut kā jāatrunā [58]. Piemērs no 1. nodaļas:

Oriģināls: "Dört gün oldu eve dönmeyeli: Karım, çocuklarım beni arıyorlardır. Kızım ağlaya ağlaya tükenmiş, bahçe kapısına bakıyordur; hepsinin gözü yolda, kapıdadır." [59] (Pamuk 2013, 9)

Latviešu tulkojums: "Jau ceturto dienu neatgriežos mājās. Mani visur meklējot, sieva un bērni paguruši, nokusuši. Meitiņa actiņas izraudājusi, skatās uz dārza vārtiņiem, mājinieki, neziņā noraizējušies, gaida, gaida mani pārnākam." (9)

Krievu tulkojums: "Вот уже четыре дня, как я не появлялся дома. Жена и дети сбились с ног, меня разыскивая. Дочка выплакала все глаза и все смотрит на садовую калитку, все домашние извелись от неизвестности и ждут, ждут, когда же я вернусь."

Piemēri no 8. nodaļas:

Oriģināls: "Diyordum ki, akşamüstü oturuyorduk, tık tık, kapı çaldı, gittim açtım, karşımda bu salak cariye Hayriye. Elinde de mektup." [60] (Pamuk 2013, 44)

Latviešu tulkojums: "Tad nu, lūk, sēžam mēs vakarā ar manējo tā mierīgi, kad pēkšņi dzirdu klauvējam pie durvīm. Atvēru un uz sliekšņa ieraudzīju Hairiji, Eništes visai jancīgo kalponi, ar vēstuli rokās." (51)

Krievu tulkojums: "Так вот, сидим это мы вечером с мужем, как вдруг в дверь стучат. Я открыла дверь и увидела на пороге глупенькую служанку Хайрийе с письмом в руке."

Krievu tulkojumā izlaists vārds "cariye" ‘piegulētāja, konkubīne’, tā nav arī latviešu tulkojumā, kur teikuma struktūra un vārdu izvēle atbilst krievu versijai.

Oriģināls: "Güzel Şeküre'nin savaştan bir türlü dönmeyen kocası -bana kalırsa postu çoktan deldirtmiştir o bahtsız-var ya. İşte evine dönmez savaşçı kocanın bir de gözü dönmüş kardeşi var; Hasan'dır adı." [61] (Pamuk 2013, 44) 

Latviešu tulkojums: "Viņas vīrs pazuda karā. Manuprāt, sen jau viņš, nabags, ir nobeigts, un viņam ir brālis Hasans, es jums teikšu – prātā tāds čok-čok… nu nav viņam visi mājās…" (51)

Krievu tulkojums: "Муж ее пропал на войне – по-моему, его, бедолагу, давно убили, – а у него есть брат Хасан, бешеного нрава человек."

Šeit atkal latviešu tulkojums neatbilst turku oriģinālam, turklāt tulkotāja gluži nevajadzīgi izplūst divkāršā skaidrojumā: "prātā tāds čok-čok" un "nu nav viņam visi mājās".

Visbeidzot piemērs no 26. nodaļas:

Oriģināls: ""Bak ne de tatlı gülüyorsun güzelim," dedi bana. "Merak etme, her şey sonunda iyiye varır. Senin gibi güzeller güzeli, on parmağında on marifet bir kızla evlenmek için can atan zengin beyler, paşalarla kaynıyor İstanbul."" [62] (Pamuk 2013, 150)

Latviešu tulkojums: ""Cik tev ir skaists smaids, mana melnacīt," viņa gandrīz vai iedziedājās. "Esi droša, viss būs labi. Stambula ir pilna ar bagātiem pašā, kas tā vien sapņo apprecēt tādu skaistuli kā tu."" (174)

Krievu tulkojums: ""Как славно ты улыбаешься, черноглазая моя," пропела та. "Не беспокойся, все будет хорошо. В Стамбуле полным-полно пашей и богатеев, которые мечтают о такой красавице и умнице, как ты!"" 

Šeit runāšanas verbs (viņa teica) uzkrītoši aizstāts ar dziedāšanu, kas nebūtu nekas slikts, tomēr no turku oriģināla krievu tulkojumā ir izlaists sonunda (beigās), kā arī on parmağında on marifet (uz desmit pirkstiem desmit talantu, resp., uz katra pirksta pa talantam/prasmei, sieviete multi-talants) atveidojums ir vienkāršots, tātad atsevišķas nianses latviešu tulkojumā nav atrodamas.

Secinājumi

Šādi varētu turpināt vēl ilgi, bet nejauši atlasītie piemēri apliecina, ka latviešu tulkojumā trūkst precizitātes, ko būtu varēts labot ar kvalitatīvu redakciju. Tās trūkums ir akmens izdevēja dārziņā. Principā salīdzināšana ar oriģinālu ir jāveic it visos gadījumos, kad tiek tulkots (augstvērtīgs) literārs teksts, īpaši, ja pie darba ir ķēries iesācējs. Tulkojums nedrīkst patvaļīgi sagrozīt oriģinālu, pat ja tas tiek darīts ar vislabākajiem nodomiem. Nepārbaudīta tulkojuma publicēšana liecina par nepietiekamu izdevniecības rūpību. Labticīgs lasītājs, iegādājoties kaut ko, kas tiek pasniegts kā tulkojums no oriģināla, ir tiesīgs sagaidīt precīzāku darbu. Mēs vairs nedzīvojam Girgensona "Robinsona Krūziņa" un Raiņa "Grāfa Monte Kristo" laikos.

Laimas Kotas tulkojums ir pieradināts vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs, tomēr nav gluži tā, ka tas būtu pilnīgi nelasāms. Tulkotāja tajā savu spēju un zināšanu robežās ir ieguldījusi lielu darbu. Vienā no intervijām Latvijas Radio Laima teic, ka "tas ir pirmais adījums, kāds valdziņš var būt noiris, vai vēl kaut kas var būt sajaukts (tonīši)", tātad viņa apzinās šī darba nepilnības. Iespējams, nākotnē šo romānu varētu pārrediģēt un izdot atkārtoti. Visbeidzot par mierinājumu tulkotājai un lasītājiem jāteic, ka ideju līmenī romāns, šķiet, darbojas arī latviski. Galvenā ideja ir tāda, ka mākslas, skaistuma dēļ ir vērts mirt. Un rafinētais Pamuks ar iepriekšēju nodomu nogalina lasītāju, bet Laima Kota ar māksliniecisku vērienu viņu nogalina otrreiz – tulkojumā. Efekts ir divkāršs. Un viss ir labi.

Izmantotā literatūra

Çalışkan, Sevil; Can, Fazlı. 2018. Türkçe Metinler Üzerine Yapılan Sayısal Üslup Araştırmalarını İnceleyen ve Benim Adım Kırmızı Çevirilerinin Aslına Olan Sadakatini Ölçen Bir Çalışma. [A Survey of Stylometry Research on Turkish Texts and A Study on Quantification of Loyalty for Translations of "My Name is Red"], in Türk Kütüphaneciliği. 32 (4): 251–286.

Doyle, Michael Scott. 2019. Literary translation criticism, reviews and assessment, in Washbourne Kelly, Van Wyke, Ben. The Routledge Handbook of Literary Translation. Routledge, 551–753.

Ettinghausen, Richard. 1965. Turkish Miniatures from the thirteenth century to the eighteenth century. New York: The New American Library.

Munday, Jeremy. 2012. Introducing Translation Studies. Theories and Applications. 3rd ed. London: Routledge.

Pamuk, Orhan. 2013. Benim Adım Kırımızı. İstanbul: Yapı Kredi Yayınları

Pamuk, Orhan. 2001. My Name is Red. Tulk. Erdağ M. Göknar. New York: Alfred A. Knopf.

Pamuks, Orhans. 2024. Mans vārds ir Sarkans. Tulk. Laima Kota. Rīga: Dienas Grāmata.

Памук Орхан. 2014. Имя мне – Красный. Tulk. un koment. М. Шаров. Москва: Азбука-Аттикус. Pieejams: http://loveread.ec/read_book.php?id=40843&p=1

Petrarca, Francesco. 1964. Canzoniere. A cura di Giarncarlo Contini. Torino: Einaudi.

Redhouse Sözlüğü Türkçe/Osmanlıca – İngilizce. [1890] 2017. İstanbul: SEV Matbaacılık ve Yayıncılık A.Ş.

Redhouse Sözlüğü Türkçe – İngilizce. 1999. İstanbul: Redhouse.

Tanpinars, Ahmeds Hamdi. 2022. Sirdsmiers. Tulk. Dace Jurjāne-Turkere. Rīga: Jumava.

[1] Atsaucoties uz romāna latviešu tulkojumu, norādīšu tikai lappuses ciparu iekavās. Citur visi tulkojumi mani, ja vien nav norādīts citādi.

[2] Citāts: "Itaque eis, qui hanc partem ingeni exercerent, locos esse capiendos et ea, quae memoria tenere vellent effingenda animo atque in eis locis conlocanda; sic fore, ut ordinem rerum locorum ordo conservaret, res autem ipsas rerum effigies notaret atque ut locis pro cera, simulacris pro litteris uteremur" (Cicero, De Oratore 2, 354). Aptuvens tulkojums: "Tātad tiem, kuri grib vingrināt šo prāta daļu, ir jāatrod vietas, un tās [lietas], kuras viņi grib glabāt atmiņā, ir jāizveido prātā un jānoglabā minētajās vietās; šādi, lai vietu secība saglabātu lietu secību, bet pašas lietas apzīmēs lietu attēlus, līdz ar to vietas kalpos kā vaska tāfele, bet attēli būs kā burti."

[3] Skat. La poétique de l’Espace (1958).

[4] Skat. pētījumu 3 sējumos Les Lieux de mémoire (1984, 1986, 1992).

[5] Trūkst komata aiz "kakls".

[6] T. i., dzīvē bez mīļotās Lauras.

[7] Atgādināsim, ka Petrarkas 134. sonetā "Pace non trovo, e non ò da far guerra" (Petrarca 1964, 179) runa ir par pretrunīgiem stāvokļiem: liriskā varoņa urdīgu nemieru, bet arī nespēju karot, par cerībām un bailēm, un iekšējo uguni, tai pašā laikā paliekot ledus saltam, par lidināšanos debesīs, bet vienlaikus palikšanu uz zemes; Amors (Mīla) nenogalina, bet arī neatsvabina, varonis ir nonācis šādā limbo stāvoklī kādas dāmas dēļ; Petrarkas 311. sonetā "Quel rosignuol che sì soave piagne" (Petrarca 1964, 374) ir runa par lakstīgalu, kas tik liegi raud cauru nakti, pildot laukus un debesis, ka saldās putna dziesmas liriskajam varonim atgādina viņa grūto likteni (dura sorte), jo viņš laikam ir iedomājies, ka Dieves ir nemirstīgas, tak zaudējums liek atskārst maldu iluzorumu. Šādi toposi vēlāk tiražēti daudzās citās literatūrās, piemēram, 16. gadsimta portugāļu dzejnieka Kamoinša (Camões) lirikā.

[8] Šeit der pieminēt viņas lielisko, gastropoētikas detaļām bagāto romānu "Šampinjonu derība" (2002).

[9] Krievu tulkojumā "лошади игроков в дротик", angļu tulkojumā "horses used in javelin jousts" (Pamuk 2001, 294).

[10] Īsāk: "sveces gaismiņa".

[11] Īsāk un raitāk: "juties".

[12] Jādomā: "pieprasījumi man" vai "man izteiktie pieprasījumi", vai "tas, ka viņi prasīja no manis". Ir iespējami dažādi varianti, un nav saprotams, kāpēc redaktore nav labojusi šādas vietas.

[13] Jādomā: "iekļuvis grāmatā".

[14] Īsāk un saprotamāk: "pārprata".

[15] Šāds verba lietojums nozīmē "apprecēt, iziet par sievu" vārdnīcās nav atrodams.

[16] Oriģinālā minētas sešas prasmes, no kurām latviešu tulkojumā parādās tikai trīs, turklāt atkārtojot verbu "zīmēt".

[17] Manuprāt, ogles nevis karst, bet atdziest, izdalot siltumu.

[18] Diez vai rožlapiņās var ko saberzt. Ieskatoties oriģinālā, kļūst skaidrs, ka ir domāts "ēda rožu ziedlapiņu pastu/biezeni ar sasmalcinātiem valriekstiem". Varbūt tā arī tulkotāja domājusi, bet sanācis pārprotami.

[19] Šis teksts ir komentārā, kas diemžēl atstāj pārāk daudz neskaidrību.

[20] Ļoti neloģisks contre-sens, jo pie noraktiem naudas podiem ļaudis parasti ķeras tad, kad pienāk grūti laiki, ne jau tad, kad iestājas labi laiki. Oriģinālā, protams, savādāk: "Korkulu rüyam, bir testinin içine konup ön bahçede bir taşın altında yıllarca gömülü kalmak, hiç başıma gelmedi değil, ama nedense kısa sürüyordu bu sıkıcı dönemler." (Pamuk 2013, 116) Burtiski: "Mans baiļpilnais sapnis (=murgs) [ir] tikt iebāztai krūkā un palikt apraktai dārzā mājas priekšā zem akmens uz ilgiem gadiem, nav tā, ka tas ar mani nekad nebūtu noticis, bet kaut kāda iemesla pēc šie garlaicīgie periodi bija īsi."

[21] Jādomā, İncil šeit ir Jaunā Derība, ne jau viens evaņģēlijs (kurš)? Arī "svēto dzīves" labāk lietot daudzskaitlī, "dzīves" šeit drīzāk metaforiski kā “dzīvesgājumi”. To ir daudz, un tie ir dažādi.

[22] Latviešu valodā "tik-tak" ir pulksteņa tikšķēšanas apzīmējums. Zvanīšanai būtu jāmeklē cits onomatopoētisms.

[23] Enişte jau nozīmē ‘svainis’, faktiski mums tiek piedāvāts "svainis Svainis". Pietiktu saukt šo varoni par Eništi vai par Svaini un nelikt abus.

[24] Īsāk: "nekur ilgi neturējās" vai "ilgi nevienā vietā neturējās".

[25] Tulkojumā daudzās vietās ir par daudz patvaļīgi lietotu deminutīvu.

[26] Latviski vienkārši "paklājs". Kilim jau ir "paklājs".

[27] "Gluži kā padevies" vai "gluži vai padevies" būtu pietiekami.

[28] "Reizēm mocīja" vai "mani sāka mocīt", abi kopā neder.

[29] Akveduktā jau plūst ūdens.

[30] Jebkuram latviešu valodas pratējam acumirklī ir skaidrs, ka te līdz gramatiskam teikumam kaut kā pietrūkst. Var saprast, ka sintakse ir samudžināta, bet šādos gadījumos labāk izvairīties no vajadzības izteiksmes un lietot citas konstrukcijas, piemēram "vajag atainot", "nepieciešams atainot" vai tml., un tālāk jau likt papildinātāju virkni akuzatīvā. Attiecīgais oriģināla teikums ir skaidrs un gramatiski nepārprotams: "Ama bunlar Venediklilerin yaptığı gibi malın mülkün değil, tabii ki iç zenginliğinin ve Padişahımızın âleminin sevinçlerinin ve korkularının resimleri olacaktı." (Pamuk 2013, 33) Burtiski: "Bet tās būtu nevis venēciešu darinātajām līdzīgas bagātības gleznas, protams, bet gan iekšējās bagātības un mūsu Sultāna pasaules/valstības prieku un bēdu gleznas/atainojumi."

[31] Pavēles izteiksme ir "raugiet" vai (arhaiskāka) "raugait".

[32] Trūkst līdzskaņu mijas, kam valodā sistēmiski jābūt, sal. liekt, locīt, lūgt, lūdzu. Tā šeit: staigāt, staidzināt.

[33] Ļoti daudzās vietās nevietā lietota atstāstījuma partikula "sak", piemēram, 1. personā par savām domām vai saviem paša vārdiem, kas, manuprāt, ir nepareizi.

[34] Jādomā: "sāka celt".

[35] Itin bieži kopā jaukti īpašības vārdi vai divdabji gan ar noteiktajām, gan nenoteiktajām galotnēm.

[36] Latviešu valodā nav pieņemts vienā teikumā vienlīdzīgus izteicējus dot dažādos laikos.

[37] Nevis "ir", bet "esot" uzšņāpis, jo te ir atstāstīta runa.

[38] Nepareizs gramatiskais laiks; pareizi: "kad viņi būs pabeiguši", oriģinālā "boyayıp bitirene kadar", proti, ‘kad būs līdz galam izkrāsojuši’.

[39] Pareizi: "iemīlējušos" (atgriezeniska forma).

[40] Nepareiza interpunkcija.

[41] Pareizi: "precīzāk nekā".

[42] "Vecajie" ir arhaisks no īpašības vārda radies lietvārds. To nav pieņemts lietot kā īpašības vārdu. Vai nu "vecie mākslinieki" vai "vecajie".

[43] Nevar būt "pūlis, tie". Nepareizs saskaņojums skaitlī.

[44] Jādomā: "divi [..] pietuvināti". Vajadzīgs īpašības vārds ar nenoteikto galotni, jo diez vai dodžam bija tikai divi apsardzes kareivji; ja būtu tikai divi, tad būtu jāraksta "abi" (tā ir skaidrāk).

[45] Ja jau kāds, tad nenoteiktā galotne: "atbraucis". No Galatas atbraukušais ir konkretizēts, nevis "kāds". Tikpat negramatiski būtu rakstīt "kāda skaistā sieviete".

[46] Latviešu valodā parasti nelieto vienkāršo pagātni par notikumiem, kuru patiesumu runātāji nav pieredzējuši vai nevar apliecināt. Pirmajā gadījumā ir izsecināta darbība, tātad "skaidrs, ka ir paskatījusies". Otrajā piemērā arī jauktas kopā atstāstījuma un īstenības izteiksmes.

[47] Šī ir asprātīga vieta, bet pilnīgi "iedzejota", oriģinālā te nekādas Venēcijas nav. Šādā arhaiskā konstrukcijā lūkoties ar ģenitīvu nozīmē 'meklēt' (g.k. par centieniem atrast sievu), kas šeit īsti neder.

[48] Manuprāt, ja avotkultūras jēdziens mērķa kultūrā apzīmēts ar diviem dažādiem vārdiem, tas vēl nedod tiesības šo jēdzienu atstāt netulkotu.

[49] Šis jēdziens nekur nav skaidrots.

[50] Paskaidrojumos norādīts "masnavī stilā – īpašā arābu, persiešu un osmaņu dzejas paveidā, kam raksturīgas atskaņotas vārsmas" (519). Jānorāda, ka masnavī žanru definē nevis atskaņotas vārsmas, bet gan vairāku pazīmju kopums, kurš būtu bijis jāpaskaidro pašai tulkotājai. Pēc pašreizējās definīcijas jebkura dzeja ar atskaņām, arī sonets, ir masnavī. Tāpat nav skaidrs, kāpēc drīz dziedājums, drīz dzejojums, drīz panti.

[51] Oriģinālā abās vietās "Selahattin".

[52] Liekas apvienošanas piemērs: "Asılmış Yahudi'nin evini düşününce bir an titredim. Korkma Şeküre, her şeyin içinden çıkarsın sen, dedim kendime ve Hasan'ın mektubunu okumaya başladım." (Pamuk 2013, 149) "Doma par pakārtā ebreja māju lika man nodrebēt, nebaidies, Šekure, nebaidies nenieka, es sevi mierināju, tev viss būs labi, sevi uzmundrināju un sāku lasīt Hasana vēstuli." (173) Šeit turklāt būtu bijis iespējams likt noģiedamo runu (domas) pēdiņās, kā ir pieņemts latviešu rakstu tradīcijā.

[53] Krievu tulkojums: "Пока я водил по бумаге камышовым пером, изображая несчастных узников, печально выстроившихся перед падишахом, моя умная жена водила пальчиками по моему «стеблю», отчасти похожему на камыш." Šī vieta angļu tulkojumā: "I had used my reed pen to draw the sorrow of the unfortunate prisoners before Our Sultan, as my intelligent wife clung to the reed of my manhood." (Pamuk 2001, 74).

[54] "Çok sonra, Kıpçak karılarının, hamamda hikâye anlatan edepsiz karıların bile bir anda yapmayacağı edepsizliklere beni zorlayınca şaşkınlık ve kararsızlıkla durakladım." (Pamuk 2013, 162). Burtiski: "Daudz vēlāk, kad [viņš] mani spieda uz nepiedienību, ko ne brīdi nedarītu Kipčaku sievietes, hamamā (turku pirtī) stāstus stāstošās nepiedienīgās sievietes, apjukusi un svārstīga es apstājos." Krievu tulkojums ir tuvāks oriģinālam: "А затем Кара начал склонять меня к такому бесстыдству, на какое не сразу пошли бы даже те развязные женщины, которые любят рассказывать в бане непристойные истории." 

[55] Pilns teikums: "Pēc tam Kara sāka liekt mani zemāk, un zemāk, bet es labi zinu, ka apņemt vīrieša pasauli ar muti nebūtu gatavas pat tās runīgās un atraisītās smējējas hamamā, kam patīk pastāstīt dažādus pārdrošus stāstus." (188)

[56] Angļu valodā šī vieta: "[..] before brutally fucking each other and any boys they could find." (Pamuk 2001, 10).

[57] Oriģinālā nekā tāda nav, tulkotājas patvaļa.

[58] Es gan nezinu, kā to var izdarīt, nerakstot pēcvārdu. Kur to lai norāda?

[59] Burtisks tulkojums: "Četras dienas kopš neatgriešanās mājās: mana sieva, mani bērni, iespējams, mani meklē. Mana sieva vienā raudāšanā (raudāt raudādama) ir nogurusi, iespējams, skatās uz dārza vārtiem; visu acis, iespējams, ir uz ceļu, uz durvīm."

[60] Burtisks tulkojums: "Es teicu, ka mēs vēlā pēcpusdienā/pievakarē sēdējām, tuk, tuk, pie durvīm klauvēja, aizgāju atvērt (burt. aizgāju-atvēru), pretim dumjā piegulētāja Hairije. Rokā viņai arī vēstule."

[61] Burtisks tulkojums: "Skaistās Šekures vīrs, kurš tā arī nepārradās no kara – ja gribi zināt manas domas, viņam jau sen ir izgājis plāni, nelaimīgajam –, tu zini/nu kaut kā tā. Šim mājās nepārnākušajam karotājam vīram ir viens prātā jucis brālis; Hasans vārdā."

[62] Burtisks tulkojums: ""Paskat, tu te tik saldi smaidi, mana skaistā," viņa teica man. "Viss beigās nokārtosies (burt. aizies) uz labu. Tādas kā tevi, skaistuļu skaistule, meiteni, [kurai] uz desmit pirkstiem desmit talantu, Stambulā netrūkst precēt kārojošu bagātu kungu un pašā.""