Par Alises Zariņas un Lienes Lindes daudzsēriju filmu "Asistente" (2024)
Šis varētu būt lielisks klikbeitīgs virsraksts, un uzķertos visi, kas kvēli nepiekrīt sajūsmai par "Asistenti", bet vēl vairāk tie, kas joprojām meklē, kā seriālā pietrūkst. Es varētu teikt: "Jā, nu, tur ir daudz kā laba – lieliski dialogi, lieliska aktierspēle, labs stāsts, labas lokācijas, gaismas, māksla, operatora darbs, temati, par kuriem mēs nerunājam daudz, lai gan pamazām jau šur tur runājam, – par vardarbību ģimenē, par seksualitāti, par sociāli neaizsargātām grupām, par vecumu, par šķiršanos, par rasismu, par neiecietību. Bet tomēr, tomēr, tur pietrūkst tās vienas lietas. Kas gan tā varētu būt?"
Pirmās divas sērijas noskatījos pirmizrādē Tallinas kvartālā. Blakus sēdēja filmas galvenā māksliniece Ieva Kauliņa ar savu dzīvesbiedri, viņas stāstīja to, ka visur kadrā redzamas viņu lietas, kas atstieptas no mājām, arī to, ka pēc filmēšanas Ieva iedzīvojusies rokas paralīzē. Alise Zariņa nesen feisbukā rakstīja par izdegšanu, par to, ka līdzās visiem darbiem, kuriem viņa piekrīt un par kuriem nesaņem pienācīgu samaksu, vēl ir arī brīnišķīga iespēja apaugt ar veselības problēmām un zaudēt pašlepnumu. Skaidrs, ka tas nenotiek tikai ar režisorēm sievietēm, bet arī ar citām filmēšanas komandā iesaistītajām sievietēm. Un ar sievietēm vispār un visur. Arī seriāla galvenā varone Lulū (aktrise Elizabete Lielmane) dara darbu, kas visdrīzāk ir slikti apmaksāts, un es biju pārliecināta, ka pēdējās sērijās mēs sapratīsim, ka viņai tā arī neko nesamaksāja. Tā tomēr nenotika.
Lezbiātisms [1] un citas patīkamas nianses
Man jāatzīst, ka otrās sērijas beigas bija neliela vilšanās – nu, kāpēc tā nevarēja beigties ar divu sieviešu skūpstu, tādu, kura vidū tu neticībā smejies, vēl nesaprotot, cik mīksta un maiga var būt otra cilvēka seja un cik traucējoši var izrādīties zobi. Taisnības labad jāpiebilst, ka nākamajās sērijās mēs ieraugām kaut ko vairāk, bet nevis tāpēc, lai apmierinātu ziņkārīgo vīriešu un sieviešu izslāpušos skatienus (gaze) pēc "seksuāli apmierinošiem notikumiem" [2]. Varētu rasties jautājums, kāpēc cilvēki, kas šajā seriālā mīlējas vai nākamajā rītā pamostas kopā, vienmēr ir apģērbušies T-kreklos. Bet no otras puses – kāpēc ne? Vai mēs neesam pietiekami daudz redzējuši kailus, satrauktus sieviešu krūtsgalus un drebelīgus vīriešu dibenus? Tas vienmēr šķitis kā neproporcionāls un netaisnīgs sadalījums. Droši vien ir cits, pavisam vienkāršs apsvērums, kāpēc nav kailuma.
Jau no pirmā brīža, kad ekrānā parādījās Elīza, bakstīju savai jaunapņemtajai sievai, kas sēdēja man otrā pusē, un čukstēju: "Es jūtu spēcīgu lezo vaibu." Kaut kas tur bija izdarīts ļoti pareizi – skatiena ilgums, ķermeņu tuvums un kustības. Tas man atgādina šovasar lasīto Karmenas Marijas Mačado grāmatu "In the Dream House", kas daudzsološi iesākas kā erotiski un romantiski nomierinošs darbs ar sākotnēji nelielu mikroagresijas devu, bet beidzas kā stāsts par vardarbību kvīru attiecībās. "Mehāniķis, šķiet, pamana jūs abas – tas ir, viņš pamana jūsu neciešamo kvīrības līmeni, jūsu ķermeņu tuvību, detaļu veidoto plejādi un uzlīmes uz bampera – var jau būt, ka viņam ir sestā maņa, taču viņš neko nesaka, un jūs esat par to pateicīgas." [3]
Režisores visa seriāla garumā ļoti meistarīgi parāda gan to, kā Lulū pati vilcinās aptvert šo jauno realitāti, gan to, cik grūti par to ir runāt ar citiem – pirmoreiz stāstot mammai par šīm attiecībām, viņa lieto apzīmējumu "tas cilvēks", kas jau gandrīz kļuvis par klasiku; kad Lulū bijušais jautā: "Vai tev ir jauns boifis?", viņa, novērsdama skatienu, saka, ka tā ir tikai draudzene. Arī citi smalkumi izvairīgajā valodā un gausajā rīcībā norāda, ka viņa pati vēl īsti nav tur. Kronis visam, protams, ir beigu aina, kurā nejaušs vīrietis, redzot, ka Lulū un Elīza skūpstās, uzmundrinoši iekliedzas: "Nu, meitenes!", jo, protams, viņas to dara, lai radītu prieciņu nejaušiem garāmgājējiem. Jāteic, ka lēmums par to, cik ļoti gay [4] tu esi gatava būt konkrētā vietā un laikā, joprojām ir jāuzdod sev ik brīdi, jo diemžēl tas ir arī drošības jautājums.
"Asistentes" sieviešu raksturi ir brīnišķīgi, tomēr vairāk daudzpusīgas un pretrunīgas ir tieši otrā plāna varones – Ilzes Ķuzules Gerda ir kaitinoša piāriste, kas dzen tuftu savās ezoterikas sesijās, izliekoties, ka palīdz cilvēkiem, lai gan viņai tie acīmredzami neinteresē; viņa runā bezgalīgas, pamācošas muļķības un, kad beidzot atskārš, ka viņas vīrs ir korumpants, uz Ziemassvētku rotājumu fona uzdod naivu jautājumu: "Vai mēs esam slikti cilvēki?" Un tad vīrs gardi smejas. Vienkārši ideāli!
Sarunājoties ar Lulū draudzeni Elīzu, ir praktiski neiespējami izteikties viņai pa prātam – tā, lai viņa piekristu teiktajam vai vismaz turpinātu sarunu. Elīza ir viegli aizvainojama, ātri aizsvilstas – seriāla gaitā atklājas, ka Elīzas mamma ar viņu nerunā, ģimene ir novērsusies un viņa ir izmalta cauri vienmēr dziedējošajai baznīcas gaļasmašīnai, kas labi izskaidro rakstura raupjumu un nepieejamību.
Kurpretī Lulū, lai gan tiešām cenšas palīdzēt cilvēkiem, izšķirošajā brīdī nekad nespēj pieņemt kādu drosmīgu, radikālu vai nelegālu lēmumu. Reizēm šādos pareizajos tēlos gribas ieraudzīt kaut ko greizu un negaidītu. Vai nebūtu jauki, ja, piemēram, visus pieņemošā, neksenofobiskā vecmāmiņa no šausmām pakristu, uzzinot par mazmeitas seksuālo orientāciju? Vai mamma nespētu izvēlēties, vai uzklausīt meitas ciešanas vai tomēr doties pie paklāju Ulda uz satikšanos? Lulū ģimenes sieviešu raksturus caurauž labestība un naivums, karmas punkti sakrājas, un beigu beigās visas pūles atmaksājas, reciprocitāte griežas, grēki tiek piedoti, žēlastība līst un pat nozagtās mantas atgriežas pie saimniekiem. Kā pasakā!
Kad Alise Zariņa vai Liene Linde ir izrādījušas kādu savu filmu, man visvērtīgākais šķiet tas, ka mēs uzzinām ļoti daudz par tapšanas procesu. Viņas vaļsirdīgi runā par to, ko nodara darbošanās kino un kā ir būt sievietei šajā industrijā. Proti, mēs ne tikai ieraugām spilgtus sieviešu raksturus uz ekrāna un priecājamies, ka viņu galvenā un visu rīcību noteicošā vēlme nav dabūt un par katru cenu noturēt vīrieti vai sievieti, nē, mēs ieraugām arī pašas filmas autores. Ir milzīga atšķirība tajā, kā filmas vērtē un apspriež, ja tās ir veidojuši vīrieši – tad mēs runājam par lielām idejām, bet reti vai nemaz nedzirdam par to, kādus nospiedumus dvēselē atstājis filmas tapšanas process, neuzzinām, vai ir bijušas šaubas, vai ir ievainots režisora ego, vai visi saņēmuši pēc nopelniem, vai kāds kaut ko nožēlo.
Man ir ļoti svarīgi, ka Alise Zariņa un Liene Linde to dara. Viņas savās zemsvītras piezīmēs intervijās un tekstos fiksē šo laiku un tāpat kā ar savām filmām izsaka sociālpolitisku komentāru cerībā, ka problēmas drīz pāries un mēs kļūsim līdzvērtīgāki. Darot to, viņas riskē nostiprināt savas "gaudulīgo feministu" pozīcijas (jo uzdrošinās nebūt mierā ar esošo stāvokli) un saņemt skumjus vai aizskarošus komentārus par to, ka ne tikai viņu vērojumi un spriedumi ir nepareizi, bet arī viņu filmas ir sliktas.
Starp citu, nesen pie "Rimi" piedzīvoju lielisku scēnu, kas varētu būt dialogs kādā Alises Zariņas vai Lienes Lindes filmā.
Vīrietis, veikala vadītāja un apsargs stāv ārpusē pie durvīm.
Sieviete: Tad jūs tagad esat piedzēries.
Vīrietis: Bet tu esi RESNA!
Nāciet iekšā
Virdžīnija Vulfa "Savā istabā" rakstīja, ka sievietei pietrūkst ne tikai savas telpas, bet arī citu sieviešu un vīriešu, kas viņas atbalstot, iedrošinot un bīdot aizvestu uz to istabu, kur pulcējas visi svarīgie cilvēki, kuri lasījuši cits cita darbus un cits citam izteikuši komplimentus un kritiku, palīdzējuši kļūt labākiem, rakstījuši recenzijas un tādā veidā darījuši zināmus jaunos autorus citiem.
Kad pirms desmit gadiem studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, toreiz vēl Audiovizuālās mākslas nodaļā, bija vairāki pasniedzēji, kas joprojām nekautrējās izcelt to, ka sievietēm ļoti labi padodas montāža. Nekas ļauns ar to nebija domāts.
Kad Jāņa Joņeva aprakstītajos slavenajos frančos satikos ar savu kādreizējo pasniedzēju un mēs pārrunājām mūsdienu Latvijas kino aktualitātes, viņu satrauca tas, ka, mākslīgi dodot vairāk iespēju sievietēm veidot filmas, ārkārtīgi strauji kritīsies kvalitāte un mēs pazaudēsim vismaz desmit gadus. Es atbildēju, ka esmu ar mieru ziedot šos desmit gadus un skatīties sliktas filmas, jo kas gan ir desmit gadi pret mūžību ar lieliskām filmām, kas sekos pēc tam. Izrādījās, ka viņam nebija taisnība. Mums jau kādu labu laiku ir diezgan daudz sieviešu, kas taisa lielisku kino. Vajadzētu vairāk, un es ceru, ka Alise Zariņa un Liene Linde paņems savā paspārnē no filmu skolas iznākušās režisores un operatores un padarīs viņu ceļu mazliet vieglāku, aizvedot uz to istabu, filmēšanas laukumu, "Aleponijas" pasēdēšanu. Nu, jūs jau zināt, kur.
[1] Noniecinošs lesbiešu attiecību apzīmējums, izņemot gadījumus, kad to pašnoniecinoši lieto kāds kvīru grupas pārstāvis, kas es esmu, un tāpēc drīkstu.
[2] "Seksuāli apmierinošs notikums" ir rakstnieces Ingas Gailes ieviests termins, kas vairākkārt izskanējis no "Sieviešu stendapa" skatuves un apzīmē seksuāli iepriecinošu un vēlamu pieredzi.
[3] Citāts no Karmenas Marijas Mačado (Carmen Maria Machado) grāmatas "In the Dream House": "The mechanic seems to notice the two of you – that is to say, he notices your unbearable levels of queerness, the proximity of your bodies, the constellation formed by those details and the bumper stickers and, maybe, he just has a sixth sense – but he does not say anything, for which you are grateful."
[4] Šajā situācijā "gay" domāts plašāk nekā latviešu "gejs", kas parasti apzīmē homoseksuālu vīrieti. Angliskais gay bieži lietots kā visus kvīrus iekļaujošs vārds, bet arī tas mainās.
0