Melisa Ferrāri (Melissa Ferrari) ir eksperimentālās dokumentālās animācijas māksliniece, maģiskās laternas izrāžu veidotāja un pasniedzēja. Šobrīd viņa dzīvo Losandželosā (ASV) un ir ieguvusi maģistra grādu eksperimentālajā animācijā Kalifornijas Mākslas institūtā (CalArts). Viņas filmas un maģiskās laternas performances demonstrētas starptautiski – tādās vietās kā Hot Docs, The Exploratorium, UnionDocs, Hauser & Wirth, Ottawa International Animation Festival un Ann Arbor Film Festival. Melisas dokumentālās animācijas darbi rādīti arī pasaulē pazīstamos televīzijas kanālos, tostarp BBC un CNN.
Rīgā Melisa Ferrāri viesojas, lai piedalītos eksperimentālā kino festivālā "Process". Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", kas atsaucas uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Arī Melisa Ferrāri ir pazīstama ar maģiskās laternas uzvedumiem, kuros viņa apvieno pagātnes folkloru ar mūsdienu mītiem. Atklājot perifērās vēstures liecības, Ferrāri tiecas atklāt brīnumus, kas slēpjas šajā nedokumentālās realitātes ēnā. Vai tie visi ir izdomājumi – sniega cilvēki, nāras un raganas? Viņas prakse aptver zinātnes un pseidozinātnes mitoloģizāciju, interesi par pārdabisko, kā arī fantasmagorijas un dokumentālā kino vēsturi.
23. maija vakarā Vagonu zālē (Vagonu ielā 21) Melisa Ferrāri festivāla apmeklētājiem piedāvās performanci "Zem maģiskā ozola" (Beneath the Spectral Oak), aicinot piedzīvot maģiskās laternas fantasmagoriju – 18. gadsimta šausmu teātra formu, kurā ar slēptām laternām projicēja parādības un mītiskas būtnes. Taču Melisa maģiskās laternas jeb šos maģiskos projektorus neslēps. Ikvienam būs iespēja redzēt, kā māksliniece darbojas un iedzīvina seno tradīciju telpā. Savukārt 24. maijā Ferrāri gaidīs interesentus "Baltic Analog Lab" telpās uz radošo darbnīcu, kurā parādīs, kā sevis izvēlētu mītisko tēlu iedzīvināt fantasmagorijas izrādē.
Ar Melisu Ferrāri sarunājas Lāsma Goba.
Savā mākslinieciskajā praksē tu izmanto maģisko laternu – 19. gadsimta projekcijas ierīci, ko iluzionisti izmantoja fantasmagorijas uzvedumos. Pastāsti, lūdzu, nedaudz vairāk par šo ierīci – kā tieši to savulaik izmantoja iluzionisti? Ar kādu nolūku?
Sāksim ar to, ka maģiskā laterna būtībā ir slaidrāžu projektors, kas tika izgudrots jau 17. gadsimtā. Kopš pašiem pirmsākumiem tā tika saistīta ar garu izsaukšanu un bieži vien dēvēta par "baiļu laternu". Šī projektora vēsture ir cieši savijusies ar sarežģītiem zinātniskiem un reliģiskiem kontekstiem. Pirmie laternisti savas ierīces nesa mugursomās un ceļoja no mājas uz māju, piedāvājot laternas izrādes šķūņos vai dzīvojamās istabās. Taču visvairāk mani saista fantasmagoriju izrāžu vēsture – tās bija ceļojošas teatrālas šausmu izrādes, kas guva lielu popularitāti 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā, īpaši Rietumeiropā. Protams, bija arī vietas, kur regulāri notika šie šausmu teātri, tad arī maģisko laternu aprīkojums bija iespaidīgāks – projektori tika uzstellēti uz riteņiem. Iluzionisti, kas rīkoja šīs izrādes, projektorus bieži noslēpa no skatītāju acīm, lai savā ziņā viņus maldinātu, paturot noslēpumā, kāda tehnoloģija tiek izmantota. Projekcijās allaž tika rādīti mītiski vai šausmu tēli – spoki, raganas, skeleti, citi gotiski tēli, pat miruši politiķi un valdnieki. Šajā laikā izpratne par to, ko var dēvēt par zinātnisku un ko – par pārdabisku, bija ļoti miglaina, tādējādi zinātniskajiem un tehnoloģiskajiem sasniegumiem bieži vien tika piedēvētas pārdabiskas izpausmes.
Maģiskā laterna kā jauna tehnoloģija piedāvāja apmeklētājiem piedzīvot pārdabisko, un nav noslēpums, ka ļoti daudzi tā laika apmeklētāji tik tiešām ticēja, ka šajos seansos iespējams izsaukt garus, spokus un citus mošķus. Tomēr bija arī skeptiķi, kas bija pilnīgi pārliecināti, ka izrādēs tiek pielietota kāda līdz tam mazāk pazīstama tehnoloģija. Bija arī iluzionisti, kuri pirms seansiem saviem apmeklētājiem atklāja, ka gaidāmās projekcijas nav īsti spoki un tēli. Lai nebīstas un tā vietā seansa laikā ļaujas meditācijai par dzīvi un nāvi. Būtībā viņi atzinās, ka tie ir viltus spoki, kurus projicē jauna tehnoloģija. Daži no iluzionistiem bija zinātnieki, un viņi vēlējās saglabāt uzticēšanos, nevis tikt uzskatītiem par spokainiem izklaidētājiem.
Bet, atgriežoties pie maģiskās laternas rašanās stāsta, – būtībā tas bija zinātnes izgudrojums. Sākotnēji ierīce nebija paredzēta izklaidei. Maģisko laternu 17. gadsimtā izgudroja nīderlandiešu fiziķis, matemātiķis, astronoms un izgudrotājs Kristiāns Heigens. Viens no atpazīstamākajiem vēsturiskajiem maģiskās laternas slaidiem ir tieši viņa veidotais – skelets, kas noņem savu galvaskausu. Pavisam ātri maģiskā laterna tika saistīta ar rotaļīgu un pat bērnišķīgu animāciju, kas daudzus uzjautrināja, taču pats izgudrotājs par to jutās apkaunots. Viņš bija tik ļoti apbēdināts, ka paslēpa savu izgudrojumu, jo negribēja, lai tas kļūtu par izsmieklu. Tomēr tēvs viņu pierunāja to parādīt saviem viesiem, jo ierīce tik tiešām bija forša. Visā šajā stāstā man laikam patīk tieši tas, ka cilvēki uzreiz uztvēra, ka maģiskajai laternai ir joku, muļķīgu stāstiņu potenciāls, lai arī tā radīta nopietniem nolūkiem.
Vēl viens ļoti interesants aspekts – daudzās vietās ar likumu bija aizliegts veikt jebkādas darbības, kas saistītas ar spoku izsaukšanu un tamlīdzīgi, tāpēc arī maģisko laternu šovu īstenotājus varēja saukt pie atbildības un pat arestēt, ja tehnoloģija tiktu atstāta noslēpumā. Tas gan biežāk notika ar iluzionistiem, kas izvēlējās savās performancēs "no mirušajiem" atgriezt tos valdniekus un varasvīrus, kurus sabiedrība ne pārāk mīlēja. Piemēram, Francijas karali Luiju XIV. Iespējams, arī šis bija viens no iemesliem atklāt, kas notiek fantasmagoriju priekšnesumos. Taču pat tehnoloģijas atklāšanā manāmas pretrunas – no vienas puses, tika atzīts, ka projekcijas ir neīstas, bet no otras – tik ļoti gribētos, lai cilvēki notic to īstumam! Arī mūsdienās, ja domājam par viltus dokumentālo žanru, tiek atmaskoti stāsti par neizskaidrojamiem fenomeniem, vienlaikus saglabājot kaut kādu cerību, ka atmaskotajā stāstā ir kaut kas mistisks, nenoskaidrots un neizprotams. Šis arī ir ceļš, kā nonācu pie fantasmagorijām. Es pati esmu studējusi animēto dokumentālo kino, strādāju ar eksperimentālo dokumentālo žanru, un mani interesē kriptozooloģija. Tā ir pseidozinātnes joma, kas pēta un meklē dzīvniekus, par kuriem ir vēsturiskas, folkloras vai anekdotiskas liecības, bet kuru eksistence nav zinātniski pierādīta. Tāpēc fantasmagorijas fenomenu – kurā kāds tic, ka redzamā projekcija ir īsta, savukārt citi ir pārliecināti par viltojumu – saskatīju kā ļoti noderīgu un konceptuāli piemērotu manam jau esošajam interešu lokam.
Un kā tu sāki veidot pati savus maģiskās laternas priekšnesumus?
Par fantasmagorijām vairāk uzzināju kādā animācijas konferencē, ko apmeklēju Padujā, Itālijā. Nedēļu vēlāk, jau esot ASV, kādā krāmu tirgū uzgāju maģisko laternu un nodomāju: "Lieliski, varēšu pamēģināt veikt kādus eksperimentus ar animāciju!" Cilvēks, kurš to pārdeva, nemaz nezināja, kas tas ir. Tā bija ļoti lēta, visticamāk, pārdevējs domāja, ka tā ir jocīga lampa. Kad sāku ar to strādāt, sapratu, ka šis nebūs rīks, lai veidotu kino darbus, bet tas mani vedināja domāt par performanču mākslu, ar kuru līdz tam man nebija nekādas pieredzes. Tā man nācās atklāt paplašinātā kino mediju! Iemācījos, kā izveidot savus maģiskās laternas slaidus, ņemot par paraugu vēsturisko tehniku, taču radot pašai savus zīmējumus vai pielāgojot tos mūsdienu tēmām. Tā es nokļuvu "truša alā" un pētīju, ko tik nevaru izdarīt ar maģisko laternu. Manuprāt, tas ir lielisks medijs, kurā strādāt.
Kā tu interpretē maģisko laternu mūsdienu kontekstā?
Kā jau minēju, viena no manām galvenajām interesēm ir kriptozooloģija – mācība par mītiskām vai zinātniski neapstiprinātām radībām. Vienkāršākie piemēri būtu slaidos attēlot ar mītiem apvītas būtnes, piemēram, Lohnesa briesmoni vai sniega cilvēku. Šie tēli bieži sastopami pamatiedzīvotāju folklorā, tādēļ nav uzskatāmi par pilnīgiem mūsdienu izdomājumiem. Tomēr, ņemot vērā ASV plaši izplatīto un pieaugošo pseidozinātnes kustību, arvien biežāk tiek meklēti lietiskie pierādījumi šo radību eksistencei. Šajos centienos tiek izmantota Rietumpasaules pieeja zinātniskajiem procesiem, lai noteiktu, vai konkrētie apgalvojumi ir patiesi vai maldinoši.
Šī tēma mani īpaši aizrauj arī tāpēc, ka mūsdienās ir daudz viltus dokumentālo filmu, kurās šīs radības tiek attēlotas, izmantojot animētu datorgrafiku. Tas savukārt rosina diskusijas par sabiedrības spēju kritiski izvērtēt medijos redzēto un par to, vai šādu filmu izplatīšana – it īpaši, ja tās tiek pasniegtas kā autentiski dokumentāli materiāli, nevis dokumentālais kino – neveicina maldīgu priekšstatu veidošanos, sagrozot izpratni par to, kas ir faktoloģisks pierādījums.
Savās performancēs es labprāt izmantoju šos viltotos attēlus ar mītiskām radībām. Maģiskā laterna un tās vēsture ir pateicīgs rīks, lai spēlētos ar pseidozinātnē balstītām idejām, kā arī ar cilvēku vēlmi ticēt vai, tieši pretēji, izturēties skeptiski. Tā kā maģiskā laterna ir analoga tehnoloģija, tā nespēj radīt tik spēcīgu ticamības efektu kā fotoreālistiski attēli, bet tieši tas padara to interesantu kā radošu mediju manipulācijas izpētei.
Kā tad īsti ir – vai, izmantojot fantasmagorijas, tu atbalsti pseidozinātniskos pieņēmumus vai drīzāk tos atmasko?
Tas ir labs jautājums! Es uzskatu, ka pati vairāk pieturos pie skepticisma, taču mani darbi nav gluži par to, vai redzamais ir patiesība vai mīts. Man patīk, ka priekšnesumi paver iespēju sarunai. Piemēram, kā zinātniski tiek pamatotas absolūti fantastiskas būtnes un to parādīšanās? Kā zinātniski paskaidrot, ka redzētas nāriņas Sandjego līcī? Vai kāds ir spējīgs pierādīt to pastāvēšanu? Un man šķiet interesanti tas, ka pat zinātnieki bieži vien nespēj pateikt patiesību. Savā ziņā tā kļūst par mūsdienu mitoloģiju. Man šķiet, ka tas, ko es meklēju, ir stāsti, kas balstīti dokumentālā pieredzē, bet šajā gadījumā – ļoti plašā izpratnē par to, kas ir reāls notikums. Un maģiskās laternas performances man ļauj pētīt šos notikumus poētiski vizuālā veidā, kas neatgādina neko no konvencionālā dokumentālā kino. Manā gadījumā es neko nemēģinu paskaidrot, detalizēti izklāstīt vai pierādīt faktus. Tā darbojas kā kolāža, kas atklāj sociālo pieredzi un attiecības.
Kā cilvēki uztver šos naratīvus caur paplašināto kino?
Viena lieta, ko es patiešām izbaudu fantasmagorijās, ir tas, ka tajās ir ļoti daudz vietas paša skatītāja interpretācijām. Reizēm visu stāstu var izstāstīt vien ar diviem slaidiem – priekšnesums var būt ļoti īss vai arī lēns un ilgs. Ņemot vērā šo aspektu, man sākotnēji šķita, ka cilvēkiem performances liksies garlaicīgas, jo tajās trūkst ierastā dinamisma. Bet es biju pārsteigta par to, ka cilvēki to uztvēra kā ļoti valdzinošu un hipnotizējošu pieredzi. It kā viss ir redzams – gan šī īpatnējā ierīce, ar kuras palīdzību tiek radītas projekcijas, gan es, kas ar to strādā, taču tāpat netop skaidrs, kā tas darbojas.
Tas, kā cilvēki reaģē uz maģiskās laternas performancēm, ir arī ļoti atkarīgs no viņu zināšanām. Nav noslēpums, ka maģiskās laternas izmantoja dažādās zinātņu disciplīnās, piemēram, medicīnā, lai studentiem vizualizētu līķa preparēšanu. Arī es reizēm izmantoju vēsturiskos slaidus, kas radīti zinātniskiem nolūkiem. Reizēm, it īpaši, kad veidoju tradicionālā stilā ieturētus fantasmagoriju šovus, cilvēki tos joprojām mēdz saistīt ar garu izsaukšanas rituāliem. Esmu pieredzējusi, ka cilvēki tik tiešām izjūt bailes un pat pamet zāli, jo nejūtas komfortabli. Iemesli var būt dažādi – aizspriedumi, reliģiskā piederība, sajūta, ka tas ir īsts seanss, kurā tiek izsaukti gari. Man šķiet, ka tas ir līdzīgi kā ar vīdžas dēli – cilvēki jūtas neērti, kad tas tiek izmantots. Maģiskajai laternai ir līdzīga konotācija, kas var izraisīt cilvēkos bailes, jo tā saistās ar garu izsaukšanas ierīci. Reiz pieredzēju, ka viena sieviete, kas ļoti baidījās no dēmoniem, atteicās jebkādi piedalīties manā priekšnesumā. Man tas liekas fascinējoši, ka šī gadsimtus senā ierīce vēl aizvien var izraisīt tik spēcīgas sajūtas cilvēkos.
Kā tev šķiet, vai tas nozīmē, ka cilvēki vairāk baidās no analogās pieredzes nekā no digitālās? Piemēram, uzliekot VR brilles, cilvēki pilnībā apzinās, ka tā ir simulācija, pat ja tur tiek rādītas šausmas.
Godīgi sakot, es neesmu par to domājusi. Man būtu ļoti interesanti dzirdēt, ko par to saka mākslinieki, kas darbojas digitālajos medijos. Mans minējums būtu tāds, ka cilvēki digitālajā mākslā vairāk baidās no mākslīgā intelekta ietekmes uz viņiem. Jāatzīst, ka sākotnēji, izmantojot fantasmagoriju "oriģinālo recepti" jeb struktūru, man bija svarīgi paslēpt maģisko laternu no skatītāju acīm. Šī pieeja ļauj manipulēt ar projekcijas apjomu, pārvietojot projektoru un radot sajūtu, ka attēls tuvojas vai attālinās no skatītāja. Tomēr, ņemot vērā, ka mūsdienās maģiskā laterna pati par sevi ir noslēpumaina ierīce, tās parādīšana skatītājiem rada līdzīgu efektu kā paslēpšana. Un šis ir arī iemesls, kāpēc vienmēr izmantoju antīkās maģiskās laternas, nevis pati tās būvēju. Citi man bieži vien jautā, kāpēc netaisu pati savas, jo mūsdienās maģisko laternu var izveidot ar vienkāršākiem un vieglākiem materiāliem, kas atvieglotu transportēšanu vai uzstādīšanu. Bet mana pieredze rāda, ka cilvēki dod priekšroku senām lietām ar vēsturi, kas paver lielāku telpu iztēlei.
Cik maģisko laternu ir tavā sortimentā?
Šķiet, ka ar maģiskajām laternām darbojos jau astoņus gadus. Pati pirmā, ko iegādājos, ir maza. Tai ir tikai viena lēca, un tā paredzēta vairāk kā rotaļlieta. Bet jāņem vērā, ka maģiskās laternas vēsture ir ļoti sena un gadsimtu gaitā tās ražotas gan dažādos izmēros, gan ar dažādām funkcijām. Ar laiku sāku iegādāties arī zinātniskās maģiskās laternas, ko profesori izmantoja zinātniskām demonstrācijām lekciju laikā. Tām ir vismaz divas lēcas. Šobrīd manā īpašumā ir kādas 12 funkcionējošas maģiskās laternas. Manas ierīces lielākoties radītas 19. gadsimta 60.–80. gados. Taču oriģinālās fantasmagoriju maģiskās laternas tirgū īsti nav pieejamas. Fantasmagoriju laternas oriģināli tika uzstādītas uz riteņiem, tās bija augstas, ļoti lielas un smagas ierīces. ASV ir viens vīrietis, kas rekonstruējis fantasmagoriju oriģinālo maģisko laternu – tā ir lieliska, taču ar tādu būtu ļoti grūti ceļot.
Un kur tu tās iegādājies?
Lielākoties izsolēs Lielbritānijā. Tur ir ļoti dzīva maģisko laternu scēna, turklāt tā bija valsts, kurā tika saražots vairums produktu. Lielbritānijā ir veselas divas lielas maģisko laternu entuziastu grupas, kuras ir ļoti atsaucīgas un draudzīgas.
Festivālā "Process" uzstāsies ar darbu "Zem maģiskā ozola" (Beneath the Spectral Oak) – ar ko šis priekšnesums atšķiras no taviem iepriekšējiem darbiem un ko skatītāji var sagaidīt?
Citi mani darbi vairāk saistīti ar eksperimentālo dokumentālo kino, kas nozīmē, ka tur ir daudz konkrētāks stāstījums. Bet šī performance ir kā turpinājums tradicionālajiem fantasmagoriju priekšnesumiem. Tajā izmantoju sērijas ar vinjetēm, kuras tika rādītas arī vēsturiskajos fantasmagoriju šovos, piemēram, raganu vai garu ainas, taču vienlaikus rādu attēlus, kas aktuāli mūsdienu kontekstā. Piemēram, viens no slaidiem ir raudoša statuete, par kuras asaru īstumu ir pārliecināts pat viens no ASV Augstākās tiesas tiesnešiem. Viņš zvēr, ka tā ir patiesība, un uzlūko to kā patiesu brīnumu. Es mēģinu parādīt šo seno un ilgo ceļu cilvēku spējā noticēt pārdabiskajam – tam, ko ikdienā neredzam un bieži nepiedzīvojam. Būs arī manis pašas radītie slaidi, kuri tapuši saistībā ar nesenajiem ugunsgrēkiem Losandželosā, Kalifornijā. Tas būs poētisks un ambients priekšnesums. Citos maģiskās laternas uzvedumos es lielākoties izmantoju tikai sevis radītos slaidus, taču šajā apvienoju gan vēsturiskos, gan pašradītos. Man ir svarīgi izmantot arī vēsturiskos slaidus, jo visbiežāk tie ir atrodami muzejos un skatītāji tos nepiedzīvo projicētus. Tajā pašā laikā man nepatīk domāt par maģisko laternu performancēm kā tādām, ko "atgriežam", šis medijs nekad nav pārstājis būt un attīstīties.
Skatītājiem jābūt gataviem, ka būs "jāsamazina ātrums". Performance attīstās lēni, maģisko laternu priekšnesuma dinamismu nevar salīdzināt ar mūsdienu medijiem, ko ikdienā patērējam. Es ļoti ceru, ka skatītāji būs atvērti šai pieredzei un vēlēsies arī iedziļināties maģiskās laternas vēsturē. Šo performanci veidoju gadiem, tā ir kā nekad nepabeigts projekts, kas allaž turpina attīstīties. Mana personīgā fantasmagorija. Taču šo nosaukumu – "Zem maģiskā ozola" – izmantoju tikai kopš pagājušā gada. Nosaukumā ir "ozols", jo domāju par savu bērnības māju Virdžīnijas štatā, attālā lauku apvidū, kur vēl šobrīd dzīvo mani vecāki. Pie tās aug ozols un… Es biju domājusi par vietām, par kurām bieži vien tiek runāts kā par enerģētiski spēcīgām vai kur atrodas mītiskas un fantastiskas pasaules. Ļoti bieži par tādām tiek uzskatītas vietas zem koku lapotnēm vai pie stumbra, tās ir vietas ar lielu maģisko potenciālu. Piemēram, tās var būt mājvietas tādām mītiskām būtnēm kā laumiņas vai fejas. Un es atcerējos par šo veco ozolu, kas atrodas pie manām vecāku mājām, un izdomāju, ka uzzīmēšu to un iekļaušu vienā no slaidiem. Esmu arī lasījusi rakstus par to, cik liela vieta fantasmagorijās ir dabas ainām – bieži tiek domāts tikai par spokiem un skeletiem, bet ir taču arī slaidi ar vienmuļām ainavām un upēm, skaņu celiņos izmantoti pērkona dārdi un tamlīdzīgi. Dabas izpausmēs izpaužas maģiskais – dabiskais un maģiskais ir savstarpēji sasaistīti.
Kā tu veido maģiskās laternas slaidus?
Es izmantoju koka lāzergriezumu, lai izveidotu slaidu. Reizēm pat rekonstruēju dekorācijas, kas manāmas antīkajos slaidos. Tas tiek papildināts ar manis pašas radītu zīmējumu – izmantoju vai nu guaša krāsas vai pasteli, kas savukārt tiek izprintēts uz lielformāta filmas. Tādējādi, lai arī šie slaidi atgādina vēsturiskos, tie patiesībā ir veidoti ar lāzergriešanas tehnoloģiju. Man nepatīk radīt jaunas vai citādas slaidu formas, lai gan tas ir iespējams.
Vai, tavuprāt, kino joprojām var uzskatīt par maģisku mediju?
Simtprocentīgi. Ikdienā darbojos ar animāciju, kas arī ir kustīgā attēla prakse. Es regulāri domāju par kustīgā attēla vēsturi un par to, kā maģiskais tika uztverts. Samērā nesen uzzināju, ka vārdu magick angļu valodā izmanto, lai apzīmētu rituālās prakses, savukārt ar vārdu magic tiek raksturotas skatuves burvju mākslas. Un pēdējā laikā es domāju…, ka maģiskajai laternai piemīt abi maģijas veidi.
No 21. līdz 25. maijam Rīgā jau sesto reizi norisināsies eksperimentālā kino festivāls "Process", piedāvājot skatītājiem gan eksperimentālā un paplašinātā kino klasikas darbus, gan jaunas vēsmas no visas pasaules. Šīgada festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla mākslas formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām.
0