Toms Monktons ir starptautiski atzīts fiziskā teātra un cirka mākslinieks ar meistarīgu ķermeņa valodu un izcilu humora izjūtu. Viņš dzimis Jaunzēlandē, pēc tam studējis prestižajā Starptautiskajā Žaka Lekoka teātra skolā Parīzē. Monktona solo izrādes guvušas augstu publikas novērtējumu un balvas, kritiķi slavē viņa spēju bez vārdiem un ar minimāliem līdzekļiem radīt vizuāli izteiksmīgu un emocionāli piesātinātu teātri. Arī Latvijas skatītājiem viņa darbi ir labi zināmi, pateicoties viesizrādēm Rīgas cirkā un festivālā "Re Rīga!". 11., 12., 13. jūnijā Rīgā un 8. jūnijā Rēzeknē būs iespēja redzēt Monktona jaunāko darbu – fiziskās komēdijas soloizrādi "Endling".
Ar Tomu Monktonu sarunājas Una Rozenbauma.
Cirks ir miris, lai dzīvo cirks. Kas, tavuprāt, ir laikmetīgais cirks?
Nezinu, vai spēšu ieviest skaidrību šajā sarežģītajā jautājumā, jo es pārāk nedomāju par to, kas ir tas, ko es daru. Tāpat, ja tu esi cilvēks, tu tikai dažreiz iedomājies, ko nozīmē būt cilvēkam. Tu vienkārši esi cilvēks. Viss, ko rada laikmetīgā cirka mākslinieks, ir laikmetīgā cirka māksla. Es domāju, ka tas ir tik plaši. Jebkura laikmetīga joma ir diezgan grūti definējama, jo tā rodas kustībā. Tā ir darāma, nevis domājama joma. Es domāju ar ķermeni.
Taisnība, arī kino un teātrī jaunos virzienus pārsvarā pamana un noformulē nevis mākslinieki, bet kritiķi. Kādi, tavuprāt, ir laikmetīgā cirka baušļi jeb principi? Kāda ir atšķirība starp veco un jauno?
Cirkā, protams, pastāv cikli, un tos ir interesanti vērot, piemēram, kaut kad ap 2010. gadu bija milzīgs žonglēšanas vilnis. Interesanti, ka lietas, ko aizsāk laikmetīgā joma, pēc tam pārņem popkultūra. Tad laikmetīgie mākslinieki piepeši viļas, viņiem uzbrūk eksistenciālas pārdomas: "Kas ir tas, ko es daru? Vai es to varu darīt citādi?" Atbildes uz šiem jautājumiem tad arī kļūst par jauno laikmetīgo jomu cirkā. Tas ir brīdis, kad mēs novirzāmies no standarta un sākam eksperimentēt. Pārsteidzoši, bet, piemēram, žonglēšanas augstākais punkts bija tad, kad žonglieri pārstāja žonglēt. Tas pats notika ar laikmetīgo deju – dejotāji vairs nedejoja, jo dejošana bija sasniegusi tik eksperimentālu līmeni, ka mākslinieki vairs nenodarbojās ar savu mākslu. Nu, viņi nodarbojās, bet izpausme bija pilnīgs šīs prasmes trūkums. Un pēc tam dejotāji atkal atgriezās pie eksperimentiem ar prasmi. Ir tiešām interesanti vērot, kā koncepts nonāk līdz punktam, kur TAS vairs nav TAS.
Žonglēšana bez žonglēšanas, deja bez dejošanas – izklausās pēc brīnišķīga absurda vai daoisma. Kāpēc un kā tu izvēlējies cirku kā savu mākslinieciskās izteiksmes veidu?
Tas notika diezgan agri. Izrādījās, ka cirks maģiski apvieno visu, kas mani interesēja jaunībā. Man patika būt labā formā. Man patika spēt kontrolēt savu ķermeni. Man patika sports, bet līdz galam tas mani neiedvesmoja. Ļoti patika komēdija, likt cilvēkiem smieties. Ā, un skeitojot es iepazinu vēl vienu lietu – procesu. Mani darīja laimīgu tieši process: trenēties, trenēties, trenēties, līdz es varēju kaut ko izdarīt, tas mani fascinē vēl aizvien. Sapratu, ka varu kustēties tā, ka cilvēkiem mans priekšnesums šķiet ekscentrisks un neparasts. Sāku praktizēt visādus dīvainus dejas veidus, iedvesmojoties no liquid dancing [1]. Pievienoju tam savu interpretāciju un izmantoju komēdiju kā instrumentu, caur kuru tulkot šo kustību.
Labi, ka tu neizvēlējies sportu, jo sportā nav īpaši daudz joku, vai ne?
Sportā ir daudz humora, bet tas nav apzināts. Viņi nemēģina būt smieklīgi, bet, protams, tas ir smieklīgi.
Tu ieliec humoru katrā kustībā. Kā tu to pārbaudi? Cirks nav teātris, tev ir jāparāda cilvēkiem tas, ko viņi paši nevar izdarīt, jāizklaidē viņi. Kā tu zini, vai būs smieklīgi?
Ir vienkārši jātaisa izrādes, un jāaicina skatītāji jau ļoti agrīnā izrādes tapšanas stadijā. Mēģinājumu telpā es pārbaudu lietas, un, ja tās liek man iespurgties, ielieku izrādē. Ja publikai patīk, es tās atstāju. Ja viņiem nepatīk, ja kaut kas nedarbojas tā, kā esmu iedomājies, metu to ārā. Katra izrāde attīstās un mainās, arī to spēlējot, jo man ir vairāk informācijas.
Tu Latvijā esi uzstājies vairākas reizes. Ko tu domā par Latvijas publiku?
Es mīlu Latvijas publiku. Tā kā esmu diezgan daudz laika pavadījis Somijā, esmu pieradis pie pat vēl atturīgākas publikas. Latvijas publika nav tik atturīga kā Somijas publika, bet joprojām diezgan vēsa. Vienlaikus tā ir ļoti pacietīga un ārkārtīgi mīl domāt. Tas ir tik interesanti, jo nebiju radis pie šādas publikas. Jaunzēlandes publika nāk uz izklaidi. Latvijas publika arī vēlas tikt izklaidēta, bet vienlaikus tā ir ļoti ieinteresēta atklāt visus izrādes slāņus un ieraudzīt to, kas ir zem virskārtas. Tā ir brīnišķīga kombinācija.
Es dzirdēju par tevi leģendu – vai taisnība, ka reiz dzīvoji kokā?
Es neteiktu, ka dzīvoju kokā, bet, kad pirmo reizi ierados Parīzē, lai mācītos Lekoka skolā, nebiju sapratis, ka man jāmeklē dzīvesvieta. Es vienkārši ierados, un man nebija, kur nakšņot. Klaiņoju apkārt un parkā atradu skaistu koku. Koks auga pāri mazai ēkai, uz kuras jumta es varēju nolikt savu mugursomu un gulēt. Kad no rīta nokāpu lejā, izrādījās, ka tā ir svētdiena un koka pakājē norit tirgus. Cilvēki bija diezgan pārsteigti. Pēc tam es pavadīju vairākas naktis krūmos Elizejas laukos. Es biju bezpajumtnieks, bet elegants bezpajumtnieks.
Vēl esmu dzirdējusi, ka tu gribēji kļūt par reindžeru Jaunzēlandē.
Pirms pāris gadiem pieņēmu lēmumu, ka vēlos mēģināt atgriezties Jaunzēlandē. Sacīts, darīts. Tomēr ātri sapratu, ka būt māksliniekam Jaunzēlandē ir drusku nomācoši.
Kāpēc tā?
Ja izgrieztu jebkuru Eiropas valsti, izņemot Franciju, un noliktu to okeāna vidū, pasaules malā, rezultāts būtu ļoti līdzīgs. Māksla Jaunzēlandē ir līmenī, tomēr tā ir maza un izolēta. Kā mākslinieks tu esi sagūstīts un vari uzstāties tikai tur. Ir ļoti grūti veidot karjeru vai kaut ko tamlīdzīgu. Savukārt daba ir apbrīnojama. Jaunzēlandes daba ir skaistākā pasaulē. Tāpēc es izlēmu mācīties par reindžeru (maoru valodā – kaitiaki whenua) un meklēju iespējas strādāt dabas aizsardzībā. Bet tad dzīve pagriezās citā virzienā un esmu pavisam citur.
Tagad tu esi Islandē, nevis Jaunzēlandē. Bet tā joprojām ir sala, tā ka tu vēl aizvien seko kādam jocīgam iekšējam kursam.
Man jābūt ūdens ieskautam.
Jā, lai netiek klāt zombiji un tamlīdzīgi.
Tieši tā.
Nesen sāku strādāt cirkā un sapratu, ka cilvēki šeit ir pilnīgi atšķirīgi nekā pārējās radošajās jomās. Vai tu arī esi to novērojis?
Te man vajag atskaites punktu. Mans darbs ir tikpat ļoti teātris, kā cirks. Tie ir divi ceļi, kurus es varu salīdzināt. Es uzskatu, ka cirka cilvēku normalitāte ir tāda, ka visi piedalās visos procesos. Mēs esam gan tehniķi, gan rigotāji [2], gan mākslinieki. Cirks ir ļoti praktisks. Tavas prasmes ir skaidri redzamas, visi var redzēt tavu līmeni. Tu nevari noslēpt acīmredzamo. Aktieriem arī ir prasmju līmenis, bet tas ir daudz neskaidrāks. Tas bieži vien ir saistīts ar to, kā tu izskaties, kā tu skani, kāda ir tava personība – īpašības, kas ir plašāk interpretējamas. Un es domāju, ka tas pamazām maina to, kādi mēs kļūstam kā cilvēki. Cirkā tu esi tu pats, tu izcelies, jo neko nevar noslēpt.
Šobrīd laikmetīgais cirks ir daudz labākā situācijā nekā jebkad agrāk. Pirms pieciem sešiem gadiem visi veidoja teatrālu cirku, bet ar stāstu, ko bija ļoti grūti saprast, jo tika izmantoti teātra dramaturģijas principi, cirka numurus centās iepīt naratīvā, kas nelīmējās kopā. Tikai mēģinot un pielāgojot mēs nonācām līdz veselīgai abstrakcijai. Nevis sakot: "Te ir stāsts," bet sakot: "Te ir sajūta," – un cirka numurs vai disciplīna seko šai sajūtai. Šobrīd laikmetīgais cirks ir ļoti audzis, mums ir radošie prāti un ķermeņi, kas ir tikuši galā ar šo dilemmu un ir spējīgi radīt abstraktu un vienlaicīgi saprotamu naratīvu.
Mans nākamais jautājums ir par izrādi "Endling". Tās sākumā tu apgalvo, ka skatītāji redzēs kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu. Tomēr izrāde ir silta, sirsnīga, smieklīga un saprotama. Un absurda šī vārda vislabākajā nozīmē.
Mana ideja bija sākt ar kaut ko bezjēdzīgu un darīt to tik ilgi, līdz tam parādās jēga pašam par sevi. Tas ir kā atkārtot kādu vārdu tik ilgi, līdz sāc to apšaubīt. Tā ir ļoti eksistenciāla izrāde, jo uzdod jautājumu – ko mēs vispār darām? Atbilde ir – rodam prieku un baudu tajā, ko darām, jo, iespējams, mēs paši nezinām, ko mēs darām. Tātad labāk, lai tas ir prieks.
Tu teici, ka pielāgo savu darbu auditorijai – tu sajūti, ko viņi vēlas?
Jā, noteikti. Man patīk uzstāties publikai un censties to sadzirdēt. Tas ir tas, ko es daru. Tā ir mana profesija un loma. Es ieklausos publikā.
Es gribētu, lai visi cilvēki būtu tik smieklīgi klausītāji! Pasaule būtu pavisam citāda!
Ir vēl daži cilvēki, kas tādi ir.
Tu pievienosies "Cirque du Soleil". Kādi izaicinājumi ir solo darbā, salīdzinot ar darbu ansamblī?
Uzstājoties solo, ir jāspēj noturēt noteiktu enerģijas vai uzmanības līmeni vienam. Tas ir ārkārtīgi nogurdinoši. Tas, protams, ir atkarīgs arī no personības tipa. Dažiem cilvēkiem ir ļoti grūti strādāt vienatnē, bet viņi tāpat spēj radīt neticamas soloizrādes. Man ļoti patīk strādāt vienam. Nav cita cilvēka, kurā spoguļoties, cita atskaites punkta. No otras puses – ja tev ir ideja, nav neviena, ar ko to apspriest. Tas gan ir arī ārkārtīgi efektīvi, jo nav neviena, kas tev oponētu.
Vai tev ir kāds ieteikums esošajiem un topošajiem cirka vai skatuves mākslas pārstāvjiem?
Kļūdīties ir būtiski. Īpaši, ja tu kļūdas arī analizē. Bet neanalizē to, kā citi tevi vērtē.
Bailes ir radošuma pretstats. Ja tu baidies, tu nevari būt radošs. Atbrīvojies no jebkā, kas tevī rada bailes. Bieži vien tās ir bailes no vērtējuma. Es runāju konkrēti par sociālajiem tīkliem. Nedomāju, ka satura ievietošana internetā tiešām trenē dzīvā priekšnesuma muskuli. Tas ir vieglāk, bet arī rada daudz satraukuma un piesaista daudz vērtējumu, gan labu, gan sliktu. Tāpēc dzīvie priekšnesumi, lai arī cik mazi, ir paši vērtīgākie.
[1] Dejas veids, kas radās nenosakāmā vietā un laikā starp 1970. un 1990. gadu.
0