Par valsts vai pilsētas zīmolu esam ieraduši runāt tūrisma kampaņu kontekstā, tomēr tam, kā par mums domā citi, ir daudz plašāka ietekme – tas nosaka arī to, kā par sevi domājam paši un kādas ir mūsu iespējas sadarboties ar partneriem aiz robežām. Kad izbeidzas joki par garākajām sievietēm pasaulē un jūgendstila ēku fotogrāfijas, atliek vaicāt – kā skaidri un interesanti dalīties godīgā stāstā par sevi? Atbildi uz šo jautājumu meklējām, aicinot uz publisku diskusiju Liepājā, kurā pietuvinājumā runājām par Liepājas Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu.
Diskusijā piedalījās projekta "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne, mārketinga konsultants Edgars Pētersons un režisore, raidierakstu veidotāja un RSU lektore Marta Herca. Sarunu moderēja mediju eksperte Rita Ruduša, savukārt to ievadīja visu trīs dalībnieku priekšlasījumi: Zita Lazdāne stāstīja par projekta "Liepāja 2027" pieredzi pilsētas zīmola izveidē, Edgars Pētersons meklēja Latvijas zīmola adresātu un izvērtēja vēsturisko tendenci valsts zīmolu pakārtot atzinībai no ārpuses, savukārt Marta Herca dalījās ar ieteikumiem, kā savu pieredzi pārvērst interesantā stāstā.
Šis priekšlasījumu un diskusijas cikls ir daļa no interneta žurnāla "Satori" veidotā projekta "Zīmols "Latvija"". Ar visu projekta saturu var iepazīties šeit.
Rita Ruduša: Projekta "Zīmols "Latvija"" un konkrēti šodienas pasākuma ideja ir piedāvāt taustāmas idejas tam, kā mēs savu stāstu par Latviju varētu kopīgi veidot tādu, lai paši tam noticētu un tas izklausītos pārliecinoši un patiesi. Sāksim ar patiesumu, jo jūs katrs savā uzrunā tā vai citādi pieskārāties tam, ka ir svarīgi atrast savu balsi, noticēt sev un vēstīt godīgu un autentisku stāstu. Paskatoties uz to, kā Latvija par sevi runājusi līdz šim, atgādināšu vismaz dažus saukļus: "Zeme, kas dzied", "Misija Latvija", "Magnētiskā Latvija", "Best enjoyed slowly". Saukļi ir mainījušies kā gadalaiki, un, kā redzat, jau tagad tos ir grūti atsaukt atmiņā. Vai problēma nav tā, ka mēs paši tiem neesam noticējuši?
Edgars Pētersons: Savā runā jau uzsvēru, ka būtiskākā ir ticība sev. Atsaucoties arī uz Zitas tēzi par maratonu, manuprāt, mēs esam mēģinājuši skriet 30 kilometru, nemēģinot noskriet pirmos 10. Tie pirmie 10 nozīmē, ka tu definē, kāda ir tava nacionālā identitāte modernā kontekstā, kā tu to izmanto un izsaki. Tad tu attiecīgi mēģini to konsekventi iznest, vienalga, vai tas ir caur "Eirovīziju", tūrisma kampaņām vai iekšējām investīciju atbalsta programmām. Man šķiet, ka šīs diskusijas nav bijis. Vēl viena tēze ir stāsts par godīgumu un spēju pateikt. Man liekas, ka daudziem latviešiem, īpaši ar postpadomju mentalitāti, liekas: "Jā, mēs tādi esam, bet mēs par to nerunājam" vai "par to parunāsim mājās". Tad ir jautājums par to, kā tu ar šīm tēmām un traumām tiec galā. Liepāja ir interesants piemērs, jo šeit ir milzīgais Karostas rajons, Karostas cietums un "Liepājas metalurga" drupas. Karostas cietums ir fenomenāls tūrisma objekts un stāsts par traumas pārvēršanu iespējā. Vai "Metalurga" teritorijas pārveidošana, kuras plānošanā, kā saprotu, tika iesaistīti iedzīvotāji. Man šķiet, ka svarīgi runāt arī par neērto. Varbūt tas, kas mums šķiet neērts, patiesībā ir kaut kas ļoti interesants vai pozitīva pieredze, no kuras citi var mācīties. Tas, ko mēs uztveram kā pašsaprotamu, klišejisku un tādu, par ko nav vērts runāt, patiesībā [var būt vērtīgs]. Piemēram, kad strādājām ar Liepāju, visādi mēģinājām izdomāt inovatīvu veidu, kā piesaistīt tūristus, un tad sapratām – pludmale?
Rita: Varbūt citi vēlas papildināt?
Zita Lazdāne: Nevienam jau nav ļoti skaidras receptes. Ja kāds atnāk un apgalvo, ka viņam ir skaidra recepte, kā to izdarīt ātri un nesāpīgi, – neticiet šim cilvēkam. Tas nav ne ātri, ne nesāpīgi. Tas tiešām ir maratons. Ir jāvienojas par kopīgu mērķi, jo šobrīd ir ļoti daudz dažādu mazo sprintu. "Straume" uzvar – skrienam tajā virzienā, hokeja komanda uzvar – tomēr skrienam citā virzienā, bet mēs esam saprātīgas būtnes. Mārketologi ir izpētījuši, kas ir nepieciešamās komponentes, kuras vienkārši ir jāizpilda. Pirmkārt, visi mērķtiecīgi vienojamies, ka tiešām ejam un izveidojam tādu zīmolu, ar kuru paši gribam lepoties un par kuru paši gribam stāstīt. Otrkārt, tam ir jābūt interesantam arī investoriem, ārvalstu tūristiem. Izvirzām mērķi, sagrupējam, izveidojam stratēģiju, taktiku un konkrētus mērķus, ko gribam izdarīt. Tad ļaujam cilvēkiem arī darīt. Šobrīd ir tā: līdzko mazākais asniņš izaug, to nocērt. Sabiedrībai tiek dota tik liela balss, ka daudzas labas lietas netiek izdarītas, jo cilvēki nobīstas. Ir tāda agresija, ka viss, kas tiek piedāvāts, ir slikts. Tas arī nav pareizi. Varbūt tas ir latviešu pozitīvais, bet reizēm arī negatīvais raksturlielums – visi vienmēr zina, kā vajag labāk. Ļaujam tai idejai dzimt.
Rita: Varbūt mēs šo nepārspējamo spēju norakt varam pārvērst efektā?
Zita: Absolūti! Tas jau nav nejaušs novērojums. Tas ir gadiem ilgs novērojums. Vienkārši atzīstam, ka mums ir savi plusi un mīnusi, un saliekam tos kopā, lai izveidotu patiesu tēlu. Mums vajag atzīt, nevis baidīties būt patiesiem. Lai būtu patiesi, ir jābūt ļoti drosmīgiem. Jūs jau minējāt, ka tas nenāk ne ātri, ne viegli. Tam tiešām vajadzīga drosme.
Rita: Pie drosmes vēl atgriezīsimies, bet es gribēju, lai Marta komentē Edgara teikto, ka esam 30. kilometrā, bet pirmos 10 vēl neesam nogājuši. Cik svarīgs ir klusās sagatavošanās periods arī šādos lielos stāstos par sevi, kāds ir nācijas zīmolvedības stāsts? Tu pieminēji, ka vajag mazliet laika atstarpi [starp notikumu un stāstu]. Vai to var pārnest arī uz to stāstu, par kuru mēs runājam tagad?
Marta Herca: Droši vien, ka var pārnest. Sagatavošanās ir ārkārtīgi būtiska, bet svarīgi arī nepārgatavoties. Piemērs. Es esmu arī dokumentālo filmu veidotāja. Es izveidoju filmu par Marģeru Vestermani, kurš ir izdzīvojis holokaustu un filmā dalījās ar savu personīgo pieredzi un traģēdiju. Runājot par lietām, par kurām negribam runāt, holokausta tēma ir aktuāla arī Liepājā un Kuldīgā, par ko es uzzināju tikai, kad sāku studēt universitātē. Laimīgi gāju uz Kuldīgas kinoteātri skatīties filmas un tikai pēc tam uzzināju, ka tā ir bijusi sinagoga. Šķiet, ka gatavoties vajag, domāt vajag, runāt vajag, bet ir jānonāk pie tā, ka mēs spējam runāt par neērtām tēmām ne tikai savās virtuvēs, bet arī publiski un lielākās kopienās.
Edgars: Stāsti, secinājumi un domas par to, kas ir Latvijas tēls, mums visiem jau kaut kur galvā ir, bet ir nepieciešama platforma un strukturēts process, kurā šos stāstus uzklausīt un apkopot. Ir jābūt mehānismam vai atbildīgajiem, kas no tā visa izvelk esenci, par to pastāsta un ievieš tālāk dzīvē. Kā es jokojoties mēdzu teikt, konsultanta uzdevums bieži vien ir saaicināt cilvēkus ap galdu, viņus uzklausīt un tad atnest atpakaļ to pašu, ko viņi ir pateikuši, bet strukturētā veidā. Te arī ir šis klusēšanas periods, šī nobīde no tā, kad stāsts kļūst publisks, līdz tam, kad šī pieredze ir izdzīvota, savākta, apkopota, apstrādāta un padarīta pieejama citiem.
Rita: Varbūt Zita var mazliet sīkāk pastāstīt par to, kam jūs jau pieskārāties prezentācijā – kā izveidot struktūru, kurā savāktie stāsti tiek pārvērsti zīmolā?
Zita: Es vēl domāju par citu jautājumu – kāpēc mums Liepājā izdevās, bet citiem varbūt neizdodas tik labi? Gan pilsētā, gan valstī mums bija liels politiskais atbalsts un izpratne, ka to vajag, ka tas ir ļoti svarīgi. Ja es būtu viena pati, es to vienkārši nevarētu izdarīt. Ar politisko atbalstu domāju uzticēšanos un ļaušanu darīt. Kāpēc bija šī atļauja? Jo varēja redzēt rezultātu. Mēs regulāri pa posmiem atskaitījāmies ne tikai sabiedrībai, bet arī darba un naudas devējiem. Mēs varējām uzrādīt precīzus soļus un izstāstīt, kas ir izdarīts un kāpēc mēs to darām. Tas bija ļoti skaidrs process. Mums bija pieci posmi ar konkrētiem termiņiem un atbildīgajiem.
Rita: Jā, ar atbildību mums ir problēmas. Mums patīk dokumentos, kas paģērē rīcību, ierakstīt teikumus bez darītāja. Tāpēc nav neviena atbildīgā. Es gribētu parunāt par ambīcijām, kuras jūs pieminējāt dažādos kontekstos. Atstāstīšu vienu stāstiņu no podkāstu sērijas "Zīmols "Latvija"". Antropologs Jānis Nīgals, kurš strādāja pie misijas "Jūra 2030", kas ir tagad jau pilnīgi aizmirsts un veiksmīgi norakts projekts, minēja piemēru, ka [Džons] Kenedijs savas prezidentūras sākumā pateica: "10 gadu laikā mēs aizlidosim uz Mēnesi." NASA strādāja individuāli cilvēki, sākot ar inženieriem un beidzot ar apkopējiem, bet viņi visi strādāja misijai. Vai Igaunija, kas, mēģinot atbrīvoties no negatīvajām valsts tēla konotācijām ar prāmja "Estonia" katastrofu un domājot par valsts pozitīvo vēstījumu, jau 1998. gadā izlēma virzīties uz digitalizāciju. 1998. gadā par digitalizāciju praktiski neviens nerunāja, bet viņi tajā saskatīja iespēju. Mēs redzam, kāds ir rezultāts, tostarp arī nāciju zīmolvedības reitingos, kur Igaunija ir ļoti augstās vietās. Tātad ir nepieciešamas ambīcijas vai misija, kurai noticēt un no kuras, kā Edgars teica, pašiem ir bail. Kas mums traucē tādu atrast, Edgar?
Edgars: Izvirzot lielu mērķi, ir jābūt balansam starp sapņiem un nosacīti izmērāmu konkrētību. Piemēram, 10 gadu laikā mēs nosūtīsim cilvēku uz Mēnesi. Tas ir ļoti saprotami un uztverami – noliec to mērogu un ambīcijas un tad tam apakšā vari pavilkt ļoti plašu tēmu loku. Piemērs ar to pašu misiju "Jūra 2030". Kad šī ideja sāka dzimt, Jānis ļoti uzmanīgi ar mani sazinājās un lūdza padomu. Man likās: "Beidzot! Lūk, ir ideja – misija mēģināt Baltijas jūru, kas ir viena no piesārņotākajām, padarīt tīru." Un tas jau nav tikai par jūras piesārņotību. Tālāk ir stāsts par to, ka mēs akcentējam ideju – daļēji patiesu, daļēji nepatiesu – par Latviju kā zaļāko valsti. Mums ir ļoti daudz veiksmīgu ilgtspējīgo un bioloģisko ražotāju, kas varbūt pat nav saistīti ar Baltijas jūru. Tomēr viņi var būt daļa no šī stāsta. Atbildot uz sākotnējo jautājumu, man liekas, ka traucē tas, ka mēs pārāk daudz zīmējam sapņus, nespējot tos sasaistīt ar praktiskumu un nozarēm, kurās esam spēcīgi.
Zita: Ir ļoti foršas lietas, ar ko mēs Latvijā esam spēcīgi. Mums nav problēmu noteikt mērķi. Lielākā problēma, ar ko esmu saskārusies, ir ceļš un taktika, kā līdz tam mērķim tikt. Sekojot līdzi zīmola jautājumam, esmu novērojusi, ka trūkst ilglaicīguma. Līdzko nomainās politiķi vai vadošie darbinieki, tēma pazūd. Tāpēc arī ir ļoti svarīgi ap sevi pulcēt cilvēkus, lai tu neesi viens pats karotājs. Vajag tādu komandu, kas ne tikai vārdos, bet arī darbos var palīdzēt iznest šo stāstu tālāk, lai nesanāk tā, ka, līdzko viens izkrīt, tā tēma beidzas un mēs atkal sākam meklēt kaut ko pilnīgi jaunu un citā virzienā. Piemēram, pirms tiem septiņiem gadiem Liepājai kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu – tā bija mūsu NASA, tas nebija vienkārši. Tagad tas liekas pašsaprotami, bet toreiz tā nebija. Līdzīgi ir arī ar "Liepājas metalurgu". Tikko Latvijas Televīzijā bija beigušies sižeti par to, ka cilvēki raudādami stāv, viss beidzies, Liepājā nekad vairs nebūs kā agrāk, darba nav. Bet bija ambīcijas. Un tas nebija viens cilvēks, bet cilvēku grupa, kas noticēja, ka mums ir tas pasaules vēriens, ka mēs ejam zaļajā ražošanā, ka mums ir iespējas. Tas vairs nebija tikai stāsts par Liepājas zīmolu. Tas nekad nav tikai par tukšiem saukļiem. Apakšā vienmēr ir konkrēta taktika un konkrēts periods.
Rita: Vai Liepāja kā klimata neitrāla pilsēta arī ierakstās šajā kontekstā?
Zita: Tai skaitā. Vēl pirms septiņiem gadiem Liepājas tēlu salīdzināja tikai ar Ventspili, tie bija mūsu lielākie konkurenti. Mēs ar liepājniekiem runājām, ka šobrīd tā vairs nav, jo augstākais mērķis mums jau ir Eiropa. Mēs runājam par klimatneitrālu pilsētu, mēs runājam par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un mēs runājam par jaunām tehnoloģijām, kas būs jaunajā industriālajā parkā.
Rita: Es gan pamanīju, ka jums bija daži citāti, kur iedzīvotāji salīdzināja Liepāju ar Ventspili, bet tie parādījās negatīvā nozīmē.
Edgars: Tas bija 2017. gadā. Ir jāspēj izolēt šo stāstu veidošanu no politiskajām svārstībām un īslaicīgiem procesiem. Tas nozīmē, ka ir jāuzticas kādai vienībai, kura sastāv no profesionāļiem un izpilda publisko un privāto partnerību. Vēl ļoti svarīgs ir stāsts, ar ko tu salīdzinies. Pieņemsim, runāt un domāt par to, ka es tagad taisīšu zīmolu tikai un vienīgi Baltijai vai Skandināvijai, ir viena lieta. Otra ir par to, kur tu vari izcelties pasaules mērogā. Vēl man šķiet interesanti, ka darba sesijās kā ambicioza vīzija un misija nereti izvirzās tā tēma, par kuru sākumā nedaudz pasmejas: "Ko tad mēs?" Man liekas, ka bailes un risks izklausīties nedaudz smieklīgam – būt Antiņam, kurš mēģina uzkāpt stikla kalnā – arī ir viens no simptomiem labām ambīcijām.
Rita: Marta, es vēlētos, lai tu komentē arī par ambīcijām. Kas mums traucē?
Marta: Smieklīgums, ironija, spēja uz sevi paskatīties un pasmieties, stāstīt savus izgāšanās stāstus, manuprāt, ir ārkārtīgi būtiska. Šādi tu kļūsti ievainojams un atvērts. Es neesmu nekādā veidā saistīta ar zīmoliem un stratēģijām, bet, tā kā esmu no Kuldīgas, es ļoti labi zinu, kāda ir sajūta, kad tu nāc no pilsētas, kura pati saprot, kas tā ir. Tagad esmu ar vienu kāju atgriezusies Kuldīgā. Man ir sajūta, ka Kuldīga ar gudriem lēmumiem ir nonākusi labās pozīcijās. Protams, notiek arī ne pārāk labas lietas, ja runājam par politiku un citām problēmām.
Rita: Bet stāsts ir izveidots tāds, kas spēj dzīvot, neatkarīgi no tā, kāda politiskā vara ir pilsētā?
Marta: Jā, man ir tāda pārliecība. Es nedzīvoju Kuldīgā jau 20 gadus, un jūs droši vien zināt labāk, kas tur ir noticis šajā laikā, bet redzu, ka pilsēta un stāsts par to ir izveidojies un audzis.
Edgars: Man liekas, ka ir ļoti svarīgi procesā iesaistīt harismātiskus līderus. Piemēram, Kuldīgas vecpilsēta varēja pārvērsties par rajonu, bet bija cilvēku grupa, kas pret to iebilda. Vietējie noticēja, un tā bumbiņa aizripoja. Es domāju, ka ir arī liels neizmantots potenciāls, domājot par Latvijas tēlu un identitāti. Šajā procesā jāiesaista sabiedrības līderi, kas palīdz definēt, kas tas ir, un arī nodod šo ziņu tālāk. Arī Liepājā mēs daudz iesaistījām vietējos iedzīvotājus. Kad ir vienošanās par stāstu, tad, mainoties situācijai, jāspēj atrast risinājumu, nevis mainīt pašu stāstu. Kuldīgas UNESCO vecpilsēta ar saviem striktajiem noteikumiem vietējiem iedzīvotājiem ir vājprātīgs apgrūtinājums. Tu nevari uzlikt saules paneli uz savas mājas, bet ir jāsaprot, ka tā dēļ mēs nemainīsim savu identitāti. Mēs atradīsim pašvaldības zemi ārpus centra, kur uzliksim saules parku un kur iedzīvotājiem būs rezervēta jauda. Nekompromitēsim savu zīmola stāstu. Runājot par autentiskumu, paškritiskumu un pašironiju, Viļņai pirms laika bija kampaņa, kurā viņi ironizēja par padomju stereotipiem un visu pārējo. Visiem Latvijā patika reklāmas ideja: "Re, kā viņi var, bet mēs nevaram!" Tajā pašā laikā paziņas Lietuvas reklāmas vidē teica: "Ak dievs, kā mēs komunicējam par sevi! Ko par mums padomās?"
Rita: Intervijā ar Saimonu Anholtu, kurš ir "Nācijas zīmolu indeksa" (Anholt Ipsos Nation Brands Index) autors un vispār šī jēdziena autors, es tieši piesaucu šo reklāmu. Tajā ir apspēlēti stereotipi par lietuviešiem: kā viņi puspiedzērušies brauc pa netīrām ielām vecajās, baltajās maiciņās, un tas tiek pretstatīts realitātei ar Viļņu kā mūsdienīgu pilsētu. Anholta komentārs bija: "Nestāstiet par to, kas jūs neesat. Stāstiet par to, kas jūs esat." Ko tu par to teiktu?
Edgars: Viennozīmīgi! Ir arī svarīgi, kas jūs esat tagad, šeit. Manuprāt, mums vajag atklāt pašiem sevi. Man pašam reizēm ir pārsteigums, kad pie manis vēršas kāds uzņēmums un man liekas: "Kas tas tāds ir? Kaut kāds jocīgs uzņēmums bez nosaukuma," – bet tad es saprotu, ka tas ir vājprātīgi milzīgs eksportētājs un savas mini-nišas līderis pasaulē. Es zinu, ka mana vecmāmiņa ir stāstījusi par Ulmaņlaika bekonu, sviestu un VEF, un domāju, ka daudziem šķiet: "Tad bija labi, tad bija zīmols." Mums tikko sācies projekts ar luksusa bērnu apģērba zīmolu "Paade Mode", un tā ietvaros runāju ar dzīvesstila blogeri no Ņujorkas. Viņa teica: "Visi lielie zīmoli skatās, ko dara "Paade"." Mums ir, ar ko lepoties, un jauni stāsti, ko stāstīt.
Rita: Bet nestāstām. Kāpēc?
Zita: Te ir tā realitāte, ar ko esam saskārušies Liepājā un šobrīd arī kontekstā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu. Mazie, vidējie un radošie uzņēmumi, kas šeit darbojas, labprāt stāsta savus stāstus, bet 99 procenti uzņēmumu ir tendēti uz eksportu un viņiem neinteresē Latvijas tirgus. Viņi šeit neiegulda. Un tas arī ļoti labi rāda, ka ir daudzas lietas, ko mēs paši nemaz nezinām. Mēs aizbraucam uz izstādi "Ražots Liepājā" un paši brīnāmies. Pat es, strādājot pašvaldībā. Ko tik šeit neražo! Tā ir mūsu visu atbildība. Arī šiem uzņēmumiem ir jāgrib stāstīt.
Rita: Ir jābūt arī mehānismiem, kā mēs šos stāstus vācam.
Edgars: Un mentalitātei. Mums bija diskusija ar Ivaru Svilānu, kurš pārstāv LETA, un viņam ir fantastisks rīks, ar ko viņš analizē pieminējumus un tendences medijos. Biznesa vides pārstāvji medijos praktiski netiek pieminēti. Ir tikai politiķi un politiskās organizācijas. Šis ir stāsts arī par medijiem, kuri, iespējams, raustās: "Kā tad mēs tagad reklamēsim?", un arī par sabiedrību. Šķiet, ka mēs esam diezgan kreisi orientēta sabiedrība, jo uzņēmējs pēc definīcijas tiek nedaudz uztverts kā tāds neģēlis, vai ne?
Rita: Marta, vai tu piekrīti, ka uzņēmējs tiek uztverts kā neģēlis un tāpēc mēs nemākam par viņu stāstīt?
Marta: Jā, es piekrītu. Es arī piekrītu, ka mediju dienaskārtībā ir grūti iekļūt un ka astoņos "Panorāmā" pirmie sižeti būs par to, kas notiek Saeimā un pašvaldību vēlēšanās. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka mums ir ļoti hierarhiska sabiedrība. Mēs esam sev nodefinējuši, ka ir svarīgie cilvēki, kuros ir jāklausās, un, kā viņi teiks, tā mēs darīsim. Esmu ar vienu kāju medijos, bet mediji uzskata: ja viņi stāstīs labu stāstu par kādu, tā būs reklāma. Šķiet, ka neesam iemācījušies izstāstīt pilnīgu, atklātu, godīgu stāstu. Mēs mākam tikai cildināt vai nopelt. Nav normāla vidusceļa, kur varam nehierarhiski cits uz citu paskatīties un cits par citu stāstīt. Vai tu kā mediju pārstāve piekrīti?
Rita: Piekrītu, bet arī "Satori" ir medijs, un šī diskusija notiek "Satori", tāpēc tas neattiecas simtprocentīgi uz visiem. Protams, ir jāatzīst, ka konstruktīvās žurnālistikas domas skola, kas Rietumos jau ir diezgan nobriedusi, un apzināšanās, ka žurnālistikas centrā jābūt cilvēkam, šeit nav tik tālu attīstījusies. Tas ir jāatzīst. Es gribētu piesaukt vīna testu. Nesen intervēju ekonomistu Arti Sauku, un viņš to pieminēja kontekstā ar mūsu spēju (vai nespēju) runāt par sevi. Latvietis vispirms teiks, ka viss ir slikti, bet tad iedzers divas glāzes vīna un sāks lielīties ar to, cik pie mums viss ir brīnišķīgi. Igaunim viss ir otrādi. Viņš vispirms teiks, ka viss ir labi, iedzers divas glāzītes un tad teiks, ka viss ir slikti. Varbūt mums jāiedzer? Bet, ja nopietni, kas mums tiešām varētu palīdzēt atslābināties un noticēt?
Edgars: Man šķiet, ka būtu interesanti papētīt, kāpēc Lietuvas jauniešu līderi pēdējā "Laimes indeksā" ir atzīmējuši, ka viņiem ir labākā dzīve, kāda vien iespējama, ka viss ir lieliski un labi. Tas nav stāsts par objektīvo situāciju, bet par to, vai tu tici un esi optimistisks par nākotni. Mēs aizvien dzīvojam ļoti retrospektīvā skatā par Latviju. Mums bija tā zelta ēra, kad dievi dzīvoja starp cilvēkiem, viss plauka, upes no piena un ķīseļu krasti. Tad notika liela traģēdija, un mēs nekad vairs nespēsim atgriezties mūsu paradīzē, mēs esam izdzīti. Izmantojot pozitīvus, patiesus, faktos un statistikā balstītus stāstus, ir jāapzinās, ka patiesībā mēs, salīdzinot ar visu Latvijas vēsturi, dzīvojam, iespējams, labākajā Latvijā, kāda līdz šim ir bijusi. Tā nav perfekta, bet tās trajektorija vai vektors ir izteikti pozitīvs. Mums jāstrādā, lai tas šajā virzienā noturētos un ietu. Manuprāt, šis skatiens uz pagātni, traumas nešana līdzi un agrāko laiku glorificēšana mūs ļoti bremzē. Iespējams, ka lietuviešiem un igauņiem, kuriem 20. un 30. gados nav bijis lielu zelta laiku vai arī viņi par to nestāsta, ir nedaudz citāda sajūta. Protams, lietuviešiem fonā ir dižkunigaitijas stāsts.
Rita: Tas acīmredzot palīdz pašpārliecinātībai, kuras mums pietrūkst.
Edgars: Tieši tā.
Zita: Es domāju, mums katram jāsāk ar sevi. Es esmu tā gan audzināta, gan dzīvoju. Tiešām katram godīgi paskatīties, kas ir tas, ko es varu un ko nevaru izdarīt. Reizēm varbūt ļaut darīt tiem, kas grib izdarīt. Man liekas, ka mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur ir nepārtraukts troksnis: visiem gribas izteikt viedokli par jebko, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir zināšanas vai nav. Es joprojām redzu labu perspektīvu, mēs esam ļoti labā izejas punktā. Es redzu mērķi, un mums katram tikai ir jāgrib. Ja runājam par zīmolu, mums visiem jāvienojas, ka mēs tiešām gribam uz to iet, un tad arī atradīsim ceļu. Mums ir ļoti daudz gudru, spējīgu cilvēku. Mums ir tik daudz, ar ko lepoties. Ir tik daudz neizmantotu iespēju tikai tāpēc, ka mums iekšā sēž tā nepatīkamā latvietības gēna daļa, kas traucē. Bet ejam uz priekšu un izdarām labāko, ko varam, tā, lai dienas beigās varam ar mūsu Latviju lepoties no visas sirds.
Rita: Vai tiešām tas ir gēns, vai arī mēs tomēr varam to pārvarēt? Izklausās fatāli.
Marta: Es varu pastāstīt, kas man palīdz. Es tiešām domāju un ticu, ka dzīvoju ļoti labā un iekārojamā zemē. Varbūt ne visi to ir sapratuši, bet drīz sapratīs, un tad varbūt mums būs mazāk problēmu nekā šobrīd. Man palīdz izbraukšana ārpus valsts un citu valstu pieredzes iepazīšana medijos. Skatos, kas notiek Rietumu pasaulē un Amerikā, un saprotu, ka esam brīnišķīgā demokrātijā un mums vajadzētu braukt uz Ameriku mācīt viņiem, kā šo demokrātiju iedzīvināt un noturēt, lai nerastos autoritāri režīmi. Dažreiz man ir diskusijas ar bērniem. Viņi saka: tiklīdz būs iespējams, ātri pārvāksies dzīvot kaut kur citur. Tad mēs aizbraucam citur un ātri saprotam, ka mums ir ļoti ātrs internets, viss tuvu pieejams un mēs varam droši pārvietoties pa ielām. Palīdz arī tas, ka mana dzīvesbiedre strādā starptautiskā uzņēmumā un lielākā daļa viņas kolēģu dzīvo Londonā, kur cilvēki līdz 40 gadu vecumam īrē istabas vai dzīvo kopā ar dzīvokļu biedriem. Uz jautājumu par to, kad viņi varētu veidot ģimenes un ieviest bērnus, viņi saka: "Kādus bērnus? Mēs pat suņus nevaram uzturēt." Kad tev mazliet paplašinās skatījums, kā cilvēki dzīvo citur, tu saproti, ka mēs dzīvojam ļoti, ļoti labā vietā.
Rita: Man arī tas palīdz. Ja es būtu gruzīnu žurnāliste, pie tagadējās valdības politikas mani varētu ielikt cietumā. Ja es būtu baltkrievu žurnāliste, man būtu jābēg no valsts. Mēs dzīvojam ļoti labi. Vai ir kādas replikas, jautājumi, konstruktīva kritika vai novēlējumi no zāles?
No zāles: Man ir jautājums Zitai. Ja pareizi sapratu, tu uz Liepāju pārcēlies no Rīgas, tātad esi ienācēja. Kā tev radās šis zīmola pārveides stāsts? Kā tas vispār bija iespējams? Arī "WKND", kas veido šo stāstu, ir nosacīti svešinieki. Vai tev ir īsais padoms – kā?
Zita: Tas ir stāsts par to, ka ir ļoti noderīgi aizbraukt paskatīties, kā dzīvo citur, smelties iedvesmu, padzīvot un atgriezties atpakaļ. Man ir trīs bērni. Lielais puika, divdesmitgadnieks, jau otro gadu mācās Amsterdamā un netaisās braukt atpakaļ. Esmu priecīga, bet nevis tāpēc, ka viņš ir prom, bet tāpēc, ka viņam ir cits skatījums, pieredze, draugi un cilvēki apkārt. Kad viņš atbrauks atpakaļ, Latvija būs tikai ieguvēja. Mēs visi te esam tikai ieguvēji. Lai brauc, bet lai brauc arī atpakaļ. Atbildot uz jautājumu: es pirms 10 gadiem pārcēlos uz Liepāju. Man šeit nebija ne radinieku, nekā. Mēs ar ģimeni pārvācāmies tikai tāpēc, ka piedzima divas dvīņu meitenes un es gribēju nedaudz atelpoties no Rīgas. Man bija liela slodze, tāpēc domāju aizbraukt uz laukiem atvilkt elpu. Te arī ir stāsts – Liepāja ir kļuvusi daudz atvērtāka, un tai ir jākļūst vēl atvērtākai, lai tā neiekapsulējas ļoti šaurā lokālā patriotismā, bet ļauj cilvēkiem ienākt un realizēt idejas. Un arī otrādi – paši aizbrauc, paskatās un atgriežas, lai paplašinātu apvārsni. Tādā veidā mēs būsim tikai ieguvēji. Atbildot ļoti konkrēti, kā man tā sanāca – tā sanāca. Reizēm tā vienkārši ir apstākļu sakritība. Visi punkti konceptā bija atvērti, un Liepājai bija atradusies jauna elpa, vajadzēja tikai papildu enerģiju. Ir svarīgi ļaut ienākt citiem cilvēkiem un ļaut ne tikai darīt, bet arī izdarīt. Tie, kas ir mazliet pasekojuši līdzi manai profesionālajai gaitai, redz, ka visi ir bijuši ieguvēji un arī es esmu liela ieguvēja. Tā ir tāda "win-win" situācija. Secinājums – ļaujiet cilvēkiem ienākt, izbraukt, smelties pieredzi. Tikai nepalieciet visu laiku uz vietas.
Edgars: Cilvēkiem ir jārada sajūta, ka viņi ir uzklausīti. Nevajadzētu būt nostājai, ka es kā profesionālis vai konsultants ar labu CV un honorāru atnākšu no malas un pateikšu īsto atbildi. Ir jārada platforma, kur cilvēki izsakās, viņus uzklausa un ne tikai simboliski. Rezultātos – izpētes secinājumos vai ideju formulējumos – viņiem jāsaskata savs pienesums, citāts vai ideja. Manuprāt, tā ir veiksmes atslēga. Es nāku no Zvejniekciema un zinu, ka mana omīte vēl arvien, jau no 50. gadiem, ir ienācēja. Es esmu savējais. Brīdī, kad tu uzklausi un cilvēki to sajūt, barjera nobrūk.
No zāles: Runājot par ambicioziem mērķiem, tika minēta klimatneitralitāte. Ja ir virzība, bet mērķis konkrētajā termiņā tomēr netiek sasniegts – kā nepazaudēt stāstu un jau ieguldīto darbu? Kā panākt, lai mērķis tomēr paliek arī pēc konkrētā termiņa?
Edgars: Skaidrs, ka tajā brīdī, kad esi uzstādījis ļoti konkrētu termiņu ar konkrētu mērķi un tas netiek sasniegts, tad ātri ir vilšanās. Stāsts var būt: "Jā, nesanāca, pārliksim par pieciem gadiem," –un tu jau sāc tam neticēt. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ka šis zīmola stāsts nav akmenī iecirsts un kaut kāds memorands. Tas būtībā pārvēršas par zīmola kapakmeni. Mainoties sabiedrības naratīvam vai tendencēm, ir jāspēj laicīgi saprast, kā stāstu iegrozīt jaunās vēsmās. Runājot par to pašu klimata neitralitāti – tagad mainās politiskais naratīvs, stāsts ir par to, ka visas woke ideoloģijas nav vajadzīgas. Bet tu klimata neitralitāti vari pārvērst par ļoti racionālu un jēdzīgu mērķi. Tu saki: "Mums jābūt klimatneitrāliem, jo tā mēs ietaupīsim naudu, kā arī būsim politiski un ģeopolitiski drošāki." Tie mērāmie mērķi var mainīties, bet lielajai idejai un ideoloģijai vismaz 10 vai 20 gadus vajadzētu būt vienotai. Idejai apakšā būtu jābūt nemainīgai, bet tie mērījumi, pēc kuriem mēs salīdzināmies, var mainīties objektīvu iemeslu dēļ. Tad ir jābūt arī ļoti godīgam un skaidrojošam darbam ar sabiedrību, lai to pieņemtu un pamatotu, kāpēc mēs kaut ko mainām.
Zita: Ja runājam par lielajiem 10 vai 20 gadu mērķiem, nekad nebūs tā, ka, ejot uz tiem, nekas nebūs izdarīts. Jau ceļā uz tiem daudz kas būs padarīts. Skaidrojošais darbs arī ir ļoti svarīgs. Ļoti daudzas lietas, [kas ietekmē ceļu uz mērķi], ir objektīvi iemesli, un tā ir tā godīgā savstarpējā saruna. Man arī liekas būtiski, ka sabiedrība ir gudra un tā sapratīs. Vajag stāstīt, nevis slēpt. Atklātība, saruna un skaidra atbilde ir ļoti būtiskas savstarpējās attiecībās, ne tikai zīmola stāstā. To vajadzētu uztvert kā attiecību veidošanu.
Marta: Tieši par šo tematu man nav, ko teikt, bet gribēju komentēt par tiem svešajiem un ienācējiem. Atkal atgriezīšos pie Kuldīgas piemēra. Ar šo tēmu saistīts arī vietas lielums, jo Liepājā varbūt ir mazliet vieglāk ienākt nekā tādā mazā vietiņā kā Kuldīga. Tur paaudžu paaudzēs esi dzīvojis ar priekšstatu par svešo un ienācēju. Man liekas, ka tas apgrūtina sajūtu, ka tev pieder šī vieta. Nevis tieši tas dzīvoklis, tie daži kvadrātmetri, bet arī kāpņutelpa, pagalms vai parciņš, kas ir pāri ielai.
No zāles: Runājot par zīmolu stāstiem un tēla veidošanu, jāsaprot, ka mēs katrs kā cilvēks esam ārkārtīgi sarežģīti, mēs arī kā sabiedrība esam ārkārtīgi sarežģīti. Mēs varam paši sevi šaustīt klusībā pie tējas vai vīna glāzes, un mēs varam strīdēties publiski, nepubliski un katrs domāt, ko mēs gribam, bet ir tāds teiciens – nevajag sabojāt labu stāstu ar patiesību. Mēs apzināmies, ka mums ir trūkumi, bet patiesībā esam ļoti labi. Kā jau izskanēja, nevajag ļauties tam fatālismam, ka neesam ideāli, bet esam labi. Palūkojoties tepat Lietuvā – jā, viņiem ir cita mentalitāte, kas ir vēsturiski veidojusies. Liepājas simfoniskais orķestris februārī aizbrauc koncertēt Viļņas filharmonijā. Tur notika kaut kas tāds, kas Liepājā nebūtu iedomājams. Cilvēki koncertā stāvēja kājās, viņi pirka stāvbiļetes. Liepājā to iedomāties nevarētu. Tāpēc, jā, mums ir ārkārtīgi daudz problēmu, bet mēs esam forši un labi un, kad būsim atraduši to labo stāstu, nesabojāsim to.
Edgars: Tāpēc es domāju, ka replika par "Panorāmu" bija ļoti laba. Ja paskatāmies uz "Panorāmu", redzam, ka, iespējams, procentuāli piešķiram pārāk lielu vērību, proporciju un svarīgumu lietām, kas patiesībā nav tik būtiskas sabiedriskajā naratīvā, mūsu ikdienā, uzņēmējdarbībā. Mēs tam pievēršam pārāk lielu uzmanību, un tad beigās, lai mēs justos labi, tiek parādīts tas viens tīģerēns, kas piedzimst Berlīnes zoodārzā. Varbūt, pamainot šo proporciju un stāstot par fantastiskajiem Liepājas simfoniskā orķestra koncertiem Viļņā, uz kuriem ir izķertas biļetes, un stāstot par fantastiskajiem uzņēmējiem, kuros ieklausās pasaule, mūsu mentalitāte un ticība sev var mainīties.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0