Nīderlandiešu mākslinieka Boba Dempera (1991) personālizstāde "This Machine" ("Šī mašīna", kurators Edvards Shautens) atklāj TUR telpas vasaras izstāžu ciklu "Untangling Lines of Connection" ("Šķetinot sasaistes līnijas"). Izstāde, kas skatāma vēl līdz 28. jūnijam, multimediālas instalācijas veidolā kritiski izgaismo mūsdienu finanšu tirgus tehnoloģiskās varas struktūras, kurās arvien mazāka vieta atvēlēta cilvēkam. Ar mākslinieku sarunājas Igors Gubenko.
Jūsu izstāde izgaismo globālā finanšu tirgus anonīmo varu un finanšu tehnoloģiju materiālo klātbūtni, kura, lai gan ikdienā neredzama, arvien taustāmāk iespaido ne tikai ekonomiskos procesus, bet arī dzīvi kopumā. Kā jūs nonācāt pie šīs tēmas?
Apmēram pirms 12 gadiem es neko nezināju par finanšu vidi un finansiālo varu – kur tā atrodas, kā darbojas un ietekmē manu ikdienu. Tad vienā brīdī sāku strādāt finanšu nozarē kā frīlanseris, filmējot akcionāru sapulces. 20 gadu vecumā es pēkšņi nonācu viesnīcu konferenču zālēs un valdes sēžu telpās, stundām stāvot pie kameras un iekļaujoties apkārtējā vidē, tērpies glītā uzvalkā. Vērojot šos cilvēkus, klausoties, ko viņi saka, es drīz attapos, ka viņi lieto valodu, ko es nesaprotu, kaut gan tā ir angļu valoda ar nīderlandiešu akcentu.
Viss viņu teiktais bija kā Orvela jaunruna, no kuras itin nekas nepaliek prātā. Tāpēc man bija dīvaina sajūta, ka esmu nonācis saskarsmē ar šo ļoti lielo sistēmu, ko es vispār necik nesaprotu. Tas man deva stimulu pētīt sīkāk, lai atrastu atbildi uz vienkāršu jautājumu: kā tas viss darbojas? Un varbūt arī iespēju robežās mēģinātu šo sistēmu brucināt, jo tajā ir kaut kas dziļi perverss.
Kā jūsu interese no korporatīvās vides pārgāja uz finanšu tehnoloģijām?
Tas bija saistīts ar manu interesi par dokumentālistu Ādamu Kērtisu un izmeklēšanas platformu "Follow the Money", kas atklāja milzīgo CumEx dividenžu krāpšanas shēmu.
Nesenā mākslīgā intelekta (MI) ienākšana finanšu nozarē un algoritmiskās aktīvu pārvaldības pieaugošā nozīme novedusi pie situācijas, ka tirgu vairs neviens pilnībā nesaprot. "This Machine" nav tik daudz par miljonāru elites sazvērestību, cik par finanšu tirgu kā gandrīz patstāvīgu būtni. Vai atceraties 2010. gada akciju tirgus zibenīgo sabrukumu (Flash Crash), kad vērtspapīru cenas krita vairāk nekā pusstundu, visticamāk, tāpēc, ka algoritmiem radās savstarpēja nesaprašanās. Jau pirms MI ieviešanas tirgus mēdza rīkoties nesaprotami, bet tagad, jo īpaši ar tā sauktajiem melnās kastes modeļiem, kurus nesaprot pat to izstrādātāji, algoritmiem ir piešķirta bezprecedenta aģence un lēmumu pieņemšanas vara. Faktiski MI ir sniedzis uzņēmumiem iespēju izvairīties no atbildības. Finanšu matemātikas speciāliste Ketija O’Nīla par to uzrakstījusi ļoti labu grāmatu "Matemātiskās iznīcināšanas ieroči". Viņa analizē, kā MI tiek piešķirta rīcībspēja arvien plašākā uzdevumu spektrā. Piemēram situācijās, kad cilvēki pieņem konkrētu lēmumu, jo to ieteicis MI.
Savā mākslinieka praksē es pētu šādu tehnoloģiju attīstības fiziskās izpausmes – "This Machine" ir datu centrs, kur algoritmi cīnās savā starpā. Finanšu tirgi ir tieši šādi lieli datu centri, un, lai tajos nokļūtu, ir jāiziet apmēram 15 drošības līmeņi. Izstāde ļauj apmeklētājiem pieredzēt materiālu, taustāmu finanšu sistēmas klātbūtni, kas parasti paliek netverama.
Tāpat kā manās iepriekšējās izstādēs, arī "This Machine" instalācijas sirdi veido videodarbs. Tas ir daļa no topošās pilnmetrāžas filmas "5000 jūdžu", ko veidoju jau piecus gadus. Galvenais varonis Donijs strādā finanšu jomā un ātri vien izdeg. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, kurš ir ļāvies šīs sistēmas vilinājumam un tagad cenšas atgriezties uzņēmumā.
Šajā filmā es koncentrēju savu diskomfortu par finanšu sistēmu un pētījumu atziņas. Parasti instalācija vienlaikus ir arī filmas uzņemšanas laukums vai otrādi: filmas uzņemšanas laukums kļūst par instalāciju. Šādi es pārvēršu izstādes telpu par sava veida izrādi (spectacle), un video kulminē brīdī, kad algoritmi pārņem Donija gārdzienus.
Vai esat jebkad domājis par to, ka, iespējams, kādu izstādes apmeklētāju jūsu uzburtā finanšu varas materiālā klātbūtne varētu pozitīvi fascinēt? Ja nu kāds, redzot "This Machine", pie sevis padomātu: "Vēlos veidot karjeru finanšu jomā!"
Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Finanšu sektors ir viens no vieglākajiem veidiem, kā nopelnīt, īpaši, ja esi baltais vīrietis.
Kā jūs nodrošināt to, lai jūsu uzburtās finanšu tehnoloģiju varas vilinājumā nezūd arī kritiskais vēstījums?
Centieni ievilināt ir tikai pirmais solis, pēc kura seko kritika. Es iekļauju savās izstādēs dažnedažādus mājienus. Piemēram, instalācijā "This Machine" uz galda ir novietots "Finanšu modelētāju manifests", kura autori aicina uz lielāku finanšu darbinieku atbildību pēc 2009. gada recesijas un pat piedāvā savu Hipokrāta zvēresta versiju, kas beidzas ar apgalvojumu: "Es saprotu, ka mans darbs var atstāt būtisku iespaidu uz sabiedrību un ekonomiku, tostarp tādu, ko nespēju aptvert."
Vienā no saviem iepriekšējiem projektiem es izmantoju bēdīgi slaveno "Plutonomikas" korporatīvo ziņojumu (2005), ko izveidoja ASV trešās lielākās bankas "Citigroup" analītiķi. Nopludinātajā ziņojumā teikts, ka viens no galvenajiem riska faktoriem, kas apdraud superbagāto minoritātes dominanci (ko autori dēvē par plutonomiku), ir tas, ka lielākā daļa cilvēku varētu vairs necerēt paši kļūt superbagāti. Ja neīstenojamais sapnis kļūt par miljardieri vairs neuzturēs sistēmu, autori apgalvo, ka "vēlētāji [..] drīzāk sadalīs labklājības pīrāgu, nekā centīsies kļūt patiesi bagāti".
Strādājot pie šīs izstādes, jūs vienu mēnesi pavadījāt rezidencē Rīgā. Kādi ir jūsu iespaidi par vietējo mākslas scēnu?
Esmu drusku sēdējis mucā. Protams, man bija plāni daudz iet ārā un iepazīt pilsētu. Bet esmu vienkārši daudz strādājis. Pēc maniem novērojumiem, cilvēkiem šeit patīk māksla. Manuprāt, šeit valda diezgan liels entuziasms. Nīderlandē šo entuziasmu ļoti atbalsta valdība, bet Rīgā, cik esmu varējis saprast, valsts finansējums ir daudz mazāks.
Un man ļoti patīk, ka daudzi cilvēki, ko esmu saticis, arī mākslinieki, kuriem varbūt studija ir tepat aiz stūra, iztiek ar daudz mazākiem resursiem. Jūtu arī, ka tas rada daudz entuziasma. Nīderlandē nav tik grūti pabeigt mākslas akadēmiju un iekļūt finansiālā atbalsta sistēmā, lai nodrošinātu sev iztiku. Tas dažkārt nozīmē, ka var darīt drosmīgas lietas, jo ir nauda, ar ko atbalstīt savus eksperimentus. Bet, no otras puses, tas rada arī nedaudz miegainu atmosfēru, ko Rīgā neesmu manījis.
Aizgāju uz studentu skatēm Mākslas akadēmijā un biju nedaudz pārsteigts, redzot, cik akadēmiski bija tur izliktie darbi – visiem vienādi portreti. Attiecīgi man radās iespaids, ka studijas te joprojām ir diezgan klasiskas. Nīderlandē mākslas akadēmijās cilvēki ir eksperimentālāki.
0