Par Jāņa Dzirnieka izstādi "Veselīgie draugi" KIM? Laikmetīgās mākslas centrā
Beidzot ir iestājies siltais laiks, un, šķiet, mūsu ziemeļpuses daba uzsprāgst zaļā, treknā leknumā. Visos iespējamos virzienos visdažādākās dzīvības izpausmes. Uzplaukst arī mikropasaule, un tas, kas bija sastindzis ziemas aukstumā, tagad uzburbst, uzputo un savairojas plašā krāsu un konsistenču daudzveidībā. Sīkbūtņu karalistes svin savu mitro un lipīgo eksistenci gļotu un valgu plankumu formā, barojoties no vairs ne tik dzīviem ķermeņiem.
Jānis Dzirnieks izstādē "Veselīgie draugi" (kurators Kaspars Groševs) pievērsies trūdēšanas un sairšanas tematikai. Tas notiek nevis uzskatāmu dabas un fizikas eksperimentu veidā, bet ar psihodēlisku, sintētisku un telpisku ilustrāciju palīdzību. Izstādes kodols atrodas pa labi no ieejas – astoņu darbu cikls ar tādiem ķermeniskās sajūtās balstītiem nosaukumiem kā "Veselīgais nogurums", "Bagātīgās zobu sāpes", "Organiskās pārvērtības" u.c. Krāsainās sazarotu siluetu plāksnes atgādina mutējušus Petri trauciņus, kuros zaigo daudzkrāsainas baktēriju kolonijas. Tās viennozīmīgi ir dzīres. Te grafiski un gleznieciski attēlota organiskas matērijas sadalīšanās un ekstātiskais atbrīvotās enerģijas pārveides mirklis. No baltajām un sterilajām sienām sporādiski izspiedušās un izsvīdušas biezas gļotas un puņķi – ne gluži tik daudz, lai pārvērstu telpu par zaņķi, kurā inficēt plaušas, bet pietiekami, lai radītu nervozitāti. Kas notiek aiz šīm daudzkārt pārkrāsotajām rīģipša sienām? Vai ēkas konstrukcijās iemeties neiznīcināms pelējums? Mākslinieks šī cikla darbus veidojis, digitāli apstrādājot neliela izmēra akvareļa gleznojumus un zīmētas skices, kuras tad palielinātas, uzdrukājot uz biezām akrila plastikāta loksnēm. To virsma pārklāta ar blīvu, recekļainu lakas kārtu, kas redzamajam piešķir iluzoru dziļumu. Vietām šī masa ir tonēta un viscelāri saistās ar grēmām un atkrēpojumiem.
Kas īsti notiek šajās mikropasaulēs? Jāņa Dzirnieka "Veselīgie draugi" stilistiski un sižetiski piebiedrojas šī brīža Latvijas sirreālistu izpausmēm. Viņu varētu ievietot centrā trijstūrim, ko veido Ievas Putniņas īpatnējo, absurdi paradoksālo tēlu sistēma, Kaspara Groševa krāsainā un rēgainā nostalģija un Raida Kalniņa ekspresīvā dinamika. To visu mākslinieks pārpludina ar absolūtu grotesku – izrautiem orgāniem līdzīgajās plaknēs stīgo viepļi un asociatīvi nolasāmi silueti. Redzamais brīžiem atgādina košu meža ainu no Disneja klasiskās animācijas par Sniegbaltīti, bet ainavā kā sākotnēji vēl sīks perēklis iemeties kas draudīgs. Tie varētu būt dienasvidus murgi, kad esi pārkarsis, bet nespēj un nespēj pamosties. Pārliecinošāk strādā darbi, kuru gleznojums ir vispārinātāks un attālinās no antropomorfiem tēliem.
Ja izstādes skatītājs ir lasījis Keitlinas Doutijas (Caitlin Doughty) bestselleru "Smoke Gets in Your Eyes: And Other Lessons from the Crematory", tad viņš šo izstādi pavisam noteikti uztvers citādi nekā tie nevainīgie, kas nav iepazinušies ar Doutijas ļoti detalizētajiem, krāšņajiem aprakstiem par ķermenī notiekošajiem procesiem pēc nāves. Grāmata naturāli precīzi apraksta dažādas cilvēka sairšanas stadijas un vizuālās pārvērtības. Tās brīžiem ir neticami krāsainas un formas ziņā visai neparedzamas. Pēc nomiršanas pārstāj darboties imūnsistēmas aizsargbarjeras un mūsu veselīgie draugi – ķermenī mītošās baktērijas – sāk savu pēdējo uzvaras gājienu. Izlauzušās no ieslodzījuma miesas dobumos, kur gadiem paklausīgi pildījušas derīgus uzdevumus, tās neierobežoti vairojas un saēd visu organisko. Tas ir dzīvelības sprādziens, kas iepriekš organizēto matēriju secīgu norišu ķēdītē pamazām atkal pārvērš pirmreizinātājos. Šķiet, ka mākslinieks ir vēlējies notvert tieši šo mirkli – pēdējās barjeras, šūnas sieniņas, pārplīšanu, sistēmas sabrukumu, kad zināmo un paredzamo neatgriezeniski aprij haoss.
Telpas centrā atrodas Jāņa Dzirnieka radītās beznosaukuma skulptūras-gaismekļi. Tās ir ikdienišķas un utilitāras galda lampas, kuras, šķiet, inficējušās ar vīrusu vārdā "paradokss". Dzirnieks ir samainījis vietām, deformējis to daļas – piemēram, spuldzi padarot par objekta pēdu vai statīvu izlokot greizos, neproporcionālos līkumos. Kaut kas skulptūru siluetā, lai arī tās joprojām pilda savu izgaismošanas funkciju, šķiet ārkārtīgi nepareizs. Tās atgādina zombijus – mirušus augumus, kuros mehāniski iedvesta dzīvība. Instagrama algoritmi ik pa laikam izmet šausmu stāstiņus par kādu sēni, kas inficē skudras vai mušas, – arī tām izaug līdzīgi, nedabiski taustekļi kā izstādītajiem objektiem. Taču par spīti skulptūru dinamikai tās, nostatītas uz sienas blakus izšļāktajām krāsu un tēlu orģijām, liekas diezgan statiskas un rezignētas. Fonā skan klusināta, nepārtraukta zumēšana, ko rada tālāk galerijā esošā Nellijas Agasi instalācija "Aftermath".
Telpa, kas atklājas skatītājam, ienākot no ielas, būtu jāuzskata par uzgaidāmo zāli (raksta autore izstādes apskati uzreiz nepacietīgi sāka ar galveno ēdienu, tikai vēlāk pievēršoties aperitīvam). Tajā redzamo varētu vērtēt kā paskaidrojošu ievadu turpmāk redzamajam. Bukletā kā pirmais minēts "Dīkdienis termiskajā slodzē" – šķiet, tas varētu būt izkusušu, saplacinātu rotaļu lācīšu pāris, kurus pārņēmusi delīriska laimes sajūta. Telpas centrā novietota masīva, sarkana vitrīna, kas veidota no lietota akrila stikla, – autors darbu anotācijās uzsver šo reciklēšanas aspektu. Tai iekšpusē atrodas neliela tērauda skulptūra – atsauce uz Dzirnieka iepriekšējiem darbiem, kas veidoti gluži citā formas valodā nekā blakus istabā redzamais. Te un pie sienām atrodas vairākas lapas ar skicēm-skricelējumiem, kas tapuši īsos laika periodos – "1 min 36 sek., 3 min 18 sek., 6 min 36 sek.". Mazos lodziņos kā komiksos ievilkti līniju virpuļi, kas kaut ko attāli atgādina un, iespējams, kārtojas tikai autoram saprotamā stāstā. Apejot apkārt vitrīnai, atklājas apgleznotai grotai līdzīgā aizmugure un sarkana istaba, ko izgaismo neliels, aszobains objekts. Šī aina nedaudz atgādina Martas Madaras Grantiņas iekšpusvērsto gleznu ciklu izstādē "Terārijs", kas bija skatāma kultūrtelpā "Smilga" pērnā gada vēlā rudenī. Taču atšķirībā no Grantiņas rotaļīguma šeit ir jūtams draudīgums. Tas piesaukts arī Jāņa Dzirnieka raksturojumā ekspozīcijas aprakstā un patiešām labi raksturo kopējo noskaņu. Baisas priekšnojautas pārāk spožā un saulainā dienā.
Pie sienas virs apmeklētāju galvām ir novietots darbs "Termiskā sēne" – vērojot no priekšpuses, tā ir statiska kompozīcija no lodēm un kvadrātiem (te diemžēl pārlieku asociatīvi nolasāms gāzes plīts metāla režģis), kas savdabīgā veidā atgādina latviešu 70. un 80. gadu dekoratīvo keramiku. Viss līdzsvarots, precīzi noskaņots. Paejot sāņus, atklājas, ka darba pamatne patiesībā ir sazarots tumša labirinta šķērsgriezums – gluži kā atvērtu smadzeņu kodols medicīnas muzeja vitrīnā. Nav zināms, kas tur mīt, bet ir skaidrs, ka tas tur ir.
0