Par Viktora Timofejeva izstādi "Citi pasažieri" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Vilciena brauciens no Ņujorkas Penn Station līdz Providencei (Rhode Island School of Design mājvietai) ilgst aptuveni trīs stundas. Tā daudzējādā ziņā ir viena no netipiskākajām pārvietošanās pieredzēm mūsdienu Amerikā. Kopš dzelzceļa transporta popularitātes virsotnes 1916. gadā, kad vilcienu sliedes šķērsoja visu Ameriku, ir pagājis vairāk nekā gadsimts, kura laikā 45% sliežu sastāva ir demontēti, un tagad tā vietā, lai savienotu visu valsti, pasažieru vilcienu satiksme aprobežojas galvenokārt ar ASV austrumu krastu.
Šāda ceļošana kalpojusi par iedvesmu Ņujorkā bāzētā Latvijas mākslinieka Viktora Timofejeva izstādei "Citi pasažieri" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde atsaucas uz mākslinieka pieredzi – "dzīvi kustībā starp pilsētām un atšķirīgiem kultūru un sabiedrību kontekstiem" [1], netieši norādot, ka izstādes centrālais fokuss ir nevis citi pasažieri, bet gan brīžiem nepārvaramais attālums starp tiem. Izstāde ir nozīmīgs pagrieziena punkts Viktora Timofejeva praksē, kas piesaka mākslinieka ceļu jaunos medijos, kā arī laikam atbilstošs komentārs par piederību, atsvešinātības vilinājumu un zūdošo ticību tam, ko var dēvēt par "cilvēcības projektu".
Skats no izstādes "Citi pasažieri", 2025. Foto: Ansis Starks.
Ekspozīcija aizņem trīs telpas, taču to var uztvert kā vienotu instalāciju. Ceļš izstādē sākas ar pastaigu pa mākoņiem, kas no ceturtā stāva padebešiem ļauj nolūkoties uz muzeja apmeklētājiem stāvu zemāk. Uz pirmās telpas sienas uzgleznota monohroma ainava, kuras galā attēlotais tornis spoguļo telpas vidū esošo objektu. Torņa dobumā atrodas gaismas lode, kuras stari piešķir reliģisku nopietnību griestos atstarotajiem parapeta zobiem; lodi ieskauj riņķojošs rotaļu vilcieniņš un debesu gleznojums. Līdzīgi kā stāvu zemāk esošos muzeja apmeklētājus, arī šeit skatītājs ciklisko vilciena kustību vēro no atsvešināta augstuma. No šāda skatpunkta – sauksim to par dievactiņu – vilciena bezgalīgā riņķošana no mehāniskas norises pārtop mītiskā. Atkārtošanās rada rituālu auru, vienmērīgais ritms atbalsojas gleznotajā arhitektūrā un ļauj saskatīt vilcienu kā metaforu mūžības pārlaicīgajām struktūrām.
Skats no izstādes "Citi pasažieri", 2025. Foto: Ansis Starks.
Tālākajās divās telpās uzbūvētie kupejas fragmenti atklāj pirmajā zālē novērotās dievišķās komēdijas ikdienišķumu. Blakus telpās spoguļattēlā novietotas divas gandrīz identiskas scenogrāfiskās vides, kas līdzinās pasažieru vilciena kupejām, bet to logi ir aizstāti ar televizoriem, kas pārraida skatu no rotaļu vilciena iekšpuses. Pat visparastākajā vilciena braucienā laiks deformējas, stiepjas un lokās, un atsvešinātība ir daļa no atmosfēras, ko skatītājs pieredz, sēžot zilā mākslīgas ādas krēsliņā. Timofejeva teatrālās kupejas veidojušās glezniecības un instalācijas sakausējumā, atsaucot prātā amerikāņu popārta mākslinieka Toma Veselmana sērijas "Still Life" hibrīdo telpiskumu. Līdzīgi Veselmana lielformāta struktūrām, kurās mākslinieks pārtulkoja klusās dabas žanru amerikāņu 60. gadu patērētājkultūras popsīgajā dialektā, arī Timofejeva instalācijas barojas no spriedzes starp ilūzijas radīšanu un tās mākslīguma apzinātu atklāšanu, atstājot redzamas konstrukciju muguriņas.
It kā (ne)atšifrējamie objekti (ciparnīcas forma "Alfabēta pulkstenī" un uz galdiņiem apzīmētās veidlapas) caur atpazīstamām durtiņām veikli ievelk skatītāju burtveidolu labirintos. Šīs mainīgās struktūras neatturas pavīpsnāt par skatītāju, novedot viņu kodētu alfabētu strupceļos. Timofejeva vizuālās valodas kodos ir kaut kas birokrātisks, necaurskatāmas sistēmas caurstrāvots, tomēr caur pavedieniem atminams – kā norādes imigrācijas veidlapās.
Skats no izstādes "Citi pasažieri", 2025. Foto: Ansis Starks.
"Citu pasažieru" izgaismotā "divu realitāšu līdzāspastāvēšana" [2] dažādos pieredzes mērogos veikli ilustrē spriedzi starp mentālu un fizisku dislokāciju. Volfgangs Šivelbušs 1977. gadā spekulēja, ka nekas nav mainījis cilvēku uztveri tik ļoti kā dzelzceļa satiksmes parādīšanās [3]. 1843. gadā amerikāņu autors Ralfs Emersons savā dienasgrāmatā aprakstīja vienu no saviem pirmajiem braucieniem: "Sapnim līdzīgs vilciena ceļojums. Pilsētas starp Filadelfiju un Ņujorku, kurām braucu garām, neatstāj īpašu iespaidu. Tās ir kā gleznas uz sienas." [4] Ātrums, ar kādu dzelzceļš šķērso reljefu, iznīcināja ciešo saikni starp ceļotāju un telpu, un šāds ainavas zaudējums ietekmē visas maņas. Pārvietošanās ar dzelzceļu radīja apstākļus ceļotāja uztveres mehanizācijai, iznīcinot veselas smaržu un garšu izloksnes. Lielajam ātrumam apgrūtinot vizuālo uztveri, viskrasākās izmaiņas skāra tieši redzi. "Ziedi ceļa malā vairs nav ziedi, bet plankumi vai drīzāk svītras; vairs nav iespējams izšķirt atsevišķus punktus, jo viss ir kļuvis par svītru," 1873. gadā savu braucienu aprakstīja Viktors Igo [5]. Mākslas vēstures kontekstā jauniegūtā mobilitāte sniedza piekļuvi jaunām ainavām, maksājot par tām ar darbu telpisko dziļumu.
Turpinot telpiskuma tēmu, rodas iespaids, ka arhitektūrai Timofejeva gleznotajās vidēs ir atņemta piekļuve: tai nav nedz durvju, nedz logu – tā ir kļuvusi par izolētu čaulu, kas pretojas apdzīvošanai, neatstājot vietu nedz intimitātei, nedz ierastajā, nedz etimoloģiskajā – iekšējības nozīmē. Timofejeva gleznotās urbānās ainavas visprecīzāk varētu raksturot kā liminālas telpas vai Marka Ožē aprakstītās nevietas (non-spaces). Nevietas jēdziens attiecas uz tranzīttelpām – dzelzceļa stacijām, lidostām, automaģistrālēm u.c. vietām, kas paredzētas mobilitātei, nevis sociālo saišu vai kultūras identitātes veidošanai [6].
Skats no izstādes "Bob Doesn't Ever See David", 2023. Avots: https://viktortimofeev.com/
Rīgā dzimušais Timofejevs savā praksē ierasti lavierējis uz izklaides un mākslas robežas. Aptverot kinematogrāfiskus spēļu dizainus, grafīta zīmējumus, gleznas, instalācijas, eksperimentālus alfabētus un kolaboratīvas zīmēšanas sesijas, Timofejeva prakse iespēļo (to gamify) sistēmu poētiku, absurdu un tā estētiku. Ar savu padziļināto pieredzi programmēšanā Timofejevs trāpīgi tver jaunā laika tīklojumu un šūpojas tā murgainajās mirāžās. Tā vietā, lai apbalvotu spēlētāju ar nākamo līmeni vai situācijas atrisinājumu, viņa ķecerīgajās videospēlēs par jēgu nereti kļūst pati maldīšanās bezgalīgās cilpās un apstākļos, kur nepārtraukti mainās spēles noteikumi vai tie nav bijuši saprotami no paša sākuma.
Līdz šim man ir bijis grūti skatīt izdomātās un virtuālās ainavās mājojošā mākslinieka piedāvātās tēzes plašākā kontekstā, bet "Citi pasažieri" ir pagrieziena punkts. Fiksējot absurda nospiedumus fiziskajā realitātē – vilcienu braucienos –, Nacionālā mākslas muzeja izstāde sniedz konceptuālu atslēgu, kas izgaismo viņa zīmēto un programmēto ešerisko šķīstītavu tveramos nospiedumus un ļauj no jauna pievērsties Viktora agrākajiem darbiem un to politiskajai aktualitātei.
Spriežot par pieaugošo ikdienas virtualizāciju un ar to saistīto atsvešinātību, mākslas vēsturnieks Derbijs Inglišs min: "Tas nav tikai par to, ko tālrunis dara ar pasauli, bet arī par to, ko esam lūguši tālrunim darīt mūsu labā. Pēdējā laikā mani nodarbina jautājums – cik svarīgi mums kā cilvēkiem vispār ir būt daļai no "cilvēcības projekta" un īstenot to? Padarot sevi pārskatāmu un padarot pārskatāmu arī mūsu pasauli, atsakoties no tekstūras, no iespējas veidot jēgpilnas attiecības, atsakoties no sasaistīšanās, berzes, iesprūšanas, man rodas sajūta, ka mēs virzāmies pretim ārkārtīgi pasīvai attieksmei pret to, ko vislabāk varētu aprakstīt kā "cilvēcības projektu". Kas notiks tālāk? Tā būs sava veida izmiršana." Ar "cilvēcības projektu" Inglišs iezīmē to plašo pieredžu, emociju un sajūtu lauku, ko cilvēks var izjust, ar ko var saskarties un par ko var kļūt savas dzīves laikā. Tam pieder arī ceļa putekļu smarža, sastrēgumi un pārāk pļāpīgi blakussēdētāji sabiedriskajā transportā. "Cilvēcības projektu" visvieglāk tulkot kā apņemšanos – nopietni uztvert dzīves sarežģītību, nereducējot to tipos un tēmās.
Mākslas vēsturnieka teiktais piešķir kontekstu Timofejeva ekspreša virstoņa ērmībai. Vispārinot viņa teikto, "Citi pasažieri" rāda ar pirkstu uz spraugām, caur kurām iztek vēlme iesaistīties "cilvēcības projekta" neērtībās. Modernizācijas sniegtie palīgrīki atvieglo ikdienu, tomēr to radītā vide ir tik perfekti gluda, ka nepieļauj saķeri – ne ar pieredzi, ne atmiņām. Lai gan caur dievactiņu pasaule kļūst pārredzama, tā ir nepieejama – attālums un ātrums ir aizstājis iespēju pieskarties.
[1] Izstādi pavadošais apraksts.
[2] Izstādi pavadošais apraksts.
[3] Schivelbusch, Wolfgang. The Railway Journey. The Industrialization of Time and Space in the Nineteenth Century. Oakland: University of California Press, 1977, p. 54.
[4] Emerson, Ralph Waldo. Journals, 7 February 1843. Citēts pēc: Schivelbusch, Wolfgang. The Railway Journey, p. 52.
[5] Schivelbusch, Wolfgang. The Railway Journey, pp. 53–55.
[6] Auge, Marc. Non-places. Introduction to an Anthropology of Supermodernity. London: Verso, 1995.
0