7. jūnijā visā Latvijā notiks pašvaldību vēlēšanas, kuras daudzi dēvē par izšķirīgām. Vai tās ir izšķirīgas arī kultūrai? Partiju programmās tai tradicionāli atvēlēta samērā maza vieta, tāpēc izlēmām par to rīkot diskusiju, fokusējoties uz kultūru Rīgā, kur dzīvo lielākā daļa mūsu lasītāju. Uz diskusiju aicinājām tās 6 partijas, kuras saskaņā ar socioloģiskās domas aptaujām gūtu vairāk nekā 5% atbalstu, ja vēlēšanas notiktu maija sākumā. Diemžēl mums neizdevās saņemt atbildi no partijas "Stabilitātei!", savukārt Boriss Cilēvičs no partijas "Saskaņa" bija sajaucis diskusijas norises vietu.
Ringolds Balodis pārstāv partiju "Latvija pirmajā vietā", Ritvars Jansons – "Nacionālo apvienību", Agnese Logina – "Progresīvos" un Dāvis Stalts – "Jauno Vienotību". Uz kultūru šajā diskusijā raugāmies plašā izpratnē. Kultūra nav tikai kultūras pasākumu kalendārs, neuzceltais Laikmetīgās mākslas muzejs vai koncertzāle. Mūsu izpratnē kultūra ir identitāte, piederība, iekļaušana, izaugsme, saistīta arī ar ekonomiku. Diskusiju vadīja žurnāliste Rita Ruduša. Saruna notika klātienē 23. maijā LKA Gara mājā, to rīkojām sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, Latvijas Radošo savienību padomi un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju.
Rita Ruduša: Esam redzējuši jūsu programmās vārdu "kultūra" – dažās vairāk, dažās mazāk. Domājot par kultūru kā daļu no Rīgas identitātes, gribu, lai katrs no jums izstāsta, kādu jūs iedomājaties Rīgas kultūru – vērstu uz tradicionālo kultūru, lielajiem pasākumiem, augsto kultūru, operu un laikmetīgo mākslu vai no visa pa druskai? Lūdzu, īsi definējiet Rīgas kultūras identitāti!
Ringolds Balodis: Šobrīd, kad ekonomiskie rādītāji slīd uz leju, partija "Latvija pirmajā vietā" liek uzsvaru uz tūristu klātbūtnes kāpināšanu Rīgā. Līdz ar tiem ieplūstu arī nauda. Mēs koncentrējamies arī uz to, ka jābūt koncertzālei, uz kuru var doties plaši pazīstami mākslinieki, kas šobrīd brauc uz Tallinu. Jākoncentrējas uz latviešu valodas stiprināšanu. Latviešu valoda neapšaubāmi ir valsts valoda, bet Rīga vienmēr ir bijusi multikulturāla pilsēta. Pašreizējā brīdī mums jāizšķiras, kā tālāk attīstīties. Ir skaidrs, ka griezieni būs, un tie būs pamatīgi.
Rita: Tātad jūsu uzsvars ir uz tādiem kultūras pasākumiem, kas piesaista tūristus un darbojas kā ekonomiskais motors.
Ringolds: Vienlaikus saglabājot esošās kultūras iezīmes, nevēršoties tik ļoti pie atsevišķām niansēm. Varbūt nevajag kasīt nost padomju ģerboņus, bet tieši otrādi – dažās vietās tos atstāt, piesaistot tūristus. Izravējot pagātni, mēs ravējam arī savu kultūru. Mēs iestāsimies par mērenību, saglabājot visu latvisko, ko varam.
Ritvars Jansons: "Nacionālā apvienība" ir nacionāli konservatīva. Balstāmies uz to, kas rakstīts Latvijas Satversmes preambulā. Latvija ir nacionāla valsts, šeit jāattīsta latviešu un lībiešu tradīcijas, kas iekļauj kultūru un kur liela nozīme ir latviešu valodai. Redzam Rīgu kā latvisku kultūras telpu. Tieši tā mēs atšķiramies no visām pārējām Eiropas lielajām pilsētām. Ar to mēs esam interesanti tūristiem, nemaz nerunājot par to, ka tas palīdz saglabāt mūsu identitāti. Attīstīsim tos pasākumus, kas vērsti gan uz valsts svētku svinēšanu, gan latvisko tradīciju iedzīvināšanu.
Agnese Logina: Kultūra veido pilsētu. Ja noņem kultūru, paliek tikai infrastruktūra. Arī ceļojot pieredzam pilsētas caur kultūru – arhitektūru, muzejiem, notikumiem. Kultūra ne tikai priecēs tūristus, bet arī var noturēt Rīgā cilvēkus. Rīgas kultūras dzīvei ir jābūt daudzveidīgai, Rīgai nevajag izvēlēties starp augsto un populāro kultūru, starp masu un apkaimju pasākumiem. Rīgā ir nepieciešams nodrošināt visas šīs lietas. Mēs esam lielpilsēta, mums jābūt augstām ambīcijām un jāaudzē muskuļi, lai ambīcijas īstenotu.
Rita: Zem kāda jumta ir visas šīs lietas? Kas ir šī vīzija?
Agnese: Kulturāla Rīga.
Rita: Bet kas ir Rīgas kultūra?
Agnese: Rīgas kultūra ir mantojums, kas dzīvo šodien un veido rītdienu. Laikmetīgs mantojums, jaunrade, 58 apkaimes ar unikālu identitāti.
Dāvis Stalts: Tradicionālā kultūra ar laikmetīgu piesitienu, citu tvērumu un skatījumu, kā to pasniegt cilvēkiem, ar ļoti būtisku kultūrizglītojošo komponenti. Laikmetīgā kultūra visās tās izpausmēs, ne tikai māksla. Ar dubultu atbalstu no pilsētas puses, kas iezīmē mūsu ambīciju Rīgai kļūt par laikmetīgās kultūras galvaspilsētu vismaz Baltijas līmenī. Tradicionālajai kultūrai, mākslai un laikmetīgajai kultūrai nav jāsacenšas, bet jāiet roku rokā. Tūristiem varētu kļūt ļoti labi zināmi tādi pasākumi kā "Riga Music Week", "Riga Art Week", kurus esam nodibinājuši. Tāpat mūsu operas festivāls varētu būt spēcīgs zīmols Rīgas starptautiskajai atpazīstamībai. Daudzus pasākumus varam īstenot sadarbībā ar "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu", kas būs tāds kā aizvietotājs Laikmetīgās mākslas muzejam, kuru, domāju, vēl ilgi neredzēsim.
Rita: Kā jūs esat iecerējuši nodrošināt pasākumus apkaimēs? Varbūt arī ko vairāk par apkaimju svētkiem, kuri notiek tikai piektajā daļā apkaimju?
Ritvars: Dievs dod, lai mēs saglabātu nākamā perioda budžetā visus kultūras centrus, izglītības iestādes un interešu centrus, kas ir Rīgā. Finansējumu var konkursu kārtībā novirzīt nevalstiskajām organizācijām, apkaimju biedrībām. Es gribētu, lai Rīgas dome notur to budžetu, kas kultūrai ir šobrīd. Būvēt ko jaunu apkaimēs nesolīšu, bet apkaimju svētkus, kultūras pasākumus apkaimēs var rīkot.
Rita: Vai visās apkaimēs fiziski pietiek vietu, kur cilvēki varētu sapulcēties?
Ritvars: Ir pārvietojamās skatuves, dažādas iespējas. Tie cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs, nāk.
Rita: Bet Čiekurkalnā, piemēram, nav neviena plača. Kur tad mēs to skatuvi celtu?
Ritvars: Arī Čiekurkalnā ir ielu krustojumi, kurus var aiztaisīt ciet. Tās problēmas ir tehniskas.
Dāvis: Aktīvās apkaimes iesniedz savus projektus līdzdalības budžetā, kā arī mūsu kultūras projektu konkursā reizi gadā. Plānojam šo projektu konkursu palielināt un uzsaukumu veidot divreiz gadā. Tas prasīs papildu līdzekļus, bet domāju, ka tos dabūsim.
Rita: No kā mēs viņus dabūsim?
Dāvis: No lielā kultūras budžeta. Esam Rīgai panākuši lielāko kultūras budžeta palielinājumu atjaunotās Latvijas vēsturē. Dabūsim klāt 300 tūkstošus, lai uztaisītu otro uzsaukumu. Nāks tās apkaimes, kuras tiešām ir spējīgas organizēt. Otra līnija, kas jāattīsta, ir stropi – mūsu organizēti pasākumi apkaimēs, pārvietojamās kultūras pasākumu vietas. Tās ir mobilas skatuves, kuras var dažādi izvietot un pielāgot. Tomēr sadarbība ar apkaimju biedrībām varētu būt lielāka.
Rita: Ne visās apkaimēs ir biedrības. Kā motivēt iedzīvotājus apvienoties un piedalīties?
Dāvis: Ir brīnišķīga prakse vairākām apkaimēm apvienoties un veidot svētkus kopā. Piemēram, Bieriņos ir ļoti maz iedzīvotāju. Tas nenozīmē, ka tur jāpārceļ dārga infrastruktūra. Varam veidot Pārdaugavas svētkus.
Rita: Es pieņemu, ka jums ir statistika par to, cik liela ir aktivitāte dažādās apkaimēs. Ko darīt ar tām, kas stāv tukšas iedzīvotāju iesaistes ziņā? Kā tur pietrūkst?
Dāvis: Pietrūkst kultūras infrastruktūras, piemēram, Purvciemā un Pļavniekos. Tur nav lielu vietu, kur organizēt milzīga mēroga pasākumus, ja neskaita slaveno Ušakova kepku jeb Dreiliņkalnu un vēl atsevišķas vietas. Mums ir jādomā par mobilu skatuvi, iespējams, autobusu, kas varētu pārvietoties un piedāvāt kvalitatīvu kultūras programmu visās apkaimēs.
Rita: Lai atbrauktu mobilā skatuve, kādam tā ir jāņem pretī.
Dāvis: Mūsu līdzšinējā pieredze ir – ja mēs kaut ko dodam, tad ir, kas ņem pretī. Ja neko nedodam, tad cilvēks citreiz nemaz nezina, ko grib. Tāpēc ir jādomā arī par to, ko mēs dodam.
Agnese: Pirms diviem gadiem Pilsētas attīstības departaments virzīja apkaimju centru projektu, kura kodolā ir ideja, ka apkaimēs jābūt skaidriem centriem. Tas izklausās pašsaprotami, bet ir apkaimes, kurām tāda nav, – Purvciems, Ķengarags. Āgenskalns ir lielisks piemērs tam, kādam jābūt apkaimes centram, kā varētu strādāt pie līdzīgiem modeļiem citur. Ir centrs, kaut kāds iemesls, kāpēc cilvēki tur iet, visbiežāk tas ir tirgus, ap to ir mobilitātes punkti.
Rita: Bet vai nav tomēr atšķirība, ja runājam par Āgenskalnu un padomju laikos būvētajām apkaimēm, kur ir grūtāk identificēt dabisku pulcēšanās vietu?
Agnese: Tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem. Purvciems ir otrā vai trešā lielākā Latvijas pilsēta, bet tur nav dabiskā centra. Agrāk tas vismaz mentāli bija degradētais stāvlaukums pie lielveikala "Minska". Purvciemā ir nepieciešams savs kultūras centrs, tur ir jāuzbūvē arī sava bibliotēka. Rīgā ir diezgan cienījams bibliotēku tīkls, bet Purvciems ir apdalīts. Ķengaragā vēsturiski ir bijušas dažādas idejas. Bija paredzēts, ka tur būs kultūras centrs, bet māja tika izmantota citiem nolūkiem. Vēsturiskās netaisnības mēs šobrīd vairs nevaram novērst, bet jāatrod kaut kas cits. Otra lieta, ko var vairāk atvērt, ir skolu tīkls. Mēs diezgan noņēmāmies, rakstot nolikumu par to, kā padarīt skolu kultūras pasākumus pieejamus apkārtējai kopienai.
Rita: Tas paģēr konceptuālu domāšanas maiņu, ka skola kļūst par kopienas centru.
Agnese: Mums ir vismaz divas bibliotēkas ar brīnišķīgiem dārziem, kas jau tiek izmantoti, dzīvo savu dzīvi. Bibliotēka ir viena no ļoti retajām vietām, kur var doties, netērējot naudu. Bibliotēkas veido dažādus pasākumus pēc savas iniciatīvas – dažādas izstādes, tikšanās ar lasītājiem, rakstniekiem. Iespēju ir ārkārtīgi daudz.
Rita: Ringold, jūsu vīzijā Rīga ir tūrisma magnēts, kas lielākoties ir orientēts uz centru. Kā ar apkaimēm?
Ringolds: Viena lieta ir iedzīvotāju iesaiste, otra – nodrošināt apkaimju biedrības ar finansējumu, lai rīkotu reģionālos svētkus. Pēc esošā pašvaldību likuma iedzīvotājs jānodrošina ar daudzveidīgu kultūru. Biedrības nav pašmērķis. Mērķis ir iesaistīt iedzīvotājus, bet viņiem jābūt aktīviem, jānāk ar pieprasījumiem. Biedrībām jābūt aktīvām, nevis pašvaldībai jācenšas nodrošināt katrai apkaimes biedrībai svētkus. Par tiem centriem – pilsēta ir dažāda. Ja runājam par pašvaldības mērķi, bez šaubām, tas ir arī latvisks piedāvājums, nevis citu minoritāšu veidolā. Vakar biju Pļavniekos, redzēju bāru "Ugolok", kur daudzi cilvēki nav latvieši. Kādu tad kultūras piedāvājumu mēs varētu piedāvāt viņiem? Centrs ir pilsētas seja. Rīga ir galvaspilsēta, tāpēc šausmīgais centrs ir jāuzlabo. Es domāju, ka ir pilnīgi normāli rīkot lielu Līgo svinēšanu.
Rita: Krastmalā?
Ringolds: Vai vecajā Uzvaras laukumā. Ir jādomā par lieliem svētkiem, un tie jāatbalsta. Iedzīvotāju iesaiste pašreizējā brīdī ir pašvaldības referendumu līmenī, kas ir diezgan nožēlojams kauliņš. Iedzīvotāji ir atsvešinājušies no varas, un mēs nevaram atdalīt šo situāciju no valsts.
Rita: Kā jūs esat iecerējis veicināt aktivitāti?
Ringolds: Ir jāatjauno uzticība valstij. To nevar izdarīt tikai reģionu līmenī, tas jāveic valsts līmenī.
Rita: Tas ir ļoti liels uzdevums, bet varbūt sāksim ar apkaimi. Kā, piemēram, veicināt to cilvēku iesaisti, kas iet uz grilbāru "Ugolok"?
Ringolds: Pie pesimistiskā vai optimistiskā budžeta prognozēm? Mēs atrodamies situācijā, kad būs jāveic skarbi griezieni. Radošs risinājums ir ceļojošs cirks, kas brauc Rīgai cauri, bet tas jau nav nopietni ņemams. Būtu labi, ja būtu aktīvas apkaimju biedrības, kas rīko reģionālos svētkus. Bet tas neizslēdz, ka Rīgā jārīko lieli svētki, kas varētu iedzīvotājiem atklāt Rīgas lielo vērtību.
Dāvis: Mēs kopā ar nevalstiskajām organizācijām esam iesākuši programmu "Rīgas kultūrvietu kartējums". Mums ir pieejamas visas Rīgas kultūrvietas, esam to digitalizējuši. Šo digitālo platformu nākamajā sasaukumā pārveidosim par aplikāciju un strādāsim pie mārketinga.
Rita: Rīgas valstspilsētas kultūras pamatnostādņu izstrādes gaitā tika identificēti vairāki izaicinājumi. Tai skaitā neatbilstoša kultūras infrastruktūra lielā daļā pašvaldības kultūras un kultūras izglītības iestāžu, nepietiekams vides piekļūstamības nodrošinājums cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem pašvaldības kultūras un kultūrizglītības iestādēs, kā arī nepietiekama kultūras pakalpojumu piekļūstamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Izpētot visas jūsu programmas, redzu, ka par iekļaujošu kultūras piedāvājumu jūs nerunājat, bet kā jūs šajā virzienā domājat?
Ritvars: Ogrē mēs darām tā – visiem ir zināma slavenā bēniņu istaba, kur ir izlikta Krievijas karavīra forma. Šis ir vidējas nozīmes kultūras piemineklis, kur liftu neatļāva likt ne būvnormatīvi, ne pieminekļa statuss. Tos ukraiņu kara veterānus, kuriem nav kāju, uznesam augšā. Taisīsim virtuālo skatu uz šo ekskursiju telpu, lai ar virtuālajām brillēm to var piedzīvot, neuzkāpjot uz trešo stāvu. Es nesolu, ka nākamajā Rīgas sasaukumā ar šīm vecajām ēkām viss tiks atrisināts, bet virtuālā pieeja vai pašu darbinieku palīdzība tiem, kuriem vajadzīga fiziskā iekļūšana, arī ir risinājums. Protams, kur tas ir iespējams, tiek nodrošināti tehniski uzlabojumi.
Rita: Rīgas mērogos tomēr uznest varētu būt pagrūti, ņemot vērā cilvēku plūsmu. Mēs ik pa laikam pieminam, ka budžetā būs griezieni, bet sāksim ar ideālo. Jūs esat sapratuši, ka ir neatbilstoša infrastruktūra. Kas ir jūsu prioritātes, kā to sakārtot?
Ritvars: Prioritāte ir, lai visi tiek uz Dziesmusvētkiem, lielajām kultūras celtnēm, kultūras centriem, kas ir pašvaldības bilancē, un uz interešu izglītības iestādēm, mūzikas, profesionālās ievirzes skolām.
Rita: Sāksiet ar lielajiem infrastruktūras objektiem.
Ritvars: Jā, tā ir prioritāte.
Agnese: Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, jo ir kauns. Piekļūstamība nav nekas jauns. Rīga ir nepiekļūstama. Rīga ir sarežģīta pilsēta, pa kuru grūti pārvietoties, ja neesi sprigans, jauns cilvēks bez veselības problēmām. Mūsu nespēja izcelt satiksmi no tuneļiem uz virszemi – man ir kauns. Ir jābeidz pieļaut jaunas kļūdas. Reizēm top jauna infrastruktūra, kurā joprojām par šādām lietām nav padomāts. Tam ir jābūt visos projektos, kurus izstrādājam.
Rita: Vai pie tādiem pieskaitīsim arī Dziesmusvētku estrādi Mežaparkā?
Agnese: Neiešu detaļās, bet tur ir ļoti lielas problēmas. Tur ir, ko uzlabot, par to ir ļoti daudz runāts. Pirmkārt, beidzam pieļaut jaunas kļūdas. Otrkārt, atvēlam līdzekļus tam, lai labotu tās kļūdas, kuras jau ir. Es agrāk strādāju muzejā Vecrīgā. Es varu tur visu ko pielāgot, bet ja cilvēkam ir jāteleportējas, lai vispār līdz tam nonāktu, kāda tam nozīme? Tas ir komplekss jautājums, kas jārisina kopā ar kultūras mantojuma pārvaldi. Arī viņiem jābūt vairāk ieinteresētiem tieši Vecrīgas jautājumos. Vecrīga ir mūsu kultūras centrs, tur joprojām ir lielākais skaits kultūras vietu.
Rita: Kā nepieļaut? Mēs iesaistām cilvēkus, kas saprot piekļūstamības specifiku darba grupās, kuras strādā pie jauniem projektiem?
Agnese: Jā, protams, formāli daudz kas notiek. Un tad ir "Rīgas mākslas telpas" stāsts, kur jau gadiem nestrādā lifts, jo tas nepieder tiem, kas apsaimnieko telpu. Ir dažādas juridiskās, birokrātiskās problēmas, kuras iekrīt ikdienas darbā un netiek līdz galam atrisinātas.
Rita: Nu, bet tad risināsim?
Agnese: Protams, risinām jau gadiem. Pati esmu bijusi daudzās sēdēs, kur par to ir runāts, strīdējusies ar Satiksmes departamentu, Ārtelpas un mobilitātes departamentu. Man nav atbildes, kāpēc neseko darbi, jo tas nav tikai konkrēto kultūras aktīvistu uzdevums, ir daudz citu lietu, kurām jānotiek, lai mēs beidzot to atrisinātu.
Rita: Varbūt Dāvis zina, kāpēc neseko darbi.
Dāvis: Es nezinu, kāpēc neseko darbi, es zinu, ka darbi seko. Šobrīd Pārdaugavas kultūras apvienība ir iesniegusi vienu no līdz šim lielākajiem Eiropas projektiem par vides pieejamību Imantas un Iļģuciema kultūras centros. Tur ir arī vērienīgs mūsu līdzfinansējums, piesaistīti profesionāli projektu rakstītāji, ceram uz finansējuma iegūšanu. Vēl viens lielais projekts par vides pieejamību, kur iesaistās pieci kultūras centri, ir "Creative Europe". Pirmo gadu šajā labi zināmajā Eiropas uzsaukumā piedalāmies kā pašvaldība. Paldies NVO sektoram, kas izaudzinājis tik labus projektu rakstītājus, kurus varam noalgot par savu budžetu un cerēt uz Eiropas finansējumu. Par liftu "Rīgas laikmetīgās mākslas telpā" – brīžiem strādā, brīžiem nestrādā, un neviens nav spējis līdz galam atbildēt, vai tas strādā. Cerams, Daiga Rudzāte spēs sakārtot šo nesakārtojamo jautājumu.
Rita: Vai šis lifts nav savā ziņā simbols visam, par ko mēs tagad runājām, – reizēm strādā, reizēm nestrādā?
Dāvis: Lifts ir simbols dīvainajai komunikācijai.
Rita: Tad varbūt mums pie prioritātēm jāieraksta arī skaidra komunikācija.
Ringolds: Pirms sešpadsmit gadiem es biju Uzņēmumu reģistra vadītājs Pērses ielā 2. Trešajā stāvā atradās klientu apkalpošanas centrs, uz ko veda drausmīgas koka trepes. Es rosināju pielāgot, bet aparāts pretojās: "Neviens jau neliek to darīt." Vēlāk televīzijā sekoja sižets, ka Pērses ielā 2 ir briesmīga pieejamība.
Rita: Te mēs atkal nonākam pie komunikācijas problēmas.
Ringolds: Es neesmu par sodiem, bet normatīvos iestādēm ir jāiestrādā sodīšanas princips par vides nepieejamību. Piemēram, pašu projektu nevirzīt tālāk, kamēr vides pieejamības sadaļa nav sakārtota. Man bija vairākas sarunas ar "Apeirona" vadītāju. Viņš apgalvo, ka cīņa ar valsts iestādēm jau gadiem ir kā pret sienu. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas sēž atbildīgos amatos. "Apeirons" šīs idejas lobē, bet valstij un pašvaldībai tās ir jāatbalsta. Bet pirmā lieta tā nebūs, pirmā lieta būs budžets nākamajam gadam.
Dāvis: Es nepiekrītu Baloža kungam par pātagu. Mums ir daudzi kultūrvēsturiski UNESCO objekti, kuros nevar izbūvēt infrastruktūru, lai kā mēs to gribētu.
Rita: Visi esat tādā vai citādā veidā pieminējuši divas fundamentālas būves, par kurām runājam apmēram tikpat ilgi kā par piekļūstamību. "Jaunā Vienotība" raksta, ka jūsu vīzija ir uzcelt Rīgas filharmoniju un uzsākt Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību. "Latvija pirmajā vietā" – ka Rīgā beidzot uzbūvēs modernu koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju. "Progresīvie" sola atbalstīt Rīgas koncertzāles un Laikmetīgā mākslas muzeja attīstību. "Nacionālā apvienība" nav neko specifiski norādījusi, bet noteikti par to varam parunāt. Kā panākt izkustēšanos šajā jautājumā?
Agnese: Ja iepriekšējā jautājumā es biju diezgan skeptiska, tad šajā neesmu. Vismaz viens no šiem projektiem ir uzlikts uz sliedēm un iet savu ceļu – koncertzāle. Šobrīd esam tikuši līdz projektēšanai, kurai paredzēti divi gadi. Tad būs skaidras arī izmaksas, un varam sākt būvēt. Filharmonijas stāsts ir pozitīvi vērtējams tajā ziņā, ka tā ir laba sadarbība starp domi un Kultūras ministriju. Pirms Rīgas domē nomainījās vara, Kongresu nams pat netika izskatīts kā iespēja filharmonijai.
Rita: Tātad filharmoniju mēs varam cerēt vismaz pāļu līmenī ieraudzīt.
Agnese: Mēs varam cerēt, ka būsim paņēmuši aizņēmumu. Ņemot vērā, ka ir politiskā griba realizēt filharmonijas projektu, tas iet uz priekšu.
Rita: Labi, muzejs?
Agnese: Šī man ir trešā vēlēšanu kampaņa, kurā runāju par Laikmetīgās mākslas muzeju. Vecākiem kolēģiem tā ir jau stipri senāka vēsture. Ministrijas līmenī ir pieņemts lēmums, ka Skanstes projekts ir labākais. Tur ir gatavs projekts, un principā ir nepieciešams viņu būvēt. Bet tur ir tik daudz man pašai nezināmā, ka nevēlos to komentēt. Man ir svarīgi, ka notiek kaut kāds process un, gaidot muzeju, nesēžam rokas klēpī salikuši. Kā kultūras ministre sāku politisko virzību uz to, ka mēs nodibinām pašu muzeju. Šobrīd mums top muzejs bez ēkas. Muzejs ir ne tikai ēka, bet krājums, cilvēki, kas ar to strādā, komunikācija ar sabiedrību.
Rita: Dāvi, piekrītat Agneses optimismam?
Dāvis: Es piekrītu par optimismu ar filharmoniju, tur viss būs. Jābūt spēcīgam sabotāžas elementam, lai to apturētu. Bet, ja runājam par Laikmetīgās mākslas muzeju, no Rīgas domes neredzu nevienu, kas tam liktu jebkādus šķēršļus. Mēs esam gatavi to uzcelt jau šobrīd, tikai mums vajag sadarbības partneri Kultūras ministrijas personā – normālu, adekvātu, tādu, kas atnāk un saprot, ko vēlamies pateikt. Mums ir vairākas vietas, izvēlieties kādu no tām. Mums ir labas iestrādnes, kā būvniecības procesu nevilcināt vairāk par pieciem gadiem. Mums ir attiecīgi speciālisti, kas var izdarīt ātrāk, efektīvāk nekā "Valsts nekustamie īpašumi". Viņi arī negrib paši to darīt. Mums tikai vajag līgumu ar valsti, kurā tā apņemas segt būvniecības darbus un uzturēt muzeju. Ja mēs šādu līgumu noslēdzam un visas puses ir vienojušās, mēs jau tagad varētu to sākt.
Ritvars: Tātad "Jaunā Vienotība" traucē uzcelt?
Agnese: Finanšu ministrija tur atslēgas.
Dāvis: Tas ir pingpongs. Tikpat labi "Nacionālā apvienība" atbild par Īpašuma departamentu.
Rita: Esam dzirdējuši divus piesardzīgi optimistiskus scenārijus. Mums pat tika apsolīts, ka ar filharmoniju viss būs pilnīgā kārtībā. Vai Ringolds arī ir tikpat optimistisks?
Ringolds: Pašreizējā brīdī Ķirsis ir draudējis – ja iegūsim Rīgas domē vairākumu un Šlesers būs mērs, tad VARAM izdarīs visu, lai nedotu Rīgai finansējumu. Ņemot vērā, ka vēl gadu līdz Saeimas vēlēšanām gan "Progresīvie" valdīs Kultūras ministrijā, gan finanšu ministrs būs no "Jaunās Vienotības", mēs šajā laikā mēģināsim saprast, kāpēc viss ir tā iekavējies, ja valdības partijām ir pilnas iespējas to atbalstīt no valsts puses.
Rita: Bet jūs uzskatāt, ka pamati ir labi gan filharmonijai, gan muzejam?
Ringolds: Pamati ir pilnīgi satrunējuši gan valdībā, gan Rīgas domē. Tāpēc jau mēs ejam uz vēlēšanām un gribam nomainīt esošo varu.
Rita: Un kā, jūsuprāt, pietrūka līdzšinējā procesā?
Ringolds: Mūsu tur pietrūka.
Rita: Jūsu?
Ringolds: Mēs tā uzskatām.
Rita: Bet kāda risinājuma pietrūka?
Ringolds: Ir jābūt gan valdības, gan domes sazobei. Bez tās nevar. Vai nu tur tiek spēlēts teātris, vai ir kaut kas tāds, ko mēs nezinām.
Rita: Tātad valdības un domes sadarbība.
Ringolds: Tai ir jābūt. Ja mēs iegūsim varu, mēģināsim tikt skaidrībā ar visām šīm lietām.
Rita: Uzcelt to muzeju?
Ringolds: Muzejs ir jāuzceļ. Kāpēc tas nav uzcelts? Kāpēc Kongresu nams tik ilgi stāv tukšs?
Dāvis: Bet, Baloža kungs, jūsu sarakstā taču nevienam neinteresē laikmetīgā kultūra, kāpēc lai kāds iestātos par to mākslas muzeju?
Rita: Labi, iesim tālāk. Ritvar?
Ritvars: Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām es teicu, ka galvenais šajos lielajos objektos ir politiskais lēmums. Kā pierādīja Rīgas filharmonijas pieredze: ja politiskā vienošanās ir, tā lieta arī aiziet – tiek atrasta vieta, kur celt, un tamlīdzīgi. Tomēr es drusku piesardzīgi skatos uz nākamo posmu. Projektēšanā viss ir kārtībā. Pienāks 26. gads, un esošā nodomprotokola kārtība paredz, ka būs līgums starp pašvaldību un valsti par tālāko finansēšanas kārtību un virzību. Šajā momentā atkal jāpieņem politisks lēmums, vienošanās. Ja būs krasi antagonistiska Rīgas dome un valdība, nekas tur uz priekšu nevirzīsies.
Rita: Šobrīd jūs redzat tādu politiku?
Ritvars: Esošajā situācijā domāju, ka viss varētu notikt veiksmīgi. Jāskatās, kāda būs situācija nākamajā gadā. Ja tie spēki, kas savā laikā vienojās par koncertzāles virzību, arī būs vairākumā, tad koncertzāle būs. Laikmetīgās mākslas muzejs ir politisks lēmums. Lai gan tie ir mani politiskie oponenti, es novērtēju virzību Laikmetīgās mākslas muzeja sakarā – veidot zinātniski pētniecisko bāzi, domāt par krājumu. Tas arī ir politisks lēmums, lai lieta virzītos uz priekšu. Ja ir veikts sagatavošanās darbs un valsts ir ieguldījusi budžeta līdzekļus, jebkuram politiķim pateikt "a mēs uzspļausim tam projektam" ir ļoti grūti. Es uz jaunu būvi necerētu. Mans personiskais viedoklis – būtu ļoti labi, ja Laikmetīgās mākslas muzejs būtu "Arsenālā".
No zāles nr. 1: Līva no "Music Latvia". Vai redzat, ka "Riga Music Week" un "Riga Art Week" varētu turpināt tikt atbalstīti no Rīgas domes?
Agnese: Šie pasākumi šogad notiks pirmoreiz. Es zinu, ka finansējums ir piešķirts ar konkrētiem mērķiem un uzdevumiem. Ja šie mērķi un uzdevumi tiek sasniegti, es neredzu iemeslus, kāpēc to neturpināt jēgpilnā veidā. Mums ir nepieciešami 10 līdz 12 liela mēroga pasākumi gadā, kas piesaista uzmanību un cilvēkus. Šī sistēma ir jāpadara caurspīdīgāka nekā šobrīd, bet iniciatīvas, kuras sevi spēcīgi piesaka, ir jāturpina.
Ritvars: Man nav tik daudz informācijas, nerunāšu par to, ko nezinu.
Ringolds: Labām lietām ir jāturpinās, bet mēs jau redzam, kas notiek Sabiedrības integrācijas fondā, kas atbalsta "Satori". Tur arī tās naudas ir tik, cik ir, tur arī jau sāk plēsties par atbalstu. Tūlīt teiks "nav ko runāt par budžetu", bet tas budžets tāpat būs. Un tad būs komisijas, kas vērtēs visus tamlīdzīgos projekts, lai varētu maksimāli sniegt atbalstu pie esošā budžeta. Neesmu par šiem pasākumiem dzirdējis, lai jums veiksme un notiek, bet būsim reāli: tagad stāstīt pasakas, ka mēs jūs atbalstīsim, nebūtu prātīgi.
No zāles nr. 2: Es esmu no Dizaineru savienības. Kurš kultūras, mākslas, dizaina vai arhitektūras notikums Rīgā šajā gadā jūs visvairāk iedvesmojis un uzrunājis kā kultūras patērētāju?
Ringolds: Nosauciet kādu pasākumu, lai zinātu, ka tas ir tieši jūsu aprakstītais gadījums.
No zāles nr. 2: Kāds mans? Jūs pašlaik gatavojaties vadīt kultūru Rīgā. Jūs esat rīdzinieks, kultūras patērētājs. Kāda kultūra jūs kā cilvēku iedvesmo?
Ringolds: Ja godīgi, esmu politikā līdz ausīm.
No zāles nr. 2: Nē, nu, viss. Tas jūs neinteresē.
Ringolds: Neteiksim, ka neinteresē, bet pēdējā laikā es neesmu neko skatījies, jo bija nopietns darbs opozīcijā.
Ritvars: Maijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņu dalībniekiem. Es ļoti priecājos, ka Ogre nav vienīgā, kur šādi pieminekļi tiek atklāti.
Agnese: Viens no nesenākajiem pasākumiem, kas mani ļoti iedvesmoja, bija amerikāņu alternatīvās mūziķes Zola Jesus koncerts Pēterbaznīcā – viena pie klavierēm pa visu baznīcu, tas bija ļoti skaisti.
Dāvis: Lietišķās mākslas muzejā Jāņa Krieva izstāde, ko sarīkoja viņa ģimene par to, kā izskatījās Rīgas centrālā stacija, kādi bija vilciena noformējumi padomju laikā.
No zāles nr. 3: Vai ir plānots kaut kā mainīt finansējuma piešķiršanas procedūru? Kā zinām, šogad daži diezgan liela mēroga pasākumi dabūja finansējumu bez konkursa. Vai šāda prakse tiks turpināta?
Ringolds: Ja mēs paņemsim varu, tur daudzas lietas dosies uz KNAB pārbaudīties par finansējuma piešķiršanu bez konkursiem un ar konkursiem.
Rita: Jūs iestājaties par to, ka visam jābūt konkursa kārtībā?
Ringolds: Mēs iestājamies par to, ka tagad nav kārtības. Visur konkursus rīkot arī ir muļķīgi, bet piešķirt naudu savējiem pēc deguniem ir noziedzīgi.
Ritvars: Man no Valsts kontroles nav bail. Ogrē laipni gaidām Valsts kontroli, visam jānotiek konkursa kārtībā arī Rīgā.
Agnese: Pašreizējā sistēma ar lielo pasākumu atbalstu nav caurspīdīga un korekta. Tas ir jālabo, sistēmai jābūt saprotamai. Rīgai ir jādefinē, ko Rīga pati vēlas sadarbībā ar kultūras sektoru, sadarbībā ar "Live Riga", Rīgas investīciju un tūrisma aģentūru, lai attīstītu kultūras tūrismu, attīstītu to, ka Rīgā ir, ko darīt. Vajag laikmetīgās mākslas notikumus, vajag atpakaļ biennāli, kas ir pašu izaudzēta, ambicioza un liela. Tajā brīdī, kad ir skaidrs, ko pašvaldība vēlas, varam taisīt ideju konkursu vai iesaistīt nozares pārstāvjus. Es šeit runāju par lielo projektu atbalstu. Kultūras pārvalde joprojām rīko savus konkursus, kur jāstrādā, lai tos vienkāršotu.
Dāvis: Pirmkārt, Baloža kungu aicinu iegriezties KNAB. Mēs varam atbildēt uz visiem jautājumiem, kurus KNAB mums uzdos. Otrkārt, kultūras projektu konkurss ir Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārziņā. Rīgas tūrisma un investīciju aģentūrai mēs esam iedevuši pilnvaras rīkoties ar naudu un veidot jaunu programmu, kas ir ārvalstu tūrismu veicinošie pasākumi – gan sporta, gan kultūras, gan starpžanru notikumi, kuros iekļaujas daļa no iniciatīvām, kas izraisīja rezonansi kultūras aprindās. Lai turpmākās nesaskaņas tiktu neitralizētas, visiem jādod vienādi spēles noteikumi, kritēriji jāieliek saistošajos noteikumos. Būs konkrēti kritēriji, pēc kuriem būs saprotams, kāpēc tieši šāda tipa pasākumi tiek atbalstīti.
No zāles nr. 4: Kā jūs katrs no bērnības esat bijuši nodarbināti ar kultūru?
Ringolds: Es bērnībā ļoti aizrāvos ar zīmēšanu, bet beigās tomēr kļuvu par juristu. Kultūru nomainīju pret ļoti pragmatisku profesiju. Pareizi darīju, jo nevarētu teikt, ka daudziem šobrīd būtu stabils darbs kultūrā.
Ritvars: No pirmās klases mācījos mūzikas novirziena skolā, tad vidusskolā. Piedalījos divos skolēnu Dziesmusvētkos. Gan instrumenta apguve, gan dziedāšana korī man dzīvē ir ļoti daudz palīdzējusi.
Agnese: Mans tēvs bija teātra un kino režisors, viņam bija kristīgais amatierteātris, kurā es no septiņu gadu vecuma spēlēju dažādās baznīcās. Ātri sāku lasīt, astoņu gadu vecumā mēģināju izlasīt "Nožēlojamos", kas nav laba doma. Padsmit gadu vecumā atradu kino, kas kļuva par manu lielo dzīves aizraušanos.
Dāvis: Jebkurā vietā, kur darbojos, tas ir bijis saistīts ar kultūras dzīvi. Šobrīd, strādājot ar kultūras jautājumiem, vadot Rīgas domes Kultūras komisiju, es saprotu, ka kultūrizglītošanās ir mana absolūtā prioritāte – gan pašam, gan sabiedrībai.
Rita: Paldies! Mēs, protams, nevarējām aptvert pilnīgi visu Rīgas kultūras spektru, bet ceru, ka guvāt ieskatu tajā, ko katra no šeit pārstāvētajām partijām piedāvā.
0