KNAB vēstules pētnieciskās žurnālistikas centram "Re:Baltica" un ziņu aģentūrai LETA, pieprasot paskaidrot, kā izvēlēti temati priekšvēlēšanu laika politisko spēku analīzei, atgādināja kaut ko jau pazīstamu. Tāpēc vēlos šajā rakstā pārdomāt ilgākus, ne tik viegli saskatāmus procesus un domāšanas modeļus, kas apdraud mediju darbu.
Iesniegums kā kontroles forma
Iespēja vērsties ar iesniegumu jebkurā iestādē, lai aizstāvētu savas tiesības, uzlabotu pakalpojumus, pievērstu uzmanību problēmai utt., ir normāla demokrātisku valstu prakse. Tomēr katrs, kas strādājis ar iesniegumiem, zina, ka tie ir dažādi un ik iesniegums jāskata atsevišķi, pamatīgi izvērtējot visus apstākļus. Daži iesniegumi ir vienkārši nepamatoti un absurdi. Arī KNAB jautājumiem par mediju darbu, kritiski analizējot politisko spēku darbību, nav nekāda sakara ar KNAB kompetenci uzraudzīt priekšvēlēšanu aģitāciju un tās caurskatāmību.
Šeit ir saskatāma tendence instrumentalizēt KNAB pret medijiem. "Re:Baltica" šādas reakcijas acīmredzot jau bija paredzējusi, tāpēc priekšvēlēšanu publikācijas tika rūpīgi plānotas, kā arī publiski skaidrota redakcionālā politika. Pie publikācijām ir minēts projekts, kura atklātā konkursā iegūtais finansējums dod iespēju tās sagatavot. "Re:Baltica" par pieredzi ar iesniegumiem par tās darbu ar tiesībsargājošām iestādēm runājusi jau iepriekš pēc skandāla ap raidījumu "Šķelšanās", dēvējot iesniegumu izmantošanu par jaunu stratēģiju neapmierinātības izteikšanai par žurnālistu darbu. Arī toreiz bija iesniegums KNAB, iesniegumi policijai. Tās ir nopietnas iestādes, un paskaidrojumu sniegšana tām prasa resursus.
Centieni izmantot valsts varas struktūras, lai vērstos pret žurnālistiem, varētu liecināt arī par autoritārisma pazīmēm politiskajā diskursā. To neuzsvērt būtu vieglprātīgi. Tā kā nekas daudz nav zināms par KNAB adresēto iesniegumu saturu (tas nojaušams tikai pēc medijiem uzdotajiem jautājumiem) un iesniedzējiem, kā arī to mērķiem, vēlos piedāvāt dažus virzienus, kā par tiem varētu domāt.
Vainot, diskreditēt, deleģitimizēt
Iesniegums tiesībsargājošai institūcijai var tikt instrumentalizēts, lai vērstos pret profesionāliem medijiem. Tā iesniedzējam ir ļoti droša forma, jo iesniedzējs bieži paliek publiski nezināms. Tad iesniegums var kļūt par varas izrādīšanas, mediju darba kontroles un neatkarības ierobežošanas instrumentu.
Tomēr dažkārt iesniedzēju var nojaust viegli, ja iesniegums par mediju un žurnālistu darbu ir daļa no cīņas pret medijiem. Tad iesniedzējs sociālajos medijos nereti draud un lielās, ka tūlīt rakstīs iesniegumus, piespiedīs, pakļaus, sodīs žurnālistus. Neiztrūkst arī pašu iesniegumu ekrānkopiju.
Iesniegums par kritiskiem mediju materiāliem, vainojot mediju korupcijā (slēptas politiskās reklāmas veidošanā) pirms vēlēšanām ir raksturīgs populistiskai politiskajai komunikācijai. Proti, mediju kritizēšana ir vērsta nevis uz to darba uzlabošanu, bet deleģitimizāciju, sabiedrības viedokļa par mediju ietekmēšanu [1]. Šādas stratēģijas tiek izmantotas, lai mazinātu profesionālo mediju ietekmi un tos apklusinātu.
Iesniegumu problēmu es saistu ar tīmeklī pastāvīgi lasāmajiem uzbrukumiem žurnālistiem, jo iesniegumos minētie pārmetumi atkārtojas politiķu komunikācijā. Raksta tapšanas laikā tie dzirdami sociālajos medijos gan Aināra Šlesera stāstā par to, kāpēc grupa "Jumprava" nespēlēs Wondersalā, gan Aleksandra Bartaševiča teiktajā par to, kāpēc "Re:Baltica" analizē Rēzeknes attīstību. Vainīgi mediji, protams.
Ja iesniegumi regulāri tiek rakstīti par tiem medijiem vai pētnieciskajiem žurnālistiem, kas pievēršas sarežģītiem sociāli politiskiem jautājumiem, tad par iesniegumiem var domāt žurnālistu stresa noturības kontekstā. Šajā gadījumā ir svarīga nevis iesniegumu saņēmušās iestādes reakcija, bet iesniedzējs un mērķi.
Vairāk nekā piecus gadus esmu analizējusi Latvijas Mediju ētikas padomei adresētos iesniegumus. Kā sabiedrisko mediju ombude konstatēju, ka Latvijā atsevišķu politisko spēku pārstāvji aktīvi izmanto mediju pašregulācijas struktūras, lai vērstos pret žurnālistiem. Esmu redzējusi iesniegumus, kas rakstīti uz partiju un Saeimas deputātu veidlapām, iesniegumus, kuros vārds vārdā atkārtoti vieni un tie paši publiski skandinātie politiķu pārmetumi žurnālistiem. To visu tālāk tīklos un pašu izveidotās komunikācijas vietnēs izplata atklāti un slēpti politiskās komunikācijas konsultanti.
Pārmetumi iesniegumos, kas nonāk mediju profesionāļu pastkastītēs un žurnālistikas organizāciju uzmanības lokā, ir ļoti līdzīgi: plašsaziņas mediji nav objektīvi, žurnālisti ir pērkami un neprofesionāli, tie darbojas kādu slēptu spēku, parasti politisko konkurentu interesēs. Tagad, spriežot pēc KNAB vēstulēm, aktuāli ir pārmetumi slēptas politiskās reklāmas publicēšanā, tātad brīvu un godīgu vēlēšanu ierobežošanā.
Neapgalvoju, ka Latvijas mediju vide ir brīva no dažādiem pārkāpumiem. Ilgstoši darbojas arī tādi spēlētāji, ko raksturo postpadomju un instrumentāla žurnālistikas kultūra [2]. Šie spēlētāji ir viegli atpazīstami, jo nespēj darboties neatkarīgi, nav atbildīgi un neievēro profesionālos principus. To pastāvēšanas pamats ir centieni veidot alianses ar politiķiem un uzņēmējiem.
Kad lasu senākus vai aktuālus pētījumus par mediju ietekmēšanu Latvijā, medijiem novirzītajiem pašvaldības līdzekļiem Daugavpilī un citur vai politiķu pārmetumus žurnālistiem soctīklos, arī iesniegumi iegūst īpašu šarmu. Kam gan vēl ir tik liela pieredze minētajos jautājumos? Kurš gan labāk pārzina mediju un žurnālistu pakļaušanas, korumpēšanas un diskreditēšanas paņēmienus? Šīs nekrietnās rīcības vērtējums vēlāk sastop politiķus sabiedriskās domas un uzticēšanās pētījumu datos.
"Tautas teorijas" par medijiem un žurnālistiku
Latvijas politiķi un viņu komunikācijas speciālisti kopē gan Kremļa komunikācijas un manipulācijas paņēmienus, gan izmanto populistu komunikāciju. Auditorijas pētījumi ļauj pārmetumus medijiem atpazīt kā tā saucamās "tautas teorijas" par mediju darbu un žurnālistiku. Auditorija veido tautas teorijas, jo publiskās komunikācijas vide kļūst arvien sarežģītāka. Tautas teorijas bieži ir nepatiesas, spekulatīvas un pretrunīgas [3]. Tās var balstīties reālā pieredzē, bet nereti tiek veidotas, izmantojot citu pieredzi un viedokļus [4]. Lielākā daļa tautas teoriju ir pretrunā ar zinātniski pamatotām teorijām par žurnālistu nozīmi sabiedrībā un pētījumu datiem par mediju profesionāļu darbības atbilstību profesionālisma pamatprincipiem.
Tautas teorijas veicinājušas izmaiņas mediju lietojumā [5] un sabiedrības attieksmē pret žurnālistiku [6], ko uzrāda nozīmīgas atšķirības starp mediju normatīvo vērtējumu un auditorijas uzskatiem par medijiem. Tautas teorijas sniedz mediju lietotājiem izpratni par saviem mediju lietošanas paradumiem un atklāj, kā auditorijas piešķir nozīmi žurnālistu darbam [7].
Vairākos pētījumos par mediju uztveri, žurnālistu profesionālismu, uzticēšanos medijiem [8] Latvijas auditorija atkārto vienas un tās pašas "tautas teorijas": medijiem nevar uzticēties, jo tie kādam pieder, tie nav neatkarīgi, sabiedriskie mediji kalpo varai. Tautas teorijas, kurās ir izteikts aizdomīgums par mediju un žurnālistu godprātību, Latvijā biežāk izsaka Latgalē un Ventspilī dzīvojošie. Šajos reģionos sabiedrība ilgstoši pieredzējusi politiski ietekmētu mediju darbību, tāpēc tautas teorijas par neuzticamiem, pērkamiem medijiem ir noderīgas. Kopumā pasaulē žurnālistu aizspriedumus un neobjektivitāti biežāk uzsver populistu atbalstītāji [9], kas reizēm nenošķir žurnālistu un politiķu funkcijas.
Tautas teorijas skaidro arī ziņu nogurumu un tendenci no tām izvairīties (iemesls esot Ukrainas karam veltītas ziņas, satraucošas ziņas par politiku) [10]. Sabiedrības pārstāvji nevēlēšanos iesaistīties politiskajos procesos [11] pamato ar savu negatīvo attieksmi pret ziņām.
Ko KNAB varēja darīt citādi?
KNAB vēstuļu izsūtīšana medijiem tikusi saistīta ar zināšanu trūkumu par mediju darbu un to nozīmi demokrātijā, žurnālistu pienākumiem pirms vēlēšanām. Man nav šaubu, ka KNAB darbinieki atšķir politisko aģitāciju no žurnālistikas, bet šoreiz vienkārši izmantoja parastās procedūras.
Vai varēja citādi? Droši vien varēja iepazīties ar pārmetumiem, ar mediju saturu un mierīgi atbildēt iesniedzējam, ka jautājums nav iestādes kompetencē. Iespējams, tas samazinātu nepamatotu iesniegumu plūsmu. Šādi iesniegumi pamatīgi noplicina iestādes resursus. Ja bija nepieciešams medijiem uzdot jautājumus, būtu pietiekami jautāt, vai medijs publicē un marķē politisko reklāmu, kādi dokumenti liecina, ka konkrētais saturs ir apmaksāts. Iestāde varēja izvairīties no jautājumiem, kas skar redakcionālo neatkarību. Tas liecinātu, ka sūdzībām par medijiem ir pievērsta rūpīga attieksme, apzinoties neatkarīgu mediju nozīmi un riskus, ka iestādes resursi var tikt izmantoti, lai uzbruktu medijiem un mazinātu to darba nozīmi.
Pētījumā par žurnālistu drošību kopā ar kolēģiem rosinām tiesībsargājošām iestādēm katru vēršanos pret žurnālistiem vērtēt ļoti rūpīgi, saistīt to ar mediju neatkarību un, ja pārmetumiem nav pamata, interpretēt kā mediju darba traucēšanu. Šis arguments ir ļoti skaidrs ārstu, policistu, sociālās aprūpes darbinieku darba gadījumā, bet reti attiecināts uz žurnālistiem. Tieši otrādi: kad nesen Latvijas Žurnālistu asociācija vērsās pie politiķiem ar aicinājumu saglabāt cieņpilnu komunikāciju, šis priekšlikums tika uztverts kā papildu benzīna kanna žurnālistu zākāšanas ugunskurā.
Iesniegumi tiesībsargājošajām institūcijām, kuros nereti ir nepamatoti pārmetumi, apdraud mediju profesionāļu psiholoģisko drošību [12], samazina viņu darba kvalitāti, satura daudzveidību, veicina pašcenzūru. Mediju organizācijām tas prasa papildu resursus, iedragājot finansiālo drošību.
Iesniegumi par medijiem un to saturs, protams, parāda arī Latvijas politiskās kultūras līmeni. Pastāvīgi izskan vilšanās par sabiedrības zemo uzticēšanos politiķiem, bet problēma netiek risināta ar politiķu skaidri paustu nosodījumu par vēršanos pret žurnālistiem.
P.S. Es zinu vismaz septiņas organizācijas, kuras varētu saņemt iesniegumus par šo rakstu.
[1] Egelhofer, J. L., Aaldering, L., Lecheler, S. Delegitimizing the Media? Analyzing Politicians’ Media Criticism on Social Media. Journal of Language and Politics, 20(5), 2021, pp. 653–675.
[2] Dimants, A. Latvia: Different Journalistic Cultures and Different Accountability within One Media System. T. Eberwein; S. Fengler; M. Karmasin (eds.) The European Handbook of Media Accountability. London, New York: Routledge, 2018, pp. 143–149.
[3] Rip, A. Folk Theories of Nanotechnologists. Science as Culture, 15(4), 2006, pp. 349–365.
[4] Toff, B., Nielsen, R.K. "I Just Google It": Folk Theories of Distributed Discovery, Journal of Communication, 68(3), 2018, pp. 636–657.
[5] Juarez Miro, C. "Everything is Biased": Populist Supporters’ Folk Theories of Journalism. The International Journal of Press/Politics, 30(1), 2023, pp. 63–82; Toff, B., Nielsen, R.K. "I Just Google It": Folk Theories of Distributed Discovery, Journal of Communication, 68(3), 2018, pp. 636–657.
[6] Nielsen, R. K. Folk Theories of Journalism: The many faces of a local newspaper. Journalism Studies, 17(7), 2016, pp. 840–848.
[7] Wilner, T., Montiel Valle, D. A., Masullo, G. M. "To Me, There’s Always a Bias": Understanding the Public’s Folk Theories About Journalism. Journalism Studies, 22(14), 2021, pp. 1930–1946; Palmer, R., Toff, B., Nielsen, R. K. "The Media Covers Up a Lot of Things": Watchdog Ideals Meet Folk Theories of Journalism. Journalism Studies, 21(14), 2020, pp. 1973–1989.
[8] SEPLP/Latvijas fakti. Sabiedrisko mediju prioritāro mērķauditoriju izpēte. SEPLP, 2022;
SEPLP/Latvijas fakti. Sabiedrisko mediju profesionālās ētikas uztvere. SEPLP, 2023; SEPLP/Latvijas fakti. Uzticēšanās medijiem un to ietekmējošie faktori. SEPLP, 2024.
[9] Rovira Kaltwasser, C., Taggart, P., Ochoa Espejo, P., Ostiguy, P. (eds.) Oxford Handbook of Populism. Oxford, UK: Oxford University Press, 2017.
[10] Turpat.
[11] Toff, B., & Nielsen, R. K. How News Feels: Anticipated Anxiety as a Factor in News Avoidance and a Barrier to Political Engagement. Political Communication, 39(6), 2022, pp. 697–714.
[12] Slavtcheva-Petkova, V., Ramaprasad, J., Springer, N., Hughes, S., Hanitzsch, T., Hamada, B., … Steindl, N. Conceptualizing Journalists’ Safety around the Globe. Digital Journalism, 11(7), 2023, pp. 1211–1229.
0