Džongs Vu Džangs (Jeong Woo Jang) un Džiena Vanga (Jieun Wang) plašāk pazīstami kā trokšņu un audiovizuālās mākslas duets "human infrastructure", kas dzīvo un strādā Seulā, Dienvidkorejā. Savās performancēs viņi apvieno trokšņu mūziku ar eksperimentiem paplašinātā kino laukā, veidojot kibersistēmas, kur skaņa un attēls savstarpēji ietekmē un modulē viens otru.
Viņu izpratnē audiovizuālais nav vienvirziena attiecības, kur skaņa nosaka attēlu vai attēls – skaņu. Nē, kā apgalvo paši mākslinieki, tā ir savstarpēja attīstība, kurā skaņa un vizuālais veidojas kopā, un, lai tas notiktu, ir jāspēj vienlaikus iesaistīt vairākus ķermeņus. Savukārt pēdējā laikā viņi koncentrējas uz ģeneratīvu attēlu radīšanu uz filmu cilpām, izmantojot elektroķīmiskus procesus.
Eksperimentālā kino festivāla "Process" programmas "Process Expanded" noslēdzošā performance 24. maijā būs tieši "human infrastructure" veidotā "Filmas ķēde sērijā" (Film-Circuit in Series). Tajā mākslinieki, iedvesmojoties no Kirliāna fotogrāfijas mēģinājumiem atklāt dzīvo būtņu auru, izgaismos filmu cilpu apslēpto "nervu sistēmu" – priekšnesuma laikā uz filmu cilpām "izaugs" trauslas metāla vēnas. Vairāk par to, ko sagaidīt no šīs paplašinātās kino performances, Lāsmai Gobai stāsta mākslinieks Džongs Vu Džangs.
Jūs ar Džienu uzsverat, ka esat duets, kurā "audiovizuālais nav vienvirziena attiecības". Ko tas nozīmē, un kā norit jūsu sadarbība?
Viens no mūsu kopīgajiem mērķiem ir cieši sasaistīt skaņu un vizuālo. Tāpēc mēs cenšamies lietot terminu audio=vizuāls, nevis vienkārši audiovizuāls. Abi ir vienādi lielumi, savstarpēji vienlīdzīgi un viens no otra atkarīgi. Mēs daudz eksperimentējam ar darbiem, kas ir gan skaņa, gan attēls vienlaikus – piemēram, kinofilmas elektroapstrāde ar skaņu. To bieži vien nevar īsti iedalīt nedz vienā, nedz otrā kategorijā.
Ja runājam par darbu sadali, tad varētu sacīt šādi – es veicu pētniecību un eksperimentēju, kā izvēlētās idejas un tehnikas varētu pielietot mūsu darbā. Džiena savukārt šos eksperimentus optimizē, domājot vairāk par to, kā tas izskatīsies un vai tas vispār būs izpildāms performancē. Pēc tam seko mūsu kopējais darbs – mēs trenējamies ar materiāliem, filmām, projektoriem, modulārajiem sintezatoriem un mūsu pašu izgatavotajām ierīcēm. Šīs ierīces parasti ietekmē projektoru darbību, bet tajā pašā laikā tās ir savienotas ar modulārajiem sintezatoriem, lai skaņa un attēls būtu nemitīgā mijiedarbē. Tādējādi, līdzko mainās skaņas stiprums, tiek ietekmēta projekcija un otrādi – projekcija spēj ietekmēt skaņu.
Piemēram, ar skaņas viļņiem audzējam vara kristālus uz kinolentes virsmas – šādā gadījumā filmas virsma kļūst par neparastu un ne pārāk praktisku osciloskopu, kas ieraksta skaņu kā attēlu. Pēc tam šo metālisko attēlu, kas izveidots uz filmu cilpas, izmantojam skaņas radīšanai mūsu performancēs, palīgā ņemot vienkāršu ierīci, ko esmu izgatavojis. Taču, "atskaņojot" šo metālisko filmu cilpu, tā izdala skaņas signālus, kurus mēs savukārt izmantojam, lai reāllaikā radītu vēl vienu vara kristālu… attēlu kopumu? Tas sāk izklausīties sarežģīti, bet, vienkārši sakot – mēs apzināti cenšamies radīt attēlus ar skaņas ģeneratoriem un skaņas ar attēlu veidošanas ierīcēm.
Kas jūs ieinteresēja izmantot elektroķīmiskās metodes uz kinolentes?
Mūsu agrīnajos darbos, pievienojot dzelzs daļiņas filmai un ļaujot tām sarūsēt, mēģinājām radīt "magnētisku" filmu, kas spētu arī ģenerēt skaņu. Vēlāk apguvu metodi, kas ļauj ātri radīt vai noņemt rūsu ar elektrības palīdzību, proti, tā ir elektrolīze jeb elektropārklāšana. Es zināju, ka vēlos šo metodi izmantot. Pērn, strādājot pie mūsu projekta "E-crystallomancy", es atklāju, ka šo metodi var izmantot, lai audzētu kristālus uz metāliskiem objektiem. Tas mani aizrāva vēl vairāk, kad uzzināju, ka dažos gadījumos cilvēki kristālus audzējuši, kā impulsus izmantojot skaņas signālus! Tas šķita kā interesants audio=vizuāls eksperiments – mēs varam ģenerēt dendrītiskus jeb koka zariem līdzīgus vizuālos rakstus elektroķīmiski, izmantojot tikai mūsu radītos trokšņus!
Sākumā audzējām vara kristālus vara sulfāta šķīdumā, bet pavisam drīz sākām šo paņēmienu pielietot arī tieši uz filmas. Šis lēmums pie mums atnāca ļoti dabiski – mūsu studijā filmu cilpas karājas it visur, kā arī es jau zināju, ka filma zināmā mērā ir vadītspējīga (mēs to atklājām citā darbā, kurā veicām pārklāšanu ar augstspriegumu – sudraba daļiņas filmā nodrošina elektrības vadītspēju). Pēc pāris nedēļu testēšanas mēs apguvām metodes, kā pārklāt filmu ar dažādiem metāliem – varu, niķeli, alvu, kobaltu u.c. –, izmantojot pastiprinātus audio signālus. Uz kinolentes izaug šie koku zariem līdzīgie raksti, kas, starp citu, nav ātrs process – lai skatītājiem parādītu divas sekundes garu attēlu, mums tas vismaz pusstundu "jāaudzē" uz pašas filmas. Interesanti ir tas, ka, filmai apaugot ar metāla kristāliem, tā kļūst cietāka, biezāka un gaismas necaurlaidīga, tādēļ mums jāpielieto pielāgoti projektori.
Elektroķīmiskā metode mums ir ļoti nozīmīga un ātri kļuva par mūsu ikdienas prakses pamatu, atpazīstamības zīmi. Tā ļauj mums tiešā veidā savienot elektroniskos signālus ar kinolenti. Ir iespējams ne vien ar elektronisko mūziku audzēt daļēji nejaušus vizuālus rakstus, bet arī pārvērst pašu filmu par elektronisku shēmu – par mūzikas instrumentu, ja tā var teikt. Metāli, ar kuriem pārklājam filmu, ir lieliski elektrības vadītāji, tāpēc mēs varam pievienot elektrodus filmu projektoram un iegūt elektroniskos signālus no dendrītiskajiem attēliem, kas ir nosēdušies uz filmas. Tas savieno mūsu darbu ar dabu – šiem dīvainajiem, bet visuresošajiem fraktāļu veida rakstiem – un liek mums pārdomāt, ka mediju ierīces ir tehnoloģiskas, bet vienlaikus pilnībā dabiskas ("medianature" jeb medijdaba). Šis termins apzīmē domu, ka mūsdienu pasaulē mediji un daba nav pretstati – mediji ir kļuvuši par dabas daļu un daba pastāv caur medijiem. Tas ir koncepts, kas izaicina klasisko sadalījumu starp dabisko un mākslīgo, organisko un tehnoloģisko.
Elektropārklāšanas apguve un šo metālu izmantošana ir būtiski mainījusi arī mūsu tehnisko pieeju. Mūsu jaunajā projektā, kas plānots 2025. gadā (mēs to nosaucām par "Minerālu republiku"), mēs cenšamies mācīties no metālkalšanas mākslas un piemērot dažas no šīm tehnikām kinolentei – jo, mūsuprāt, tā jau tāpat ir "metāls", pat bez visiem pārklājumiem.
Jūs minat, ka jūsu darbos iesaistīti "daudzi ķermeņi". Ko tas nozīmē, un kāpēc tas ir svarīgi?
Varbūt tas jau kļuvis par klišeju, bet mēs tomēr vēlamies uzsvērt, ka mūsu performance nav tikai mūsu darbs – tā ir arī daudzu ierīču kopdarbība. Filma, filmu projektori, mani daudzie sintezatora moduļi, kā arī dažādi mazi instrumenti, kas ļauj mums savstarpēji sazināties, tostarp vienam ar otru. Mēs nevēlamies šīm ierīcēm vienkārši uzspiest savus nolūkus. Mēs neesam vienīgie autori. Mums patīk domāt par mūsu darbu kā par kopperformanci, kurā mēs improvizējam kopā ar šīm ierīcēm. Lai gan mums ir noteikti mērķi, gatavojoties performancēm, katra no tām sanāk atšķirīga – un tas nav tikai tāpēc, ka mēs neesam pietiekami daudz mēģinājuši.
Šī mūsu attieksme ir cieši saistīta arī ar mūsu dueta nosaukumu – human infrastructure jeb cilvēciskā infrastruktūra. Infrastruktūrai vienmēr ir nepieciešami cilvēki, kas to uztur. Tie, kuri kalpo kā infra šīm struktūrām (ir to daļa), padara to darbību iespējamu. Sociālās prakses ir būtiska infrastruktūras daļa – infrastruktūra nav tikai lielizmēra abstrakts un tehnisks objekts. Tajā pašā laikā apgalvojums darbojas arī pretējā virzienā: mēs paši nevaram funkcionēt bez infrastruktūras. Infrastruktūras ir cilvēcīgas, taču cilvēki vienlaikus vienmēr jau ir infra.
Jūs atsaucaties uz Kirliāna fotogrāfiju – vai varat pastāstīt vairāk, kas tieši tā ir un kā to piedzīvosim jūsu performancē?
Tā ir fotografēšanas metode, kurā netiek izmantota tradicionāla kamera – tās vietā attēlu iegūšanai tiek izmantots augstsprieguma izlādes aparāts. Šī metode nosaukta krievu elektroinženieru pāra – Semjona un Valentīnas Kirliānu – vārdā. Lai gan augstsprieguma izlādes attēli tika radīti jau pirms viņu eksperimentiem, Kirliānu pieeja kļuva populāra, jo viņi to saistīja ar "metafizisko". Viņi ne tikai uzskatīja, ka ar izlāžu (plazmas) palīdzību radītie vizuālie attēli ir apbrīnojami, bet arī izteica drosmīgu apgalvojumu – ka ar šo metodi iespējams "noķert dzīvas būtnes auru", izmantojot augstsprieguma elektrību. Viens no kādreiz populāriem, bet nu jau diskreditētiem "auras" esamības pierādījumiem bija attēls, kurā plazmas izlāde zīmēja koka lapas pilnīgu kontūru – pat pēc tam, kad tā bija saplēsta. Kopš tā laika Kirliāna fotogrāfiju ir kritiski vērtējuši gan metafiziskā, gan medicīniskā kontekstā.
Mūs šī tehnika piesaistīja tieši šīs pretrunas dēļ – no vienas puses, to bieži uzskata par metafizisku, bet, no otras puses, tā ir ļoti fiziska metode, kā iegūt attēlu no vadošām virsmām, neizmantojot kameru. Mēs saviem darbiem vēlējāmies citādus attēlus un sākumā izmēģinājām dažādus variantus ar gāzes kamīna šķiltavām. Tomēr šī metode bija ārkārtīgi neērta – tai bija nepieciešams darbs tumšā telpā ar potenciāli bīstamām augstsprieguma ierīcēm. Eksperimentējot ar dzirksteļu ģeneratoru, mēs galu galā atklājām ērtāku metodi, kā veidot attēlus uz filmas arī dienasgaismā. Analogā filma sastāv no sudraba sāļiem, un attīstītas filmas tumšākajās vietās atrodas metāliskais sudrabs. Tā kā sudrabs ir lielisks elektrības vadītājs, arī kinolente ir vadītspējīga. Problēma ir tajā, ka vadītspēja ir ļoti zema, jo emulsijā ir maz sudraba. Taču mēs atklājām, ka, uzliekot augstspriegumu uz attīstītas melnbaltās filmas, elektrība tomēr plūst cauri un izveido elektrisko ceļu jeb shēmu gar sudraba daļiņām – uz filmas virsmas burtiski tiek iegravēts elektrisks raksts.
Mūs fascinēja, ka šādā veidā veidojas pozitīvā zibens izlādes attēls jeb tā dēvētā Lihtenberga figūra, kas iezīmējas sudraba attēla ēnās un kontūrās. Sekojot Kirliāniem, mēs šo paņēmienu nosaucām par Wang Jang metodi (pēc mūsu uzvārdiem) un kopš tā laika to attīstām tālāk. Mēs šo metodi uztveram arī kā veidu, kā atklāt filmas "auru" un tās "metāliskos" rakstus.
Kā tu aprakstītu festivāla apmeklētājiem, ko viņi varēs piedzīvot jūsu performancē?
Tas ir tieši saistīts ar iepriekš aprakstīto Wang Jang metodi. Apmeklētājiem būs iespēja redzēt zibens attēlus, kas tiek iegravēti uz filmas reāllaikā. Kinofilma tiek uzskatīta par mediju, kas ir iepriekš fiksēts un tiek radīts pirms tās projekcijas, taču mēs esam izstrādājuši ierīci un tehniku, kas ar elektrisku impulsu palīdzību ļauj mums radīt attēlus tieši tās projicēšanas laikā. Attēls pakāpeniski veidojas mūsu performances laikā, sākot no pilnīgas tumsas līdz animācijai, kuru veido elektriskie impulsi. Šī augstsprieguma ierīce ir savienota ar vēl vienu filmu cilpu – metālisko, uz kuras koku zaru formas ir veidotas no alvas un kobalta. Šī metāliskā filma kontrolē dzirksteļu ģeneratora darbību, ģenerējot trigeru signālus un iededzinot uz melnbalti attīstītās filmas jaunu rakstu.
Tādējādi varam teikt, ka mēs radām elektrisku fotokopiju vai pat auras fotogrāfiju šai dendrītiskajai filmas shēmai. Lai arī tas var šķist kā ļoti tehnisks process, patiesībā tas attīstīs un mūsu skatam atklās ļoti dabiskus, vienlaikus arī noslēpumainus attēlus divos dažādos, taču savstarpēji cieši savienotos veidos.
No 21. līdz 25. maijam Rīgā jau sesto reizi norisinās eksperimentālā kino festivāls "Process", piedāvājot skatītājiem gan eksperimentālā un paplašinātā kino klasikas darbus, gan jaunas vēsmas no visas pasaules. Šīgada festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla mākslas formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām.
0