Mēs uzsākam sarunu iepazīšanās aplikācijā. Kā savu politisko pārliecību viņš ir norādījis "moderate" – mērens, centrisks. Manā līdzšinējā pieredzē zem šī vārda parasti slēpjas visnotaļ labēji uzskati, tādēļ piesardzīgi jautāju, ko tas viņam nozīmē. "Es cenšos uzsvērt, ka lielākā daļa jautājumu ir ārkārtīgi kompleksi, atkarīgi no konteksta vai arī no tā, kas šo politiku piekopj (jo kāda jēga no pareizas politikas, ja aiz tās stāv stulbenis). Bet, objektīvi skatoties, es droši vien skaitos "ekstrēmi liberāls"."
Tā ir mierinoša atbilde, mēs aizejam iedzert kafiju, un nedaudz vēlāk es īslaicīgi pārvācos pie viņa uz Portugāli. Tur uzzinu, ka par mērenu mans portugāļu draugs sevi sauc tāpēc, ka viņam riebjas komunisti. Viņš prokrastinē internetā, strīdoties ar komunistiem, pārsvarā jautājumos, kas skar Krieviju un tās karu Ukrainā, es – iebilstot tiem, kas mani sauc par komunisti. Mēs dalāmies sašutumā viens ar otru. "Skaties, šī sieviete ir uztetovējusi uz rokas uzrakstu "Катюша", pat nezinot, ko tas nozīmē!" "Skaties, viņi mani atkal nosauca par komunisti, jo es iebilstu pret cenu pieaugumu lielveikalos!"
Manā pasaulē komunisti līdz šim bijuši lielākoties vai nu miruši, vai izdomāti – par komunistiem Latvijā konservatīvi vīri pikti dēvē kreisi noskaņotus jauniešus, kuriem patīk runāt par cilvēktiesībām, līdztiesību un tamlīdzīgi. Portugālē viņi paši sevi ar lepnumu sauc par komunistiem, skaidri nodaloties no sociālistiem un citām kreisi noskaņotām partijām. Paejot garām kārtējam aģitācijas plakātam ar sirpi un āmuru, pakrūtē kaut kas atkal un atkal sažņaudzas. Tuvojas vēlēšanas, un, lai arī komunistu partiju popularitāte ar katru gadu mazliet krītas, tās aizvien ir pārstāvētas gan pašvaldībās, gan parlamentā.
Kādā laiskā roudtripā nekurienes kalnu ciematiņā pamanu kafejnīcu, kur ārā dirn smēķējoši, omulīgi kungi virs septiņdesmit. Iespiedzos sajūsmā par autentiskumu un metos iekšā, lai atklātu tāda paša vecuma kundzītes, kas tirgo neticami lētu vīnu un pašgatavotas jūras veltes gandrīz par velti. Tikai ejot uz tualeti, pamanu pie sienas Marksa foto. Mēs esam vienā no casas do povo jeb tautas mājā. Tās ir vietas, kur atsevišķos reģionos pulcējas komunistiski noskaņoti pilsoņi. "Manas garneles ir komunistes," skumji nopūšos, bet tās ir satriecošas garneles, tāpēc kaunpilni gūglē atzīmēju šo un citas casas.
"Komunistu pilsētiņas var atpazīt pēc tā, ka uz ielām nekad nav apgaismojuma un viss ir lēts, jo visi ir nabadzīgi," draugs saka, solot aiz prieka piedzerties, ja komunisti beidzot neiegūs mandātus. Vēlāk izrādīsies, ka iemesla priecāties nav. Viņš ir ilgi dzīvojis Ukrainā, viņam ir ukraiņu draugi, un pirmais, ko viņš no rīta dara, – lasa Ukrainas ziņas. Tas ir arī pēdējais, ko viņš dara pirms iešanas gulēt. Viņa māsīca ir komuniste un cilvēktiesību juriste, bet viņi nekad nerunā par politiku. Viņš gan apgalvo, ka nerunāt par personīgo pārliecību, jo "katrs dzīvo, kā grib", Portugālē ir vadmotīvs – piemēram, 2010. gadā, kad vadošā sociālistu partija pieņēma likumu par viendzimumu laulību, pat viskonservatīvākie katoļi esot paraustījuši plecus un nolēmuši, ka tā nav viņu darīšana.
Citkārt Porto atklājam brīnišķīgu piemājas bāru – te ir slepens pagalms ar mazām gaismiņām, dabiski vīni, laba mūzika un kamīns. Bāru ir izveidojis sieviešu pāris no Krievijas. "Mēs bijām Latvijā, mēs bijām Jūrmalā!" viņas priecīgi saka un uzliek "Prāta Vētru". Maybe my animals live in your zoo. "Kas ar to vispār ir domāts?" apjucis jautā draugs. Mēs principiāli sarunājamies angliski gan ar abām sievietēm, gan ar viņu krievu draugiem, bet liekulīgi nepajautājam, ko viņas domā par karu. Kad viņas runā par aizbraukšanu no Krievijas, viņas runā par homofobiju, par to, cik Portugāle ir silta, bet nekad par karu. Ikreiz, kad iznākam no bāra, apņemamies beidzot pajautāt – bet esam pieķērušies šai vietai, un nojauta saka, ka labi nebūs. Pirms aizbraukšanas no Porto atstājam dārzā savu milzīgo podiņa sudrabegli, un abas sievietes apsola par to rūpēties. Šis bārs ir mūsu netīrais noslēpums.
Pavasarī kopā aizbraucam uz mākslinieku rezidenci Parīzē – pa ceļam uz mirkli iegriežamies Latvijā, kur draugs salauž trīs ribas, spēlējot futbolu. Traumpunktā ārsts viņam jautā, vai Portugāle ir Eiropas Savienībā, un, kad viņš atbild apstiprinoši, ārsts atriebj visu Latviju, demonstratīvi pārbaudot Vikipēdijā, vai tā patiešām ir. Dzīvošana uz koferiem nozīmē, ka mums ir četri čemodāni, kurus es viena cenšos ietūcīt lidostā, vilcienā, metro – katru reizi lūdzot palīdzību svešiem vīriešiem, kuri nosodoši skatās uz manu vīrieti ar tukšajām rokām un lauztajām ribām. Kaut kur pie Dievmātes katedrāles es padodos un jautāju rezidences kopčatiņā, vai kāds no māksliniekiem var atnākt palīgā.
Atsaucas S., izpalīdzīgs skaņu inženieris, runīgs un draudzīgs. Es apsolu nepalikt parādā un uzsaukt dzērienu. Pēc dažām nedēļām nakts vidū S. tai pašā kopčatā ieraksta: "Viva Israel!" Tam seko kādi desmit nesakarīgi gifi, pierādot, ka S. ir vienkārši piedzēries, nevis vēlas uzsākt diskusiju. Toties kopčats gan uzsāk, un S. atvainojas, bet tik un tā tiek izslēgts no grupas. "Iedomājieties, kā jūtas palestīnieši?!" visi metas rakstīt, bet paši palestīnieši klusē. "Man kā aborigēnu pēctecei tas ir ļoti sāpīgi," raksta kāda austrāliešu dāma septītajā diskusijas dienā, un es iegūglējusi secinu, ka viņas vecvecvecmāmiņa bija aborigēnu izcelsmes, kamēr viņa pati ir balta kā palags. Man ir žēl nabaga S., un es attopos kognitīvās disonanses augstākajā punktā – mani ļoti kaitina manis pašas valsts nespēja paust nosodījumu pret genocīdu Palestīnā, bet gandrīz tikpat ļoti kaitina Rietumeiropas kreiso absolūtais fokuss uz to. S. ir no Sudānas, un šeit viņš ir politiskais bēglis, kurš naktīs dzer kara šausmu dēļ, lieciet viņu mierā! Tomēr par dzēriena uzsaukšanu vairs neatgādinu.
Aizeju uz filmu "Sudāna, neaizmirsti!", kur mana blakussēdētāja, jauna sudāniete, raud no pirmā līdz pēdējam kadram. Pēc tam uz skatuves runā cits mūsu rezidences mākslinieks – vēl viens Sudānas bēglis, kinorežisors. Viņš pajoko, ka jaunībā, cerot uz pārmaiņām Sudānā, bijis komunists līdz matu galiņiem, tagad esot tāds mērens komunists. Ja es nezinu neko par Sudānas vēsturi, ar kādām tiesībām gan es drīkstētu kliegt, ka viņš neko nezina par manējo?
Man uzraksta E., viņa grib kopā rakstīt scenāriju par Ukrainas kara ietekmi uz Latviju. Mēs sākam regulāri sazvanīties, es uzdodu jautājumus savam partnerim, ne uz visiem gribu saņemt atbildes. Viņš reizēm raud, tad dusmojas uz sevi, jo tas nav viņa karš, kādas viņam tiesības raudāt? Nosaucu pirmo filmas versiju angliski par "Not My War". Uz dzimšanas dienu internetā nopērku viņam zeķes ar degošu Krimas tiltu. Padzeru kafiju ar Ukrainas režisori, kura skumst par to, ka Francijā viņai aizrādīts par krūtij piesprausto dzeltenzilo karodziņu, jo tas esot par nacionālistisku – neesot labais tonis. Saku, ka tieši Ukrainas nacionālisma izpausmes man saistās ar mūsdienīgu un apskaužamu patriotismu. Nojaušu, ka tas izklausās tizli un ir vājš mierinājums.
Noskatos franču režisores Šarlēnas Favjēras mākslas filmu "Oksana" par Femen grupējuma rašanos, lai redzētu, kā Rietumeiropa runā par Ukrainu. Tā ir milzīga, sāpīga vilšanās. Fetišizētas, infantilizētas un klišejās sapītas Austrumeiropas sievietes runā un domā ar slāvisku akcentu. Jebkura uzmanība Ukrainai ir laba, tomēr, kad režisore pēc seansa stāsta, kā viņu iedvesmojusi ukraiņu unikālā mentalitāte, it kā viņa runātu par eksotiskiem zvēriņiem, man gribas mest ar kurpi. Vēlāk dzirdu baumas, ka ukraiņu aktrises esot tikušas ļoti ierobežotas tajā, ko drīkst teikt preses konferencē, lai nesanāk par politisku.
Aizeju uz filmu, kas, izrādās, tiek demonstrēta Parīzes Izraēlas kinofestivāla ietvaros. "Lasīt Lolitu Teherānā" ir par Irānas sieviešu kustību, bet režisors ir amerikāņu izcelsmes ebrejs, publika ir Francijas ebreji, diskusijā pēc filmas nav nevienas Irānas balss – tas ir nepareizi, taču mani samulsina cits zilonis. Tiek diskutēts par sieviešu tiesībām musulmaņu valstīs, taču esmu droša, ka arī genocīds ierobežo sieviešu tiesības. Vataboutisms? Varbūt.
Citā vakarā iepazīstos ar transsievieti, kuru sauc tāpat kā kādu Ukrainas pilsētu. Jautāju, vai vārdam ir saistība ar Ukrainu. Viņa saka nē un runā piesardzīgi, bet pēc tam atzīst, ka nezina, kāda Austrumeiropā ir attieksme pret karu, jo dzirdējusi ļoti prokrieviskus uzskatus no slovākiem un serbiem. Saku, ka esam Ukrainas pusē, cik vien varam, un viņa ir priecīga. Vēlāk darbnīcā mums jāraksta izdomāti nākotnes notikumi uz līmlapiņām, un viņa uzraksta, ka 2030. gadā dzemdēs dēlu, kas gāzīs no varas pozīcijām visādus trampveidīgos.
Uzduramies anarhistu veikaliņam. Par simts eiro var nopirkt cepuri, uz kuras rakstīts kapitālismu noniecinošs sauklis. "Varbūt šī ir revolūcija, ko mēs esam pelnījuši, taču tā pilnīgi noteikti ir revolūcija, ko mēs nevaram atļauties," atstāju piktu atsauksmi gūglē. Nejauši uzskrienam Ukrainas Lieldienu tirdziņam. Nopērku aproci Ukrainas krāsās. Tīšām aizejam uz Parīzes 1. maija gājienu. Nopērku aproci Palestīnas krāsās. Cilvēki iet grupās – Palestīnas grupa, sirmo komunistu grupa, jauniešu komunistu grupa, anarhistu grupa, sieviešu tiesību grupa, kultūras darbinieku grupa un tā tālāk, un vēl joprojām. Dažādu tiesību kultenis, bet neviena pretputina plakāta, neviena Ukrainas karoga, toties daudz aicinājumu Francijas valdībai beigt finansēt karus.
Vēlāk satieku dokumentālā kino režisoru V., ar kuru iepazinos 2011. gadā Maskavā. Viņš apgalvo, ka šādi gājieni parasti beidzoties sadursmēs ar policiju, bet viņa mīļākā atmiņa esot reize, kad policisti sakāvušies ar ugunsdzēsējiem. Jūtu, ka mani politkorektuma standarti ir daudz augstāki, bet iecietība pret komunismu daudz zemāka nekā viņam. Drošības labad pārliecinos, vai viņš uzskata Krieviju par agresoru. Tā ir, bet kā visi Francijas kreisie viņš necieš Makronu, kamēr man Makrons aizvien šķiet fantastiski progresīvs. Kad stāstu, ka pat Latvijas kreisākā partija ir diezgan pielaidīga pret Izraēlu, viņš apmulst, un es mēģinu izskaidrot savu drebelīgo teoriju par to, kā viens karš ir paģērējis mums visu redzēt melnbaltu, turklāt pie vainas ir arī prasts rasisms un izmisīga vajadzība pieslieties ASV – daudzuprāt, mūsu aizvien vienīgajai cerībai.
Kopā ar itāļu režisori dodos uz dokumentālo filmu "Soundtrack To A Coup d’État" Dekolonizācijas filmu festivālā, kur savijas džezs, ASV tumšādaino cilvēktiesību aizstāvju balsis un Kongo cīņa par neatkarību 60. gados. Taču Eiropas un ASV mantrausīgie politiķi filmā tiek pretnostatīti jaukajam onkulim Ņikitam Hruščovam, kurš no ANO tribīnes dusmīgi bar Rietumu lielvaras par to kolonizācijas tendencēm. Filmā konstanti tiek lietots vārds "Krievija" tur, kur vajadzētu lietot "PSRS", un es ieķeros krēslā ar nagiem, domājot, cik vieglu roku, stāstot vienu vēsturi, gadās izdzēst citu – ne mēs vienīgie nespējam atdalīt komunisma idejas no PSRS un Krievijas. Varbūt tas nemaz nav iespējams.
Neilgi pirms atgriešanās Latvijā iepazīstos ar puisi, kurš ir pa pusei palestīnietis, pa pusei ukrainis un cita starpā – biseksuāls. Neveikli jokoju, ka ņemšu viņu līdzi uz Latviju un izmantošu kā argumentu tam, ka ne visu var ielikt kastītēs. Viņa draugs, arī palestīnietis, lamā Putinu un Netanjahu ar vienādu degsmi un pat diezgan nopietni apgalvo, ka cer: mākslīgais intelekts pārņems vadību un nāks esošo lielvaru vietā, jo viņš neticot, ka var būt vēl sliktāk.
Tai vakarā saprotu, ka man ir bail braukt mājās, jo bail pašai iekāpt atpakaļ kastītē. Esmu beigusi internetā strīdēties ar tiem, kas mani sauc par komunisti. Es nezinu, kā runāt par savu pārliecību Latvijā, lai neiekultos šajā neauglīgajā diskusijā. Un tai pašā laikā man nav ne jausmas, kā runāt ar pārējo pasauli par savu vēsturi un tās mācībām, kamēr tik daudz sarkano karogu ir tik tuvu vērtībām, kurām ticu un kuras atbalstu. Varbūt esmu kļuvusi mērena.
0