Par filmu "Mazulīte" ("Babygirl", rež. Halina Rejna, 2024).
Halinas Rejnas erotiskais trilleris "Mazulīte" tiek pieteikts kā šokējošs un novatorisks, bet instagramā mani vajā reklāma, kas citē kādu atsauksmi vietnē "Letterboxd", solot, ka neviena vieta kinoteātrī nepaliks sausa. Nejauši gadījās vienā dienā noskatīties šo un Ivara Zviedra dokumentālo filmu "Esi uzticīgs līdz nāvei". Divas atšķirīgākas filmas par ilgtermiņa attiecībām grūti iedomāties, bet šī kombinācija man atgādināja, ka dzīvoju pasaulē, kur šokējošāk skaitās uz ekrāna redzēt (skaistu, bagātu un veiksmīgu) sievieti, kurai neizdodas laulības gultā piepildīt savas visnotaļ nevainīgās seksuālās fantāzijas, nevis vērot uz nabadzības sliekšņa dzīvojoša pensionāru pāra līdzatkarīgās, emocionāli vardarbīgās attiecības, kur gulta ir vairs tikai kaut kas, kam vari tapt piekalts.
Protams, jāņem vērā, ka "sekss" un "gada karstākā filma" ir pilnīgi normāli kino mārketinga burkāni, uz kā mēģināt noķert skatītāju, tāpēc it kā nevarētu svētā, feministiskā sašutumā apgalvot, ka nav lielāka tabu kā sievietes seksualitāte. Bet es tik un tā mēģināšu. Jo "Mazulīte", ko arī daudzi kritiķi dēvē par revolucionāru, tik daudzos aspektos šķiet piezemēts un rātns stāsts. Fantāzijas, par kurām galvenā varone – bagātniece, uzņēmēja, perfekcioniste, mīloša māte un visādi citādi kā no luksus stock fotogrāfiju datu bāzes paņemtā Romija – tik ļoti kaunas, slengā varētu tikt apzīmēts kā "vaniļa". Ja šis ir stāsts par nobriedušas vai, teiksim, ne tik jaunas sievietes seksuālo atmošanos, tad Nikola Kidmena (arī bez visām savas varones privilēģijām) šķiet gandrīz vai estētisks apvainojums lielākajai daļai piecdesmit septiņus gadus veco sieviešu, un tas vien, ka mēs redzam, kā viņas varone piedzīvo botoksa procedūru, nešķiet pārliecinošs attaisnojums vai uzbrauciens Holivudas jaunības kultam. Un visbeidzot, lai arī apspēlēta caur sievišķā skatiena prizmu, filmas centrā tik un tā ir mūžsena klišeja, vienīgā seksuālā fantāzija, ko mēs esam atļāvušies rādīt meinstrīma kino (sākot ar "Dienas skaistuli", beidzot ar "Greja piecdesmit nokrāsām"), – sievietes pakļaušanās, vīrieša dominance. Taču, kā pierāda "Mazulīte", ja gadiem ilgi par sievietes seksualitāti runā pietiekami izvairīgi un/vai stereotipiski, tad revolūcijai pietiek ar mazumiņu.
"Mazulīte" sākas un beidzas ar sievietes orgasmu, filma iekļauj ainas, kur galvenā varone masturbē, kā arī seksa ainas koncentrējas uz varones baudas saņemšanu, nevis sniegšanu. Kinokritiķe Mērija Anna Johansone vēl ap 2015. gadu rakstīja, ka "filmās sievietes nogalināšana izsauc daudz mazāk nosodījuma nekā sievietes orgasms". Man patīk saviesīgās sarunās likt cilvēkiem minēt, kurā gadā pirmoreiz (nepornogrāfiskā) filmā bijis redzams sievietes orgasms. Lielākā daļa parasti min laika posmu no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem. Patiesībā 1933. gada Čehoslovākijas filma "Ekstāze" savam laikam drosmīgi izvērsa sižetu, kuru turpina atkārtot daudzas filmas, dažas pat ar tādu pašu nosaukumu – proti, par sievieti, kas precējusies ar vecāku, bagātu vīrieti, bet kurai attiecībās pietrūkst kaisles, tāpēc viņa sev atrod jaunāku mīļāko. Orgasms aktrises Heidijas Lamāras izpildījumā caur tuvplāniem un vizuālām metaforām 2024. gadā var šķist naivs, šķīsts, tomēr tas nepārprotami ir orgasms, ietverot pat vēlāk par kino klišeju kļuvušo cigaretes aizsmēķēšanu pēc seksa. Taču daudz pārsteidzošāk ir tas, ka šī aina liekas absolūti centrēta tieši uz sievieti un viņas baudu, vīrietim aizslīdot otrajā plānā – kaut kas, par ko mūsdienās runā kā par iztrūkstošu skatpunktu meinstrīma kino.
Kamēr Eiropā šo filmu nosodīja pāvests, aizliedza Hitlera Vācijā un izmeta no Venēcijas festivāla Musolini Itālijā, Holivudā tapa tā sauktais Heisa kods jeb kino morālās vadlīnijas – republikāņi un katoļu baznīca vēlējās pielikt punktu visatļautībai filmās un līdz ar to pielika punktu arī sieviešu baudas reprezentācijai. Laika periods Holivudā starp skaņas kino dzimšanu un Heisa kodeksa ieviešanu (1929–1933) pieļāva ar sievietes ķermenisko pieredzi saistītas parādības, kas pēc tam uz ekrāna ilgi neatgriezās, – atklātu seksualitāti, iekāri ārpus laulības, grūtniecības un abortu pieredzi vai, piemēram, biseksualitāti. Heisa kods pats par sevi ir traģikomiska lasāmviela, jo paģēr, piemēram, dejošanu, nekustinot krūtis, skūpstīšanos pieļauj tad, ja tā nav kaislīga, neatļauj mācītājus rādīt kā komiskus vai ļaunus varoņus un tamlīdzīgi, tomēr visbrutālāk tas vērsās pret minoritātēm un sievietēm. Tas aizliedza uz ekrāna attēlot "balto verdzību", romantiskas attiecības starp tumšādainiem un baltādainiem cilvēkiem un seksuālas "perversijas". Savukārt sievietes tapa par morāli rātnām un pasīvām sievām vai topošajām sievām, atstājot pagātnē transgresīvas vai pretrunīgas varones. Starp 1922. un 1950. gadu sieviešu lomu atveidotāju skaits kritās par apmēram 25%, sieviešu scenāristu – uz pusi, savukārt sieviešu producenšu un režisoru īpatsvars tuvinājās nullei. Vīriešu-varoņu un vīriešu-kino veidotāju dominējošais pārsvars saglabājās bez būtiskām izmaiņām līdz pat 2010. gadam [1]. Tātad koda atcelšana 1968. gadā un tā aizstāšana ar ASV Kino asociācijas (MPAA) noteiktajiem vecuma ierobežojumiem filmām kino neatdeva ne sievietes, ne sievietes baudu.
Sieviešu seksualizācija tika normalizēta, bet saruna par sievietes seksualitāti – ne. Kāds pētījums, piemēram, ziņo, ka laika posmā starp 2006. un 2010. gadu 786 Holivudas filmas brīdināja par kailumu, taču tikai trīs – par vīrieša kailumu, kas nozīmē, ka ap šo brīdi sievietes atkailināšana skatītāja acu priecēšanai uz ekrāna bija bieža parādība, bet vīrieša – izņēmuma gadījums. Filmu klasifikācija, ierobežojot apmeklētāju daudzumu, tieši ietekmē filmas komerciālos panākumus, tādēļ producenti ir gatavi izgriezt "problemātiskās" ainas, lai filma iegūtu skatītājiem draudzīgāku vērtējumu. Tai pašā laikā vairāki skaļi gadījumi rādīja (un turpina rādīt), ka MPAA filmu klasifikācijai ir seksistisks raksturs. Piemēram, 1999. gada filmas "Bet es esmu karsējmeitene" gala versija tika aizliegta skatītājiem zem 18 gadu vecuma, jo tajā pilnībā apģērbta sieviete masturbē, bet tai pašā gadā iznākušais bēdīgi slavenais "Amerikāņu pīrāgs", kur vīrieša masturbēšanai (un pīrāgam) ir nozīmīga vieta, saņēma vien ieteikumu vecākiem izvērtēt filmas skatīšanās nepieciešamību. Cits strīdīgs piemērs saistās ar 2010. gada filmu "Skumjais Valentīns", kur par nepilngadīgiem skatītājiem nevēlamu tika nosaukta aina, kur Raiena Goslinga varonis sniedz orālo seksu Mišelas Viljamsas varonei. Goslings skaļi kritizēja šo lēmumu, sakot, ka Amerikas Kino asociācija šādi nevēršas pret ainām, kas rāda sievietes seksualizētos sižetos, kur viņas tiek spīdzinātas vai cieš no varmācības. Šo īso ekskursu sievietes ķermeniskajā baudā var izvērst daudz plašāku – savulaik es tam veltīju sava maģistra darba teorētisko daļu, un viens no skumjākajiem secinājumiem patiešām izrādījās tas, ka vēsturiski izvarošana kino ir bijusi daudz pieļaujamāka un seksualizētāka nekā sievietes apzinātas seksualitātes un iekāres izpausmes. Pirms apmēram piecpadsmit gadiem šo tēmu nopietnāk aktualizēja Holivudā, un situācija sieviešu ķermeniskās pieredzes reprezentācijā ir nedaudz uzlabojusies. Tādi seriāli kā "Fleabag", "Girls", "Sex Education", "Bridgerton" ir piemēri, kā lielai auditorijai (bet maziem ekrāniem) paredzētos darbos kinoveidotāji runājuši par sievietes seksualitāti un netieši pārliecinājuši producentus visā pasaulē, ka, iespējams, sievietes bauda neticamā kārtā ierakstās senajā patiesībā "sex sells".
Un tā mēs 2025. gadā nonākam pie "Mazulītes" – sievietes režisētas filmas ar pasaulslaveniem aktieriem, kas uz ekrāna runā par piekrišanu, varas attiecībām un seksuālām fantāzijām, bet sižeta uzstādījumā nemaz tik būtiski neatšķiras no 1933. gada "Ekstāzes". Apnicis vīrs, jauns mīļākais, aizliegtas kaislības. Nikolas Kidmenas Romija gan ir ļoti ietekmīga sieviete, kas visu sasniegusi saviem spēkiem – kas ir brīnišķīgi. Mazāk brīnišķīgi ir tas, ka vismaz man ne mirkli neizdodas noticēt, ka viņa patiešām vada milzīgu tehnoloģiju uzņēmumu, jo vienīgais, ko mēs uzzinām par Romijas nodarbošanos, ir tas, ka viņa ir ļoti aizņemta, daudz brauc liftos, klikšķina datora taustiņus finanšu podkāstu pavadībā, darba ballēs stāv maliņā, neizskatoties pēc lielas priekšnieces, un viņas birojā nepieteikts jebkurā laikā var iesteigties seksīgs praktikants. Filma, protams, nav par Romijas darbu, bet, ņemot vērā, ka dinamikai starp spēcīgo sievieti un jauno puisi šeit ierādīta tik nozīmīga vieta, Romijas profesionālais plakātiskums apēd ticamības momentu. Teorētiski "Mazulīte" iezīmē daudzas interesantas teritorijas, bet tās paliek neizpētītas – tostarp jau pieminētās apgrieztās varas attiecības, kas pēc #metoo kustības ir gana sarežģīts temats. Filma nemoralizē un izbēg no jebkādas bakstīšanas ar pirkstu acī, abi dēkā iesaistītie sniedz pašironiskas liecības, apzinās attiecību problemātiskumu, tomēr tēliem pietrūkst papildu dimensiju vai izaugsmes. Iespējams, filmas oriģinālākais pienesums seksuālu fantāziju žanrā ir tieši fantāziju vienkāršība un neveiklība – man vismaz interesantāk šķita vērot Kidmenas varones tizlošanos, cenšoties pieņemt lomu spēļu noteikumus un uzveikt iekšējo pretestību, un režisore asredzīgi šīs situācijas rāda ar humoru. Tādējādi seksa ainas šķiet sensoras, nevis vuāristiskas – tās ir dabiskas un izvairās no viena vai otra tēla objektificēšanas, kamera abus ķermeņus rāda kā līdzvērtīgus, nepadarot ne vienu, ne otru tēlu par absolūto vērotāju.
Es nebūšu pirmā, kas uzjautrināsies par to, ka Romijas piekrāptā un seksuāli garlaikojošā vīra lomai izvēlēts Antonio Banderass, bet var jau būt, ka tā ir holivudiski eksaltētāka ironija par ierasto garāmgājēju komentāru iz sērijas "Viņš nedzer, nepīpē, neguļ ar citām, par ko tu sūdzies?". Respektīvi – ja kāda šai pasaulē var būt neapmierināta ar Antonio Banderasu, mums visām ir tiesības būt neapmierinātām. Banderasa varonim Džeikobam arī ir milzīgs potenciāls kaut ko pavēstīt par mūsdienu (ievainoto) vīrišķību, it sevišķi brīdī, kad, aptverot, ka tiek krāpts, viņš piedzīvo panikas lēkmi, taču arī šī sižeta līnija tiek apgriezta pirms jebkādas kulminācijas. Romijas attiecības ar citām sievietēm, tostarp meitām un padotajām, iesāk vēl vienu interesantu sarunu par konkurenci, solidaritāti un māsību, bet to nepabeidz.
Režisore intervijās filmu apraksta kā brīdinājumu – kas notiek, ja mēs apspiežam savu iekšējo būtību un izliekamies perfektas, tādēļ šķiet, ka "Mazulīte" ir uzaicinājums identificēties ar Kidmenas varoni, taču līdz absurdam nospodrinātā, privileģētā pozīcija bez ticamības momenta mani kā skatītāju ieliek vērotājas pozīcijā, par spīti filmas veiksmīgākajiem un mazāk veiksmīgajiem centieniem uz ekrāna rādīt sievišķo perspektīvu. Un gribas apgalvot, ka Holivudā noteikti ir tapušas labākas filmas par sievietes seksualitāti, taču, galvā pāršķirstot pamanāmākās pēdējo gadu filmas par tēmu, tās lielākoties nav no Holivudas: "Lai tev veicas, Leo Grande" (Lielbritānija), "Lēdijas portrets ugunī" (Francija), "Jēls" (Francija), "Kā tikt pie seksa" (Lielbritānija), "Bauda" (Zviedrija). Šis, protams, ir arbitrārs saraksts, taču uz šī fona der atcerēties, cik grūti Holivudā vispār iet ar sieviešu, kam ir ko teikt, atrādīšanu. 2024. gada dati vēl nav pieejami, taču no 2023. gada visvairāk pelnošajām filmām runājošu sieviešu lomas atrodamas 35% (lejupslīdot no 37% 2022. gadā), un tikai 28% filmās galvenā varone bija sieviete (2022. gadā – 33%). Tas rāda, ka skaļās sarunas par līdzsvara un dažādības nepieciešamību uz ekrāna mēs jaucam ar reālu līdzsvaru uz ekrāna – vismaz tad, kad runa ir par komerciālu kino, jebkura uzdrošināšanās ir risks. "Mazulīti" producējošajai studijai "A24" pašlaik pieder riska monopols ASV – tas daudzu skatītāju acīs ir dažādības un intelektuāli izklaidējoša kino zīmols, kas plašākai publikai nogādā minoritāšu, tostarp arī sieviešu stāstus. Komerciāli "Mazulītei" veicas pietiekami labi, kas nozīmē, ka šis varētu nebūt pēdējais orgasms vai vismaz pēdējais mēģinājums runāt par tēmām, ko filma iezīmē.
Tā es kino pametu, neapmierināta ar filmu un ļoti apmierināta, ka šī filma eksistē. Tāda ir sievietes sarežģītā, neizprotamā daba.
[1] Amaral LAN, Moreira JAG, Dunand ML, Tejedor Navarro H, Lee HA (2020). Long-term patterns of gender imbalance in an industry without ability or level of interest differences. PLoS ONE 15(4): e0229662. Pieejams šeit.
0