Par dokumentālo filmu "Nav citas zemes" ("No Other Land"), filmas režisori – Bēsils Adra, Juvals Abrahams, Hamdans Balals, Reičela Zora (2024)
Nesen notika ar Oskaru godalgotās dokumentālās filmas "Nav citas zemes" pirmizrāde Latvijā. Filmā atspoguļoti okupētā Rietumkrasta ciematu kopienas Masafer Jata (Masafer Yatta) iedzīvotāju centieni izglābt savas mājas no Izraēlas armijas plāniem tās nojaukt, lai teritoriju pārvērstu par militāru poligonu. Viens no četriem filmas režisoriem, Bēsils Adra, ir uzaudzis Masafer Jatā, un viņa dzīve bijusi cieši saistīta ar nevardarbīgu pretošanos pret tūkstošiem palestīniešu izdzīšanu no dzimtās zemes. Viņa pirmās bērnības atmiņas ir no demonstrācijām, kurās tika arestēti viņa ģimenes locekļi. Pusaudža gados Adra sāka dokumentēt Masafer Jatas iznīcināšanu, cerot, ka neapstrīdamas vizuālās liecības radīs starptautisku spiedienu un liks Izraēlai apturēt savus plānus.
Filmā aptverts laika posms no 2019. gada līdz 2023. gada oktobrim; tā ir filma par Izraēlas okupāciju Rietumkrastā, nevis par karu Gazas joslā un fiksē vien mazu daļu no gandrīz simt gadu ilgā kara pret palestīniešiem. Karš Gazā ir viena no tumšākajām nodaļām nesenajā cilvēces vēsturē, un vēl vairākas paaudzes nespēs saprast, kā pasaule varēja pieļaut šāda mēroga šausmas. Palestīniešu iznīcināšana un piespiedu pārvietošana Gazā tiek īstenota ar raķetēm, iznīcinot mājas, slimnīcas un skolas, apturot humānās palīdzības piegādes un par ieroci izmantojot badu, slāpes, aukstumu un slimības. Rietumkrastā palestīniešu padzīšana no viņu zemes tiek īstenota lēnāk, turklāt attaisnota ar Izraēlas likumu: kopš Izraēla 1967. gadā okupēja Rietumkrastu, palestīniešiem atņemtā zeme tiek pakāpeniski atdota izraēliešu apmetņu kolonistiem, kas šobrīd veido aptuveni piekto daļu no Rietumkrasta iedzīvotājiem. Gan Gazā, gan Rietumkrastā ir radīti apstākļi, kas ved uz pilnīgu vai daļēju palestīniešu tautas iznīcību.
Pēc filmas noskatīšanās es ilgi domāju par to, kā cilvēki, kas pakļauti tik sarežģītiem apstākļiem un nepielūdzamai varas asimetrijai, saglabā spēku nepadoties. Filmas sākumā redzama māja, kuru armijas buldozers pārvērš gruvešos. Tā pieder kādai sievietei ar mazu meitiņu. Ar pāris saglābtajām mantām viņa ir spiesta ievākties kalnu alās. Tas ir kā atgriezties aizvēsturē – nojaucot cilvēku mājas un atņemot viņu darbarīkus, tiek apdraudēts cilvēciskums. Taču sieviete, kuras mājas ir iznīcinātas, neļauj sev to atņemt. Viņa nekļūst par bezspēcīgu upuri, bet nosaka: "Kā lai mēs dzīvojam alā? Mūsu ģimene ir pārāk liela. Mēs būvēsim no jauna naktī." Pārējie ciemata iedzīvotāji naktī lej cementu un strādā, lai tikko nopostītās mājas atjaunotu. Solidaritāte ciemata iedzīvotāju starpā acīmredzami ir viens no spēka avotiem, kas ļauj nepadoties.
Viens no vēsturiskajiem pagrieziena punktiem, kas mūs padarīja par cilvēkiem, ir rakstība. Prasmi rakstīt mēs lielākoties apgūstam bērnībā, iedami skolā. Bēsils atminas, ka viņa bērnībā ciemata iedzīvotāji vēlējās ierīkot pirmo skolu. Izraēlas armija draudēja apcietināt ikvienu, kas pie šīs ieceres strādāja, jo projektam nebija izsniegta būvatļauja. Taču būvatļauju saņemt nebija iespējams. Bēsila mammai radās doma, ka dienas laikā skolu cels sievietes un bērni, jo viņiem karavīri neuzdrošinātos darīt pāri. Tikmēr vīrieši cels skolu naktī, kad karavīri būs prom. Tā viņi uzbūvēja skolu un deva bērniem iespēju apgūt rakstību un citas prasmes, kuras citviet pasaulē tiek uztvertas ne tikai par pašsaprotamām, bet arī par absolūti nepieciešamām dzīvei un izdzīvošanai. Palestīniešu nevardarbīgā pretošanās skolas nojaukšanai ieguva tik lielu starptautisku rezonansi, ka 2009. gadā ciematu apmeklēja bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs. Filmā ir kadrs, kurā pavisam tuvu Tonijam Blēram redzams Bēsila tēvs – cilvēks, kurš kopš jaunības bijis aktīvists un iestājies par savas kopienas tiesībām pastāvēt. Taču ne viņa, ne citu ciemata iedzīvotāju drosme un darbs nespēja panākt to, ko izdarīja vien dažas minūtes Tonija Blēra uzmanības. Pēc viņa vizītes Izraēla apturēja nojaukšanas pavēles ne tikai skolai, bet pat ielām, pa kurām Tonijs Blērs bija staigājis, – viņa soļi deva tām tiesības pastāvēt. Nevis dzīves, kas tika dzīvotas mājās, nevis bērni, kas spēlējās to pagalmos, bet Tonija Blēra soļi. Tomēr viņa atstātais neaizskaramības oreols nav mūžīgs. Filmā redzams, kā skolu sagrauj. Nolīdzinātas tiek ne tikai skolas, bet arī bērnu laukumiņi, ar cementu tiek aizlietas akas, liedzot pieeju tīram ūdenim – tiek darīts viss, lai dzīve ciematos kļūtu neiespējama.
Iznīcinātās mājas var atjaunot, bet atņemtās dzīvības atgriezt nevar. Kad karavīri cenšas konfiscēt būvniecības instrumentus un elektrības ģeneratoru, ciemata iedzīvotāji to neatdod, un karavīri atklāj uguni, sašaujot Harūnu, kura mātes māju sagrāva filmas sākumā. Harūns izdzīvo, bet viņa ķermenis ir paralizēts, viņam nepieciešama pastāvīga aprūpe. Pēc slimnīcas viņu nogādā alā, kur Harūnu aprūpē mamma. Alas drēgnajā mitrumā viņa krūtīs izveidojas iekaisums. Harūna māte stāsta, ka viņas ķermenis un prāts apstājas, redzot dēla ciešanas un apzinoties savu bezspēcību viņam palīdzēt.
Harūns mirst, aizstāvot savas tiesības izmantot darbarīkus un elektrības ģeneratoru. Elektrība – mūslaiku uguns analoģija. Prasme rīkoties ar darbarīkiem un prasme izmantot uguni ir vēl divas iemaņas, kas veidojušas mūs par cilvēkiem. Nevis prasme izmantot ieročus, bet darbarīkus. Kā saglabāt cilvēcību dehumanizācijas apstākļos?
Kad pirms četriem gadiem izvēlējos strādāt par skolotāju Rietumkrasta pilsētā Nablusā, manas izvēles pamatā nebija politiska nostāja. Es vienkārši vēlējos strādāt par skolotāju, un sagadījās, ka uzgāju darba piedāvājumu šeit. Jāatzīst, ka jutu zināmas bailes par to, kā būs dzīvot musulmaņu sabiedrībā. Pēc 11. septembra, pēc "kara pret terorismu", pēc "Islāma valsts" un citu džihādistu organizāciju veiktajiem uzbrukumiem islāms mūsdienu Eiropas informatīvajā telpā bieži tiek atspoguļots kā "lielais svešais" apdraudējums.
Pēc pirmajām Nablusā pavadītajām nedēļām piedzīvoju nedaudz paradoksālu sajūtu – lai gan biju vietā, kas atrodas militārā okupācijā, pašā pilsētā es jutos ļoti droši. Nablusa bija samērā konservatīva, tajā nevarēja, piemēram, iegādāties vai publiski lietot alkoholu. Lai gan man tuvāka ir sabiedrības kārtība ar plašākām indivīda brīvībām, es varēju pieņemt, ka izvēle zināmos aspektos ierobežot indivīda brīvību, lai prioritizētu kopienas saliedētību un drošību, ir vienlīdz leģitīma. Bija jūtams, ka būtiska ietekme normu noteikšanā un ievērošanā ir ģimenes goda mehānismam. Piemēram, par spīti skaudrajiem apstākļiem, uz ielām nebija redzami bezpajumtnieki vai ubagošana – ja ģimene nepalīdzētu pat attālam radiniekam, kas nonācis šādā situācijā, tas tiktu uzskatīts par lielu kaunu. Kaunu, ko mūsu pasaules daļā nu jau ierasts skatīt kā izskaužamu un nepatīkamu izjūtu, palestīniešu sabiedrībā es iepazinu kā kolektīvo sirdsapziņu, kas saistīta ne tikai ar citu kopienas locekļu nosodījumu, bet ar vispārējiem morāles principiem.
Vislielāko apdraudējumu sajutu, ceļojot starp pilsētām. Kad kopā ar citiem skolotājiem vēlā vakarā no Ramalas atgriezāmies Nablusā, pie apļveida krustojuma stāvēja izraēliešu apmetņu kolonistu pūlis, kas garām braucošās automašīnas apmētāja ar akmeņiem un uz ceļa meta degošus priekšmetus. Lai gan viņiem blakus stāvēja karavīri, viņi nedarīja neko, lai notiekošo apturētu. Tajā brīdī aizdomājos, ka pirmo reizi dzīvē atrodos vietā, kur valda nevis likuma vara, bet gan klajš un bieži patvaļīgi izmantots spēks. Izraēlas militārais likums Rietumkrastā attiecas vienīgi uz palestīniešiem, bet ne uz apmetņu kolonistiem, tomēr arī Izraēlas krimināllikums šādas rīcības aizliedz. Bet tajā brīdī nebija neviena, kas šo normu piemērotu vai pie kā varētu vērsties, lai pārkāpējus sauktu pie atbildības.
"Tāds ir likums" ir filmā visbiežāk dzirdētā atbilde, kad ciemata iedzīvotāji karavīriem jautā, vai viņiem nav kauna par pastrādāto. Izjust kaunu nozīmē stāties kādas citas instances, ne likuma priekšā. Kauns atgādina, ka arī likums var būt pretlikumīgs, un kauns skan kā sirdsapziņas balss. Tikmēr karavīri ciematu iznīcināšanu pasniedz nevis kā cilvēku apzinātu izvēli, bet gan kā bezpersonisku, birokrātisku procesu. Filmā to iemieso nojaukšanas administrators Ilans, kura acis sedz saulesbrilles, radot distanci, kas ir lielāka par karavīru ieroču un bruņutērpa radīto. Ilans izliekas nedzirdam viņam uzdotos jautājumus. Viņš izvēlas paslēpt divas no maņām, kas dominē cilvēku komunikācijā, – redzi un dzirdi. Viņš neredz un nedzird to, kas notiek šeit un tagad, viņš rokām neaizklāj seju kaunā, jo viņa nodomu sargā pārcilvēcisks Likums. Likums, kurš ir nepielūdzams, kad tas jāattiecina uz ciematu iedzīvotājiem, bet kurš tēvišķā labsirdībā ļauj reizēm nepaklausīt, kad attiecas uz apmetņu kolonistiem, kad tie uzbrūk ciematu iedzīvotājiem un izdemolē mājas bez jebkādām sekām. Vienā no pēdējiem kadriem kāds kolonists ar automātisko ieroci sašauj Bēsila brālēnu, bet blakus stāvošais karavīrs pat nemēģina uzbrucēju aizturēt.
Savās nodarbībās Rietumkrastā man bija diezgan liela brīvība, un es varēju mācīt jebkuru literatūras, filozofijas vai reliģijas tekstu, ja vien tajā nebija atsauces uz alkohola vai narkotiku lietošanu un erotiskām ainām. Lasot pirmās piecas Mozus grāmatas, apspriedām kopīgo un atšķirīgo ar Korāna tekstiem. Šajās diskusijās nedzirdēju nevienu jūdaismu vai ebrejus nicinošu komentāru. Pretēji izplatītam aizspriedumam, ka "visi palestīnieši ir antisemīti", mani divpadsmitās klases skolēni apzinājās, ka Izraēlas valsts rīcība un politika nav vienādojama ar ebreju tautu. Mēs lasījām Gandiju un Francu Fanonu, un skolēni bija līdzīgās domās par nevardarbīgas pretošanās morālo un politisko pārākumu cīņā par dekolonizāciju, jo jebkāda veida vardarbība tikai pastiprina stereotipu, ka "visi palestīnieši ir teroristi"; vienlaikus viņi norādīja, ka prasība atturēties no jebkāda veida vardarbības tiek attiecināta vienīgi uz viņiem, nevis uz abām pusēm.
Atceros arī nedēļu, kad lasījām Simonu de Bovuāru un diskutējām par feminismu. Klasē bija vairākas pārliecinātas feministes, arī trīs meitenes, kas bija izvēlējušās valkāt hidžābu un saskatīja to kā iespēju būt brīvām no "vīrieša skatiena". Skolā bija divas ārzemju skolotājas, par kurām gandrīz visiem bija zināms, ka viņas ir viendzimuma attiecībās. Viņas skolā bija strādājušas daudzus gadus un tika ļoti pozitīvi vērtētas skolēnu, vecāku un kolēģu vidū. Valdošā attieksme bija – kamēr tas netiek demonstrēts publiski, savā privātajā dzīvē cilvēki var dzīvot, kā vēlas. Šāda prasība sadalīt savu dzīvi var šķist netaisnīga, un manā klasē bija vairākas meitenes, kurām rūpēja LGBTK+ tiesības un kuras vēlējās to mainīt. 2000. gadu sākumā šāda attieksme bija valdoša arī Latvijas sabiedrībā, bet tas nenozīmē, ka mēs tolaik nebijām pelnījuši brīvību – arī brīvību kļūdīties un brīvību mācīties. Mēs nedrīkstam pieprasīt no palestīniešiem būt perfektiem upuriem, lai viņi būtu pelnījuši dzīvi bez pastāvīgas okupācijas, lai mājas, kurās viņu ģimenes ir dzīvojušas paaudžu paaudzēs, netiktu iznīcinātas, lai viņi netiktu pakļauti masveida vardarbībai un badam, lai netiktu apdraudēts viņu cilvēciskums.
Vienā no filmas epizodēm Juvals izsaka sarūgtinājumu, ka viņa raksts par Harūna māti neguva plašu ievērību, ka viņam vajag rakstīt vairāk. Bēsils atbild, ka Juvals ir "nedaudz entuziastisks", it kā viņš vēlētos okupāciju izbeigt desmit dienās un doties mājās: "Tas prasa pacietību. Mācieties zaudēt, mācieties būt zaudētājam." Bēsils atzīst, ka it īpaši brīžos, kad viņš nespēj rīkoties un ir palicis viens ar domām par notiekošo, viņš jūt milzīgu depresiju. Vienlaikus viņš ir pārliecināts, ka nekāds militārs un tehnoloģisks spēks nepiespiedīs palestīniešus pamest savu zemi. Lai cik šķietami bezcerīgi būtu apstākļi, Bēsils turpina dokumentēt ciematu iznīcināšanu. Šis darbs balstās ticībā, ka pasaule nepaliks vienaldzīga, redzot klaju netaisnību, neatkarīgi no tā, kāda ir cietušo reliģija, etniskā izcelsme vai ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Kaut arī neskaitāmas reizes šī ticība ir tikusi pievilta, Bēsils nepadodas cinismam vai bezpalīdzībai, bet turpina dzīvot Masafer Jatā un būt liecinieks notiekošajam. Iespējams, mūsdienu pasaulē visi, kas tic, ka vispārēji ētiskie principi un starptautiskais likums attiecas vienlīdzīgi uz visiem cilvēkiem un tautām – pat vismazākajām un vājākajām –, ir naivi zaudētāji. Bet tad labāk būt zaudētāju pusē, jo šī ticība ir liesma, kas neļauj pasaulei nonākt tumsā.
0