Pārpublicētais teksts ir apakšnodaļa no kolektīvās monogrāfijas "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā" (pētījums finansēts no Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo pētījumu projekta "Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses Padomju Latvijā, 1954–1991" (Nr. lzp-2021/1-0167) līdzekļiem), grāmatas izdevējs: "Friedrich-Ebert-Stiftung".
Siltā 1951. gada vasaras dienā operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele pirmoreiz apciemoja teātra režisora Pētera Lūča (1907–1991) un viņa dzīvesbiedra Pētera Kaktiņa (1901–1958) māju Pārdaugavas nomalē — Slampes ielā. Šo reizi viņa vēlāk aprakstījusi atmiņās, iekļaudama arī detalizētu ballītes aprakstu:
Uz Pētera Lūča māju Pārdaugavā, Slampes ielā 4, mani aizveda mūsu kopēja paziņa — zobārste Marta Komisāre. Tur mūs sagaidīja pārsteigums pēc pārsteiguma. Ieejot pa dārza vārtiem, pēkšņi mums priekšā uz taciņas iznāca divi vīri baltos kreklos. Nometušies mums priekšā uz ceļiem, viņi klanījās kā austrumnieki, ar rokām skarot zemi. Tur es sastapos ar diviem Pēteriem: lielo — Pēteri Kaktiņu — un viņa kaimiņu Pēteri Lūci — mazo. Ar to viesu sagaidīšanas ceremonija vēl nebija galā. Mums tika pasniegts skaists šķīvis ar augļiem un rožu greznojumu. Pašu Pēteru audzētu augļu un ziedu netrūka arī uz galda, kas bija klāts dārzā zem liela saulessarga. Virs galda bija ierīkots pat elektriskais apgaismojums. Pēc kāda laika mūs aicināja mājā, P. Lūča dzīvoklī, kur pie sienas, ar baltu drānu aizklāts, stāvēja jaunais grāmatplaukts. Svinīgajā atklāšanā teicām atzinīgus vārdus un «aplaistījām» to ar vīnu un kafiju. [1]
Šāds ballītes apraksts var šķist savam laikam neparasti idillisks. Kopš Otrā pasaules kara beigām bija pagājuši tikai seši gadi, kopš 1949. gada masu deportācijas — divi. Ritēja pēdējie Staļina varas gadi, kuros padomju okupācijas vara agresīvi kontrolēja visas nozares Latvijā, tostarp arī kultūras dzīvi. Šis laiks izceļas ar vairākām kampaņām, kad gan Maskavā, PSRS galvaspilsētā, gan Ļeņingradā un arī citu PSRS republiku centros tika meklēti mākslinieki, kritiķi un rakstnieki, kuri savos darbos it kā bija novirzījušies no Komunistiskās partijas nospraustā ceļa. [2] Iespējams, visneparastākais ir apstāklis, ka Brehmane-Štengele apciemo māju, kurā kopā dzīvo divi vīrieši.
Abu Pēteru māja. Alekseja Muraško foto.
Fakts, ka abu Pēteru kopdzīve šajā mājā varēja netraucēti ritēt gandrīz divdesmit gadus, šķiet pārsteidzošs, ņemot vērā grūtības, ar kurām nācās saskarties daudziem, kas iesaistījās viendzimuma attiecībās gan Latvijas Republikas laikā, gan vācu nacistiskās okupācijas gados, gan arī PSRS okupācijas periodā. Un tajā pašā laikā šīs fakts apliecina, ka vismaz ļoti nelielai cilvēku grupai noteiktos apstākļos šāds dzīvesveids bija iespējams. Divu Pēteru kvīrā mājas dzīve padomju Latvijā varēja turpināties tikai tad, ja to ieskāva klusums un diskrētums attiecībā uz šo attiecību patieso raksturu. Šis diskrētums tika radīts, izmantojot piesardzību, kā arī paplašinot šajā mājsaimniecībā iesaistīto cilvēku skaitu. Kā rāda liecības, šo attiecību noslēpums tika glabāts tik labi, ka zināšanas par tām nekad īsti nav kļuvušas par Pētera Lūča leģendārā dzīvesstāsta sastāvdaļu un gandrīz visās viņa dzīves reprezentācijās bijušas notušētas.
Publicētie stāstījumi par Lūča personisko dzīvi var izmantot gan noklusējuma stratēģiju, gan dot daudznozīmīgus mājienus, dažkārt arī samērā atklātu ieskatu tajā. Nozīmīgākā liecība par abu Pēteru attiecībām ir 1983. gadā izdotā Lūča biogrāfija, kuru sarakstījusi Valmieras teātra aktrise, literārās daļas vadītāja un teātra vēsturniece Austra Skudra (1926–2020). Tajā starp rindām izlasāma šo attiecību nozīmība, lai arī notušēta ar piebildēm par draudzību un ziedošanos mākslai, kas Lūcim nav ļāvusi izveidot heteroseksuālu ģimenes dzīvi. Īpaši daiļrunīgas ir rindkopas, kas stāsta par Lūča sērām pēc Kaktiņa pāragrās nāves: režisoram draud iegrimšana apātijā un skumjās, taču visbeidzot viņš gūst mierinājumu darbā. Manas intervijas ar Austru Skudru, režisori Māru Ķimeli un pašreizējo mājas iedzīvotāju Anitu papildina Lūča oficiālo biogrāfiju, tāpat kā Mildas Brehmanes-Štengeles publicētās un nepublicētās atmiņas un citi materiāli. Lūča privātā dzīve tika atkal apspriesta 2017. gadā, kad režisore Elīna Cērpa Valmieras teātrī iestudēja režisoram veltītu biogrāfisku izrādi «Lūcis». [3] Tajā viņa seksualitāte tika skarta tikai nedaudz, liekot kritiķiem diskutēt, vai šāda izvēle uzskatāma par drosmīgu žestu vai, gluži otrādi, sekošanu pagātnes morāles normu inercei. [4]
Abu Pēteru attiecības sākās 20. gadsimta 30. gados, pārdzīvoja Kārļa Ulmaņa režīmu, padomju okupācijas pirmo gadu, nacistisko okupāciju, pēckara staļinismu, kā arī pirmos Hruščova «atkušņa» gadus. Visu šo laiku vīriešu homoseksualitāte Latvijas teritorijā bija krimināli sodāma. Tādēļ šo attiecību ilgā vēsture un relatīvā atvērtība ārpasaulei rada jautājumu, kā tās šajos apstākļos varēja tik ilgi turpināties. Kā rāda arhīva materiālu analīze, abu Pēteru mājas dzīvi ietekmēja tie paši faktori, kam bija iespaids uz kvīru mājas dzīvi arī otrā Dzelzs priekškara pusē, tiesa, atšķirīgā sabiedriski politiskā kontekstā. Divu Pēteru attiecību stāsts rāda noteiktu intimitātes modeli, kas radās Latvijā starpkaru gados un spēja pastāvēt dažādās valsts iekārtās. [5]
Pēteris Lūcis un Pēteris Kaktiņš Limbažu vilcienā. 20. gadsimta 40. gadi. Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, RTMM 485953
Attiecības starp diviem Pēteriem pastāvēja no 20. gadsimta 30. gadu sākuma, kad viņi abi bija jauni aktieri, kas ieguvuši izglītību Latvju drāmas kursos un pēc satikšanās Zemnieku drāmas teātra iestudējumos bija «kļuvuši nešķirami». [6] Abu Pēteru izcelsme un intereses bija līdzīgas: nākuši no zemnieku ģimenēm, viņi vēlējās piepildīt sapni par darbu teātrī. [7] Tomēr viņu profesionālā dzīve pamazām sāka ritēt atšķirīgus ceļus.
Pēteris Kaktiņš, dzimis 1901. gada 5. jūnijā Cēsīs, miris 1958. gada 2. aprīlī Rīgā; [8] 1919. gadā piedalījies Latvijas Neatkarības karā, pēc Latvju drāmas kursu beigšanas no 1934. gada spēlējis Zemnieku drāmas teātrī, no 1936. līdz 1938. gadam bijis arī vienas šā teātra ceļojošās trupas administratīvais vadītājs. Darbojies arī dažādās amatierteātra trupās. Vācu okupācijas laikā (1943–1944) viņš iesaistījās ceļojošajā Skatuves mākslas ansamblī. [9] Pēc Otrā pasaules kara ziņas par viņa darbību teātrī vairs nav sastopamas. Visu šo laiku viņš saglabāja maizes darbu tipogrāfijā, pēc Otrā pasaules kara ieņēma Rīgas paraugtipogrāfijas cinkogrāfijas ceha vadītāja amatu un saglabāja šo profesiju līdz pat pensionēšanās laikam. [10]
Pēteris Lūcis, dzimis 1907. gada 28. jūnijā Jaunsvirlaukas pagastā, miris 1991. gada 22. jūlijā Valmierā, piedzima Salgales muižas kalpu ģimenē, beidzis Annas pamatskolu Jelgavā (1924) un Latvju drāmas kursus (1931). No 1930. līdz 1938. gadam viņš spēlēja Zemnieku drāmas teātrī, kur drīz vien sāka veidot savas pirmās režijas. 1940. gadā kļuva par aktieri Dailes teātrī (ar pārtraukumu 1943./44. gadā Valmieras Drāmas teātrī), 1945. gadā — par režisoru Jelgavas drāmas teātrī, kas pēckara laikā atradās Rīgā. Kad šis teātris tiek likvidēts un tā radošais personāls pievienojas Valmieras teātrim, arī Lūcis nonāca Valmierā. 1957. gadā 22. jūnijā ar Latvijas PSR kultūras ministra vietas izpildītāja Voldemāra Kalpiņa pavēli Lūcis kļuva par Valmieras teātra galveno režisoru. [11] Viņš šo amatu saglabāja visu atlikušo mūžu — līdz pat nāvei astoņdesmit četru gadu vecumā 1991. gadā, mēnesi pirms augusta puča un tai sekojošai Latvijas valstiskās neatkarības de facto atjaunošanai. Mūsdienās Lūcis joprojām ir pazīstams latviešu teātra darbinieks, savukārt Kaktiņa vārds iegrimis aizmirstībā. [12]
Vislielākos panākumus Lūcim sagādāja galvenā loma kinofilmā «Zvejnieka dēls» (1939), kura viņu padarīja par nacionāla mēroga zvaigzni. Filmā Lūcis tēloja jauno zvejnieku Oskaru, kurš saceļas pret ierasto kārtību tēva mājās, apgūst jaunus lašu zvejas veidus un filmas noslēgumā iegūst skaisto Anitu — savu iecerēto. Filmas pirmizrāde 1940. gadā padara Lūci par savas paaudzes seksa simbolu un dāmu mīluli. [13] Kā rakstījusi Austra Skudra:
Kad uz ekrāniem parādījās «Zvejnieka dēls», gar Mārupīti Rīgas dāmas defilēja bariem. Nāca ar kuģīšiem un laiviņām padusē — no dzintara veidotām, kokā grieztām, no tāss izlocītām. Vesela kuģniecības vēsture iegūla savrupmājas suvenīru kolekcijā. Zem Slampes ielas logiem skanēja serenādes, ko dziedāja arī slavenas balsis. [14]
Šāda pēkšņa slava, cik var spriest, neizmainīja attiecības starp diviem Pēteriem un arī neiznesa viņu attiecības dienas gaismā. Atšķirībā no parlamentārās demokrātijas gadiem Ulmaņa režīma periodā bulvārprese tika ierobežota, un «kompromitējoša» informācija par populāru cilvēku privāto dzīvi periodikā neparādījās. Ar to Lūča zvaigznes statuss krietni atšķīrās, piemēram, no 20. gadsimta 50. gadiem Holivudā, kad dzeltenā prese vajāja homoseksuālās filmzvaigznes, par spīti kino industrijas mēģinājumiem tās pasargāt, piemēram, viens no tā laika populārākajiem aktieriem — sekssimbols Roks Hadsons (Rock Hudson) — 1955. gadā bija spiests apprecēt sava aģenta sekretāri, lai notušētu baumas par homoseksualitāti, turklāt viņa aģents uzmanības novēršanai atklāja ziņas par citas homoseksuālas zvaigznes — Taba Hantera (Tab Hunter) — aizturēšanu homoseksuāļu ballītē, tā uz laiku sarežģījot viņa stāvokli kino biznesā.
Oskara loma un tās slava pavadīja Lūci vēl gadu desmitiem: viņš to atveidoja vairākos teātra iestudējumos, kā arī vairākkārt iestudēja Viļa Lāča romāna dramatizējumu. [15] Turklāt dāsnais honorārs, ko viņš saņēma par dalību kinofilmā, kalpoja abu Pēteru kopīgajam mērķim iegūt savu dzīvojamo telpu.
1939. gadā abiem Pēteriem kādā vakarā, nākot no kinoteātra, rodas ideja uzcelt pašiem savu māju, lai nebūtu jāīrē mēbelētas istabas. Pēteri noskatīja zemes gabalu pie toreizējās Rīgas pilsētas dienvidu robežas Slampes ielā 4, netālu no Mārupītes. Par galveno projekta veicēju kļuva Kaktiņš, praktiskākais no abiem, kuram bija zināšanas par arhitektūru, būvniecību un likumiem. Viņš bija arī oficiālais mājas būvētājs: kā 1939. gada jūlija numurā ziņo žurnāls «Pašvaldību Darbinieks», «Pēteris Kaktiņš Slampes ielā 4 ceļ divstāvu dzīvojamo māju, vienstāvu saimniecības ēku un žogu.» [16] Līdzās Lūča honorāram par filmēšanos viņiem nācās izmantot bankas kredītu un vēlāk gadiem to atmaksāt. Celtniecības darbi ritēja raiti, un pēc neilga laika abi Pēteri varēja pārcelties uz dzīvi jaunajā mājā kopā ar Lūča tēvu, kurš tur pavadīja vecumdienas. Mājai ir divi stāvi, un tā sastāv no diviem dzīvokļiem, kuri savienoti ar kāpņu telpu mājas iekšpusē. Šāds plānojums ļāva celtni klasificēt kā māju ar diviem atsevišķiem dzīvokļiem, starp kuriem bija iespējams netraucēti pārvietoties, kaimiņu un garāmgājēju acīm nemanot. Šāds kopdzīves modelis sekmīgi turpinājās nepilnus divdesmit gadus.
Spriežot pēc atstātajām liecībām, tuvākie draugi abus Pēterus uztvēra kā pāri. Kad Milda Brehmane-Štengele pirmoreiz apciemoja māju 1951. gadā, lai nosvinētu jaunā grāmatplaukta iegādi, ballīte notika Lūča dzīvoklī otrajā stāvā. Viņas publicētajos memuāros abi Pēteri taktiski nosaukti par kaimiņiem, taču nepublicēts atmiņu fragments Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā ir daiļrunīgāks:
Dzīvē viss ir līdzsvarots: diena un nakts, labs–ļauns, melns–balts, gaišs–tumšs utt. Tādēļ arī satikušies divi Pēteri: garais un mazais — Lūcis. Iepazinos ar abiem reizē, bet lielais Pēteris nomira drīz. Viņš bija galvenais dārza pārzinis, sakņu un puķu audzētājs. Lūcis ir vairāk patērētājs un labs kulinārs. Tā nu pamazām sākām ciemoties, draudzēties, braukt uz Valmieras teātra pieņemšanas izrādēm. [17]
Kā redzams no šī fragmenta, abi Pēteri tiek uztverti kā viens otra «iņ» un «jaņ», viens otru papildinoši pāra elementi, kuru savienība ir pašpietiekama un aprakstīta gandrīz vai mistiskā tonī. Nav šaubu, ka viņi bijuši viens otra mūža mīlestība, lai arī ticams, ka tikai tuvākie draugi zināja vai nojauta par abu patiesajām attiecībām. Dziedātājas atmiņas uzsver arī abu dzīves praktisko pusi — kopīgo mājsaimniecību ar dārzkopību, ēst gatavošanu un viesu uzņemšanu.
1952. gadā, kad sākas Lūča aktīva darbība Valmieras teātrī, viņš sāk sadalīt laiku starp Rīgu un Valmieru, kur viņam piešķīra nelielu dzīvokli un kur draugi apciemoja viņu pirmizrādēs. Kaktiņš turpināja darbu paraugtipogrāfijas cinkogrāfijas cehā, 1947. gadā izpelnīdamies Latvijas PSR Augstākās Padomes Goda rakstu par labu darbu. [18] Šī darbavieta diemžēl atstāja negatīvu iespaidu uz viņa veselību un bija par iemeslu viņa pāragrajai nāvei 1958. gadā, kad viņš bija jau pensionējies: cinka putekļi pamazām bija saēduši viņa plaušas. [19] Lūča biogrāfijā abu Pēteru mīlestības uzskatāmākais apliecinājums ir lappuses, kas veltītas viņa sērām pēc Kaktiņa nāves un to ietekmei uz viņa dzīvi un darbu. No mūsdienu perspektīvas skatoties, šī biogrāfija sava laika normu kontekstā ir visai atklāta un drosmīga liecība par viņu kopdzīvi.
Lūča biogrāfe Austra Skudra 20. gadsimta 50. gados bija gados jauna Valmieras teātra aktrise, kura bieži apmeklēja Slampes ielas namu, kur Lūča vadībā strādāja pie lomām viņa iestudējumos un lutināja abu Pēteru mājas mīluli suni Hertanu. Suns pievienojās mājsaimniecībai 1952. gadā, to Lūcim kādā pirmizrādē uzdāvināja Valmieras teātra aktieri. Skudrai bija iespēja novērot abu Pēteru attiecības tuvplānā. 2015. gadā viņa atcerējās:
Lūcis par savu personīgo dzīvi nekad nevienam nav stāstījis. Un abiem Pēteriem neviens klāt nav stāvējis. Kad strādāju pie grāmatas, tad uzrakstīju to, ko biju sapratusi no skatītā un dzirdētā. Kas gribēs, tas sapratīs. Es Slampes ielas mājā viņiem biju kā audžumeita, vienmēr nesu sunītim desu. Tas bija ārkārtīgi traģiski, kad Kaktiņš nomira, — viņi vienmēr gāja, rociņās saķērušies. Pēc Kaktiņa nāves es skatījos uz Lūci un domāju — viņš taču izdarīs pašnāvību! Bet viņš iejūdzās darbā. Kad vēlāk strādāju pie grāmatas, tad tikai ar lielām grūtībām varēju tajā iedabūt lappuses, kurās bija stāstīts par Kaktiņu. Lūcis par grāmatu neko kritisku neteica, turklāt mēs jau visas nodaļas bijām pārrunājuši rakstīšanas gaitā. Pēc nodrukāšanas mēs tikai apmainījāmies ar ierakstiem grāmatā. Vēlāk prasīju viņam: vai izlasījāt? Viņš atbildēja: «Ko es tur lasīšu? Vai tad es savu dzīvi nezinu?» [20]
Vēl nozīmīgāku lomu Slampes ielas mājsaimniecībā ar laiku sāka ieņemt Marija Trautiņa — atraitne, kas dzīvoja netālu, palīdzēja mājā ar «sieviešu darbiem» un pamazām kļuva par vienu no vistuvākajiem Lūča draugiem. Skudras grāmatā Trautiņas raksturojums ir «uzticamais draugs Marija Trautiņa, kuras praktiskā un sievišķīgi saprotošā klātbūtne aiztaupījusi režisoram daudzus ikdienas soļus» [21]. Vīriešu dzimtes galotne šajā raksturojumā dod mājienu uz šo attiecību platonisko, altruistisko dabu, savukārt daudznozīmīgā «saprotošā klātbūtne» acīmredzot liecina par gatavību palīdzēt praktiskos darbos, respektējot mākslinieka nodošanos savām radošajām iecerēm, kā arī smalkjūtīgu abu Pēteru dzīvesveida atbalstīšanu. Lūča nodošanās teātrim atgādinājusi apsēstību, un viņa ticība saviem aktiera un režisora spēkiem vienmēr ir bijusi lielāka nekā Kaktiņam, kurš pamazām pameta darbu teātrī, gan vienmēr palikdams ieinteresēts Lūča izrāžu skatītājs un vērtētājs. [22] Pēc Kaktiņa nāves Lūcis mēdzis nest pirmizrādēs saņemtos ziedus uz Meža kapiem un apklājis ar tiem drauga kapu. Lūča turpmākā dzīve, spriežot pēc pieejamām liecībām, pagāja vienatnē. Gan Slampes ielas māja, gan arī Valmieras dzīvoklis pamazām pārvērtās par piemiņas lietu muzejiem, kuros bija sakrātas cienītāju dāvanas un lietas no abu Pēteru kopdzīves gadiem. Arvien vairāk laika Lūcis sāka pavadīt Valmieras nelielajā dzīvoklī, Rīgu apciemodams ne biežāk kā reizi mēnesī un uzturēdamies Slampes ielā galvenokārt Valmieras teātra Rīgas viesizrāžu laikā. 1991. gadā Lūcis mirst un tiek apglabāts Meža kapos — blakus Kaktiņam. Latvijas kultūras vēsturē šis uzskatāms par īpašu gadījumu, kad homoseksuāls pāris ieguvis šādu kapavietu. Lūča lielais, dekoratīvais piemineklis stāv blakus Kaktiņa nelielajam, vienkāršajam kapakmenim. Vasarās, kad uz abu kapiem saaug biezas mirtes, to dzinumi savienojas, tā radīdami iespaidu, ka abi Pēteri apglabāti vienā kapā.
Slampes ielas nama dzīvokļi ar laiku mainījuši īpašniekus. 1964. gadā Kaktiņa radi pārdeva viņa pirmā stāva dzīvokli. To iegādājās kāda latviešu ģimene, kas tur pārcēlās uz dzīvi ar četrgadīgo meitu Anitu, kuras vārds, tāpat kā daudzu citu viņas paaudzes meiteņu vārds, visticamāk bija noskatīts Lāča slavenajā romānā, tā pirmajā ekranizācijā ar Lūci Oskara lomā un Ņinu Melbārdi Anitas lomā, bet varbūt otrajā ekranizācijā, kuru Rīgas Kinostudija bija izlaidusi 1957. gadā ar Eduardu Pāvulu Oskara lomā un Astrīdu Gulbi Anitas lomā. [23] Ģimene ieguldīja līdzekļus mājas labiekārtošanā, paplašinot pirmā stāva dzīvokli un noklājot mājas ārsienas ar apmetumu. [24] 2023. gadā Anita atcerējās Lūča dzīvokļa iekārtojumu, kas viņai bērnībā šķita māksliniecisks un pievilcīgs, tajā izcēlās iespaidīgs rakstāmgalds un gleznots Lūča portrets pie sienas, kurā viņš esot izskatījies bargāks nekā ikdienā. Pēc Lūča nāves viņa dzīvokli mantoja viņa draudzenes Marijas Trautiņas meita Irēna, kura atstāja tā iekārtojumu tādu pašu kā režisora dzīves laikā un glabāja viņa piemiņas lietas līdz pat savai nāvei 2018. gadā. Irēnas mantinieki pirms pārcelšanās uz dzīvokli iztīrīja to no piemiņas lietām, bet Lūča bibliotēka nokļuva grāmatu antikvariātā. Salīdzinoši nesen Anitas ģimene ir iegādājusies arī otrā stāva dzīvokli, tādēļ ēka atkal ir kļuvusi par vienas ģimenes namu, kura otrā stāva dzīvoklī pēc remonta mitinās Anitas dēla Kristapa ģimene. Lūča klavieres — pēdējo dzīvoklī palikušo piemiņas lietu — ģimene atdāvināja Valmieras teātrim. Abu Pēteru māja laika gaitā ir mainījusies, telpas ir paplašinātas un modernizētas. Tās iemītnieki glabā Lūča piemiņu (par to vēsta arī piemiņas plāksne pie sētas), viņi mantojuši arī zināšanas par Kaktiņa klātbūtni šajā mājā — Anita viņu dēvē par Lūča brālēnu.
2022. gada rudenī, kad, pateicoties Anitas un Kristapa viesmīlībai, bija iespēja īsu brīdi pabūt mājā un intervēt tās iedzīvotājus, viena no pēdējām liecībām par stilu, kas valdīja šai māja abu Pēteru dzīves laikā, bija gleznojums uz kāpņu telpas sienas. Tā ir ainava brūni zaļās krāsās, kurā redzams liels ozols, bērzu birzs un upe aiz tās. Pie ozola stāv divas personas latviešu tautastērpos: vīrietis un sieviete. Gleznojuma dekoratīvais raksturs to sarado ar agrāku periodu gleznotajām skatuves dekorācijām, kas tika plaši izmantotas teātros, pirms scenogrāfijā sāka dominēt mūsdienīgāka estētika. Šis darbs nelīdzinās tiem homoerotiskajiem mākslas darbiem, kas rotāja sienas daudzu Rietumu kvīru mājsaimniecībās. [25] Abi Pēteri, gluži otrādi, savu dzīvi šajā namā vadīja kopā ar šo gleznojumu, kas pilnībā atbilst tautiskā romantisma sapnim par idealizētu, estetizētu Latvijas ainavu, kurā attēlots heteroseksuāls pāris. Mazās cilvēku figūriņas iegleznotas lielā ainavā, kurā, atbilstoši senajiem latviešu mitoloģiskajiem priekšstatiem, cilvēki veic rituālus bērzu svētbirzīs un godina senus, milzīgus ozolus. Ja abi Pēteri vēlējās apciemot viens otru, tad viņiem ik reizi vajadzēja kāpt pa kāpnēm un paiet garām šim gleznojumam, kas kalpoja par nevainojamu aizsegu mājas iedzīvotāju kaislībām. Šobrīd tā ir pēdējā saglabājusies liecība par estētisko sensibilitāti, kas reiz valdīja šajā mājā, kad tajā vēl dzīvoja tās veidotāji.
Abu Pēteru divu dzīvokļu māja iemieso kvīru mājas dzīvi, līdzīgi kā Meta Kuka rakstītais par britu mākslinieku pāri Čārlzu Šanonu un Čārlzu Riketu, kuru mājas «nebija orientētas uz prokreatīvu ģimeni, bet drīzāk uz kultūras mantojumu un kolekcionāru un mākslinieku audzināšanu, kuri parasti bija vīrieši un bieži vien arī kvīri» [26]. Lūča un Kaktiņa gadījumā mākslinieciskas vides radīšana un saglabāšana notika Latvijā, kurā pēc Otrā pasaules kara pastāvēja padomju okupācija. Ja kapitālistiskajās valstīs kvīriem dažkārt bija kalpi, privātsekretāri un citi algoti darbinieki, kas dzīvoja ar viņiem zem viena jumta, tad padomju Latvijā šāda iespēja nepastāvēja. Cilvēki, kas dzīvoja zem viena jumta, tika konceptualizēti kā viena ģimene. Abu Pēteru mājsaimniecībā klātesošs bija gan Lūča tēvs, kas tajā pavadīja vecumdienas, gan aktrise Austra Skudra, kura ieguva simboliskas radniecības saites kā Pēteru «audžumeita», gan arī Marija Trautiņa — Lūča «klusā un uzticīgā ilgo gadu līdzgaitniece», kā arī draugi, kuriem bija atvērtas viņu mājas durvis. No ārpasaules viņu attiecības tika sargātas, uzdodot tās par «brālēnu» vai «kaimiņu» attiecībām. Kā liecina pētījumi par kvīru vēsturi abpus Dzelzs priekškaram, abu Pēteru dzīves iekrita laikā, kad daudzu mākslās iesaistītu kvīru izdzīvošanas recepte bija lojalitāte un paklausība politiskās varas priekšā viņu profesionālajā darbībā un morāli nevainojams un kluss dzīvesveids bez skandāliem viņu personiskajā dzīvē. Šie principi noteica viņu mājsaimniecības pastāvēšanu, savukārt pēc Kaktiņa nāves sākās Lūča dzīves otrais — vientuļais — cēliens, kura laikā viņš kļuva par vienu no kvīru figūrām, kura apkārtējo acīs bija «salaulājusies» ar savu mākslu un par kuras dzīves pieredzi liecināja priekšmetu akumulācija dzīvesvietās, kuras pamazām pārtapa memoriālās telpās, piepildītās ar pagātnes liecībām.
Abu Pēteru kapi. Alekseja Muraško foto.
[1] Brehmane-Štengele, Milda (1986). Laime. Red. Artūrs Birnsons. Rīga: Liesma, 136.–137. lpp.
[2] Par Staļina laika teātri sk.: Radzobe, Silvija (sast.) (2013). 1945–1950: teātris, drāma, kritika. Rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
[3] Adamaite, Undīne (2017). Uztaisīt lauku ainas lūciskā garā nemākam. [intervija Intervija ar Elīnu Cērpu]. KDi, 16.08. augusts. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/uztaisit-lauku-ainas-luciska-gara-nemakam-14178511 [sk. 07.07.2024].
[4] Radzobe, Silvija (2017). «Lūcis» jeb latviešu «Teātra romāns». Satori, 02.10. Pieejams: https://satori.lv/article/lucis-jeb-latviesu-teatra-romans [sk. 07.07.2024.]; Vējš, Vilnis (2018). Zvejnieka dēls gejs. Arterritory, 09.06. Pieejams: http://arterritory.com/lv/teksti/komentars/7524-zvejnieka_dels_gejs/ [sk. 07.07.2024.].
[5] Par padomju okupāciju un kolonizāciju Baltijas valstīs sk.: Annus, Epp (2018). Soviet Postcolonial Studies: A View from the Western Borderlands. London, New York: Routledge.
[6] Skudra, Austra (1983). Es dzīvošu caur to labu. Rīga: Liesma, 77. lpp.
[7] Par Lūča ģimeni Jaunsvirlaukā sk.: Freimanis, Jānis (sast.) (2003). Mūsu jauno dienu zeme — Jaunsvirlauka. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka.
[8] Bēru sludinājums laikrakstā «Rīgas Balss» 1958. gada 4. aprīlī. Enciklopēdijā «Teātris un kino biogrāfijās» Austras Skudras sarakstītajā biogrāfijā kā miršanas datums kļūdaini minēts 1957. gada 4. aprīlis.
[9] Lomas Skatuves mākslas ansamblī: Andris (Rūdolfa Blaumaņa «Salna pavasarī», 1943) un Buhbinders (Pāvila Gruznas «Pūra lāde», 1944).
[10] [LPSR AP] (1947). Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par apbalvošanu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 08.05., 1. lpp.
[11] Pavēle Nr. 550. LNA VAZVA, F888–3–189, 13. lp.
[12] Īsas Kaktiņa un Lūča biogrāfijas sk.: Niedra, Māra (sast.) (2002). Teātris un kino biogrāfijās. 2. sēj. Rīga: Pils, 25., 313.–315. lpp.
[13] Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas pielūdzēju Lūcim rakstītās vēstules, piemēram, 1940. gada 8. maijā jaunas meitenes Rita un Ilona pēc Lūča viesošanās kādā Liepājas teātra iestudējumā rakstījušas viņam vēstuli: «Jūs ar savu skaistumu esiet savaldzinājis ļoti daudz Liepājas meitenes, kas jūs sāk jau lenkt gar stūriem. Arī mums rodas interese par Jums, jo neesam Liepājā redzējušas skaistāku vīrieti, kurš būtu mūs tā savaldzinājis ar savu skaistumu kā Jūs. Mēs Jūs redzam ļoti reti, tikai teātrī, jo to biežāk sākam apmeklēt. Saprotams, ka tikai Jūsu dēļ. Patiesībā būtu mums jāraugās uz skatuvi, bet mēs redzam tikai Jūs. Kā jau katram mīlētājam jāmocas ar greizsirdību, tā arī mums ir jāmocās. Un tikai viens vakars ir mūs padarījis par moceklēm. Jo Jūs visu vērību piegrieziet tikai Mariannai Zīlei, kuru mēs apskaužam līdz šai dienai.» Sk.: Rita un Ilona (1940). Vēstule Pēterim Lūcim. 08.05. Rakstniecības un mūzikas muzejs, 486164.
[14] Skudra, Austra (1983). Es dzīvošu caur to labu, 80. lpp.
[15] Rakstnieka Viļa Lāča pirmais romāns «Zvejnieka dēls» tika publicēts turpinājumos laikrakstā «Jaunākās Ziņas» no 1933. līdz 1934. gadam un pēc tam izdots grāmatā, iegūstot lielu popularitāti. Padomju okupācijas laikā Lācis bija Iekšlietu ministrs (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940–1946), Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946–1959) un PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954–1958).
[16] [Būvju valde] (1939). Rosība būvniecībā. Pašvaldību Darbinieks, 7, 666. lpp.
[17] Brehmane-Štengele, Milda (1980). Divi Pēteri. Manuskripts, 2 lpp. rokrakstā. RMM 787758, 1. lpp.
[18] [LPSR AP] (1947). Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par apbalvošanu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda Rakstu.
[19] Skudra, Austra (1983). Es dzīvošu caur to labu, 114. lpp.
[20] Intervija ar Austru Skudru Valmierā 2015. gada 18. februārī. Kārļa Vērdiņa personīgais arhīvs.
[21] Skudra, Austra (1983). Es dzīvošu caur to labu, 59. lpp.
[23] Oskara vārds Latvijas teritorijā bijis izplatīts jau pirms Lāča romāna publicēšanas. Savukārt Anitas vārda popularitāte skaidrota ar Lāča romāna ietekmi. Sk.: Siliņš, Klāvs (1990). Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne, 59. lpp.
[24] Dzīvoklis Slampes ielas namā padomju laikā liecināja par augstāku dzīves kvalitāti nekā līdzīga platība kādā no trīspadsmit dzīvokļu namu masīviem Rīgā, kuri tika uzcelti pilsētas nomalēs no 20. gadsimta 50. gadu beigām līdz 80. gadu beigām un kur dzīvojamo telpu ieguva aptuveni 480 000 rīdzinieku. Kā norāda ģeogrāfs Jānis Matvejs, šajos dzīvokļos bija tikai minimālas ērtības, savukārt arhitektūras estētiskais aspekts netika uzskatīts par prioritāti. Sk.: Matvejs, Jānis (2022). Outdoor Spaces of Soviet Rīga’s Microrayons: The Cinematography of Residental Courtyards. Letonica, 44, p. 85.
[25] Sk., piemēram: Vider, Stephen (2021). The Queerness of Home, p. 19.
0