Par Edvarda van de Vendela un Anuša Elmana grāmatu "Miška" ar Anetes Shāpas ilustrācijām (no nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone, izdevis "Liels un mazs", 2024)
No pirmā acu uzmetiena ne grāmatas nosaukums "Miška", ne arī tās vāka noformējums un ilustrācijas neliecina, ka šis varētu būt stāsts par bēgļiem – priekšplānā nav ne kara vai vajāšanas citā valstī, ne arī bēgšanas. Edvarda van de Vendela un Anuša Elmana sarakstītā un Anetes Shāpas ilustrētā grāmata piedāvā citu perspektīvu no afgāņu bēgļu ģimenes jaunākās meitas Roijas skatpunkta. Bet varbūt grāmata iedarbojas tik emocionāli spēcīgi tieši tāpēc, ka tās vēstījums tiek atklāts pakāpeniski, sākot ar vienkāršu un mierīgai, piezemētai bērnu grāmatai piemērotu sižetu par mīļdzīvnieka ienākšanu ģimenē un tālāk virzoties uz dziļākām, nopietnākām tēmām – par to, kā ir būt bēglim un pieredzēt bēgšanu, iejusties jaunā valstī, atrast savu vietu un identitāti, vienlaikus saglabājot savu iepriekšējo identitāti un pieņemot to, ka nācies bēgt no savas valsts.
Grāmata sākas ar Roijas un viņas ģimenes pirmo vakaru pašu mājā. Drīz pēc tam ģimenei pievienojas pundurtrusītis – mazs, trausls un maigs. Var labi saprast ne tikai jaunākā bērna, bet visas kuplās ģimenes pieķeršanos šai radībai, kas iemieso pretstatu skarbajiem, biedējošajiem un nenoteiktajiem apstākļiem, kādos ģimene ir pavadījusi pēdējos gadus, bēgot no Afganistānas, izmantojot pārvadātāju pakalpojumus un pēc tam piecus gadus Nīderlandē dzīvojot patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā un gaidot ieilgušas patvēruma procedūras rezultātu.
Skaidrs, ka meitenei būtu daudz, ko stāstīt par pieredzēto, tomēr skaidrs arī tas, ka viņai ir ļoti svarīgi iejusties jaunajā skolā kopā ar vienaudžiem un, kā viņa pati to saprot, izmantot doto atļauju kļūt par nīderlandieti. Kad skolā ir jāveido prezentācija par brīvi izvēlētu tēmu, Roija izvēlas stāstīt par savu trusīti, nevis par Afganistānu, kā to sagaida daži klasesbiedri. Roija arī nekad neraud, jo viņai tas nepatīk, un par bēgļu gaitām viņa pamazām stāsta tikai savam mājdzīvniekam. Par bēgšanu viņa nerunā pat ar vecākiem, jo ir pamanījusi, ka šī tēma viņus padara drūmus.
Sekojot līdzi tam, ko Roija stāsta trusītim Miškam, lasītājs beidzot uzzina, ka Roijas ģimene ir bēgļi un pametuši Afganistānu, lai izvairītos no likšanas cietumā par brīvām domām. Viņi izmantojuši "cilvēku aizdabūtāju" palīdzību, ceļojuši ar lidmašīnu, vilcienu, busiņu, bet galvenokārt – kājām. Roija bēgļu gaitās ir devusies triju gadu vecumā, un viņa Miškam stāsta par piedzīvoto tā, kā to uztvēris bērns, līdz ar to tādā veidā, ka to var labi saprast jauni lasītāji. Latvijā par šo tēmu ir daudz aizspriedumu un ļoti trūkst izpratnes par bēgļu jautājumiem, tāpēc ne tikai bērniem, bet arī daudziem pieaugušajiem noderētu šis patiešām vienkāršais skaidrojums. Būtiski, ka bērna naivais atstāsts arī palīdz labāk izprast to, kādēļ bēgļi bieži ceļo, izmantojot pārvadātāju palīdzību, un kādēļ likuma normas pieļauj, ka bēgļi drīkst šķērsot robežu nelikumīgi – bēgot no vajāšanas, var nākties pārkāpt savas valsts aizliegumu izceļot, kā arī nav laika nokārtot atļaujas ieceļot citā valstī.
Lai arī Roijas pasniegtais stāsts ir vienkāršs un bērniem viegli uztverams, tajā ietvertās detaļas un nianses liek domāt, ka to stāsta cilvēks, kas pats pieredzējis bēgšanu. Kā atklājas pēcvārdā, notikumi patiešām ir balstīti tajā, ko viens no grāmatas autoriem Anušs Elmans ir piedzīvojis, bēgot no Afganistānas. Stāstu papildina pasteļu krītiņu tehnikā veidotās Anetes Shāpas ilustrācijas, no kurām staro siltums un maigums – gandrīz visos attēlos redzami stāsta varoņi ar galveno varoni Mišku rokās. Lasot grāmatu, atklājas, ka arī šim apstāklim ir dziļāka nozīme – ģimene ir pazaudējusi visas fotogrāfijas, kas liecina par iepriekšējo dzīvi Afganistānā un par ceļā piedzīvoto. Ilustrācijas atspoguļo to, kas viņiem ir tobrīd. Izņēmums ir ilustrācija 73. lappusē, kurā attēlota ceļā uzņemta fotogrāfija ar Roiju mētelī, džemperī un ar puņķainu degunu – pēcvārdā tiek atklāts, ka ilustratore atdzīvinājusi Anuša Elmana ģimenes zaudētās fotogrāfijas.
Grāmatas dziļākā tēma ir savas bēgļa identitātes pieņemšana, ko izdarīt ir grūti, jo tā saistīta ar sāpīgām, grūtām atmiņām, kā arī atgādina par atšķirīgo, nepiederīgo. Roijai un līdz ar viņu visai ģimenei bēgļa identitāti palīdz pieņemt Miškas pazušana jeb, kā Roija to interpretē, Miškas kļūšana par bēgli. Sižeta kulminācijā pēc saspringtas Miškas meklēšanas ģimene stāv pie kādas vecas nīderlandiešu kundzes durvīm, zinot, ka viņa trusīti ir paglābusi un paņēmusi pie sevis, tomēr neielaiž tam klāt un uzdod dažādus jautājumus, jo neuzticas ārzemniekiem. Iespējams, ka ielasu šeit par daudz, tomēr man šī situācija liek simboliski saskatīt gan sabiedrības aizspriedumus, gan arī birokrātiju, kurai cauri iet patvēruma meklētāji, kā arī diemžēl absurdo un beztiesisko situāciju, kādā daudzi cilvēki šobrīd nonāk uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežas, cerot, ka viņiem tiks dotas likumiskās tiesības pieteikties uz patvērumu.
Situācijā pie vecās kundzes durvīm Roija beidzot atrod spēku runāt: "Mēs nākam no Afganistānas. Mēs pusgadu bijām ceļā un pēc tam piecus gadus gaidījām, līdz drīkstam te palikt, un te nu tagad mums ir mājas, un Hāmajuns gribēja ezīti, un Bāširs gribēja čūskas, un Nāvids gribēja Komodo varānu, un es tātad gribēju trusīti!" Pēc pārdzīvotā Roija skolas prezentācijā raud un nespēj pastāstīt par trusīti, tomēr pēc tam kopā ar brāļiem klasei izstāsta par savu zemi un ceļā piedzīvoto.
Lasot grāmatu, arī es raudāju. Uz brīdi radās bažas, ka man parādījušies garastāvokļa traucējumi, tomēr ārpus grāmatas lasīšanas, apdomāšanas un šīs recenzijas rakstīšanas laika tā īsti nejutos – šī grāmata man lika un joprojām liek justies skumji. Tas ir mazliet negaidīti no bērnu grāmatas, tomēr vienlaikus likumsakarīgi, ņemot vērā, cik tuvā saskarsmē esmu ar bēgļu tēmu. Lai arī darba specifikas dēļ man ir bijis daudz saskarsmes ar bēgļiem, iepriekš bēgļu stāstu uzklausīšana ir bijusi šauras profesionālas lomas noteikta – ierados, lai veiktu interviju, un pēc tam devos projām. Proti, es biju bijis laipns, pretimnākošs, izpalīdzīgs, tomēr mani sargāja zināma atsvešinātība no bēgļu patiesajiem apstākļiem.
Šobrīd mans darbs ir bēgļu interešu aizstāvība, tādēļ daudz tuvāk esmu pašu bēgļu perspektīvai, turklāt sagadījās tā, ka šo grāmatu lasīju pa ceļam uz tikšanos ar bēgļiem slēgta tipa centrā, kur tostarp mitinās ģimenes ar bērniem, kas pats par sevi man bija negaidīti spēcīgs pārdzīvojums. Lai arī, piemēram, saskaņā ar oficiālajā ziņojumā norādīto telpas ir iekārtotas atbilstoši saistošajiem Ministru kabineta noteikumiem un sadzīves apstākļi atbilst patvēruma meklētāja uzņemšanas vajadzībām (tai skaitā nepilngadīga) un aizsargā viņa fizisko un psihisko veselību [1], mani nepamet sajūta (iespējams, maldīga), ka patvēruma meklētājiem centrā trūkst kādas būtiskas lietas, kuru būtu grūti aprakstīt Ministru kabineta noteikumos, – līdzcietīgas, cilvēciskas attieksmes.
Protams, tas, ka grāmata mani padarīja melanholisku, nenozīmē, ka citiem no tās vajadzētu izvairīties. Iespējams, ka šī grāmata neradīs tik daudz asociāciju un emociju tiem, kuri iepriekš nav saskārušies ar bēgļu jautājumiem. Daudziem tā varētu mazināt aizspriedumus pret bēgļiem, kā arī palīdzēt atklāt vienkāršu, bet ļoti patiesu mācību – līdzcietību (mieru, drošību, rūpes, komfortu) ir pelnījuši gan pundurtruši, gan cilvēki.
[1] Latvijas Republikas konsolidētais (sestais un septītais) kārtējais ziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvencijas par bērna tiesībām izpildi Latvijā 2016.–2020. gadā, 97. rindkopa, https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/4163318b-fee7-4992-9dee-bb08d937cf1d
0