Vārds "ievilināšana" latviešu valodā jaunā kontekstā ienācis pavisam nesen – šādi pirms pāris mēnešiem terminoloģijas eksperti rosinājuši latviskot līdz šim lietoto anglicismu "grūmings" (‘grooming’). Taču ievilināšana ir sena kā sabiedrība – tā ir vardarbības forma, kas nemeklē spēku, bet uzticību; tā necērt durvis, neplēš traukus un nepaceļ balsi, bet piezogas ar maigumu, sapratni un lēnprātīgu skatienu. Ievilināšana sākas tur, kur būtu jāvalda drošībai – skolā, baznīcā, jauniešu nometnē, sporta komandā, ģimenes draugu lokā. Tā maskējas par rūpēm un vadību, par atbalsta plecu, slepus tiecoties kontrolēt un izmantot.
Starptautiskajā praksē ievilināšana tiek attiecināta uz manipulatīvu rīcību – emocionālas saiknes veidošanu klātienē vai tiešsaistē visbiežāk ar bērnu vai jaunieti, lai viņu pakāpeniski izolētu no ierastās vides un cilvēkiem, padarītu atkarīgu no potenciālā vardarbības veicēja, ievainojamu, manipulējamu un viegli vadāmu. Ievilinātāja mērķis nav vienkārši draudzēties – tiek veidota īpaša saikne, lai vēlāk izmantotu uzticību ļaunprātīgā veidā. Seksuāla vardarbība ir biežākais, bet ne vienīgais šī procesa mērķis. Tā var būt arī emocionāla vai psiholoģiska kontrole, spēka apliecinājums vai kādas dziļākas varas struktūras nostiprināšana. Tā kā Latvijā termins "ievilināšana" nu ir nostiprināts oficiāli, tas ļauj mums beidzot saukt lietas īstajos vārdos, nevis laipot starp "izplūdušu robežu pārkāpumu" vai "apšaubāmu uzvedību".
Vardarbība ievilināšanas gadījumā nesākas uzreiz. Vispirms ir virkne soļu – iepazīšanās, uzticības veidošana, emocionālas saiknes nostiprināšana, robežu pārbaude un izolācija. Visneaizsargātākie no ievilināšanas ir tie bērni, kas jūtas nesaprasti, nepamanīti vai neiederīgi. Pieaugušais, kurš vēlas izmantot šo ievainojamību, piedāvā īpašu uzmanību, padomu, dāvanas, dažkārt arī iespēju izcelties, attīstīties, kļūt redzamam. Ievilinātājs var būt jebkurš, kuram ir pieeja, vara un nolūks. Mēs bieži nespējam atpazīt ievilināšanu tāpēc, ka tā neizskatās pēc klasiskas vardarbības. Sabiedrība vardarbības veicēju visbiežāk iztēlojas kā briesmoni – atbaidošu, nepieņemamu, agresīvu, tādu, kas uzglūn no tumšas vārtrūmes.
Izplatīts ir uzskats, ka ievilinātājs ir svešinieks – cilvēks no malas, kuru bērns vai jaunietis nepazīst. Taču pētījumi rāda pretējo: visbiežāk pāridarītājs ir kāds, ar kuru bērnam jau ir izveidojušās attiecības, uzticēšanās saikne, pat emocionāla tuvība [1]. Vēl sarežģītāku šī vardarbības veida atpazīšanu dara uzskats, ka ievilināšanas upuri "paši izvēlas" būt vardarbīgās situācijās, tādējādi uz viņiem gulstas vainas ēna, mazinot sabiedrības spēju atpazīt upuri kā upuri [2]. Maldīgs ir arī priekšstats, ka institucionālā vide – skola, baznīca, sporta klubs, ārpusģimenes aprūpes iestāde, jauniešu centrs u.c. – ir droša tāpēc, ka tā ir strukturēta. Tieši šajās struktūrās bieži vien trūkst modrības un uzraudzības, jo valda ilūzija, ka "pie mums tā nenotiek". Šī viltus drošības sajūta rada apstākļus, kuros pāridarītājs var darboties nemanīti un nesodīti [3], saglabājot "vienmēr jauka un atbalstoša", "harismātiska", "iedvesmojoša" cilvēka tēlu, kurš "palīdzējis attīstīties tik daudziem talantiem".
Vēl kāds izplatīts pieņēmums – ka uzmanīgi vecāki, pedagogi un citi bērnam pietuvināti pieaugušie spēs instinktīvi atpazīt briesmas. Taču ievilinātājs nereti ir ne tikai bērnam vai jaunietim, bet arī pieaugušajam labi zināma, pat tuva persona. Šī tuvība kļūst par šķērsli – tā kavē domāt skaidri, liek šaubīties nevis par pāridarītāju, bet par pašu realitāti. Mēs negribam atzīt, ka cilvēks, kuram esam uzticējušies, kuru esam cienījuši, kurš, iespējams, ir palīdzējis arī mums pašiem, varētu būt spējīgs uz ļaunprātību. Kad šī pretruna kļūst nepanesama, mēs nereti izvēlamies meklēt attaisnojumus – pārliecināt sevi, ka tas bijis pārpratums, ka bērns kaut ko ne tā sapratis, ka jaunietis ir pārspīlējis, varbūt pats izprovocējis situāciju. Mēs, pieaugušie, tāpat kā ievilināšanas upuris esam ievainojami cilvēcīgajā vajadzībā ticēt labajam citos. Filozofe Keita Manna šo fenomenu nosaukusi par himpathy – sabiedrības instinktīvo līdzjūtību vardarbības veicējam, nevis cietušajam. Jo īpaši tad, ja vardarbības veicējs ir izskatīgs vīrietis ar reputāciju un statusu [4], sabiedrības simpātijas mēdz automātiski nosvērties viņa pusē, bet cietušā stāsts kļūst par traucēkli – tas "bojā tēlu", "nāk nevietā", "sašķoba labo priekšstatu" vai "apdraud karjeru".
Stereotipi un uzskati par dzimumu lomām šo realitāti padara vēl grūtāk atpazīstamu. Meitenēm jau no mazotnes tiek mācīts būt pieklājīgām, neapstrīdēt autoritāti, nerunāt pretī [5]. Ja sievietes dalās ar pieredzi, kur tikušas pārkāptas viņu robežas, bieži vien tiek jautāts: vai viņa pati nav devusi signālu? Vai nav bijusi pārāk draudzīga? Vai nav pārspīlējusi? Savukārt zēni, kas cietuši, bieži klusē, jo dalīšanās ar pāridarījumu un emocijām var tikt uztverta kā vājuma pazīme. Bet vājums taču ir nepilnvērtība un neatbilstība tradicionālajiem priekšstatiem par "īstu vīrieti". Un jebkurā gadījumā – kurš tad viņiem ticēs? [6]
Ievilināšana atstāj dziļas un bieži vien ilgstošas sekas uz cietušo – ne tikai fiziskā vai seksuālā, bet arī emocionālā un psiholoģiskā līmenī. Tā grauj uzticēšanos citiem cilvēkiem, neļauj uztvert attiecības kā drošas un paredzamas, turklāt rada spēcīgu vainas, kauna un apjukuma sajūtu. Nereti upuris pats sāk apšaubīt savas atmiņas, emocijas un pat realitātes izjūtu. Šīs sekas var turpināties gadiem un ietekmēt pašvērtējumu, identitāti un attiecības arī pieaugušā vecumā. Pētījumi rāda, ka bērni un jaunieši, kuri piedzīvojuši šāda veida vardarbību, biežāk cieš no trauksmes, depresijas, posttraumatiskā stresa traucējumiem un pašnāvnieciskām domām [7]. Tieši tāpēc ir būtiski ievilināšanu atpazīt un par to runāt – lai cietušais netiktu atstāts viens savā pārdzīvojumā un lai vardarbības veicējs tiktu saukts pie atbildības.
Lai gan "ievilināšana" kā jēdziens šobrīd nav definēts Latvijas likumdošanā, Krimināllikuma 162.¹ pants [8] paredz kriminālatbildību gadījumos, kad pilngadīga persona pamudina bērnu (līdz 16 gadu vecumam) iesaistīties seksuālās darbībās vai aicina tikties ar šādu nolūku, tostarp izmantojot internetu, telefonu vai citus saziņas līdzekļus. Par noziedzīgu tiek uzskatīta pat pierunāšana, solījumi vai cita veida manipulācija, kas pakļauj bērnu spiedienam iesaistīties seksuālās attiecībās – tātad jau nodoma līmenī. Likums tādējādi atzīst, ka seksuāla izmantošana var notikt arī bez fiziskas tikšanās un ka bērna aizsardzība sākas nevis tikai no brīža, kad vardarbība notikusi, bet jau tajā brīdī, kad bērns tiek psiholoģiski ietekmēts vai pakļauts tās riskam. Tomēr realitātē šādu nodarījumu pierādīšana un atpazīšana joprojām ir sarežģīta – gan tiesībsargājošajām iestādēm, gan sabiedrībai kopumā. Kamēr likums paredz iespēju saukt vainīgo pie atbildības, nereti sabiedriskā "sodīšana" – reakcija sociālajos medijos, reputācijas zaudēšana vai izstumšana no profesionālās vides – ir vienīgā forma, kādā vardarbības veicējs var izjust savas rīcības sekas, īpaši, ja pierādījumu juridiskai saukšanai pie atbildības trūkst. Tas vēl vairāk apliecina, cik svarīga ir gan juridiskā, gan sociālā izglītošana šajā tēmā.
Par pārdzīvoto var runāt dažādi – galvenais, lai šīs balsis nepaliktu vien anonīmos komentāros vai īsās sarunās draugu lokā. Filma "Mana bērnības ķermeņa atzīšanās" [9] un dokumentārijs "Līdera apskāviens" [10] ir ledlauži Latvijas sabiedrībā, jo aktualizējuši ievilināšanas problēmu, vēl pirms mums latviski bija vārds, kā to nosaukt. Mums ir nepieciešama valoda, kādā runāt par ievilināšanu, lai kliedētu sabiedrībā iesakņoto tendenci attaisnot ievilinātāja rīcību un lai stiprinātu bērnu un jauniešu noturību pret šo vardarbības veidu. Ir vajadzīga vide, kurā jaunietis drīkst teikt: "Man nepatika, kā viņš uz mani skatījās," – un pieaugušais viņā ieklausās. Ir nepieciešama sabiedrība, kas spēj noticēt cietušajam, nevis aizstāvēt vardarbības veicēja gadiem kopto reputāciju. Nepieciešama izglītība – par ķermeni, piekrišanu, robežām un veselīgām attiecībām. Jo ievilināšana nav tikai viens cilvēks ar sliktiem nodomiem – tā ir sistēmiska parādība, kuru uztur klusēšana, nezināšana, stereotipi un nevēlēšanās vai neprasme saskatīt patiesību, kas atrodas mūsu acu priekšā.
[1] McAlinden, A.-M. (2006). ‘Setting ’Em Up’: Personal, Familial and Institutional Grooming in the Sexual Abuse of Children. Social & Legal Studies, 15(3), 339–362. https://doi.org/10.1177/0964663906066613 (Original work published 2006)
[2] Miller, S. L., Hefner, M. K., & Leon, C. S. (2014). Diffusing responsibility: A case study of child sexual abuse in popular discourse. Children and Youth Services Review, 37, 55–63.
[3] Sullivan, J., & Quayle, E. (2012). Manipulation styles of abusers who work with children. In M. Erooga (Ed.), Creating safer organisations: Practical steps to prevent the abuse of children by those working with them. Wiley-Blackwell.
[4] Weaving, M., Haslam, N., & Fine, C. (2023). Himpathy and status: Attitudes to social hierarchy predict reactions to sexual harassment. PloS one, 18(12), e0292953. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0292953
[5] Sieghart, M.A., 2021. The Authority Gap: Why women are still taken less seriously than men, and what we can do about it. London: Transworld Publishers.
[6] Hietamäki, J., Husso, M., Arponen, T., & Lahtinen, H.-M. (2024). Differences Between Girls and Boys in the Disclosure of Sexual Violence. Journal of Interpersonal Violence, 39(11-12), 2629-2654. https://doi.org/10.1177/08862605231221283
[7] McElvaney, R. (2015). Disclosure of child sexual abuse: Delays, non-disclosure and partial disclosure. What the research tells us and implications for practice. Child Abuse Review, 24(3), 159–169. https://doi.org/10.1002/car.2280
[8] https://likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums
[9] LSM.lv. (2023). Kad draudzība ir aizsegs noziegumam. Pirmizrādi piedzīvo filma "Mana bērnības ķermeņa atzīšanās". [tiešsaistē] Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/28.11.2023-kad-draudziba-ir-aizsegs-noziegumam-pirmizradi-piedzivo-filma-mana-bernibas-kermena-atzisanas.a533318/ (Skatīts: 20.05.2025.)
[10] YouTube. (n.d.). Līdera apskāviens | Podkāsts Dokumentārijs. [tiešsaistē] Pieejams: https://www.youtube.com/playlist?list=PLR2yUDK6PMAhxJkWGIhI3FeT25LKh_FHS (Skatīts: 20.05.2025.)
0