Pirmdienas rīts: īsts vīrietis
Ir pirmdiena, 2. jūnijs, un mēs pamostamies Polijā, par kuras prezidentu ir kļuvis Karols Navrockis. Viņš ir vēsturnieks, kuram ir saikne ar neonacistiem un kurš noliedzis poļu lomu holokaustā, bokseris un suteners, partijas "Likums un taisnīgums" stutēts līdzšinējā prezidenta līdzinieks, bet jaunpienācējs politikā ar kriminālu pagātni (viņš izkrāpis no pensionāriem dzīvokli Gdaņskā). Kāpēc visiem vai, precīzāk, 50,89% poļu tik ļoti patīk šie kriminālie tipiņi? Anekdotisku skaidrojumu piedāvā stāsts par neievēlētā prezidenta amata kandidāta Adriana Zandberga atbalstītāju rīcību.
Zandbergs piedalījās prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā un saņēma aptuveni 3% vēlētāju balsu. Viņš ir kreisais, daudz kreisāks par Navrockim beigās zaudējušo Rafalu Tšaskovski. Pirmajā kārtā zaudējušie varēja publiski saviem vēlētājiem ieteikt, kuram no atlikušajiem diviem kandidātiem tagad atdot savu balsi. Zandbergs cieņpilni norādīja, ka vēlētājiem pašiem ir galva uz pleciem, bet beigās izrādījās, ka aptuveni 25% Zandberga vēlētāju aizgājuši nevis pie kreisi mērenā Tšaskovska, bet pie radikāli labējā Navrocka. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš esot garš, būdīgs un stiprs džeks. Tāpat kā Zandbergs. Tikmēr Tšaskovskis, Varšavas mērs, lai darītu, ko darīdams, tomēr izskatās pēc pilsētas kundziņa, kas ne vien ar vieglu roku pieļautu abortus, bet vīrišķīgas alus bundžas vai šņabja glāzītes vietā droši vien izvēlētos zemeņu daikiri vai cosmopolitan.
Vedot dēlu ar riteni uz bērnudārzu, neviļus ciešāk ielūkojos pretimbraucēju sejās – vai tajās ir prieks vai vilšanās? Varbūt atriebības kāre? Mēs dzīvojam tuvu Gdaņskai un Sopotai. Lielpilsētas, protams, pieder Tšaskovskim, bet lauki pieder Navrockim un visiem citiem apaļvaidžiem izsitējiem, kas nākuši pirms viņa un nāks pēc viņa. Runājot par apaļvaidžiem, kas nākuši pirms viņa, – vai Dudam galu galā būs jāstājas tribunāla priekšā par "Likuma un taisnīguma" ziedu laikos sastrādāto? Tagad viņam vairs nebūs prezidenta imunitātes. Vai kāds par viņu vēl vispār atceras?
Ceļā pirms tiltiņa stāv auto, pie kura nostājušies remonstrādnieki, un viens no viņiem norāda uz koku, kas bīstami aizlūzis pāri ceļam. Saka, lai braucam atpakaļ un meklējam apkārtceļu. Es norādu, ka mums nemaz nav paredzēts braukt zem nolūzušā koka, jo tieši pirms tā jānogriežas uz taciņas, kas ved augšā uz parku. Viņš tāpat nav apmierināts un norāda, ka bīstami būs arī parkā, bet es, zinot, ka oficiāla vara viņam ir tikai pār nolūzušā koka apdraudēto ceļa daļu, pasaku paldies un braucu tālāk.
Iepriekšējā sestdiena: dekoltē
Koncertu nedēļās šķiet, ka viss brīnišķīgais, ko orķestris man sniedz, nāk pa taisno no vīra enerģijas un dzīvesprieka rezervēm. Man tās tuvojas ar aizrautību un patīkamu spriedzi, bet vīram – kā Zeva ērglis, kurš savā nodabā apļojis debesīs, bet nu dodas pie Prometeja knābāt aknas. Sēžu mēģinājumā Gdiņas Kultūras konsulātā, kur mums pēc pusotras stundas sāksies svarīgākais no cikla četriem koncertiem, un lasu četru īsziņu ciklu. "It is bad." "I cannot handle this." "They both make drama." "I’m not sure if we’re going to the concert." Lai gan šoreiz neviens nevarēja atbraukt un palikt ar bērniem, bijām nolēmuši, ka Pjotrs tomēr nāks uz koncertu – ar abiem, četrgadīgo un pusotrgadīgo.
Lai gan ar orķestri esmu nospēlējusi jau piecus koncertus, būt šeit ir īpašs notikums. Mēģinājumā mana vieta ir pie otro vijoļu pirmās pults, gandrīz pašā skatuves centrā, un es ļoti skaidri atceros to 22. februāra vakaru pirms trim mēnešiem, kad pirmo reizi biju atnākusi uz sava topošā orķestra koncertu – paklausīties, kā viņi skan, klusītiņām pa gabalu novērot. Sēdēju uz pašas krēsla maliņas, cenšoties sadzirdēt katru atsevišķi, pētīju viņu sejas, un šķita tik dīvaini apzināties, ka jau pēc nedēļas es ar viņiem iepazīšos un sarunāšos.
Lieldienu koncertu ciklu mēs spēlējām baznīcās, kur pārlieku seksīgs apģērbs nebija ieteicams, turklāt svarīgāk par labu izskatu bija nodrošināties pret šaušalīgo aukstumu un pirkstu stingumu – pirmajā koncertā es spēlēju ar melno vilnas mēteli mugurā un bažījos, vai aukstuma dēļ neatskaņosies stīgas. Toreiz spēlējām vairākas "Ave Maria" versijas, bet šajā ciklā repertuārā ir "ABBA", tango, Vitnija Hjūstone un Džeimsa Bonda motīvi – romantiski un ugunīgi gabali, kam piestāv ugunīgas kleitas: ceļiem jābūt nosegtiem, bet plecu un krūšu daļa drīkst būt visai izaicinoša.
Man šķiet dīvaini, ka līdz ar nepieciešamību domāt par koncertam piemērotu apģērbu esmu iekritusi sev it kā neraksturīgā sievišķībā un visatļautībā. Koncertā par normālo un vēlamo kļūst pārgalvīgi gari un mirdzoši auskari, 60. gadu matu lokas, spilgti sarkanas lūpas, dekoltē un plikas muguras un tik garas kleitas, ka tās ejot jāpietur. Jebkādu kaunu par Bonda meitenes cienīgu izrādīšanos varu atstāt ģērbtuvē un anonīmi iekļauties burzmā. Tas ir šovs, mēs mazliet rotaļājamies un savos mēģinājumu džinsos, džemperos un botās varam izlikties, ka šis krāšņums ir tikai maska. Bet vienlaikus tajā brīdī tā esmu es, Bonda meitene, vairāk es, nekā esmu jutusies labu laiku.
Iepriekšējā pirmdiena: tārpiņi
Orķestrī iejusties nav viegli – sevišķi tad, ja esi ārzemniece, kura knapi runā poliski. Kur nu vēl ar daudziem cilvēkiem vienlaikus, kur nu vēl, ja jāsaprot un jāatbild uz jokiem. Bet palēnām (lai gan varbūt drīzāk ļoti ātri?) es iejutos. Galvenokārt tāpēc, ka nepieciešamību iejusties uztvēru gandrīz tikpat nopietni kā repertuāra apgūšanu. Visvairāk palīdzēja ballīte.
Pirmais no cikla koncertiem, kā par brīnumu, notika manā mazpilsētā Žukovo, tāpēc šķita tikai loģiski visus orķestra biedrus pēc koncerta uzaicināt uz desu cepšanas ballīti dārzā. Biju nopratusi, ka atnāks kādi 10, varbūt 15, bet beigās ieradās teju viss orķestris, daļa pat ar vīriem un sievām. Ballīte ne tikai satuvināja, bet arī lika saprast, ka man ļoti vajag draugus ārpus bērnudārza vecāku loka, kuri man reizēm liek justies tā, it kā darba diena un raizes par bērniem nekad nebeigtos. Vienīgi uzzināju, ka pensionētais filharmonijas altists pans Anžejs balsos par Navrocki.
Nākamajā dienā pēc ballītes sapratām, ka esam nejauši pastrādājuši ko šausmīgu: pie lapenes pirmo gadu piestiprinātajā būrīti bija iemitinājušies putniņi ar sešiem mazuļiem, bet pēc mūsu iepriekšējā vakara trokšņošanas vecāki ir būrīti pametuši. No sešiem mazuļiem nakti bija izdzīvojuši tikai divi, kurus ielikām groziņā un barojām ar olas dzeltenumu. Bijām pārliecināti, ka nomirs arī viņi – tik trausli un pārsaluši. Bet jau pēc pāris stundām, iekštelpā sasiluši, viņi sāka aktīvāk kustēties un čiepstēt. Tā sākās mūsu dzīve ar vēl diviem nepārtraukti izsalkušiem mazuļiem mājās.
Pjotru šad un tad pie vīna glāzes caurstrāvo ilgas, kaut mēs būtu palikuši divatā – brīvi, bez mājsaimniecības un bērnu aprūpes saistībām. Tad varētu ceļot, kāpt kalnos, iet uz koncertiem un restorāniem, ber realitātē viņš ir īsts bezpalīdzīgu, aprūpējamu būtņu magnēts. Putnēnus viņš baro ik pa divām stundām ar zooveikalā par dārgu naudu nopirktiem tārpiņiem – turklāt mājām tuvāk esošajā zooveikalā pareizo tārpiņu nebija, tāpēc viņam nācās atcelt tikšanos un doties pēc tiem uz Gdaņsku.
Putnēnu barošana ir aizraujošs process, kuru esmu veikusi tikai pāris reizes, bet abiem bērniem vienmēr gribas piedalīties. Pjotrs tārpiņus (dzīvus un veselus, ja tie ir mazie, uz pusēm pārgrieztus, ja lielie) ar pinceti ieceļ putnēnu mutītēs. Ja tiem sanāk izlocīties no pincetes, putnēni paši tos vēl neķer – viņiem ēdiens ir tikai tas, kas pats lec iekšā mutē. Pusotrgadīgā meita, redzot, kā tārpiņš ceļo pie izsalkušā putnu mazuļa, arī pati instinktīvi atver mutīti, kamēr dēls mierīgi spēj lokanos tārpiņus bez mazākā riebuma paņemt rokās.
Visa iepriekšējā nedēļa, viss līdzšinējais gads
Turpinās visas pārējās ikdienas rūpes, arī laiku pa laikam uzliesmojošās grūtības ar dēla uzvedību bērnudārzā. Ja viņš bērnudārzā reizēm ir agresīvs, mums jāparāda sava labā griba, vēlēšanās un apņēmība to novērst. Jo vairāk problēmu bērns sagādā bērnudārzā, jo perfektākiem un vairāk sadarboties gribošiem mums jābūt. Mani tas gandrīz vai priecē: klausoties komentārus par bērna pastrādāto, no manis netiek prasīts nekas, vien informācijas uzņemšana, un es jūtos bezspēcīga – turpretī, kad pastrādātais ir nopietnāks vai ilgi nav uzlabojumu, arī no manis tiek kaut kas pieprasīts. No vienas puses, tas ir briesmīgi – situācija jau ir nopietna. No otras puses, beidzot kaut ko prasa arī no manis, no cilvēka, kura rīcību es spēju kontrolēt!
Tā ir eiforija, un es metos rīkoties uzreiz, līdzko beigusies nepatīkamā, bet arī atvieglojumu nesošā saruna. Es taču spēju izdarīt tik daudz! Par padarīto un noorganizēto nekavējoties metos ziņot – gribu, lai ir redzams, cik ātri, efektīvi un bez aizvainojuma mēs rīkojamies. Gribu būt perfekta vainīgā – tāda, kura ātri nožēlo, ātri labojas, tāda, kuras labo uzvedību un pozitīvo attieksmi citi ņems vērā.
Tad draudzene pastāsta, ka viņas meitu izmeta no privātā dārziņa par spīti mātes un tēva izcilajai uzvedībai un ātrajai lietu darīšanai. Tas mani biedē; man patika domāt, ka viņi taču saprot – vienīgais, kura rīcību mēs spējam ietekmēt, esam tikai mēs paši, vecāki. Varbūt viņiem vienalga. Tomēr es tik ļoti gribēju ticēt, ka dārziņš viņiem nav tikai bizness, rūpnieciskā ražošana, kur defektīvs priekšmets bez liekas minstināšanās jāmet prom. Bet es zinu, ka arī viņiem ir grūti. Viņi redz mūsu, vecāku, labo uzvedību un vismaz kādu laiku grib to apbalvot ar labām ziņām par situācijas uzlabošanos, bet ja nu tā neuzlabojas?
Mēs visi katru rītu salaižam baru mazu dzīvnieciņu telpā, pilnā ar kodolieroču pogām, un paši paliekam aiz durvīm. Ietekmēt, ko dzīvnieciņi darīs ar kodolieroču pogām, nav mūsu spēkos. Varbūt tāpēc mēs visi esam tik nesakarīgi, tik trauksmaini? Mēs zinām, ka tiksim vainoti kodolsprādzienā, visi pēc tam analizēs mūsu pieļautās kļūdas, tomēr durvis tāpat aizcērtas mūsu degunu priekšā, mēs paliekam ārā, snaikstāmies gar logiem, pulējam durvis un pirms dzīvnieciņa ielaišanas telpā ar asarām acīs lūdzam nedarīt blēņas. Tikmēr Navrocki ievēl par prezidentu.
0