The only thing which seems to me to be eternal and natural in motherhood is ambivalence and its manifestation in the ever ongoing cycles of separation and unification with our children.
Jane Lazarre, "The Mother Knot" [1]
Ir svētdienas priekšpusdiena, un es sēžu kafejnīcā pretī Evai. Stāstu viņai par iepriekšējo vakaru, kad vienai nācās likt gulēt abus bērnus. "Viņiem paveicies, ka neesmu zvērs ar asiem nagiem un ka mūsu sugai piemīt šis plānais, trauslais apziņas slānītis, kas ļauj pretoties instinktam ar spēku aizspert viņus vai izskrāpēt acis," es skumīgi saku. Guļot gultā starp abiem bērniem un jūtot, kā katrs no savas puses rīvējas aizvien ciešāk klāt, kā zīdainis ar žiletes asajiem nadziņiem ieķeras manā smagu alerģisku izsitumu nomocītajā kaklā, gribas izkārt mēli un noskurināties, dusmās ierēkties un nokratīt viņus kā kaitinošus kaķēnus.
Zvērīgā situācija liek atmiņā ataust citiem piemēriem no dzīvnieku pasaules. Piemēram, pēc tam, kad flamingo mātīte dzemdē, viņas spalvas stresa dēļ uz laiku zaudē rozā krāsu (atceros, ka reiz kādā instagrama profilā tas tika nodēvēts par "fun fact"). Tāpat prātā nāk angļu autores un žurnālistes Lūsijas Džounsas (Lucy Jones) monogrāfija "Matrescence" ("Mātkļūšana"), kas pārpilna dzīvnieku pasaules piemēriem. Nodaļā "Matrifāgija" Džounsa bezkaislīgi apraksta sešas zirnekļu sugas, kuru pēcnācēji burtiski apēd savas mātes. "Amaurobius ferox piekopj šāda tipa mātišķo aprūpi," raksta Džounsa. "Kad zirneklīši izšķiļas, māte savu metienu vispirms baro ar atgremotu šķidrumu un pēc tam – ar pašas ķermeni." [2]
Ceturtdienas vakarā es biju orķestra mēģinājumā, un pirmo vijoļu koncertmeistarei Kataržinai līdzi bija meitiņa – apmēram trīs gadus veca. Tēvs viņai pakaļ ieradās pēc aptuveni pusotras stundas, un pa šo laiku Kataržinai nācās skraidīt šurpu turpu, vadāt bērnu uz tualeti, dot viņai uzkodas un rotaļlietas, atbildēt uz viņas jautājumiem. Māte centās izmantot katru brīdi, kad bērns aizņemts ar ko citu, lai vēl cītīgāk un apņēmīgāk nekā parasti nodotos vijoļspēlei, bet viņas acis tāpat lielāko daļu laika nevilšus sekoja bērna kustībām.
Man savukārt bija grūti novērst skatienu no Kataržinas, kaut šķita, ka notiekošo tik uzkrītoši vērot ir bezkaunīgi. Mani pārņēma dziļas skumjas; Kataržina iepriekš vienmēr bija aizrautīga: mēģinājumos viņa jokoja, izmantojot tādus kā fiziskās komēdijas elementus, skraidīja apkārt, citiem palīdzēdama un aizrādīdama, un pavisam nopietni uzņēmās savu koncertmeistares – proti, otrā cilvēka aiz diriģenta – lomu. Bet šajā reizē man viņa izskatījās pēc zirneklienes, kas izēsta tukša, pēc flamingo, kam rozā spalvas izbalējušas baltas, pēc cilvēka, kam pamatīgi jākoncentrējas, lai sejas izteiksmi saglabātu neitrālu. Man, protams, ienāca prātā arī varbūtība, ka šādi, vērojot notiekošo, jūtos tikai es – varbūt Kašai situācija nekādu diskomfortu neizraisīja. Bet fakts paliek fakts – īstā viņa uz šo pusotru stundu mums bija atņemta.
Sestdienās manam dēlam ir ritmika un vijoles nodarbības; līdz šim rezultāti ir bijuši viduvēji. Ritmikā viņš gandrīz nekad nevēlas piedalīties, un tikai rokrokā ar mani šad tad iesaistās kādā no grupas uzdevumiem, taču vijoles nodarbībās līdz šim gājis nedaudz labāk – parasti viņš spējis sakoncentrēties vismaz uz 15 no 30 minūtēm, lai izpildītu skolotājas doto uzdevumu. Katrreiz pirms ierašanās skoliņā sev biju atgādinājusi: nespied par daudz, neceri uz rezultātiem, neskaties uz citiem, ļauj viņam darīt, ko grib, nepiedalīties, ja negrib, jo pat vērošana no malas taču ir vērtīga.
Šonedēļ gan sajūtos kā vīrietis, kurš, nedabūjis no sievietes cerēto uzmanību, niknumā kliedz: "Bet es taču izturējos kā nice guy! Kur ir mana atlīdzība?" Šķita, ka gana ilgi esmu bijusi pacietīga, un kur tad rezultāts? Pacietīga būt vairs nespēju un vairākkārt paceļu uz bērnu balsi, cenšoties viņu piedabūt nolikt plīša zaķi un iesaistīties. Vienlaikus atsvešināti pie sevis domāju – vai citi vecāki mani nosoda tāpēc, ka pret bērnu izturos dusmīgi, vai varbūt tāpēc, ka neesmu pietiekami dusmīga uz šo traucētāju? Beigās viņš tik un tā ripinās pa grīdu un no kopīgās nodarbības mums ārā jāiet 10 minūtes pirms citiem.
Individuālajā vijoles nodarbībā viņš uz skolotāju šoreiz tikpat kā nepaskatās – viņš skatās man tieši acīs. Viņš redz manu izmisumu, dusmas, bezspēcīgo vēlmi viņu pakļaut un pat tad, kad ir piekritis pielikt vijoli pie zoda, kā nākas, lociņu uz stīgām speciāli spiež pārāk stipri, apzināti radot šaušalīgus čīkstienus bez mazākajām melodijas iezīmēm. Es cenšos kontrolēt savu sejas izteiksmi un viņam uzsmaidīt, bet viņš redz tam cauri. Es ķeros pie piekukuļošanas – apsolu, ka pēc nodarbības pa ceļam uz mājām iebrauksim benzīntankā pēc saldējuma, un uz mirkli šķiet, ka tas nostrādā, bet jau pēc mirkļa saprotu savu kļūdu. Piekukuļošana uz viņu neiedarbojas – viņš grib saldējumu, bet viņam riebjas būt no tā atkarīgam; kļūšana par paša vēlmes vergu viņā izraisa vēl lielākas dusmas un vēl vairāk mazina vēlmi sadarboties. Cik interesanti kompleksa reakcija, es jau atkal atsvešināti nodomāju.
Kad izejam no skoliņas un pēc iekāpšanas mašīnā abi lēnām pārstājam raudāt, viss atkal kļūst mierīgāk. Runājam par to, ka mājās tomēr varētu patrenēties spēlēt vijoli, un par to, kā viņš man palīdzēs ieliet benzīnu. Tikpat patīkams bija arī 45 minūšu pārtraukums starp ritmiku un individuālo nodarbību: tad mēs, kā ierasts, ēdām no mājām līdzi paņemto sviestmaizi ar sieru, šķiņķi un kečupu un šoreiz sēdējām nevis mašīnā, bet gan dārza šūpolēs, kas iekārtas kokā pie skoliņas. Viņš vairākkārt teica, ka mani mīl – tik ļoti kā traktors, kā krokodils, kā ceļarullis un kā ceļamkrāns, un es centos atbildē būt tikpat radoša. Mēs šūpojāmies un smējāmies, bet, līdzko teicu, ka pienācis laiks doties atpakaļ uz skoliņu, labā noskaņa acumirklī pagaisa.
Brauciens mājup gan neizpaliek bez pārsteigumiem un liek man kārtējo reizi aizdomāties: vai mātes pie auto stūres ir īpaši agresīvas? Iespējams, ka mātes patiesībā brauc pat prātīgāk nekā pārējie, jo pavisam ķermeniski apzinās dzīvības trauslumu, bet pārgalvīga braukšana un agresīva attieksme ne vienmēr ir viens un tas pats. Es, savulaik neciešama ātrumpārkāpēja, pēc bērnu piedzimšanas pavisam noteikti esmu sākusi braukt piesardzīgāk. Taču atceļā no mūzikas skoliņas, kad aplī piebremzēju, atsakoties veikt miestiņa braucēju iecienītu, bet absolūti pretlikumīgu manevru, un man nikni uzpīpina aiz muguras braucošais, es viņu sagaidu, paskatos viņam acīs un, gandrīz tā, it kā vērotu savu ķermeni no malas, ieraugu sevi strauji un nikni paceļam vidējo pirkstu. Reizēm šķiet, ka mans mātes ķermenis ir tik pārpilns apspiestas agresijas, ka gluži vai tiecas pretī katrai niecīgākajai provokācijai.
Atgriežos no pārdomām pie Evas, kura, atbildot uz manis stāstīto par bērnu radīto sensoro pārslodzi, kas rezultējās dzīvnieciskas saplosīšanas fantāzijās, pastāsta par savu tagadējo attieksmi pret suņiem. Kad tie uzstājīgi nāk mīļoties, viņai visbiežāk gribas tos rupji atstumt. Līdzīgas sajūtas ir arī vairākām viņas draudzenēm. Nepatika, aizkaitinājums, pat naids pret iepriekš mīlētiem un lolotiem mājdzīvniekiem patiesībā ir visai bieži sastopama parādība – to pēc bērna piedzimšanas pārsvarā izjūt tieši sievietes. Raksta Why Did I Stop Loving My Cat When I Had a Baby? ("Kāpēc es pārstāju mīlēt savu kaķi, kad man piedzima bērns?") autore aptaujā sev pazīstamās mātes, kuras atzīstas pavisam tumšās domās un prāto, vai kļūšana par māti viņas padarījusi par psihopātēm. Iespējams, tā tiešām galvenokārt ir sensorā pārslodze: ja beidzies nost no zīdaiņa vēlmes būt nepārtrauktā fiziskā kontaktā, tad pastumt prom prasīgu dzīvnieku šķiet sociāli pieņemamāk. Bet varbūt aizvainojums par to, ka no tevis nepārtraukti tiek prasīts milzīgs rūpju apjoms, ir dziļāks – varbūt dzīvnieka atstāšana novārtā nav pasīva, bet drīzāk apzināta vēlme nodarīt kādam pāri, sāpināt, lai uz mirkli sajustu vardarbīgas rīcības izraisīto ekstāzi?
Mājdzīvnieku man nekad nav bijis, bet pēdējo nedēļu laikā vairākkārt esmu fantazējusi par atgriešanos dzīves posmā, kurā jutos nekam nepiesaistīta. Man bija 23, biju nesen izšķīrusies no drauga un dzīvoju megapolē svešā valstī, tālu prom no mājām, ģimenes, tuvākajiem draugiem. Labi atceros, ka tolaik rotaļājos ar domu, ka šādi varētu nodzīvot visu dzīvi – nemīlot, neradot bērnus, nesasaistoties važās, kuras būs grūti vai neiespējami pārraut. Nevis tāpēc, ka man šāda dzīve bez saistībām liktos aizraujošāka, bet gan tāpēc, ka šķita – tā varētu izvairīties no sāpēm, ko nenovēršami radīs piesaiste citiem cilvēkiem. Toreiz tā varbūt bija divdesmitgadnieces muļķība un pārlieku liela aizraušanās ar populārā seriāla varoņa doktora Hausa personību, bet tagad laiku pa laikam šķiet, ka nihilistiskajai man tomēr bija vismaz daļa taisnības. Man nešķiet grūti veikt ar ģimenes dzīvi saistītos ikdienas pienākumus, bet mani līdz nāvei biedē nedrošība un sāpes, kas ar bērniem saistītas. Jūtu, ka tās ar katru brīdi kļūst aizvien lielākas, un arī to, ka tās nekad nepāries.
Otra fantāzija brīžos, kad gribas atsvabināties no dzeloņstieplei līdzīgās saiknes starp mani un dēlu, ir par paralēlu pasauli, kurā viņš eksistē, bet kurā es neesmu viņa māte. Līdzīgi kā filmā "Gaišo atmiņu mūžīgais starojums", kur Vinsletas un Kerija varoņi satiekas Kerija atmiņu līkločos, nonāk viņa bērnībā un kopā spēlējas, arī mēs varētu satikties šādā iedomu pasaulē, kur mūsu mīlestība vienam pret otru nebūtu tik izmisīga, tik trauksmaina, tik pārpilna gaidu, vilšanās un dusmu. Viens ir skaidrs: lai gan man piemīt mūsu sugai raksturīgais trauslais, plānais apziņas slānītis, tā eksistences pieļautajā milzu izmisumā es pret mātbūšanas sienām reizēm sitos daudz trakāk par bezapziņas tumsā eksistējošu mušu.
[1] "Vienīgais, kas man mātes lomā šķiet mūžīgs un dabisks, ir ambivalence un tās izpausme nebeidzamajos attālināšanās un satuvināšanās ciklos ar mūsu bērniem." Džeina Lazara, "The Mother Knot", Duke University Press. Durham and London, 1997. (Pirmpublikācija 1976. gadā.)
[2] Jones, Lucy. Matrescence. On the Metamorphosis of Pregnancy, Childbirth and Motherhood. Penguin Random House UK. First published in Great Britain by Allen Lane, 2023, p. 173.
0