Populārais britu fantāzijas žanra romānu un komiksu autors Nīls Geimens manā redzeslokā nonāca pirms 18 gadiem, kad viņa romānu "Nekadiene" ("Neverwhere") ļoti labā kvalitātē bija iestudējis Lankasteras Universitātes teātra kolektīvs. Tas bija mans otrais gads šajā universitātē un Lielbritānijā. Es vēl nebiju īsti iejutusies vietējās paražās, attiecību veidošanas smalkumos (man bija grūti pierast, ka uz jautājumu "Kā tev iet?" ir viena pareizā atbilde "Labi, un tev?") un nebiju līdz galam noticējusi savām spējām jokoties un strīdēties angļu valodā, kas nereti lika aizdomāties par to, cik daudz savas personības nācies pazaudēt tulkojumā.
Daudzus gadus vēlāk es sapratu, ka britu "smalkais stils" ir vien plāns virsslānītis neskaitāmām sociālpolitiskām problēmām un ka patiesībā (ja neskaita elegantu akcentu un pagātnes laurus) viņiem ir gaužām maz iemeslu justies pārākiem par citām nācijām, bet 19 gadu vecumā diskomforts un bailes neiederēties bija gana spēcīgas. "Nekadiene" un pēcāk arī daudzi citi fantāzijas subkultūras karaļa un pašpasludinātā autsaidera Geimena darbi šķita kā silta sega un krūze tējas (ar pienu un cukuru, protams), ko cauri grāmatas lapām tev pasniedz kāds, kurš saprot.
Par amerikāņu mūziķi Amandu Palmeri, kura plaši pazīstama ar neparasto izskatu, paļaušanos uz pūļa finansējumu un fanu kopienas atbalstu, iestāšanos (un dziedāšanu) par tiesībām uz abortu, emocionālo TED Talk un autobiogrāfisko romānu The Art of Asking, uzzināju pāris gadus vēlāk un kopš tā laika regulāri lasīju viņas iedvesmojošos, anti-establishment un feministisku vēstījumu pārpilnās vēstkopas un feisbuka ierakstus. Ap to laiku Palmere un Geimens kļuva par pāri, bet apprecējās 2011. gadā. Fantāzijas romāni, komiksi, feminisms, vārda brīvība, Palmeres walking the talk (spēja antikapitālisma ideoloģiju iedzīvināt realitātē, atsakoties no lielo ierakstu kompāniju atbalsta) lika visus šos gadus pāri vērtēt atzinīgi un paturēt siltā atmiņā, pat ja no aktīvās fanošanas fāzes biju jau izaugusi.
Pagājušā gada jūlijā platforma "Tortoise Media" nāca klajā ar pētnieciskās žurnālistikas podkāstu "Pavēlnieks: pret Nīlu Geimenu vērstās apsūdzības" ("Master: the allegations against Neil Gaiman"; "New York Magazine" publicēto rakstu, kurā detalizēti aprakstīts podkāstā izklāstītais, var brīvpiekļuvē izlasīt šeit), kurā divas sievietes Geimenu apsūdzēja seksuālā vardarbībā, kas abos gadījumos notikusi attiecību laikā. Impulss pētnieciskā darba uzsākšanai nāca no 23 gadus vecās Skārletas Pavlovičas, Geimena un Palmeres dēla auklītes Jaunzēlandē, kura vērsās pie "Tortoise Media" žurnālistes Keitijas Ganingas, apgalvojot, ka Geimens viņu seksuāli izmantojis pāris stundas pēc abu pirmās tikšanās 2022. gada februārī Geimena mājās, kur Pavloviča bija ieradusies pieskatīt viņa dēlu. Pēc šī gadījuma abi turpinājuši seksuālas attiecības, kurās, kā apgalvo Pavloviča, Geimens viņu regulāri piespiedis veikt pazemojošas seksuālas darbības un kurās viņai daudzkārt nodarītas spēcīgas sāpes un miesas bojājumi.
Viena no podkāsta epizodēm veltīta "WhatsApp" ziņām, kuras Skārleta gan seksuālo attiecību laikā, gan pēc tām sūtījusi Geimenam un kuras ārēji, šķiet, vēsta pavisam citu stāstu nekā Skārletas izteiktā apsūdzība. "WhatsApp" ziņas ir romantiskas un liecina par Skārletas nezūdošo interesi par Geimenu, tajās viņa apgalvo, ka pēc vīrieša ilgojas un vēlas turpināt seksuālo kontaktu. Pēc pirmā kopā pavadītā vakara, kura laikā noticis uzbrukums, Skārleta ir apmulsusi un sūtījusi ziņas arī kādai draudzenei, sakot, ka noticis kas nepatīkams un pārkāptas viņas robežas, taču jau nākamajā dienā viņa raksta ziņu arī Geimenam – draudzīgā un seksuālā tonī.
Tieši "WhatsApp" sarakste ir galvenais iemesls, kura dēļ Jaunzēlandes policija Skārletas iesniegumu uztver ar aizdomām un liek sievietei noprast, ka tiesā šādas ziņas būs inkriminējošas viņai pašai, jo rada iespaidu, ka Geimenam nebija ne mazākā pamata uzskatīt, ka sieviete nav piekritusi seksuālajiem aktiem starp abiem. Tikmēr "Tortoise Media" žurnālistiem bijis skaidrs, ka Skārletas apsūdzībā skaidrību iespējams ieviest tikai tad, ja izdosies noskaidrot, vai viņas pieredzētais ierakstās Geimena kopējā uzvedības modelī (pattern of behavior) – citiem vārdiem sakot, vai ir citas sievietes, kurām ar autoru nācies pieredzēt ko līdzīgu. Tāpat viņi sarunājas arī ar psihologiem un ekspertiem, kuri specializējas intīmā partnera vardarbības tēmā, lai noskaidrotu, kā var veidoties situācija, kurā sieviete turpina attiecības ar vīrieti, kuru pati apsūdz seksuālā vardarbībā, un liek sarakstē noprast, ka seksuālā kontaktā iesaistās labprātīgi.
Podkāstā runā vēl trīs sievietes, kurām bijusi teju identiska vai līdzīga pieredze ar Geimenu – situācijas vieno daļēja vai sākotnēja piekrišana nedrošos apstākļos. Skārleta sakara laikā bija pilnībā atkarīga no Geimena un Palmeres, pie kuriem dzīvoja kā "au pair" auklīte, ilgstoši nesaņemot samaksu par savu darbu, un podkāstā atklājas, ka pirms 20 gadiem Geimenam bija attiecības ar jauniņu fani, kura vismokošāko seksuālo vardarbību attiecībās ar autoru piedzīvoja kopīga ceļojuma laikā Skotijā, kur atradās bez naudas un reālas iespējas no situācijas izkļūt. Vēl kāda sieviete ar trim meitām un vīru dzīvojuši Geimena un Palmeres īpašumā Ņujorkā, dārza mājiņā, kur varējuši uzturēties, nemaksājot īri, bet uzņemoties īpašuma pārvaldnieku pienākumus. Pēc šķiršanās no vīra sieviete ar meitām palikusi īpašumā, bet Geimens sācis viņai seksuāli uzmākties, draudot ar izlikšanu uz ielas. Pēc podkāsta pirmajām epizodēm pie tā autoriem vērsās vēl citas sievietes, un šobrīd apsūdzības pret Geimenu izvirzījušas jau deviņas sievietes. Būtiski, ka vairākām sievietēm, tostarp Skārletai, Geimens licis parakstīt bēdīgi slaveno un arī, piemēram, Hārvija Vainstīna seksuālās vardarbības slēpšanai izmantoto informācijas neizpaušanas līgumu (non-disclosure agreement), kas liedz parakstītājai runāt par jebko, kas noticis abu starpā vai autora mājsaimniecībā. Skārletai līgumu Geimena pārstāvji nosūtījuši pirms ilgi kavētās algas izmaksas – ar skaidru mājienu, ka līdzekļu pārskaitīšana atkarīga no to, vai sieviete parakstīs dokumentu.
Ar Geimena apsūdzībām saistītajos materiālos bieži izskan termins "pelēkā zona" – tā pētnieciskie žurnālisti, kuri podkāsta veidošanas laikā negurstoši centušies iegūt arī "otras puses" – Geimena un Palmeres – redzējumu par notikušo, raksturo seksuālo vardarbību, kas notikusi attiecību laikā vai situācijā, kad nav pielietota fiziska vardarbība. Tiek apspriestas arī izmaiņas sabiedrības izpratnē par seksuālo vardarbību un piekrišanas došanu – to, kādos apstākļos vispār iespējams dot piekrišanu un kādi apstākļi piekrišanas iespēju izslēdz. Visos gadījumos, kuros sievietes apsūdzējušas Geimenu seksuālā vardarbībā, piekrišana, ja par tādu var runāt, dota apstākļos, kuros sievietes nav redzējušas izeju no notiekošā – visas runā par varas pozīcijās esoša, par viņām spēcīgāka slavena vīrieša fizisko, finansiālo un emocionālo pārsvaru. "Sauc mani par pavēlnieku!" – šo absurdo Geimena prasību nācies izpildīt vairākām no sievietēm, kas viņu apsūdz seksuālā vardarbībā, taču kontekstā ar varas pozīciju asimetriju, kas ir spēkā visos ar Geimenu saistītajos gadījumos, tas pat šķiet situācijai visai atbilstoši.
Amerikāņu autore, vēsturniece un feministe Rebeka Solnita, kura ilgstoši un aktīvi iesaistījusies sarunā par seksuālo vardarbību pret sievietēm un tieksmi vainot upuri, pagājušā mēnesī publicēja rakstu "The She Made Him Do It Theory of Everything", kurā upura vainošana skatīta gan personīgā, gan globāli politiskā mērogā. Rakstu viņa iesāk ar vārdiem: "Varas ļaunprātīgas izmantošanas retorika un loģika darbojas līdzīgi visos mērogos, un tieši tāpēc feminisms ir tik noderīgs rīks, lai izprastu autoritāras personas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Jo neatkarīgi no tā, ko ļaunprātīgi izmantotāji gūst no saviem upuriem, viņi nevēlas uzņemties vainu. Viena no varas prerogatīvām ir aizbildniecība pār vainu, un varmākas regulāri izmanto šo varu, lai savu rīcību padarītu par kāda cita vainu."
Nevēlēšanās vai nespēja aptvert, ka milzīgs varas pārsvars otru cilvēku nostāda neapskaužamā situācijā, kurā brīvi dot piekrišanu ir ļoti grūti, ir tik izplatīta, ka pretsitienu tai, šķiet, dot var tikai daudzbalsīga saukšana pie atbildības – kā #MeToo sociālā kustība un tai sekojošā kampaņa, kas veicina izpratni par seksuālo vardarbību. Jau iepriekš pieminētie varmāku "rīcības modeļi" (veidi, kā savus upurus atrast, savalgot un paturēt važās) ir biedējoši identiski, bet tieši tas arī palīdzējis upuriem savstarpēji mobilizēties – tikt pie savu pieredzi precīzi aprakstošu vārdu krājuma un iespējas organizēties tiešsaistē, radīt eksplozīvas mirkļbirkas, veidot kopienas un aptvert, ka viņu pieredzētais nav kauns, kas jāizcieš vienatnē.
Upuru pašizolācija un kauna sajūta lieliski palīdz varmākām turpināt iesākto un ilgstoši palikt nesodītiem, bet, manuprāt, šī uzspiestā vienatne labi skaidro arī upuru šķietami neizprotamo un pretrunīgo vēlmi saglabāt pozitīvu kontaktu ar varmāku kā gadījumā ar Skārletas neskaitāmajām romantiskajām "WhatsApp" ziņām Geimenam. Cita jauna sieviete, kuras stāstu varēja dzirdēt podkāsta epizodē "The phone calls", stāsta par biedējošo sajūtu, ka kaut kas saskarsmē ar Geimenu nepavisam nav bijis pareizi, un īslaicīgo atvieglojumu, ko sniegusi saruna ar Geimenu, kurā viņš cietušajai uzspiež savu notikušā interpretāciju. Apkaunojošās un svešādās sajūtas, kuru aprakstīšanai tobrīd nespējusi atrast īstos vārdus, sievieti mocījušas, un viņa uz laiku labprātīgi pieņēmusi dievinātā autora skaidrojumu, jo tas šķietami ļāvis atgriezties normalitātē, izkļūt no mokošo domu izolācijas.
Geimena sakarā man pēkšņi ataust vēl viena atmiņa no otrā gada universitātē – lekciju zāles koka galdā ar pildspalvu ieskrāpēts uzraksts, ko ironiskā kārtā izlasīju ētikas lekcijas laikā: "My uncle tried to rape me, but I consented." [1] Pēc pirmās šokējoši pēkšņās seksuālā uzbrukuma epizodes Skārleta raksta saraustītas ziņas draudzenei, kura uzreiz neatbild, bet jau nākamajā dienā Skārleta – jauna sieviete, kura ir atsvešināta no savas ģimenes, kura ir lepna un laimīga, ka nokļuvusi sava elka Amandas Palmeres un viņas slavenā vīra orbītā, kura ir finansiāli pilnībā atkarīga no šīs ģimenes Covid-19 pandēmijas laikā – ir savā prātā pārformulējusi notikušo un sāk rakstīt Nīlam romantiskas ziņas par iepriekšējā vakarā notikušo, tādējādi ļaujot varmākam it kā kļūt par brīvprātīgi izvēlētu romantisko partneri. Viņa negrib būt vardarbības upuris, kam atņemta kontrole pār situāciju, – viņa piespiež sevi noticēt, ka ir izvēlējusies iesaistīties interesantā dēkā ar slavenu rakstnieku.
Podkāsta pēdējā epizode "The lawsuit" vēsta par Skārletas šāgada 2. februārī iesniegto prasību tiesā – ne tikai pret Geimenu, bet arī pret Palmeri, kuru Skārleta apsūdz cilvēktirdzniecībā, apzinātā "piedāvāšanā" par upuri Geimenam (abi visas apsūdzības noliedz). Ir pagājis vien pusotrs gads, kopš jaunā sieviete vērsās pie "Turtoise Media", taču viņas balsī dzirdams kas iepriekš nebijis, no viņas teiktā staro pārliecība un drosme – Skārleta, pašas vārdiem sakot, no upura ir kļuvusi par izdzīvotāju. Viņa un vairākas citas sievietes, kas vērsušās pret Geimenu, ir sākušas tikties un izveidojušas kopienu, kurā valda sapratne, atbalsts un siltums, kurā cita citai palīdz izskaust vienatnē samilzušās šaubas un kaunu, kurā notikušais tiek nosaukts vārdā, un tam beidzot iespējams stāties pretī. Viņai priekšā smaga un sarežģīta tiesvedība, bet šis ceļš vairs nebūs jāiet vienai.
Geimena romānu varoņi bieži nonāk sirreālās situācijās un dzīvo maģiskā reālisma caurvītās pasaulēs, kur paralēli ikdienai galvenais varonis sastopas ar bīstamo, citiem neredzamo un nesaprotamo. Viņa radītajās pasaulēs jūtama spēcīga mitoloģijas un pasaku ietekme, bet varonis bērns tajās parasti jūtas vientuļš un apmaldījies. Geimens nav slēpis, ka romāna "Okeāns ielas galā" ("The Ocean at the End of the Lane") sižetā daudzviet atrodami notikumi no viņa paša ārkārtīgi savādās un netradicionālās bērnības (Geimens uzauga un jaunībā aktīvi darbojās sektantiskā scientologu kopienā, turklāt viņa tēvs bija viens no ietekmīgākajiem scientologiem 60. un 70. gados). Šajā romānā pārdabiskas norises tomēr šķiet tikai fons bērna vientulībai, izolācijai un skaudrajai apziņai, ka par savām grūtībām un problēmām nav iespējams runāt ar paša ģimeni.
Fucked-up childhood [2] trops, ko mūsdienās nereti piesauc pat paši varmākas, lai skaidrotu vai attaisnotu savus nodarījumus, protams, ir bezgala novalkāts, un pacietības pret to ir aizvien mazāk; taču Geimena sakarā apziņa, ka viņš ilgstoši un labprāt spēlējis šo visu autsaideru aizbildņa lomu, kurš līdz kaulam izprot vientulību, izolāciju, kaunu, pāridarījuma neizstāstāmību un atņemtu balsi, liek izjust īpaši skaudru vilšanos.
Kāda no sievietēm, kas pieder Geimena draugu lokam un kuru intervēja podkāsta veidotāji, izteicās, ka par Geimenu domā tikai visu to labāko, turklāt viņam esot autisma diagnoze, kas varētu būt par iemeslu viņa "naivumam" un daļai no šīm problēmām jeb "pārpratumiem", ar ko Geimens šobrīd saskaras. Izdarīt secinājumus par to, vai autisma diagnoze varētu kaut kādā veidā traucēt Geimenam izprast seksuālās piekrišanas nianses, nav manā kompetencē, taču pret autoru vērstās apsūdzības izgaismo vismaz divus, teiksim tā, sabiedrības emocionālajai izaugsmei būtiskus jautājumus: par piekrišanas došanu tad, ja vienai no pusēm ir nesamērīgs varas pārsvars pār otru, un par seksuālu vardarbību attiecībās. Geimens robežas pārkāpis abos gadījumos: gan uzspiežot savu klātbūtni par sevi 30, 40 gadus jaunākām sievietēm, kas atrodas ar viņu darba attiecībās, ir nonākušas finansiāli neapskaužamos apstākļos, ir fanes un alkst viņa draudzību un padomu, gan arī ignorējot savas jauniņās partneres ļoti skaidri formulētos lūgumus konkrētajā situācijā viņai seksu neuzspiest.
Izpratne ietekmē likumdošanu un otrādi; izvarošana laulībā tika atzīta par iespējamu un krimināli sodāmu tikai 1991. gadā (Lielbritānijā tā zināma kā "R pret R" lieta, kas pilnībā izmainīja izpratni par piekrišanu, tiesībām un pienākumiem laulības laikā), un tikai pēdējo gadu laikā aizvien biežāk runājam par "entuziastisku piekrišanu" ("enthusiastic consent"), ko pavisam vienkāršoti skaidro kā nepieciešamību meklēt "jā", nevis aprobežoties ar "nē" trūkumu. Skārletas apsūdzības pret Geimenu aptver plašu pāridarījumu spektru, sākot no "pelēkās zonas" līdz, turpinot metaforu, nepārprotami melnai, taču neatkarīgi no Geimena tiesas prāvas iznākuma ceru, ka ikviens vīrietis, kurš, būdams varas pozīcijā, pret sievietes piekrišanu ir izturējies pavirši, no Geimena paša svarīgākā stāsta paņems sev līdzi kādu vērtīgu atziņu.
[1] Mans tēvocis mēģināja mani izvarot, bet es piekritu. (No angļu val.)
[2] Sadirstās bērnības (no angļu val.).
0